Pertija: "Pārcelšos uz titulētu klubu labā Eiropas čempionātā" (+video)

Tamaz, uzreiz jautājums, kas visus interesē visvairāk – uz kurieni esat sataisījies?
Pagaidām nevaru nosaukt ne komandu, ne valsti, jo ir konkrēta vienošanās šobrīd to neatklāt. Protams, ļoti gribētos to atklāt, lai līdzjutēji saprastu un zinātu, kas notiek. Taču centīšos īsumā pastāstīt. Principā vienošanās jau ir, es lidoju uz Dubaiju, tur tikos ar cilvēkiem – parunājām, apspriedām visu. Par līguma nosacījumiem, klub stratēģiju un tā tālāk. Varu pateikt, ka tas ir labs Eiropas valsts čempionāts un klubs ir starp titulētākajiem šajā valstī. Tāpēc esmu priecīgs, ka šīs sarunas vispār notika. Pašlaik vienīgi nedrīkstu nosaukt klubu un valsti. Tiklīdz tas būs oficiāli… Jo cilvēks, kurš pārpērk šo klubu (cilvēka uzvārdu arī pagaidām nevaru atklāt), dara to par lielu naudas summu – ar šo jautājumu strādā vairāki advokāti, juristi. Tāpēc pagaidām nevaru nosaukt klubu.

Taču varam droši apgalvot, ka pēc vairāk nekā 20 šeit pavadītiem gadiem Jūs Latviju pametat? Līgums būs ilgtermiņa vai varbūt pārskatāmā nākotnē varam sagaidīt Jūs atpakaļ?
Protams, ka varat mani sagaidīt atpakaļ. Futbola dzīve – šodien šeit, rīt tur. Kopumā bāzējos šeit, mana ģimene dzīvo Rīgā, es dzīvoju un arī nākotnē grasos dzīvot Rīgā. Tāpēc neizslēdzu, ka pēc kāda laika atgriezīšos.

Kādus atvadu vārdus varat sacīt “Valmierai”, kurā pavadījāt trīs gadus? Klubs Jums veltīja skaistu video.
Skaidrs, ka šos trīs pavadītos gadus nekad dzīvē neaizmirsīšu, jo patiešām mani uzņēma silti jau no pirmās dienas un līdz pat pēdējai. Pat vakar šis video, ko “Valmiera” publicēja, bija aizkustinošs. Neslēpšu, ka ritēja asaras, jo tas bija dvēseliski. Ļoti iemīlēju kolektīvu, iemīlēju pilsētu. Cilvēki ir ļoti pateicīgi. Vakar pēc šī video iznākšanas saņēmu ap 100 ziņām Instagram, Whatsapp no līdzjutējiem, vecākiem, kuru bērni trenējas. Tas ir ļoti patīkami, un var droši apgalvot, ka neatrados tur veltīgi. Esmu ļoti pateicīgs kluba vadītājiem. Uldis Pūcītis šajos trijos gados ir izdarījis maksimumu, lai mūsu komanda spēlētu sekmīgi. Tas ir vēl viens pierādījums, ka nav obligāti tērēt kaut kādas ārprātīgas naudas summas, lai tik mazā pilsētā kā Valmiera sasniegtu labus rezultātus. Taču pateikšu jums, ka man ar “Valmieru” joprojām ir spēkā līgums uz diviem gadiem un var sacīt, ka esmu pagājis malā no galvenā trenera amata.

Būsiet “īrētais treneris”?
Šodien esmu klubā [“Valmierā”] un, tiklīdz kļūs oficiāli zināms par manu pāriešanu uz jauno klubu, tad šo līgumu lauzīsim. Pagaidām vēljoprojām esmu “Valmierā” – varu atbraukt paskatīties treniņus, dzīvot tur. Var teikt, ka šobrīd esmu mazliet pagājis malā no tā visa, jo puiši gatavoja komandu kopš 10. janvāra un uzmanos iejaukties tādās reizēs. Man pat līdzīgas bažas ir par jauno klubu, jo tur pašlaik notiek čempionāts un, godīgi sakot, es ļoti daudz par to domāju. Runāju ar šiem cilvēkiem un teicu, ka negribētu komandu pārņemt tagad, jo čempionāts notiek, treneris strādā. Pārņemt cita trenera sagatavoto komandu vai atnākt cita vietā čempionāta gaitā… tas nav mans stils. Taču diemžēl cilvēki man pateica nē – tiklīdz par kluba īpašnieku kļūs cilvēks, kurš vēlas mani redzēt tur strādājam, tā man tur jākļūst par galveno treneri. Neviens nezina, vai tas notiks pēc nedēļas vai mēneša. Tas atkarīgs no pārrunu ātruma un tā, kurā brīdī darījums noslēgsies.

