Facebook
GoogleLīdz šim interesantākā Virslīga
@MikelisO
4. novembrī noslēdzās "LMT Virslīgas" jeb Latvijas futbola čempionāta 2007. gada sezona. Līdz pēdējais kārtai nebija zināms visu medaļu sadalījums, un jāpiekrīt vairākiem futbola speciālistiem – šis bija visinteresantākais čempionāts, kāds bijis...
Varbūt pat nedaudz intrigu izbojāja "Ventspils" "priekšlaicīgi" izcīnītais čempionu tituls – pēdējā kārtā izšķīrās "tikai" divu pārējo goda pjedestāla vietu liktenis, un šoreiz iztika bez pārsteigumiem. Proti, uzvaras izcīnīja visi trīs "Ventspils" tuvākie sekotāji, vietu sadalījumā neko nemainot. Tomēr šogad čempionāts, par spīti vairākām ikgadējām problēmām un paradoksiem, progresēja un bija skatāms.
Diemžēl jau ātrāk par čempionāta pusi atdalījās divas grupiņas – līderi un atpalicēji. Daudzsološā un uz 2009. gadā čempionu titulu cerošā "Daugava" sāka vairāk nekā slābani, nomainīja treneri, pamazām atguvās un čempionāta beigās leģendārās komandas vārds tabulā stāvēja tur, kur to pirms čempionāta paredzēja reālisti. Cerīgi iesākusī "Jūrmala" jau otrajā aplī sāka panīkt, tāpat pārējām līdzi netika sezonu ar lielu nesmukumu "Fair play" kontekstā iesākusī "Dinaburg". Visbeidzot jaunie "Olimpa" futbolisti pēc pārliecinošās sezonas 1. līgā tomēr neturēja līdzi Virslīgas apgriezieniem, lai gan spēlēšanu kausa finālā pirms čempionāta viņiem neparedzēja neviens.
Čempionātu popularizēt un plašāk atspoguļot pirmo sezonu centās arī eSports.lv, piedāvājot gandrīz visu maču tiešraides teksta režīmā, operatīvu informāciju no komandu nometnēm, kā arī pēcspēles preses konferenču atreferējumus. Reizēm sanāca tuvu ideālam, reizēm ne tik tuvu, taču jācer, ka tas palīdzēja futbola interesentiem. Maču tiešraidēm reitingi ne vienmēr bija lieli, tomēr gandrīz vienmēr tie ievērojami pārsniedza stadionā spēli vērojušo cilvēku skaitu... Tas nozīmē, ka Latvijas futbolam ir, kur augt, un tā popularizēšanai jāattīstās vēl plašākā mērogā, lai skatītājiem uz stadioniem iet gribētos.
Nedaudz sīkāk uz čempionāta ritējumu atskatīsimies eSports.lv redzējumā, kā arī piedāvāsim jums visa čempionāta simbolisko vienpadsmitnieku, nominācijas un pāris spēlētāju un amatvīru komentārus.
"Ventspils" – bez mīnusa zīmēm
2006. gada valsts čempioni pēc gada sākumā samērā veiksmīgi aizvadītās Sadraudzības kausa izcīņas, kas kurzemniekiem sezonu lika sākt krietni agrāk, Virslīgu iesāka bikli un ilgi meklēja savu īsto spēli. Iespējams, pie tā vainīga bija jau pati pirmā spēle pret "Rīgu" – sarkano kartīti nopelnīja Vaņins, pāris spēļu diskvalifikāciju – treneris Grigorčuks, bet zaudējumu un pamatīgu kritiku par parādīto sniegumu – visa pārējā komanda. Tieši pirmā čempionāta spēle komandām parasti (ne)dod stimulu un pārliecību pār saviem spēkiem, un šoreiz tā ar ventspilniekiem izspēlēja ļaunu joku. Čempionāta turpinājums bija nepārliecinošs, kas vēl pirmajā aplī vainagojās ar neizšķirtu pret "Olimpu", un, laikam ritot, daudzi jau paspēja norakstīt kurzemnieku izredzes čempionu troni nosargāt, jo līderi bija aizskrējuši visai tālu (vienubrīd pat 11 punktu attālumā). Pilnībā norakstīt čempionu izredzes neļāva ventspilnieku solīdais sastāvs. Proti, tas pirms šīs sezonas tika papildināts, un zaudēts faktiski bija tikai Gorkšs. Tas nozīmēja, ka apslēptās rezerves un potenciāls "Ventspilij" ir, un, kā izrādījās, izmantots tas tika laikā. Samērā cienīgi nospēlējot UEFA Čempionu līgas kvalifikācijas turnīrā vasarā, komanda sāka "atmosties" straujāk nekā pirms tam un čempionātu noslēdza ar 11 (!) uzvarām pēc kārtas, bet, kad čempionu tituls jau bija nodrošināts, pēdējo spēli divkārtējie 1. vietas ieguvēji atļāvās aizvadīt ar rezervistiem, tādējādi izcīnot vien neizšķirtu, kas gan nebija svarīgākais. Starp citu – pēdējo zaudējumu Virslīgā komanda piedzīvoja... 26. jūnijā. Savukārt pēdējā aplī ielaisti tikai vieni vārti, kas daudz liecina par komandas koncentrēšanās spējām un labo sportisko formu.
Arī šajā komandā sezonas laikā gan neiztika bez pārpratumiem, problēmām un skandāliņiem – vismaz tā tos centās pasniegt vairāki cilvēki. Pēc ilgstošas nespējas atgūt vadību čempionātā jau baumoja par ventspilnieku trenera Romana Grigorčuka atlaišanu un nomainīšanu – to gan intervijā "Sporta Avīzei" noliedza ventspilnieku prezidents Jurijs Bespalovs, šādu ziņu izplatītājus nosaucot par kluba nelabvēļiem. Tomēr Latvijas futbolā rūdītais ukraiņu speciālists neapjuka un čempionātu noslēdza godam, atgūstot gan uzticību daudzu acīs, gan gandrīz zaudēto čempionu titulu. Tāpat reti kurš komandai veltīja labus vārdus pēc sakāves pret daudzmiljonu budžeta Zalcburgas "Red Bull" Čempionu līgas kvalifikācijas turnīrā (0:8 divu spēļu summā), kas gan īstenībā parādīja mūsu futbolam vēl ilgi ejamo ceļu līdz sapņiem par starptautiskajiem turnīriem to normālajās fāzēs. Sezonai ritot, no Ventspils tika dzirdētas arī dažādas baumas par mikroklimatu, vairāki spēlētāji it kā nebija apmierināti ar sev atvēlēto spēles laiku.
Tomēr, neskatoties uz to visu, ventspilnieki pierādīja, ka ilgstošā periodā ir stabilāki un labāki par pārējiem Latvijā. Ventspilnieku pamatvārtsargs Andris Vaņins sezonas laikā neielaida nevienus (!!!) vārtus no spēles – pēc sarkanās kartītes pirmajā spēlē un nedaudz vēlāk sekojušā savainojuma Vaņins atgriezās trešajā aplī. Kopš tā brīža komanda ielaida vienu bumbu – no 11 metru soda sitiena pret "Rīgu". Savas teicamās darbības rezultātā Vaņins izpelnījās arī pamatvārtsarga vietu izlasē. Šo situāciju Andris prasmīgi izmantoja, kliedējot bažas par izlases cietokšņa drošību Koliņko prombūtnes laikā. It kā neko sliktu jau nevarēja teikt arī par Vaņina aizvietotāju klubā Pāvelu Davidovu, tomēr bija jūtama salīdzinoši mazā pieredze, dēļ kuras dažreiz pat tika "izsēti" punkti.
