Ziziļevs: "Esmu iemācījies visas taktiskās shēmas"

Ir futbolisti, kurus uzreiz nesaskatīsi. Līdzjutēju uzmanība tradicionāli tiek piesaistīta uzbrucēju atjautībai, vārtsargu iespaidīgiem lēcieniem, pussargu efektīgām piespēlēm. Bet šīs epizodes lielākoties ir augstākās klases meistarības atspoguļojums. Lai to sasniegtu, ir jāizdara milzīgs melnā darba apjoms, gatavot katru uzbrukumu. Kļūdoties, pārvarot pretinieku šķērsli un gatavojot visu no jauna. Pieredzējušais Mihails Ziziļevs šajā ziņā ir neaizstājams. Tādi spēlētāji, ir kā visas komandas mehānisma kodols. Lielākoties tādi kā Mihails Ziziļevs arī nodrošina uzvaras sarežģītās spēlēs pret tādam komandām kā „Metalurgs”…

- Mihail, tava pieredze, tava bagātība. Tu spēlēji visos Latvijas čempionātos?
- Interesants jautājums. Laikam nē. Godīgi sakot, tagad jau vairs arī neatceros.

- Pēc maniem datiem tu nespēlēji tikai 2000. gada čempionātā. Taču esi sācis spēlēt no paša pirmā turnīra.
- Jā, daudz spēļu sakrājās. (Smaida).

- Vai šajā čempionātā esi pamanījis kaut kādas izmaiņas?
- Nē, viss kā parasti. Vienīgais komandu līmenis ar katru sezonu kļūst vienlīdzīgāks. Tieši sākumā tas īpaši skaidri izpaužas: visi ir emociju un vēlmju pilni, un laukumi ne īpaši palīdz tehniskām komandām. Rezultāti apstiprina manus vārdus. „Metalurgs”, piemēram, ar lielām grūtībām izcīnīja uzvaru mačā pret „Blāzmu”, ir arī citi piemēri.

- Kā tu novērtētu „Ventspils” pirmās spēles?
- Spēles nebija vienkāršas, un pats galvenais ir, ka mēs guvām uzvaru. Nekādā gadījumā nedrīkst atslābināties – labs sākums pavisam nenodrošina panākumus sezonā kopumā. Atcerēsimies iepriekšējo sezonu, kad mums čempionāta sākumā viss nebija tik gludi, bet pēc tam „Ventspils” spēlēja lieliski un kļuva par čempionu.

- Daudz runā par to, ka pirmās spēles ir īpašas. Tu daudz esi pieredzējis futbolā – vai tiešām eksistē zināms starta sindroms?
- Es personīgi jau sen nedalu spēles sākuma un pārējās spēlēs. Man pirmā, septiņpadsmitā un pēdējā spēle ir vienlīdz svarīgas. Un katrā no šīm spēlēm gribas uzvarēt.

- Vai pirmsspēles uztraukums ir?
- Jā, tas ir. Bet tikai līdz pirmajam bumbas pieskārienam. Pēc tam uztraukums pazūd, un tu jau pilnībā, kā saka, iejūties spēlē.

- Kurzemes derbijs Ziziļevam ir īpaša spēle?
- Protams, spēles svarīgumu mēs visi lieliski saprotam. Bet no otras puses, man, kā jau teicu, ir vienalga, kas ir pretinieks. Galvenais ir iziet uz laukuma un pielikt maksimālas pūles, lai gūtu uzvaru.

- Šāda attieksme pret spēli un oponentu, laikam, atnāca ar gadiem. Vai tiešām jaunībā nebija domu, ka, lūk, šī spēle ir grūta, bet nākamā ne īpaši, jo pretinieks ir acīmredzami vājāks?
- Protams, agrāk tā bija. Uz principiālo spēli ir kaujas noskaņojums, un pēc tam spēlē pret turnīra autsaideri un atļaujies atslābināties. Taču ar pieredzi tas pāriet.