Vēl parunāsim par aizvadītajiem trim gadiem, taču svarīga tēma ir arī “Valmieras” nākotne. Latvijas futbola fani satraucas, ka līdz ar Jūsu aiziešanu arī “Valmierā” var kaut kas beigties, jo atceramies, ka pirms Jūsu posma klubs augstā līmenī nestrādāja un bija pēdējā vietā. Nauda, ambīcijas parādījās līdz ar Jūsu un jaunā prezidenta atnākšanu. Jums aizejot, tas daļēji vai pilnā mērā nepazudīs?
Ziniet, vienmēr esmu uzskatījis un uzskatīšu, - ja komanda spēlē sekmīgi, tad tas daļēji ir trenera nopelns, taču pamatu pamatos tas tomēr ir kluba vadītāju nopelns. Domāju, ka tieši pretēji – “Valmiera” kļūs vēl labāka. Esmu pārliecināts, ka “Valmiera” šogad būs vēl spēcīgāka. Tam ir trīs iemesli. Pirmais: puiši ir izauguši, kļuvuši par gadu vecāki. Otrais: parādījusies saspēle, otrajā gadā tā allaž ir labāka. Trešais: kluba vadītāji ir sajutuši šīs ambīcijas. “Valmiera” šobrīd ir konkurētspējīga un esmu pārliecināts, ka tā šogad cīnīsies par čempionu titulu. Vai tas izdosies, to man grūti sacīt, jo Jūs saprotat, ka arī ārpus laukuma notiek daudz, daudz lietu. Taču par titulu “Valmiera” cīnīsies. Plus, pozitīvi ir tas, ka “Valmierai” par 95% saglabājies sastāvs. Pat pēdējā ziņa – klubs izpirka Želizko. Tas jau ir spēcīgs pastiprinājums, jo līdz šim viņš bija īrē. Tagad “Valmierai” uz Vaņu ir pilnas tiesības. Principā neviens nav aizgājis. Prom ir Davā, Gadrani, kuru pērn nebija jau pēdējos 10 mačos. Komandas kodols, 95%, ir saglabāti. Tas ir vēl jo labāk. Zinot Ulda ambīcijas, pareizas darbības šādā vai tādā situācijā, viņa kārtīgumu, domāju, nebūs tā, ka Pertija aizgājis un komanda sākusi slikti spēlēt. Var mainīties rokraksts, var mainīties prasības, vēl kaut kas, taču komanda ieskriesies un spēlēs labi. Esmu par to pārliecināts.

Jūs sakāt, ka 95% sastāva paliks, taču runā, ka līdzi Jums uz jauno klubu var aiziet arī daži “Valmieras” līderi. Bieži tiek piesaukts Kroļļa uzvārds, arī citi uzvārdi. Varat šo informāciju noliegt?
Šis scenārijs ir iespējams, jo esmu tik ļoti pieradies pie šiem puišiem un esmu tik ļoti pārliecināts par viņiem – Jaunzems, Jokota, Krollis, Želizko, Mena, Silagadze, Falls un citi. Man ar viņiem nebūtu kauns iet tālāk jebkurā citā līmenī. Skaidrs, ka es tagad nestrādāšu “Barcelona” vai Madrides “Real”. Bet čempionātā, uz kuru es plānoju doties, šie puiši mierīgi var spēlēt. Tāpēc, kad ritēja šīs pārrunas par manu pāreju, viens no faktoriem bija, ka es kā jaunās komandas galvenais treneris varu mierīgi par šo tēmu runāt. Un jaunā kluba, kurā būšu, vadītāji pilnībā piekrita, ka “Valmierā” ir cienījami futbolisti, kuri var pārcelties. Tāpēc tas nav izslēgts. Kad tas notiks, to neviens nezina. Es vēroju spēles un treniņprocesu, kad “Valmiera” bija šeit, un man ir savs viedoklis, kurus var patiešām uzaicināt. Tas ir svarīgi. Līdzīgi kā izlasē – atnāc un jau pazīsti Krolli, Jaunzemu, un tu viņus ņem. Šeit tas pats. Kāpēc nē? Tas būs izdevīgi pašai “Valmierai”. Tas taču nebūs tāpat vien – paņēmi aiz rokas un aizvedi. Tie būs transfēri, tie būs labvēlīgi nosacījumi “Valmierai”. Neizslēdzu.

Nākamā tēma, kas ir zem jautājuma zīmes, - “Valmieras” nākamais galvenais treneris [saruna notika pirms Jurģa Kalna apstiprināšanas – aut.]. Kalniņš un Kalns laikam jau varētu šīs funkcijas pildīt divatā, taču tad, kad bija paziņojums par Jūsu promdošanos, “Valmiera” paziņojumā rakstīja, ka šie divi speciālisti paliek par galvenajiem treneriem tikai līdz brīdim, kad atnāk jauns galvenais treneris. Kāds ir Jūsu viedoklis?
Domāju, ka šie divi puiši var tikt galā ar uzdevumiem, jo ar Kalniņu vispār nostrādājām trīs gadus kopā – sākumā viņš vēl kā spēlētājs bija, nāca uz maiņu. Ar Kalnu nostrādāju pusgadu. Esmu pārliecināts, ka šie puiši var tikt galā, izpildīt uzdevumus. Viņi lieliski pārzina Latvijas čempionātu, viņi nesāk no nulles, viņi nemeklē jaunus futbolistus, komanda jau ir, tā ir sagatavota. Komanda ir jauna un emocionāla, tā ir ambicioza, ko pierādīja pērn. Viņiem tikai vajag savu rokrakstu, ja viņi to vēlas un ir jāturpina strādāt ar ļoti lieliem spēkiem. Tik mazā klubā, lai gan “Valmieru” pēc šiem trim gadiem un Arokodares transfēra par tādu vairs nenosauksi, ir jāstrādā 24 stundas diennaktī, lai uzlabotu sniegumu. Un viņi to darīs un, domāju, tiks galā.