Visā čempionāta raibumā nedaudz aizmirsta tika arī komandas uzvara kausā – jau pirms fināla par neapšaubāmiem favorītiem tika uzskatīti tieši kurzemnieki, jo pretī stājās Virslīgas pastarīte "Olimps". Ventspilnieki pateicīgo situāciju arī izmantoja, uzvarot ar 3:0. Pateicoties veiksmīgajai spēlei sezonas beigās, divkārtējie valsts čempioni var palepoties ar nu jau četriem stabiliem valsts izlases kandidātiem – ja Kosmačovs savu vietu tajos nedaudz zaudējis, tad Vaņins, Kačanovs, Rimkus un Butriks ir apņēmības pilni valstsvienībai palīdzēt kuru katru brīdi. Butriks izlases spēles pret Lihtenšteinu vārdā pat pārcēla ieplānotās grandiozās kāzas. Rezumējot ventspilnieku paveikto sezonas laikā, visai grūti izcelt labākos spēlētājus, jo stabilitātes trūka sezonas pirmajā pusē, tāpat vairāku futbolistu labi iesākto izjauca traumas. Noteikti jāizceļ jau pieminētais Vaņins, kurš gan aizvadīja mazāk nekā pusi spēļu. Sezonas beigās atplauka vecais, labais Ndeki. 20 gūtie vārti sezonā noteikti ir ievērības cienīgs rādītājs jebkuras pasaules valsts čempionātā, un Vīts Rimkus pierādīja, ka savā cienījamajā vecumā (34) ne tikai spēj progresēt, bet arī lieliski pilda uzbrucējam izvirzītās prasības. Ja ne traumas, ar Rimku par rezultatīvākā spēlētāja titulu noteikti cīnītos Serņeckis. Tāpat savainojums neļāva Zangerejevam palīdzēt komandai daudz spēlēs, bet, kad Sergejs to darīja, tad viņa piespēles bija augstākās klases. Daudz komandas labad izdarīja pussargs Zahars Dubenskis, kurš valkā arī kapteiņa apsēju, taču, iespējams, protestēs kurzemnieku atbalstītāji, Zahars pagājušajā sezonā bija stabilāks. Varbūt daļa minēto spēlētāju sev atvēlēto laiku nospēlēja tik spoži tieši neparedzēti lielās atpūtas dēļ. Patīkamu iespaidu radīja vēl vairāki spēlētāji, kuri gan uzplauka kopā ar komandu.
Pēc čempionāta komanda gan piedzīvoja vienīgo zaudējumu, taču to diezin vai kāds īpaši ņem vērā – Baltijas Futbola līgas finālā ventspilnieki divu spēļu summā, spēlējot ar vairākiem rezervistiem, pārliecinoši piekāpās "Metalurgam". Par turnīra nozīmību liecina fakts, ka pirmā finālspēle tika aizvadīta darbadienā pulksten 13... Spēlētāji, kuri nav izsaukti uz pieaugušo vai jauniešu valstsvienību, devušies atpūtā līdz 23. decembrim, kad Ziemassvētku priekšvakarā atsāks darbu, gatavojoties jaunajai sezonai.
Liepājas izlaistais čempionu tituls
Sezonu "Liepājas metalurgs", Latvijas vicečempione, iesāka nedaudz nestabili, tomēr, ja neskaita pamatīgo zaudējumu "Rīgai" pirmajā aplī, citur liepājnieki punktus neizsēja ilgi. Sezonas gaitā šķita, ka liepājnieku galvenie sāncenši uz čempionu titulu būs tieši "Rīga", jo gan "Ventspils", gan "Skonto" netika tuvu, nemaz nerunājot par pārējām komandām. Pret jau minēto "Rīgu" Latvijas vicečempioni nedominēja savstarpējās spēlēs, tomēr neklātienes cīņās "vēju pilsētas" futbolisti bija pārliecinošāki, kas pamazām nodrošināja atrāvienu arī no galvaspilsētas kluba, un šķita, ka nu jau "Metalurga" topošais čempionu tituls ir tikai laika jautājums. Šī maldīgā noskaņa nedaudz pazudināja interesi par Virslīgu un iemidzināja futbola interesentus. Tomēr rūdītais liepājnieku treneris Zeļkevičs acīmredzot nebija rēķinājies, ka tik daudzus "Metalurga" spēlētājus savās treniņnometnēs un spēlēs kāros ieraudzīt Latvijas (un Lietuvas) izlases vadība. Gan valstsvienības grafiks, gan dažādi blakusapstākļi "Metalurga" izlašnieku spēli un treniņus iedragāja, kā rezultātā izšķirošajām cīņām viņiem nebija nedz spēka, nedz, šķiet, arī varēšanas, bet pārējie spēlētāji meistarības ziņā nespēja turēt līdzi solīdu formu iekrājušajām konkurentu komandām. Aizvien tuvāk nāca pārējās trīs uz čempionu titulu cerošās komandas, līdz "Ventspils", uzvarot savstarpējā spēlē, liepājniekus šosezon apsteidza uz neatgriešanos. Par šo neveiksmi "Metalurgs" gan pārliecinoši reabilitējās Baltijas kausa izcīņā, kura gan nevienu īpaši neinteresē...
Izvērtējot atsevišķi spēlētāju sniegumu, noteikti vairāk tika gaidīts no jaunā sporta direktora Jurija Andrejeva sarūpētajiem izlases "večiem" Imanta Bleideļa un Andreja Rubina. Taču šie abi izlases rūdījumu guvušie futbolisti divatā bieži vien deva mazāku efektu nekā no komandas sezonas vidū aizgājušais lietuvietis Kalons. Tieši agresīvais dienvidu kaimiņš gan citās sezonas, gan šīs sezonas pirmajā pusē bija liepājnieku viens no svarīgākajiem spēlētājiem – apgādādams citus ar piespēlēm un pats sitot gana trāpīgi (šosezon seši vārti līdz trešā apļa vidum). Kalons gan nebija nekāds "paipuisītis" cilvēciskajā ziņā (ja var ticēt baumām), un pēc viņa aiziešanas (tagad Mindaugs pārstāv Krasnodaras "Kuban") daudzi bija pat priecīgi – vismaz līdzjutēju sarunās. Tomēr Kalons izrādījās liels zaudējums. It īpaši to varēja just, kad sezonas noslēguma daļā Ģirts Karlsons uzbrukumā dažādu iemeslu dēļ (sportiskās formas lejupslīde, savainojums) vairs nebija tik bīstams, bet citi īsti nevarēja bīstami uzbrukt.
"Uz papīra" liepājniekiem bija "jāpaņem" čempionu tituls – šim daudz dzirdētajam apgalvojumam var piekrist tikai daļēji, jo arī konkurentu rindas nebija tik sliktas. Sezonas beigās liepājniekiem pat pietrūka spēlētāju, kas būtu gatavi pastiprināt spēli (runa ir galvenokārt par uzbrukumu). Blakus Karlsonam, kurš turklāt sezonas beigās, esot izlasē, tika pie spēlēt traucējoša savainojuma, nespēja iejusties ne Kecs, ne Krugļaks, ne kāds cits spēlētājs. Tādēļ nedaudz izbrīnu izraisīja Katasonova pāragrā norakstīšana – viņš, atgriežoties no "Jūrmalas", kur, starp citu, nospēlēja visai labi, kļuva tikai par dublieru komandas treneri, acīmredzot beigdams spēlētāja karjeru. Ar pieredzi un meistarību droši vien Aleksandrs vēl būtu palīdzējis.