- Ko tu domā par „Metalurgu”?
- Tā ir tradicionāli laba komanda. „Metalurgam” izdevās čempionāta sākums, apstiprinājās liepājnieku ambīcijas, viņu nopietnais līmenis. Pretinieku sastāvs ir sabalansēts, un, manuprāt, tieši „Metalurgs” ir galvenais „Ventspils” konkurents cīņā par pirmo vietu. Ir grūti prognozēt to, kāda būs spēle. Viss ir neparedzams.

- Tev padodas spēles pret Liepājas klubu?
- Laikam jā. Gan „Ventspilī” spēlēju veiksmīgi, gan tad, kad spēlēju „Dinaburg” komandā. Punktus guvām arī „Dinaburgā”, tas bija nopietns panākums. Spēlēs pret „Metalurgu” guvu arī vārtus.

- Tie ir atmiņu brīži, bet mani īpaši iespaidoja fenomenālā sezona, kuru tu aizvadīji pagājušajā gadā. Ziziļevs spēlēs aizvadīja visvairāk minūšu no visiem „Ventspils” spēlētājiem un vienmēr spēlēja sākuma sastāvā! Kā tu izturēji tādu slodzi?
- Veselība, par laimi, ļauj to darīt. Fiziskā forma ir labā līmenī. Pamati, kas tika ielikti pirmssezonas sagatavošanās posmā, palīdz. Tāpēc nevaru teikt, ka mana spēle pagājušajā gadā mani ļoti pārsteidza. (Smaida). Tagad jūtos tikpat labi. Galvenais, lai netraucē traumas.

- Vēl viens pieredzes trumpis – spējas pareizi sadalīt spēkus?
- Noteikti. Spēlēs, treniņos un visos citos gadījumos.

- Vai ir brīži, kad saproti, ka pat tev vairs nav spēka?
- Gadās. Runa ir tieši par fizisko nogurumu. Bet ir svarīgi prast pārvarēt šo stāvokli tā, lai no tā neciestu komandas intereses.

- Laikam ir skumīgi vērot, kā jaunatne veltīgi tērē savu vērtīgu enerģiju?
- Protams. Jaunībā liekas, ka spēkam nav robežas…

- Vai tevi neaizskar tas, ka komandas biedri dažreiz tevi sauc par vecīti?
- Nē, protams. (Smaida). Jebkurā kolektīvā ir pieredzējušie futbolisti, ir jaunie, ir pavisam jauni, un katram ir sava iesauka. Tas ir normāls un dabisks process. Protams, ka es neapvainojos, pavisam otrādi, ir iemesls kārtējo reizi pasmieties.

- Apbrīnojami, bet arī cits vecītis – Vits Rimkus spēlē fenomenāli, pārsteidzot ar savu attieksmi pret darbu un ar savu spēli laukumā. Vai tas nav pārsteidzoši?
- Mani Rimkus spēle tieši nepārsteidz. Zinu viņa spējas un noskaņojumu, tāpēc nebrīnos par viņa vārtu guvumiem, hettriku, piespēlēm. Man liekas pārsteidzoši tas, ka Vits apspēlē, apsteidz divdesmitgadīgos oponentus. Uzskatu, ka Rimku var nosaukt par „Ventspils” diženo futbolistu.

- Rimkus tiešām ir labs, bet atgriezīsimies pie Ziziļeva. Iesauka „Zizu”, droši vien tev patīk labāk nekā „vecītis”?
- Nē, mierīgi uztveru abas iesaukas. Nu izdomāja un izdomāja. Pat neatceros kad un kurš. Varbūt Sergejs Zangarejevs vai Vladimirs Koļesņičenko. Varbūt šī iesauka radās vēl tajā laikā, kad spēlēju Krievijā.

- Kā bērni sauc tēvu?
- Ir daudz dažādu variantu. Visvienkāršākais – tētis Mišaņa. (Smaida).

- Pastāsti vairāk par ģimeni! Turklāt janvārī tev bija lielisks notikums.
- Tiešām, 30. janvārī man piedzima meitiņa Anastasija. Pavisam drīz viņai būs divi ar pusi mēneši. Anastasijai ir vecākā māsa Anna, kurai ir septiņi gadi, un piecgadīgais dēls Bogdans.