Ja tomēr atnāks cits treneris, neielūzīs sistēma?
Varbūt, jo katram jaunam trenerim ir savs rokraksts, prasības. Ja Uldis nolems, ka komanda jāvada Kalniņam un Kalnam, domāju, tas būs pareizs gājiens, jo viņi zina spēlētājus un spēlētāji zina viņus. Principā mašīna jau ir ejoša, tā tikai jāuzlabo. Ja atnāks cits treneris no ārzemēm, nav izslēgts, ka ambīcijas pazudīs.

Lai gan nezinām jauno klubu, visticamāk, veicat lielu soli uz priekšu, tomēr Latvijā tā arī neesat triumfējis Virslīgā, uz ko daudzi norāda – ka neesat nemaz tik varens treneris, ja nav šī titula. Ar “Valmieru” bija 4., 3., tad pērn 2. vieta un prasījās palikt vēl vienu gadu, lai tiktu pie 1. vietas. Nav žēl pamest Latviju, nesasniedzot šo mērķi?
Ziniet, es labāk 7-8 reizes būšu otrais godīgā cīņā, nevis vienreiz ar kāda palīdzību kļūt par čempionu. Es tagad nesākšu stāstīt par tiem laikiem, kā viss notika, taču zinu, ka katru gadu gājām uz titulu un allaž kaut kas notika, vienmēr kaut kas traucēja, kaut kādas kļūdas. Lepojos ar savu karjeru un esmu pārliecināts, ka vēl būs turpinājums. Godīgi, vispār nepiedzenu sev galvu ar šo tēmu. Ir treneri, kuri kļuva par čempioniem, bet viņu uzvārdu neviens neatceras. Man labāk septiņas reizes būt otrajam, nevis vienu reizi pirmajam.

Starp citu, kurā brīdī sapratāt, ka šogad “Valmieru” nevadīsiet?
Tas nav noslēpums. Apmēram 3.-5. janvārī cilvēks piezvanīja Uldim un informēja mūs. Taču vēl decembrī pa ausu galam dzirdēju, ka šis cilvēks pērk klubu un nekas nav izslēgts. Tobrīd lielu vērību tam nepievērsu, jo visas domas bija par “Valmieras” sagatavošanu. Ar Uldi vēlāk to kopā uzzinājām.

Janvārī jau bija zināms, ka par “Riga” treneri kļuvis Finks. Jums, lūk, nav šī čempionu titula un ir iespēja to izdarīt ar “Valmieru”, ir iespēja apspēlēt Finku. Skan kārdinoši. Kādas bija Jūsu domas?
Tas būtu ļoti interesanti. Man vienmēr ir paticis, ka uz mūsu čempionātu brauc treneri ar lielu vārdu. Vienmēr gribas konkurēt ar tādiem, salīdzināt sevi ar viņiem, pārbaudi savas zināšanas. Man tas būtu interesanti – spēlēt pret bijušo slaveno futbolistu un tagad – treneri. Tāds futbola liktenis, ka pagaidām futbola laukumā netiksimies. Nav izslēgts, ka tas nenotiks nākotnē. Tas būtu liels azarts. Godīgi sakot, nesapratu, kad pagājušajā gadā izskanēja attaisnojums, ka “Riga” kļūdījusies komplektācijā. Domāju, tā ir kļūdaina frāze. Četri pieci spēlētāji no Latvijas izlases, no citām izlasēm, mazais ar Nr.10 no Ziemeļmaķedonijas izlases, ja nekļūdos [Halimi spēlē Kosovas izlasē – aut.] un citi no labiem čempionātiem. Tur nebija kļūdainas komplektācijas! Tur izjuka saiknes. Futbolā, ja tas notiek, pēc tam komandu savākt ir ļoti grūti. Tāpēc tik zema vieta tabulā, bet ne jau komplektācijas dēļ. Redzējām, ka tur uz katru pozīciju pa diviem labiem spēlētājiem. Esmu pārliecināts, ka jaunais treneris to visu sakārtos un viņiem būs savs rokraksts. Bez šaubām “Riga” šobrīd ir dominējošais klubs pēc visiem parametriem. RFS un “Riga”, bet, ja paskatās vēl kaut kādus aspektus, tad, manuprāt, “Riga” plusu ir vairāk. Man tā liekas.

Jūs arī dažs labs “sūtīja” uz “Riga” pēc pagājušās sezonas. Bija reālas pārrunas?
Sarunas ap mani vienmēr ir – gan labas, gan sliktas. Šajā vecumā esmu iemācījies nepievērst uzmanību runām un skatīties uz faktiem. Man vairs nav 18 gadu, lai reaģētu uz sarunām. Pēc fakta.