Tomēr par to, ka liepājnieki ieņēmuši 2. vietu (ceturto reizi piecu gadu laikā!), viņi nav pelnījuši tikai sliktus vārdus. Patīkami, ka tieši "Metalurgs" nemanot kļuvis par izlases bāzes komandu – vienubrīd kandidātos figurēja septiņi "metalurgi", bet pēdējās spēlēs uz laukuma reāli tika pieci (Kļava, Ivanovs, Zirnis, Soloņicins, Karlsons), viņiem drīzumā, iespējams, pievienosies vēl kāds (Rubins pēdējo maču laikā ārstēja savainojumu, Surņinam priekšā pagaidām ir citi). Tāpat uz Lietuvas izlases nometni regulāri tiek izsaukti Tomašausks un Miceika, kas liecina par komandas atbilstīgo komplektāciju attiecībā pret izlases prasībām.
Komandas fani vietu aiz "Ventspils", protams, neuzskata par veiksmīgu iznākumu un paspēja uzrakstīt vēstuli kluba prezidentam Zaharjinam ar lūgumu no galvenā trenera amata atbrīvot Zeļkeviču. Fanu vēlme tika piepildīta – Zeļkevičs pēc sarunas ar Zaharjinu atkāpās, bet viņa amatu pārņēmis sporta direktors Jurijs Andrejevs – kā jau tas tika paredzēts vēl sezonas vidū. Fanu sašutumu arī izraisa bijušie komandas spēlētāji un liepājnieki, kas ir pietiekami labā līmenī, taču spēlē konkurentu rindās (galvenokārt tiek minēti Grebis, Kalns, Dobrecovs). Skaidrs, ka klubam problēmu netrūkst, un atliek vien novēlēt tās pēc iespējas ātrāk atrisināt, lai "Metalurgs" turpinātu progresēt.
"Rīgas" labākais gads
Daudziem par milzīgu pārsteigumu trešie šogad finišēja "Rīgas" futbolisti, kuru vadība līdzīgam rezultātam vismaz runās brieda jau vairākus gadus. Tieši citu gadu pajukušās cerības vairākiem futbola apskatniekiem rīdziniekus pirmssezonas prognozēs lika nostādīt tikai vienu vietu pirms "Olimpa" – tātad priekšpēdējā. Un tieši tāpēc arī smieklīgs un nereāls izklausījās kluba uzdevums – iekļūt četriniekā. Tomēr jau ar pirmajām spēlēm zaļajā laukumā komanda parādīja, ka četrinieks ir sasniedzams. Neviens nezina un nekad neuzzinās, kā būtu beidzies čempionāts, ja "Rīga" to nesāktu uz izcili veiksmīgas nots – pirmajā aplī sešas uzvaras un neizšķirts pret tobrīd skaistu futbolu demonstrējošo "Jūrmalu". "Rīga" pat cīņās pret līdzšinējo gadu trijnieka komandām vairākos spēles elementos (piemēram, piespēļu precizitātē un spēles izpratnē) ne tikai neatpalika, bet pat bija pārāka. Iespējams, lieliskie rezultāti arī pamudināja futbolistus spēlēt vēl labāk un ar lielāku iedvesmu. Laba spēlētāju selekcija, pienācīgs budžets, veiksmīgi aizvadīta treniņnometne un sportiskā veiksme, kā arī galvenais treneris Sergejs Semjonovs – tās bija panākumu atslēgas rīdzinieku labajam rezultātam. Beidzot nav jākaunas par komandu, kas futbolā nes Latvijas galvaspilsētas vārdu (šeit gan nav runa par šī kluba stadionu). Protams, spēlētājiem un treneriem jau vienmēr gribētos vairāk, iespējams, ka "Rīga" varēja aizķert arī 2. vietu, tomēr pirmajai sezonai arī 3. vietas augstums ir vairāk nekā atzīstams sasniegums. Laikam ritot, spēlētāji gan nedaudz zaudēja savu sākotnējo asumu, tomēr skaidri bija redzama viņu atbilstīgā meistarība. Lai gan sarunās ar presi futbolisti apgalvoja, ka goda pjedestāla tuvums kājas "nesasies", izšķirošajās cīņās tika zaudēts visiem trim "lielajiem vaļiem", tomēr trešā vieta godam tika noturēta, tikai par punktu atpaliekot no sudraba medaļām.
Komandā atradās līderi, kas meistarības ziņā neatpalika ne no konkurentiem, ne izlases līmeņa spēlētājiem. Un nav nekāds brīnums, ka, sezonai tuvojoties izskaņai, pretēji "speciālistu" viedoklim (tostarp Pola Ešvorta apgalvojumam, ka "Rīga" pēc puses čempionāta jau būs savā ierastajā vietā – tabulas otrajā pusē), komanda noturējās. Tad nu sākās mūsu ierastās izpausmes – skaudība un adatas meklēšana siena kaudzē. Katrs labvēlīgs tiesnešu lēmums (bieži vien taisnīgs un objektīvs) presē un pretinieku līdzjutēju starpā tika traktēts kā tiesneša apzināta labvēlība (lasi – soģi bijuši uzpirkti utt.), tāpat dažs labs saskatīja sazvērestību. 12 nozīmēti 11 metru soda sitieni "Rīgas" labā, bet neviena – uz "Rīgas" vārtiem. Iespējams, tas liecina par komandas uzbrucēju (īpaši Nikolajeva) meistarību un aktivitāti, nevis pietiesāšanu. Nenoliedzami, "Rīgai" reizēm paveicās, taču tiesnešu labvēlība jānopelna. Vismaz negribas ticēt, ka soģu labvēlība nopelnīta "aizkulišu spēlītēs"... Vienīgais, par ko klubam būtu jātaisnojas un jākaunas – stadions, kurā tā aizvadīja savas mājas spēles. Par laimi, tādā izskatā mēs to redzam pēdējās dienas. Beidzot ieplānota rekonstrukcija, ja nekas nenojuks (tfu, tfu, tfu), tad tā arī tiks īstenota. Diemžēl "Rīga" tādējādi savas mājas spēles būs spiesta aizvadīt citur – iespējams, grūti piekļūstamajā un no LU stadiona attālajā Slokas stadionā... Tas galvaspilsētas klubam atbilstu vēl mazāk un būtu pat lielāks kauns.