- Cik brīnišķīgi bagāts tēvs tu esi!
- Jā gan. Galvenais, ka bērni dzīvo draudzīgi. Bogdans skatās futbolu pa televizoru, atpazīst ekrānā tēti. Tiesa gan, futbolista talantu dēlam pagaidām neredzu. Lai gan viņš vēl ir mazs.

- Kad tu Vladivostokā spēlēji komandā „Luč”, ar ģimeni, jādomā, tikties gandrīz nevarēji?
- Tiešām, līdz Vladivostokai tikt ir grūtāk nekā, piemēram, līdz Daugavpilij. (Smaida). Turklāt es būtībā Vladivostokā gandrīz neuzturējos. Mēs tur ieradāmies tikai uz spēlēm, bet trenējāmies Maskavā. Bet reiz mana ģimene atbrauca pie manis uz Vladivostoku. Izdarīja sava veida varoņdarbu. (Smaida).

- Cilvēkam, kas spēlēja klubā „Luč”, brauciens ar autobusu no Ventspils uz Daugavpili liekas kā viegla pastaiga?
- Noteikti. Varat salīdzināt: deviņas stundas lidmašīnā vai sešas stundas ar autobusu. Protams, autobusa braucieni man liekas mierīgāki,

- Interesanti, vai sagatavošanās klubā „Luč” un „Ventspilī” starpsezonas laikā stipri atšķiras?
- Protams, ir atšķirības. Katram trenerim ir savs uzskats par futbolu un sagatavošanos, un tas pats par sevi nosaka atšķirības. Turklāt komandas gatavojas dažādiem turnīriem, risina pavisam dažādus stratēģiskus uzdevumus. Pilnībā sakrīt vēlme uzvarēt – pēc tā tiecas visas komandas.

- Tavā karjerā bija daudz klubu un treneru. Katram savs uzskats par futbolu, savas taktiskās idejas. Cik tad tev galvā ir taktisko shēmu?!
- Jā gan, visas esmu iemācījies. Galvenais, ka katrai shēmai viegli pierodu un saprotu trenera prasības. Krievijā, starp citu, lielākā daļa komandu spēlē pēc shēmas 4-4-2. „Ventspils” spēlē savādāk, bet neteikšu, ka mūsu shēmai pieradu ar grūtībām. Ātri adaptējos.

- Sākas jaunais sezonas maratons. Ilgais pirmssezonas laiks ir pagājis, vairāki treniņi, pārbraucieni, pārlidojumi, autobusi, lidmašīnas, viesnīcas. Vai tev elementāri nav apnicis process, kas atkārtojas jau daudzus gadus?
- Tiešām, dažreiz šāda sajūta rodas. Treniņnometnes, viesnīcas, visdažādākās kvalitātes laukumi – tik daudz jau sakrājies sportiskās dzīves laikā. Īpaši nogurdinošas ir treniņnometnes sagatavošanās periodā, kad ar katru dienu tu ar nepacietību gaidi sezonas atklāšanu, čempionāta sākumu. Bet tas nekas, tāda ir futbola dzīve.

- Kas tad katru gadu liek tev piedalīties kārtējā treniņnometnē, ciest ilgu šķiršanos ar tuviniekiem, gūt traumas un vienalga atgrieziet laukumā?
- Atbilde ir vienkārša. Pirmām kārtām, mīlestība pret futbolu.

- Dēļ mīlestības pret futbolu vajag arī pārspēt „Metalurgu”!
- Pareizi. Esmu pārliecināts, ka „Ventspils” izdarīs visu, lai gūtu uzvaru Kurzemes derbijā.

- Kā tu domā, vai „Ventspils” komandu atnāks atbalstīt daudz līdzjutēju?
- Es uz to ceru. Spēles šajā čempionātā ir interesantas, un vēl interesantāka būs spēle „Ventspils” - „Metalurgs”. Varu apsolīt mūsu līdzjutējiem, ka mums būs viskaujinieciskākais noskaņojums, un ne par ko citu, izņemot uzvaru, mēs nedomājam. Pacīnīsimies par trīs punktiem!

Interviju sagatavoja
Mihails Koroļovs,
FK „Ventspils” preses dienests.