Ja atgriezīsieties Latvijā, tad visdrīzāk uz “Valmieru” vai var notikt arī citādi?
Pagaidām nekur neesmu aizbraucis un oficiāli atrodos “Valmierā”. Ja atgriezīšos Latvijā, tad, ņemot vērā manas attiecības ar klubu, spēlētājiem, treneriem, mani ar prieku uzņems atpakaļ. Taču es, protams, to nedarīšu, lai kādu nostumtu malā. Ja vien nebūs piedāvājuma, pats to nedarīšu. Šodien vēl oficiāli skaitos “Valmierā”.

Kas šajos trijos gados bija patīkamākais brīdis “Valmierā”?
Patīkami bija redzēt, ka klubs katru dienu attīstās. Visos parametros. Šobrīd Latvijā infrastruktūra “Valmierai” ir labākā, kamēr “Riga” un RFS nav pabeigušas savus projektus. Tas ir Ulda nopelns, jo viņš daudz ko dara, daudz ko pagūst un nedara to publikas dēļ, bet ar sirdi un dvēseli. Tas ir piemērs citu klubu vadītājiem, kā tik mazā pilsētā soli pa solim ir jābūvē tik patīkams klubs kā mūsu “Valmiera”. Joprojām “mūsu”, jo mana sirds ir tur.

Tai pašā laikā 2020. gadā bija vēstules skandāls. Tas bija nepatīkamākais brīdis?
Protams, tas bija nepatīkamākais brīdis, taču savā dzīvē esmu ticis pāri tādām barjerām, kad kāds stājas ceļā. Jo vecāks kļūstu, jo mazāk uzmanības pievēršu tādām lietām. Katram ir savs redzējums uz lietām – cilvēki nolēma tā rīkoties, man atliek tikai paiet malā un iet tālāk. Tādi brīži būs vēl un tajā valstī, kurp došos, arī nebūs vienkārši. Tur ir traki līdzjutēji! Paskatījos dažas spēles – viņi ir kā traki! Gludi nekur nemēdz būt. Uzvarēsi – tevi mīlēs. Zaudēsi – nemīlēs. Esmu tam gatavs. Kāpēc “Valmiera” pret mani labi attiecas? Jo mēs uzvarējām. Diez vai mani mīlētu, ja mēs zaudētu.

Bieži esat teicis, ka tikai trenējat komandu, pārējo lemj vadība. Tikai 2020. gadā “Valmiera” iesāka jauno spēlētāju kursu. Vēl 2019. gadā tur bija Bogdaškins, tas pats Kalniņš un vēl daži gados vecāki spēlētāji. Kurš nolēma iet šo jauno ceļu un kāda bija Jūsu attieksme?
Sākumā tas bija kā izmēģinājums. Neslēpšu, ka, nākot uz “Valmieru”, gribēju pierādīt, ka arī tādā mazā pilsētā ar nelieliem līdzekļiem var izveidot labu komandu. Kad atnācu, tur mani jau gaidīja komanda. Nebija tā, ka es veidoju komandu – neatceros, varbūt pāris spēlētājus piesaistīju. Mums ar to sastāvu bija jāpārliecina īpašnieks, ka mēs varam. Tiklīdz viņš pārliecinājās, ka mēs varam to paveikt, plus viņš atbrauca klātienē paskatīties uz procesu, tad viņš sāka rīkoties. Sāka nostiprināt komandu finansiāli. Kad 2019. gadā ieguvām Eirokausu ceļazīmi un sezona bija pabeigta, viņš nolēma mainīt kluba specifiku, jo viņš tad kļuva par pilntiesīgu kluba īpašnieku. Tad sāka ieplūst jaunie spēlētāji. Tas bija foršs process.

Kāda tipa treneris Jūs esat? Anglijā trenerus sauc par menedžeriem, kuri aktīvi piedalās sastāva komplektācijā. Man šķiet, ka ne jau Jūs piesaistījāt Matrevicu, senegāliešus, bet gan strādājāt ar to, ko Jums atveda.
Ir lieliski, ja ir uzticēšanās starp īpašnieku un treneri, un tu kā treneris vari nodarboties tikai ar komandas gatavošanu. Piemēram, man ir uzticēšanās gan Uldim, gan kluba īpašniekam. Piemēram, Uldis atved vietējos spēlētājus vai japāņus. Viņš nekļūdījās savās izvēlēs. Ja īpašnieks atveda sliktus spēlētājus, mēs uzreiz teicām, ka mums tādi spēlētāji neder. Nebija tā, ka es izvēlētos, kuru gribu. 2019. gadā pēc pirmā apļa varbūt es gribēju pastiprināt sastāvu, bet man paskaidroja, ka labāk šādi. Esmu gatavs strādāt šādā režīmā. Tas strādā tad, ja tu uzticies. Ja īpašnieks nav futbola cilvēks un nesaprot, kādi spēlētāji ir jāatved, tad es, protams, iejaukšos. “Valmierā” man to nevajadzēja darīt.

Vienalga bija taču kļūdas arī “Valmierā” – redzējām arī 2021. gadā paņemtus leģionārus, kuri Virslīgā tā arī laukumā neizgāja.
Tāpēc arī nespēlēja, ka bija kļūdas. Protams, kļūdas mēdz gadīties, bet interesantākais, ka to redz un apzinās arī paši īpašnieki, kuri atved viņus. Un viņi paši bez jebkādām problēmām šos spēlētājus no komandas izslēdz. Tas ir normāls process. Nav iespējams, ka no 10 pat ar deviņiem ir trāpīts. Ja no 10 trāpa ar septiņiem, tad tas ir labs rezultāts. Un, manuprāt, “Valmierai” no 10 atvestiem spēlētājiem septiņi bija labi spēlētāji.