Ja runājam par spēlētājiem, kas pelnījuši uzslavas, tad tādi ir vairāki. Pirmkārt, Jurijs Žigajevs un Artūrs Zakreševskis, kuri ar savu pārliecinošo spēli izpelnījās uzaicinājumu uz izlasi, kurā arī tika laukumā. Lielisku sezonu aizvadīja arī jaunais aizsargs Mihadjuks, kurš paralēli tiešajiem pienākumiem bieži vien pēc standartsituācijām ar galvu apdraudēja pretinieku vārtus. Arī vārtsargs Pavlovs noteikti nevarētu sūdzēties par savu sniegumu, tāpat kā pieredzējušais Igors Korabļovs. Nestabili, bet bīstami spēlēja mūsu uzbrucējs Koļesņikovs, kurš gan pie teikšanas tika mazliet retāk nekā citi. No ārzemju spēlētājiem jāuzteic divi Krievijas futbolisti – Andrejs Nikolajevs un Dmitrijs Skobļakovs. Pirmais bija nepārspējams gaisa divcīņas un aktivitātē, tāpat nepamanīta nepalika viņa māka parādīt (nevis notēlot), ka soda laukumā pret viņu pārkāpti noteiktumi. Nikolajevs no 15 vārtu guvumiem 11 guva ar "pendelēm"! Savukārt Skobļakovs pretiniekus raustīja pa kreiso malu, bieži vien precīzi uzbrukdams pats, bet vēl biežāk palīdzot to darīt partneriem. No leģionāriem arī jāuzteic Agafonovs, kurš tomēr bija labāks par vietējiem. Iespējams, ar plusa zīmi būtu vērtējams arī Landirevs, ja ne viņa nesavaldība un nekorektā rīcība, kādēļ viņš vairakkārt izpelnījās diskvalifikācijas, kas ilgākas par vienu spēli. Tagad komandas futbolisti devušies atvaļinājumā (izņemot uz izlasi izsauktos), kas ilgs līdz decembra otrajai pusei. Līdz tam klubā paredzēta sēde, pēc kuras droši vien izšķirsies vairāku spēlētāju un – jā, arī trenera liktenis. Baumo, ka Semjonovs, neskatoties uz veiksmīgo sezonu, pie komandas "stūres" varētu nepalikt... Redzēsim.
"Skonto" – pirmoreiz ārpus trijnieka
Neticamais, bet acīmredzamais ir noticis – bijušais Latvijas futbola flagmanis "Skonto" pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē Virslīgā paliek ārpus trijnieka. Šo faktu gan par kaut kādu traģēdiju neuzskata neviens cilvēks "Skonto" nometnē, jo kluba vadība jau pirms sezonas pateica, ka uzdevums neesot trijnieks vai kāda konkrēta vieta, bet gan jauno futbolistu audzināšana. Sezonas sākumā tā gan nelikās, tomēr ar laiku viss iegāja savās vietās, un kluba sastāvā patiešām spēlēja vairāki gados jauni futbolisti – un spēlēja labi! Sezonu "Skonto" uzsāka ar četriem leģionāriem aizsardzības līnijā, uz soliņa atstājot savus jaunos futbolistus. Tas rezultātus nedeva, tāpat gandrīz visu čempionātu "buksēja" iepriekš saslavētais uzbrucējs Dirnbahs. Lielas jēgas nebija arī no sestā leģionāra – Mariana Slukas. Par laimi, to visu laicīgi pamanīja daudzu peltais galvenais treneris Pols Ešvorts, un komanda sezonu pabeidza ar atzīstamiem rezultātiem un tikai diviem leģionāriem pamatsastāvā. Kopumā jaunie futbolisti patiešām atstāja labu iespaidu, kas ļauj cerēt ne tikai uz viņu progresu nākamgad, bet arī jauniešu izlašu panākumiem. Tāpat jādomā, ka "Skonto" nākamsezon būs krietni vien lielāks spēks Virslīgā arī tad, ja pakāpeniski tiks iesaistīti vēl vairāki jauni futbolisti. Kā autoritāte jauno futbolistu vidū labi darbojas Vitālijs Astafjevs, bet ar savu azartu un vēlmi daudz izdara arī paši jaunekļi, kas noteikti ir vieni no labākajiem sava vecuma spēlētājiem Latvijā.
Laicīgāk nekā citi klubi, "Skonto" jau sākusi sastāva tīrīšanu. Cerības noteikti neattaisnoja Dirnbahs, tāpat pieredzējušais Piedels acīmredzot komandai vairs nav vajadzīgs. Abi komandu jau paspējuši atstāt teju uzreiz pēc čempionāta beigām. Tāpat droši var prognozēt, ka viņiem sekos vēl kāds, bet no "Olimpa", kas grasās startēt Eirokausos, noteikti labākie spēlētāji ieradīsies papildināt "Skonto" rindas. Vienu brīdi paklīda baumas, ka "Olimps" varētu savu vietu Eirokausos atdot "Skonto" (nenokārtojot papīrus, "Olimps" Eirokausu tiesības zaudētu, bet nākamie rindā pēc tām ir "Skonto"), tomēr tas ātri vien tika noliegtas. Ātri vien arī tika paziņots, ka komandu turpinās trenēt Ešvorts.
Ja runājam par atsevišķu spēlētāju veiksmēm un neveiksmēm, jāizceļ vairāki. Ļoti labi sevi parādīja jaunais centra aizsargs Sergejs Kožans, pēc neliela stagnācijas perioda par sevi runāt lika Kristaps Blanks un Aleksejs Višņakovs, pirmo pilno sezonu pieaugušo starpā aizvadīja 19 gadus vecais Aleksandrs Cauņa, kurš nebūt nekrita ārā no komandas kodola. Arī pārējo spēlētāju darbība nav vērtējama ar mīnusa zīmi (nav runa par leģionāriem). Jācer, ka arī turpmāk komandā netiks iesaistīti vairāki apšaubāmas kvalitātes leģionāri, jo, kā paradīja šī sezona, teju nevienu no viņiem nav neiespējams aizstāt kaut vai ar pašmāju jaunekli, nezaudējot spēles kvalitāti.
"Daugavas" pirmais mēģinājums
Pavisam jauna un savāda komanda šīgada čempionātā bija Daugavpils "Daugava", ko līdz šim pazinām kā "Ditton". Teju nomainījusi visu sastāvu, "Daugava" jau uzreiz cerēja pacīnīties ar vadošajām komandām, tai pat laikā deklarējot, ka ilgtermiņa mērķis ir uzvara 2009. gada čempionātā. Pagaidām gan neizskatās, ka tas ir sasniedzams mērķis. Naudas jau droši vien pietiks, bet komanda sezonas laikā nomainīja vienu treneri, bet nule atlaists tika arī otrs. Un diezin vai čempions taps no atkal jaunizveidotas komandas.
Pirmais aplis pagāja "Daugavas" zaudējumu zīmē – un gandrīz jau ierastais 1:3 liecināja, ka spēlētājiem ir "iekšā", bet, lai nāktu "ārā", vajag laiku. Spēli pēc spēles, "Daugava" tomēr spēles ziņā vilka klāt labākajiem, tomēr neveiksme ar 1:2 vai 2:3 punktu bagāžu nepalielināja. "Ģimenes apstākļu dēļ" komandu pameta Sergejs Petrenko, viņa vietu ieņēma Igors Gamula, uzreiz nomainīdams spēles stilu, spēlētāju attieksmi un arī sastāvu. Tomēr arī kolorītajam krievu speciālistam neizdevās izpildīt izvirzīto uzdevumu – izcīnīt Latvijas kausu, kas garantētu klubam vietu Eirokausos. "Daugava" gan sāka spēlēt labāk, regulārāk atņēma punktus līderiem un pieveica zemāk esošās komandas, bet ar to bija par maz. Visai augstas klases spēlētāji nespēja kausa pusfinālā pieveikt "Olimpu", un salīdzinoši apmierinošā 5. vieta tomēr par pozitīvu rezultātu uzskatīta netika.