Jums pašam meklēt spēlētājus ārzemēs, skatīties video…
Neesmu nodarbojies ar šo. Bija epizodes, kad Uldis vai īpašnieks man sūtīja video, lai es novērtēju, vai spēlētājs ir labs. Bet pats ar meklēšanu gan neesmu nodarbojies. Man pat ir bijis tā, ka sūta video ar labiem spēlētājiem, bet es atsakos nodarboties ar šiem jautājumiem. Man vieglāk ir, ja spēlētāji jau tiek atvesti, un es veidoju tādu kā mozaīku no viņiem. Mazāk atbildības.

Interesanti, ka brīžos, kad ejat uz jaunu komandu, neņemat līdzi savus asistentus. Viņi parādās uz vietas kā Kalns, Kalniņš, Kaļiņins, Morozs un tā tālāk. Tagad atkal nevienu neņemsiet līdzi. Kāpēc Jums nav izveidojusies sava asistentu komanda, kā tas bieži vien ir citiem galvenajiem treneriem?
Tā ir liela problēma. Nedomājiet, ka mēs tagad “Valmieras” štābā visi domājām vienādi. Kādā brīdī strīdējāmies par taktiku, tas ir normāli. Ir grūti panākt, lai visi domātu vienādi. Ja es pāriešu uz klubu, kā plānots, tad paņemšu sev līdzi Zuntneru.

[Neticīgi] Kuru paņemsiet?!
Zuntneru.

No Liepājas?
Jā, viņš būs mans palīgs.

Viņš pamet Liepāju?
Ja tas viss realizēsies, es runāšu un prasīšu “Liepājas” prezidentam, ar kuru man ir ļoti labas attiecības, un esmu pārliecināts, ka viņš piekāpsies, un Zuntners būs ar mani. Kāpēc? Jo mēs ar Mareku esam līdzīgi viens otram – gan emocionālā, gan zināšanu aspektā vienādi gribam [strādāt]. Ne vienmēr šīs lietas saskan, un šeit var arī atgriezties pie jautājuma, kāpēc man nav sava [pastāvīga] treneru štāba – šobrīd tā ir problēma. Man ir prieks, ka vairāki speciālisti, kuri strādāja ar mani kā asistenti, tagad ir galvenie treneri. Lūk, kļūst par čempioniem [Morozs], strādā ar savu rokrakstu. Tas ir labi, bet nākamreiz mēģināšu saglabāt savu asistentu štābu.

Strādājot Liepājā, sapratāt, ka Zuntners varētu būt jūsu asistents arī citviet?
Protams. Es taču tāpat vien neizvēlētos cilvēku. Man patīk viņa enerģētika, viņa zināšanas. Man patīk, ka kaut kādās situācijās mēs vienādi prātojam.

Viss sākās no kautiņa…
Jā, sākām ar kautiņu... Tas kā skolā, ziniet? Ar to, ar kuru skolā kāvies 1. klasē, pēc tam dzīvē vislielākie draugi. Tīri dvēseliski viņš man piestāv. Ļoti patika ar viņu strādāt kopā.

Un pēdējais jautājums par funkciju deleģēšanu…
[Pārtrauc] Starp citu, kāpēc jūs tik ļoti izbrīnījāties, kad pateicu par Mareku?...

Jo es to nezināju, tas izskan pirmo reizi…
To neviens nezina!

Mareks Zuntners pašlaik strādā Turcijā ar “Liepāju”.
Nu un?

Viņš kopš “Liepājas” pirmssākumiem ir tur.
Tāpat kā man, tāpat arī Marekam pēc gariem gadiem Latvijā gribas pamēģināt sevi jaunā līmenī. Tas ir normāli, absolūti labi. Domāju, man nāksies pierunāt “Liepājas” prezidentu, lai Mareku palaistu, un viņš varētu iziet citā līmenī. Vai tiksim tur galā, to jau dzīve rādīs.

Marekam ir tas, kā Jums nav – valodu zināšanas. Spāņu, angļu.
Vēl jo vairāk. Viņš runā angliski, spāniski, nedaudz vāciski. Plus viņš ir ļoti komunikabls. Svarīgi, ka viņš ilgi atradies Eiropā, spēlējis dažādās līgās. Viņam ir komunikācijas spējas. Arī manā gadījumā – iemetiet mani Āfrikā un, lai gan angliski nerunāju tik labi, es tur nepazudīšu, jo no vecākiem man ir vairāk tikušas komunikācijas spējas. Spēju atrast kopēju valodu ar jebkuriem cilvēkiem. Mareks arī tāds ir. Neviens no mums nav noslēgts cilvēks. Tāpēc mums vieglāk iejusties sabiedrībā.

Turpinot tēmu par funkciju deleģēšanu, bija viedoklis, ka Jūs labi gatavojat komandas fiziskās sagatavotības ziņā un šo sadaļu nevienam citam klubā neuzticat. “Valmierā” šīs funkcijas tomēr pildīja Ivo Lakučs un dzirdētas labas atsauksmes. Var apgalvot, ka Jūs kā treneris maināties un aizvien vairāk uzticaties citiem speciālistiem?
Var teikt, ka es ļoti piesardzīgi un ar bažām veidoju kopēju valodu ar fiziskās sagatavotības treneriem. Kad iepazinos ar Ivo, pēc divām nedēļām treniņnometnē sapratu, ka varu uzticēt šim cilvēkam komandu. Pirmkārt, viņš ir ļoti mūsdienīgs. Otrkārt, viņam vienmēr ir jauna ideja. Dažādas interesantas lietas, kas manā galvā nekad neienāca, jo vairāk domāju par futbola lietām. Viņš man iedeva tādu pārliecību, ka varēju mierīgi uzticēt viņam komandu un pats pasēdēt un pavērot no malas. Acīmredzot līdz šim tādu cilvēku nebiju saticis, tāpēc neuzticējos. Ja atceraties, es vienmēr pats gatavoju komandu. Tagad to darām kopā – viņš vingrinājumus bez bumbas, es ar bumbu. Plus mans treneru štābs. Tas bija skaists tandēms. Protams, mēs strīdējāmies, savā starpā lamājāmies, iepazinām viens otru. Viens otru nepazinām pirms tam. Kopumā esmu ļoti apmierināts ar savu štābu, jo tieši caur šiem strīdiem un lamāšanos nonācām līdz kopsaucējam. Un futbola laukumā to varēja redzēt – cik stabili komanda aizvadīja čempionātu. Kopdarbs.

Tagad aiziesiet uz jaunu klubu un, iespējams, ieraudzīsiet, ka komanda vienkārši neskrien. Sauksiet palīgā Lakuču?
Lūk, tā ir lielākā problēma, kad nāc uz komandu, kas jau spēlē čempionātā un tu maz ko vari mainīt, kamēr man tas ir svarīgi. Es, protams, jebkurā komandā gribētu redzēt sev blakus tādu fiziskās sagatavotības treneri kā Ivo. Ne tikai es – domāju, jebkurš mūsdienīgs klubs gribētu šādu cilvēku. Neskaitot vingrinājumus, viņam ir vēl dažādas idejas. Viņš ir jaunienācējs futbolā, un viņš šai sporta veidā ir iegājis ļoti emocionāli. Viņam tas patīk. Viņš ir profesionāls – no rīta līdz vakaram kaut ko pēta un pieraksta. Latvijas futbolam viņš ir atradums.

Noslēgumā vēlos pajautāt par dažiem latviešu spēlētājiem, jo leģionāri šodien ir, rīt nav, un Latvijas izlasē viņi nespēlēs. Par Jaunzemu provokatīvs jautājums – kāpēc viņš Jūsu pirmajā gadā “Valmierā” pārsvarā nāca laukumā tikai uz maiņu?
Mēs ar Alvi viens otru izzinājām. 2019. gadā viņš nespēlēja tā, kā mēs vēlētos, kā es pieprasīju. Varbūt pārāk jauns bija. Ilgi meklējām viņam piemērotāko pozīciju. Galu galā, vismaz manuprāt, atradām viņam īsto pozīciju. Viņš ir mūsdienīgs malējais aizsargs. Pēdējo golu noteikti redzējāt – tāpat vien tas nenotiek. Viņš ir spējīgs to darīt regulāri. Viņam vajag vēl vairāk ticības sev. Man šķiet, mums izdevās iedvest viņam ticību sevī, jo viņš dzīvē ir tik kārtīgs cilvēks, ka reizēm arī laukumā viņam tas izpaužas.

Jābūt bezkaunīgākam?
Jābūt bezkaunīgākam. Viņam ir viss, lai sasniegtu augstu līmeni. Uzskatu, ka viņš pavisam mierīgi, ņemot vērā viņa dotumus, var spēlēt ļoti labā čempionātā ļoti labā līmenī. Neaizmirstiet, ka viņš ir 1999. gada spēlētājs – puisītis! Top līmenim viņš vēl ir puisītis. Domāju, viņš savu vārdu vēl pateiks.

Par Matrevicu. Nesaprotu, kā mūsdienu līmenī galvenais treneris spēj novērtēt vārtsargus – kurš labāks, kurš sliktāks. Laikam jābūt atsevišķam speciālistam, vārtsargu trenerim, kurš izdara izvēles. Un tomēr, vai Jums ir saprašana, cik tālu Rihards var aiziet?
Jā, šis jautājums drīzāk būtu jāuzdod vārtsargu treneriem, taču tas, ko pamanīju, viņš attīstās. Katru reizi viņš kļūst labāks un labāks. Neslēpšu, ka tad, kad viņš ieradās, tas bija Turcijā, nošausminājos ar “Ak, mans Dievs!”, jo viņš bija izjauktā stāvoklī. Pilnībā. Bez spēļu prakses, bez gatavības, bez pārliecības. Un mēs sākām čempionātu ar Eleferenko vārtos. Pēc tam viņa gabarīti, viņa ieliktais darbs ar vārtsargu treneri, viņu nepārtrauktā komunikācija – uzskatu, ka viņš ir vārtsargs, kurš var spēlēt augstā līmenī. Kad Matrevics šādi izpleš rokas, vārtus redzēt nevar! Es pāris reizes viņam situ soda sitienus - kad viņš šādi dara [iepleš rokas], vārti ir aizvērti. Tik liels viņš ir. Un tas vārtsargiem laikam ir svarīgi. Kā cilvēks vienkāršs – mīl strādāt. Nekad nepateiks, ka treniņā nelēks, jo kaut kas sāp. Ne reizi neko tādu nedzirdēju. Un spēles parādīja, ka viņš ir “Valmieras” līderis. Kad pretiniekiem radās viens divi momenti spēles laikā, viņš tam bija gatavs. Tas ir svarīgi.