Līdz ar Gamulu komandu visticamāk varētu pamest daļa leģionāru un maz ticams, ka komandas kodols saglabāsies tāds, kāds tas ir tagad. Ja tā, tad ilgtermiņā šī sezona klubam būs devusi maz, jo atkal jāsāk komandas veidošana. Tā turpinot, arī investoru intereses un devums var apsīkt, lai gan Igors Mališkovs, kluba prezidents, līdz šim darbojies visai aktīvi. Pozitīvi čempionātā sevi parādīja ne tikai komandas rezultatīvākais spēlētājs – baltkrievs Nikolajs Rindjuks (viņš sezonas vidū ar "Daugavu" pagarināja līgumu) – bet arī vairāki pašmāju talanti. Pirmkārt, Artjoms Rudņevs un Vadims Žuļevs, kuri komandā starp rūdītajiem leģionāriem nebūt nekrita ārā no spēles, bet gan deva krietnu ieguldījumu. Žēl, ka sezonas sākumā sevi labi parādījušajiem vārtsargiem Naglim un Sazonovam pēc Fjodorova ierašanās iespēju sevi apliecināt būtībā vairs nebija. Atliek vien komandai novēlēt izdarīt pareizos secinājumus, lai mērķis (sapnis?) par čempionu titulu 2009. gadā būtu vismaz reāli sasniedzams. Viena stipra komanda Latvijas futbolam par ļaunu noteikti nenāktu. Starp citu, komandas kapteinis Aleksandrs Isakovs beidzis spēlēt futbolu un nu klubā strādās par direktoru. Tāpat ļoti ticama ir iepriekš dzirdētā ziņa, ka nākamsezon komandu vadīs treneru duets Mihails Zemļinskis/Igors Stepanovs (vecākais).
Neiepriecināja
Turnīra tabulas pēdējās trīs komandas diemžēl neiepriecināja, un divas no tām pat sarūgtināja. Pēc tik daudzsološā sezonas sākuma "Jūrmala" strauji sāka panīkt, zaudēja savus labākos spēlētājus un finišēja tikai sestā, turklāt pārliecinoši. "Dinaburg" ar savu "godīgo spēli" sezonas priekšvakarā BFL pirmajā spēlē faktiski uzlika zīmogu visai gaidāmajai sezonai. Savukārt "Olimps" pēc vienas sezonas "valdīšanas" 1. līgā tā arī nespēja konkurēt ar Virslīgas ilggadējām komandām – dažādu iemeslu dēļ.
"Jūrmala" pēc veiksmīgā sezonas sākuma, kad pārliecinoši gan punktu, gan spēles ziņā turējās līdzi un pat apsteidza līderus, pēkšņi sāka irt pa visām vīlītēm. Komanda pamazām paziņoja par gandrīz visu labāko spēlētāju izlikšanu "brīvajos aģentos", un to veikli izmantoja citi Latvijas klubi, iegūstot savā īpašumā ne vienu vien meistarīgu spēlētāju (Poļakovs, Žavoronkovs, Bleidelis, Smirnovs utt.). Nedaudz vēlāk komandas trenera amatu atstāja Oļegs Stogovs, viņa vietā līdz sezonas beigām nostrādāja Gatis Ērglis. Tika veikti pāris pirkumi Bulgārijā, taču lieki teikt, ka nopirktie spēlētāji ne tuvu nebija tādas meistarības, kā komandu atstājušie vietējie spēlētāji un labākie leģionāri, kas pazuda līdz ar Stogovu. Sezonu jūrmalnieki pabeidza 6. vietā. Jau sezonas vidū bija pamatotas bažas, ka šī klubam bija pēdējā sezona, ko gan noliedz "Jūrmalas" prezidents Bašarins, kurš "Sporta Avīzei" apgalvo, ka klubs būs arī nākamsezon, turklāt tas cīnīsies par augstākajām vietām. Lai nu izdotos! Tikai tādā gadījumā nesaprotama bija kluba rīcība nu jau pagājušajā sezonā, kad tā ātri vien atbrīvojās no labākajiem spēlētājiem, it kā būtu samilzušas kādas problēmas. Visticamāk, ka tobrīd tādas arī bija, taču Jūrmalā futbolu noteikti gribētos redzēt arī nākotnē.
"Dinaburg", pateicoties Vadima Fjodorova jubilejas "svinēšanai" un citiem attaisnojumiem, kas droši vien nosedza spēles atdošanu Baltijas Futbola līgas grupu turnīra spēlē (par to liecināja arī koeficientu izmaiņas totalizatoros), līdzjutēju starpā iemantojusi pamatīgu necieņu, ko pelnīti varēs izbaudīt vēl ilgi. Neskatoties uz to, komanda pamanījās zaudēt spēles ne tikai Virslīgā, bet arī Eirokausos (jau pirmajās spēlēs pret ziemeļīru klubu), un pat no saviem nedaudzajiem faniem izpelnījās tikai sliktus vārdus. Tāpat klubam "neveicās" Latvijas kausa izcīņā, kur tika zaudēts "Olimpam" ¼ finālā. Vienvārdsakot – vienās neveiksmēs. Beigu beigās priekšpēdējā vieta Virslīgā, tomēr šo komandu nāksies redzēt arī nākamgad, jo mūsu čempionāts tiek paplašināts līdz 10 komandām. Galvenais, lai "Dinaburg" sāk spēlēt futbolu godīgi. Iespējams, daudzi šo klubu mālē melnāku nekā tas ir patiesībā, tomēr paši jau vien ir vainīgi. Trenera pieredzi kaut nedaudz ieguvis Tamazs Pertija, kurš komandas vadītāja krēslā nomainīja jeb, precīzāk – pārņēma amatu no Sergeja Popkova. Komandu pametušo spēlētāju rindas mērāmas padsmitos, arī nezināmu iemeslu dēļ aizgājušie (piemēram, Žuromskis) liecina, ka klubā ne tuvu viss nav kārtībā. Pēc ilga pārtraukuma klubs neieguva 4. vietu Virslīgā un no tās šoreiz bija neiedomājami tālu. Atliek cerēt, ka "Dinaburg" – viens no Virslīgas senākajiem klubiem – nepanīks, bet gan cīnīsies tālāk un, galvenais – godīgi.