Kāpēc Daniels Balodis neizdarīja tik spēcīgu izrāvienu, kā mēs vēlētos?
Tā ir mana sāpe. Tik ļoti mīlu Balodi – tik kārtīgs puisis, tik profesionāls. Taču viņš baidās kļūdīties. Tas ir pats briesmīgākais – visu laiku baidās kļūdīties. Ņemot vērā manu raksturu, ka es varu skarbi pateikt… saproti? Ieraujas sevī. Bet īstenībā viņš var spēlēt daudz labāk, nekā aizvadīja pagājušo sezonu. Daudz labāk, jo viņam ir labi plusi, kas nepieciešami centra aizsargam. Augums, ar galvu labi spēlē, ir disciplinēts, kas ir ļoti svarīgi viņa pozīcijai. Tā ir mana sāpe. Gan es, gan tagad treneri gribētu redzēt viņu atbrīvotāku. Vecums jau ir cits – ja nemaldos, viņš ir viens no vecākajiem komandā [vasarā apritēs 24 gadi]. Jābūt nekaunīgākam, vairāk jāsaka priekšā, vairāk jāuzņemas līderība. Līdz Kroļļa atnākšanai viņš bija kapteinis. Viens ir, ko mēs gribam, bet viņam jāstrādā pašam ar sevi. Jābūt figūrai laukumā. Starp citu, ne tikai viņam šādas problēmas ir bijušas. Piemēram, Jurkovskis.

Varbūt tā kopumā ir latviešu kā futbolistu problēma? Pastāv viedoklis, ka latvieši sportā mēdz būt pārāk kautrīgi, trūkst bezkaunības.
Jā, jā, jā, tā ir kopēja iezīme. Sen esmu intervijās teicis, ka šie puiši var spēlēt, bet viņiem vajag vairāk bezkaunības, vairāk pārliecības par sevi. Uzskatu, ka tas ir audzināšanas rezultāts – nu, nu, nu, nu, šo nedrīkst, to nedrīkst, viss aizliegts! Bērns kaut ko vēlas darīt, bet viņam visu aizliedz, lamā viņu. Ar sportistiem tā nevar izrīkoties – viņiem jābūt nedaudz huligāniem, atbrīvotiem. Tas pāriet uz laukumu. Tagad staigāju uz dēla hokeja treniņiem – vēroju, tur viss notiek citādi. Bērni ir bezkaunīgi, kaujas savā starpā, labā nozīmē. Hokejā tas ir citādi. Futbolā citādi – ir piesardzība, šo nedrīkst, to nedrīkst. Varbūt tāpēc. Tikko biju Dubaijā un tur futbolu spēlēja mazi bērni. Pa 20 minūtēm, ko skatījos, viņi četras reizes sakāvās! Viņi grib izsisties – lūk, to mums nedaudz vairāk vajag. Kad strādāju “Liepājā”, reiz pilnībā apstādināju treniņu, lai aizrādītu Jurkovskim – saku, kliedz skaļāk “Piespēli!”. Viņš: “Piespēli!” Es saku: “Nē, vēl skaļāk!” Kamēr viņš neiekliedzās skaļi. Un, ko domājies, pēc pusstundas viņš jau to aizmirsa. Viņam ir tāds ātrums, tāda izturība – jābūt bezkaunīgam, tad viņš sevi apliecinās. Palīdzēs savai komandai un izlasei. Šī pieticība sportam neder. Dzīvē cilvēkam jābūt pieticīgam. Bet Latvijas sportā šī problēma kopumā ir.

“Valmieras” galvenā zvaigzne Krollis ir pieticīgs vai huligāns?
Krollis skaidri zina, ko vēlas.

Šķiet, viņam šī īpašība parādījusies pēdējā gada laikā.
Man ar Krolli bija kārtīga saruna jau pirmajā dienā, jo man pienāca runas, ka viņš mēdz būt slinks – gribēs skries, negribēs neskries. Teicu viņam: “Dārgais, sēdēsi uz soliņa. Garantēju. Ja nedarīsi to, ko mēs šeit vēlamies, garantēju, ka sēdēsi malā un mums būs konflikts. Tu gribi to?” Viņš: “Nē, treneri.” Viņš ir izglītots, viņam augstā līmenī ir uztveres mehānisms. Ļoti labi audzināts puisis, ļoti foršs un skaidri zina, ko vēlas. Apskatoties mūsu, “Valmieras” virzienu, viņš visu ātri saprata. Patiešām. Treniņnometnē mums bija kādas trīs skaļas sarunas, taču viņš visu saprata un var teikt, ka pašlaik viņš ir patstāvīgs profesionāls futbolists, kurš vienatnē var izšķirt spēles likteni. Daudzās spēlēs viņš to arī pierādīja.