2006. gada sezonā visus pārmācījuši 1. līgā, ar lielām cerībām Virslīgā tika gaidīti "Olimpa" futbolisti. Tomēr "Skonto" tai atņēma labākos spēlētājus (Cauņa, Lukjanovs, Hščanovičs), kā rezultātā "Olimps" palika bez izteiktiem līderiem. Jaunie futbolisti gan cīnījās no visas sirds, taču nepietiekamā meistarība un pieredze neļāva atņemt punktus citām Virslīgas komandām. Mihaila Koņeva padotajiem atlika vien cerēt uz savu progresu un pretinieku augstprātību, lai mēģinātu iekrāt pāris punktus. Interesanti, ka pirmā "trūkties" dabūja valsts čempione "Ventspils", kas vairāk par neizšķirtu pret rīdziniekiem neiespēja. Tomēr punkti "Olimpam" nāca grūti un lēni, kā rezultātā jau visai agri "Olimpu" varēja norakstīt un uzskatīt par pastarīti. Lai gan pret viņiem joprojām nenoskaņoties nedrīkstēja, bieži vien favorīti uzvaras guva arī pārliecinoši. Jācer, ka aizvadītā sezona jaunajiem spēlētājiem būs devusi pieredzi un pārliecību, kas noderēs turpmākajā karjerā – vienalga, vai "Olimpā", "Skonto" vai citur. Savu potenciālu komanda parādīja, kausa izcīņā tiekot līdz pat finālam, pa ceļam pieveicot "Mettu" (1. līgas klubu) "Dinaburg" (pēcspēles sitienos) un "Daugavu" (papildlaikā). Tādējādi "Olimps" nodrošinājis tiesības piedalīties UEFA kausa izcīņas kvalifikācijas kārtā nākamsezon. Ja vien LFF nebūtu pieņēmusi lēmumu par 10 klubiem 2008. gada sezonā, Eirokausos startētu 1. līgas klubs, kas būtu nebijis fakts Latvijā. Tomēr savā ziņā labi vien ir, ka būs "Olimps" Virslīgā nākamgad. Vismaz no jauno spēlētāju viedokļa tas ir labi, no sportiskā – nedaudz negodīgi pret citām komandām, jo "Olimps" būtībā ir "Skonto" fārmklubs. Lai nu paliek...
Viedokļi
Jānis Mežeckis, LFF ģenerālsekretārs: "Sezona pagājusi, manuprāt, tā bija viena no interesantākajām, kāda bijusi no neatkarības atjaunošanas laikiem. Nepilnas divas kārtas pirms noslēguma bija saglabājusies tāda intriga, ka jebkura pirmā četrinieka komanda varēja izcīnīt titulu – tā noteikti bija pozitīvā puse. Savukārt visā, kas saistīts ar organizāciju, stadionu infrastruktūru utt., potenciāls noteikti nav izsmelts. Tur vēl jāstrādā un jāstrādā. Tā kā ģenerālsponsors bija LMT, katras kārtas vienu spēli rādīja TV. Ja par "Skonto", Liepājas un Ventspils stadioniem un to radīto bildi TV vēl varam runāt daudzmaz normāli, tad par pārējiem – vēl daudz darāms. Ceru, ka LMT būs ģenerālsponsors arī nākamgad, pie tā tiek strādāts, domāju, ka viss atrisināsies jau šogad. Nākamgad būs 10 komandas, vakar [saruna notika otrdien – aut.] bija darba grupas tikšanās. Jau izstrādāta sistēma, ka pēc pirmajiem diviem riņķiem dalīsies pirmās sešas un pēdējās četras komandas, kas attiecīgi savā starpā izspēlēs atlikušo čempionāta daļu. Mēs arī ceram, ka čempionāts būs tikpat interesants kā šogad, ceram uz jaunpienākušajām komandām, kam vajadzētu sastādīt konkurenci. Kopā ar klubiem vēlamies izstrādāt plānu, kā palielināt skatītāju skaitu tribīnēs. To gan noteikti vieni paši izdarīt nevaram – jāsadarbojas ar klubiem, tiem jārūpējas par saviem stadioniem utt. Darba pietiks!"
Andris Vaņins, "Ventspils" pamatvārtsargs: " Čempionāta līmenis noteikti ir audzis – to varēja sajust jau no paša sākuma. Patika sezonas sākumā "Jūrmalas" spēle, kamēr neaizgāja spēlētāji, arī "Daugava" ir laba komanda, Rindjuks, meistarīgs uzbrucējs, viņus "vilka". Protams, sezona izdevās arī klubam – izcīnījām divas trofejas – čempionātā un kausā. Arī man pašam par sezonu nav, ko sūdzēties – kļuvu par čempionu, izlasē izdevās uzspēlēt. Pussezonu nācās izlaist savainojuma dēļ, kas varbūt beigās pat nospēlēja labu efektu, jo bija vairāk spēku. Kopumā noteikti esmu apmierināts. Pagarināju līgumu uz trim gadiem ar "Ventspili", tā ka palikšu tur arī nākotnē. 23. decembrī mums beigsies atvaļinājums."
Artūrs Zakreševskis, "Rīgas" centra aizsargs: "Sezonas sākums bija spraigs, negaidīti veiksmīgi uzsāka "Jūrmala", kas pēc pirmajām spēlēm bija bez zaudējumiem, arī mēs sākumu aizvadījām labi, tādējādi tika izjaukts ierastais trijnieks jau sākumā. Arī čempionāta beigās tomēr tas vairs nebija tāds, kā parasti, pēdējā kārtā neviens nezināja precīzu vietu sadalījumu – domāju, ka skatītājiem tas bija interesanti. No mūsu kluba puses 3. vieta protams, ir labs sasniegums, pirmoreiz izcīnījām medaļas. Lielākā daļa spēlētāju pirmo reizi reāli pacīnījās par trijnieku, tā kā viņi var būt gandarīti, ka beigās tas arī sanāca. Bija apbalvošana, pasniedza medaļas, kausu par 3. vietu, vakarā bija kopīgās vakariņas pie klātiem galdiem, visiem pateica lielu paldies. Mans sniegums? Diezgan normāli – sākumā gāja labi, tad dabūju traumu un izlaidu vairākas spēles. Kad atgriezos, uzreiz gan zaudējām pāris spēlēs pret spēcīgām komandām, taču beigās savācām punktus pret visiem, kas bija jāuzvar. Nebija lielu kļūdu un kritumu, esmu apmierināts. Par nākotni neko nezinu – līgums beigsies decembrī, un klubs par iespējamo turpmāko sadarbību var informēt tikai pēc sēdes, kas notiks novembrī. Atvaļinājums ir līdz 18. decembrim, kad plānots sākt trenēties jaunajai sezonai."
Andrejs Štolcers, sezonu sāka "Skonto", pabeidza "Olimpā": "Domāju, ka čempionāts bija solis uz priekšu salīdzinājumā ar iepriekšējiem. Komandas labi nospēlēja, īpaši interesantas bija beigas, kad četras komandas bija tik cieši. Intriga noturējās līdz galam! Par "Olimpu" – 8. vieta kā tāda, manuprāt, ir slikta. Puiši gan ir perspektīvi, gaidīsim, kad kāds sāks spēlēt vēl labāk, pieaugs visādos veidos – ātrumā, taktiskajā izpratnē utt. – cerēsim uz to. Darbs notiek katru dienu, treneri strādā ar viņiem. Bija daudz spēļu, kurās "Olimps" izskatījās ļoti solīdi. Nebija tā, ka pretiniekiem pret "Olimpu" būtu viegli spēlēt. Pāris spēles, kurās dabūjām iekšā ar četriem vai vairāk vārtiem, mums nebija pārāk dižas, bet citas – ļoti pieklājīgas, lai arī pārsvarā zaudējām. Ceru, ka progress turpināsies, un komanda nākamsezon izskatīsies vēl labāk! Mans sniegums? Neesmu vairs tajā vecumā, kad jādomā, kā un cik attīstīšos vēl. Gribētos, protams, spēlēt par pirmajām vietām, piedalīties tajās cīņās, kas būtu man interesantāk. Kaut gan tikām kausa finālā, puiši ļoti labi nospēlēja, lai vispār piedalītos finālā, turklāt viņi nopelnīja Eirokausus komandai. Pietrūka jau spēka, meistarības un viss pārējais, lai dabūtu kausu. Par savu nākotni neko skaidri nezinu, meklēju dažādus variantus. Grūti pateikt, vai "Olimpā" es varētu būt arī nākamsezon – šobrīd to patiešām nevar zināt, man ir līgums ar "Skonto", palicis gan tikai nedaudz."
Nominācijas
Labākais spēlētājs: Vīts Rimkus – 20 vārti Virslīgā ir ļoti solīds un augstvērtīgs sasniegums, kas godu darītu jebkuram vietējam uzbrucējam. It īpaši šajos laikos, kad pārsvaru, kas mērāmi divciparu skaitļos, praktiski nav.
Labākā komanda: "Ventspils". Reti kad komandas nacionālajā čempionātā ir sataupījušas tādas rezerves, lai turnīru beigtu ar 11 uzvarām pēc kārtas, pieveicot visu konkurentus, turklāt ielaižot tikai vienus vārtus tajās.
Labākie treneri: Romāns Grigorčuks un Sergejs Semjonovs. "Ventspils" esošais un bijušais. Viens turpina vadīt "Ventspili", otrs – "Rīgu". Bet abi savu darbu dara lieliski, sasniedzot maksimāli labāko iespējamo rezultātu.
Labākā spēle: Skonto – Rīga (4:4). Skatītāji varēja priecāties un neatslābt visu spēli. Rīgas derbijā vadībā bija te viena, te otra komanda, līdz ceturtajā kompensācijas laika minūtē rezultāts kļuva neizšķirts. Uz palikšanu.
Skaistākie vārti: Ģirta Karlsona "šķērīte" pret "Ventspili" – šādus vārtu guvumus tik bieži nevar redzēt lielāko valstu čempionātos, kur nu vēl Latvijā. Video: Karlsona "šķērīte".
Labākais jaunais spēlētājs: Artjoms Rudņevs. 19 gadus vecais daugavpilietis kļuva par vienu no komandas līderiem "Daugavā", gūstot sešus vārtus un izrādot lielu aktivitāti, un pelnīti ticis slavēts vairākos izdevumos.
Pārsteidzošākais rezultāts: Ventspils – Jūrmala (10:0). Par mača favorīti neapšaubāmi tika uzskatīti ventspilnieki, bet kas varēja iedomāties, ka beigu rezultāts būs TIK liels...
Lielākā veiksme: Olimpa "knapais", bet ļoti veiksmīgais uzvaras gājiens kausa izcīņā – 3:2 pret "Mettu", 5:4 pēcspēles sitienos pret "Dinaburg" un neilgi pirms papildlaika beigām gūtie uzvaras vārti pusfinālā pret "Daugavu" (2:1).
Lielākā veiksminiece: Olimps, neskatoties uz ne īpaši veiksmīgo sezonu, tika Latvijas kausa finālā un nopelnīja ceļazīmi uz Eirokausiem.
Lielākā neveiksme: Klubu un federācijas nespēja (negribēšana?) piesaistīt vairāk skatītājus Virslīgas spēlēm. Varbūt vienreiz jāsāk saprast, ka futbols un vispār sports kopumā ir domāts... skatītājiem!
Lielākā neveiksminiece: Liepājas metalurgs – vasaras vidū šķietami drošais pārsvars – 11 punkti – izrādījās par mazu, lai to noturētu, kā rezultātā čempionu tituls gāja secen.
Lielākais progress: Jurijs Žigajevs – lai gan aktīvs un ātrs Žigajevs bija arī citas sezonas "Rīgā", šosezon tas sasaucās ar pieredzi un meistarīgiem partneriem, kā rezultātā Žigajeva potenciāls atplauka visā krāšņumā (bet varbūt vēl ne visā?).
Lielākais atklājums: Artjoms Rudņevs – lai arī futbola sabiedrībai šis vārds ir zināms ne pirmo sezonu, 19 gadus vecais uzbrucējs kļuva par otru rezultatīvāko spēlētāju komandā, turklāt viņa sniegums bija ļoti pārliecinošs.
Stabila vērtība: Ģirts Karlsons – bija "Metalurga" līderis uzbrukumā pagājušajā sezonā, bija arī šajā. Un visi redzēja, kas notika, ja Ģirts gūst savainojumu vai nav formā – liepājnieki ar vai Bez Karlsona ir divas dažādas komandas.
Lielākā vilšanās: Jūrmala – sezonu tik labi sākusī komanda teju tika iekļauta medaļu pretendentu lokā pēc pirmā apļa, taču tad sāka nīkt tik strauji, ka sezonu pabeidza pārliecinoši 6. vietā, līdz medaļām esot krietni vien tālu.
Lielākā muļķība: Maksims Grigorjevs – "Jūrmalas" spēlētājs mačā pret "Skonto" iznāca laukumā otrā puslaika sākumā pie rezultāta 2:0, desmit minūšu laikā nopelnīja divas dzeltenās kartītes, kā rezultātā jūrmalnieki palika mazākumā un ielaida divus vārtus, spēli beidzot neizšķirti.
Lielākais nesmukums: LU stadions – čempionāta vienai no labākajām komandām, Rīgas Domes atbalstītajai "Rīgai", nācās spēlēt graustā vārda vistiešākajā nozīmē. Vainot var daudzus, bet šis stadions Eirokausus nākamgad nepavilks, rekonstruēt to tik ātri arī nepaspēs.
Kuriozs: Nestuvju nesēji – "Skonto" un "Metalurga" mača laikā 1. aplī viņi parādīja sagatavotību, traumēto Jemeļinu gandrīz nometot, jo katrs sāka iet uz savu pusi...
Labākais tiesnesis: Vadims Direktorenko – jaunais tiesnesis pārliecinoši tiesāja vairākas spēles, izpelnījās atzinību no inspektoriem un treneriem, viņam uzticēja novadīt "zelta maču" starp "Skonto" un "Ventspili", ko arī godam izdarīja.
Simboliskais vienpadsmitnieks eSports.lv versijā
Andris Vaņins: Bez komentāriem. Lai arī neaizvadīja tik daudz spēļu, kā daudzi citi amata brāļi konkurentu rindās, vieni ielaisti vārti čempionāta laikā 12 mačos, un tie paši – no 11 metru soda sitiena atzīmes... Unikāli.
Oskars Kļava: Iespējams, daudziem nepamanīts, taču vērtīgs un neatlaidīgs darbs no Oskara Kļavas sekmēja "Metalurga" aizsardzību visa čempionāta garumā. Komanda vidēji ielaida mazāk nekā vienus vārtus spēlē.
Žans Pols Ndeki: 2006. gada sezonas labākais spēlētājs pirmajos mačos darbojās visai bikli un nepārliecinoši, taču čempionāta otrajā čempionāta daļā iespēlējās, uzņēma formu un bija neaizstājams ventspilnieku balsts.
Deniss Ivanovs: Pārliecinoši darbojās pats un uzmundrināja partnerus. Reizēm varēja vēlēties labāku sapratni ar Fereiru, tomēr aizsardzība bija liepājnieku stabilākais posms, lielā mērā pateicoties Ivanovam.
Dzintars Zirnis: Aizvadītā sezona Zirnim noteikti vērtējama ar plusa zīmi – viņš darbojās pārliecinoši un stabili, pats bieži vien pieslēdzoties uzbrukumiem (vismaz to sākuma stadijā). Zirņa liepājniekiem "zelta spēlē" noteikti pietrūka.