Vai saprotat, kas ir viņa īstā loma vai pozīcija laukumā?
Viņam ir jāspēlē pretī vārtiem. Flangiem jābūt epizodiski – aizgāja uz malu, atgriezās centrā. Viņš ļoti labi izskatās desmitnieka pozīcijā, jo viņam ir labs diapazons, viņš labi pārredz laukumu. Viņam ir pietiekami laba tehnika un ir centra uzbrucēja iemaņas. Kad spēlējam ar diviem uzbrucējiem, viņš labi ieskrien soda laukumā. Viņa galvenā stihija – vārtu mērķis. Gola sajūta viņam ir traki laba. Un, kā ievērojām, viņam bija septiņas vai astoņas rezultatīvās piespēles – viņam ir arī laba piespēle. Izvirzītā vienīgā uzbrucēja pozīcijā, man liekas, viņš nebūs tik spilgts. Viņam jāspēlē tur, kur apkārt ir futbolisti. Ja viņš būs viens pats priekšā, - jā, vārtus gūs, taču divu centra aizsargu uzmanība nepārtraukti būs viņam, un būs grūti noturēt svaigumu, nebūs tādu zonu. Desmitnieka pozīcijā viņš ir spēcīgs, jo apkārt ir karuselis.

Viņam ir spēcīga kreisā kāja, bet bumbas driblu viņš arī veic gandrīz tikai ar vienu kāju. Netrūkst labās kājas?
Tā vispār futbolā ir liela problēma. Rets ir tas spēlētājs, kurš ir labkājis, bet veic driblu ar kreiso kāju. Vai otrādi. Tu vari sist ar labo un kreiso, piespēli atdot ar labo un kreiso, bet veikt driblu ar neērto kāju – domāju, retais Top futbolists to spēj. Ir tādi, kas prot piesegt bumbu ar neērto, bet driblēt – reti kurš.

Biju domājis driblu ar abām kājām.
Tas ir ļoti grūti.

Krollis varētu spēlēt Top10 līgā?
Domāju, jā, viņam ir šis potenciāls. Arī Jaunzemam ir šis potenciāls. “Valmierā” ir vairāki šādi spēlētāji, ņemot vērā viņu nelielo vecumu. Viņi var spēlēt labā čempionātā. Kas ir svarīgākais, lai to varētu darīt? Ātrums, kas šiem puišiem ir, tāpat izturība, domāšana, taktiskā izglītotība. Manis nosauktajiem uzvārdu īpašniekiem šīs īpašības ir. Atliek izaugt līdz šim līmenim. Kad atrodies šajos stiprajos čempionātos, tu audz. No šejienes - grūti pateikt. Elementārs piemērs. Kad spēlējām pērn Eirokausos pret “Sūduvu”, es visu redzu – kā viņi spēlē. Treniņnometnēs pret dažādām komandām. Viss ir redzams. Var redzēt, ka viņi spēj vairāk. Jānokļūst šajā vidē.

Noslēgumā – kāds ir Jūsu paša potenciāls?
To man ir grūti pateikt un nevēlos sevi vērtēt. Ļoti vēlos sev pierādīt, ko es varu un kādā līmenī. To neviens nezina. Varbūt es tur iziešu, tur būs 30 tūkstoši skatītāju, un man sāksies panika. Nezinu. No līdzšinējās pieredzes, kad ar “Skonto” spēlējām Eirokausos un bija daudz tautas, liela ažiotāža, mani tieši pretēji padara traku. Kas attiecas uz taktiku, stratēģiju, negribu par sevi tā teikt, taču domāju, ka esmu tam gatavs. Atliek psiholoģiskais aspekts – kā tikšu galā. Atrast kopēju valodu ar spēlētājiem. Viena lieta ir zināt, kas jādara, cita – kā to nodot. Ļoti svarīgi ir nodot spēlētājiem to, ko tu vēlies. Pierādīt, ka attiecīgajā situācijā tev ir taisnība, izvēloties taktiku. Katru reizi, kad futbolists vaicā, kāpēc tā, nevis tā, tev ir jābūt atbildei. Nezinu, kur ir mani griesti, bet pats vēlos pataustīties, paskatīties un pārliecināties, ka varu vairāk. Ja redzēšu, ka griesti ir sasniegti un augstāk netieku, tad samierināšos ar to un turpināšu strādāt tajā līmenī, kurā varu strādāt. Tieši tāpat kā futbolistu gadījumā, kā žurnālistu gadījumā – ir CNN. Mēs visi vēlamies pamēģināt savu līmeni un to, uz ko esam gatavi. Tāpēc šī mana pāreja un mans lūgums “Valmierai” mani atbrīvot ir saistīts tieši ar šo vēlmi.

Vēlam veiksmi! Kad publiski kļūs zināms šis jaunais klubs, būs iemesls vēl vienai sarunai, jau pavisam konkrētai.
Noteikti! Paldies un veiksmi jums!