Aleksejs Višņakovs: Sezonas sākumā un tā turpinājumā Višņakovam labas spēles mijās ar ne tik labām, tomēr čempionāta otrajā daļā viņš kļuva pretiniekiem arvien bīstamāks un šajā pozīcijā simboliskajā vienpadsmitniekā izkonkurēja Žigajevu.
Sergejs Zangerejevs: Ilgu laiku mocījies ar traumām, arī Zangerejevs paspēja iesaistīties komandas spēlē izšķirošajā čempionāta fāzē un ar savām skaistajām un ideālajām piespēlēm un centrējumiem izcēlās uz pārējo fona.
Vitālijs Astafjevs: Lai arī 36 gadu vecumā vairs nav tā ātruma un asuma, Astafjevs laukumā darbojās ļoti pārliecinoši un apdomīgi, kļūdams par komandas līderi un svarīgu lomu jauno spēlētāju izaugsmē.
Dmitrijs Skobļakovs: Viens no labākajiem leģionāriem Virslīgā, turklāt izcēlās ar Latvijas čempionātā reti redzamu kvalitatīvu tehniku. Bieži sagādāja partneriem vārtu gūšanas iespējas, turklāt labi izpildīja soda sitienus.
Andrejs Nikolajevs: Krievijas leģionāram Latvijas ūdeņi noteikti ir par seklu – gaisa divcīņas viņam konkurentu bija maz, tāpat aktivitātē un azartā. Reizēm piekliboja noslēdzošais sitiens, bet vienalga pelnījis uzslavas.
Vīts Rimkus: 34 gadu vecumā aizvadīja vienu no labākajām pēdējo gadu sezonām Latvijā, gūdams 20 vārtus. Vissvarīgākie noteikti bija pret "Metalurgu" pirmajā no diviem "zelta mačiem". Apsveicam arī ar čempionāta labākā spēlētāja titulu!
Rezervē: Andrejs Pavlovs ("Rīga"), Sergejs Kožans ("Skonto"), Jurijs Žigajevs ("Rīga"), Valērijs Afanasjevs ("Daugava"), Ģirts Karlsons ("Liepājas metalurgs").
Turnīra noslēguma tabula un rezultatīvākie spēlētāji.
Foto: Romualds Vambuts
+3 [+] [-]
+6 [+] [-]
žetons tev!
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
+4 [+] [-]
Nav ko kavēties jāsāk lasīt
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
bet pa rakstu - visu cienju!
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
Ar Riigu ir savaadaak... te daudzi juut liidzi... un daudzi pieveers acis uz tiesneshu kljuudaam... Ar ko Riiga labaaka par Dinaburgu? Ar to, ka Riigai vairaak liidzjuteeju? un viss...
Riiga shogad bija uzpuusts burbulis...
+3 [+] [-]
Tomēr es uzskatu, ka šī ne tuvu nebija VIrslīgas labākā sezona, tāpat kā viena no neveiksmīgākājām sezonām visā Latvijas futbolā kopumā. Uzskaitīšu arī iemeslus - Baltijas līga sākās un beidzās ar teju vai izgāšanos - totalizatoru skandāli ar Dinaburgu un citiem klubiem, kas piedzīvoja dīvainus zaudējumus, par kuriem nez kādēļ gandrīz netika runāts, beidzās Baltijas līga pilnīgi bez jebkādas intrigas, jo čempions jau tāpat bija skaidrs. Baltijas līgas finālu vajadzēja organizēt tā, lai tas tiktu izspēlēts vēl pirms nacionālo čempionātu pēdējām divām vai trīs kārtām. Citādi sanāk kā tagad, kad Ventspils uzvarēja Virslīgu, bet Baltijas līgā cieta sagrāvi, taču Ventspils tāpat visu acīs palika kā uzvarētāji, bet Liepāja kā zaudētāji un treneris atkāpās.
Arī pašā Virslīgā neiztika bez dažiem apšaubāmiem rezultātiem. Turklāt Virslīgā panīkumu piedzīvoja divas it kā stabilas vidusmēra komandas - Jūrmala un Dinaburga, tāpat arī Olimps saglabāja tradicionāli pēdējo vietu un pārsteidza vienīgi ar iekļūšanu finālā, lai arī patiesībā nemaz tik liels tas pārsteigums nebija, jo Daugava patiesībā tā īsti sevi nepierādīja un uzvara kausa pusfinālā pār Daugavu nebija nekāda sensācija.
Arī pati Kausa finālspēle nebija saspringta, Ventspils uzvarēja diezgan pārliecinoši, tā ka intrigas spēlē (kausa finālā), kas citus gadus ir bijusi ļoti interesanta, šogad faktiski nebija.
Arī mūsu izlase šogad piedzīvoja sen neredzētu spēles stilu Andrejeva vadībā, kad vispār nebija nekādas baudas skatīties futbolu.
Tāpat arī mūsu leģionāri ārzemēs ne ar ko īpaši neiepriecina, izņemot Gorkšs un atsevišķās spēlēs Koļinko, vēl retāk Laizāns, bet pārējie spēlētāji lielkāko sezonas daļu aizvada diezgan nemanāmi.
Tas viss man liek domāt, ka šī sezona Latvijas futbolam ir bijusi viena no neveiksmīgākajām pēdējos gados.
Bet, ja par interesantāko Virslīgas sezonu, tad domāju, ka tā bija tā sezona, kad Dinaburgā spēlēja tas džekiņš Staņislavs Dubrovins, gadu diemžēl neatceros, toreiz arī četras komandas cīnījās diezgan līdzīgi, čempions izšķīrās pēdējā kārtā un spēlētāji šķiet bija kvalitatīvāki. Kopš tās sezonas pamazām notika lejupslīde Dinabirgā un Skonto. Šosezon šīs abas komandas piedživoja savus sliktākos laikus.
+1 [+] [-]
Kad ieejat adresē paņemat galerija, tad sadaļu futbols un šo spēli-
LMT virslīga futbolā, Metalurgs 2 : 0 Ventspils, 04/05/2007
Te ir Karlsona vārti
+1 [+] [-]
un nav ko lieki jāuztraucās, ka gribas redzēt futbolu Jūrmalā arī nākamsezon, pats taču minēji ka "Rīga" varētu spēlēt Slokā
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Un varbūt vari kautko vairāk pateikt par LU stadiona nākotni, kas tur notiks, kas tiks celts un cik tālu ir šis projekts.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
p.s. paldies autoram par saturigu rakstu
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Piepildīšu, ka arī tādī klubi kā Daugava un Jūrmala patiesībā arī ir bez nākotnes. Ir tomēr praksē pierādījies, ka klubi, kuri cer uz budžetu no Krievijas mafiozņikiem, ilgi neeksistē.
Vispār rodas priekšstats, ka Latvijā ir klubi, kuri eksistē Krievijas naudas atmazgāšanai, ar to arī var izskaidrot klubu nedomāšanu par līdzjutējiem, jo prioritātes ir citas.
[+] [-]
[+] [-]
Nu tu daudz murga esi sarakstījis.
OC stadions, kur spēlē Ventspils pieder pašvaldībai, un to ceļot projektā bija paredzēts apgaismojums, bet nu stadions palika bez tā. Nesaskatu jēgu piecelt svešam stadionam apgaismojumu, tad jau drīzāk jāceļ jauns stadio priekš FKV.
RedBull ir ČL grupu turnīra līmeņa komanda, tādēļ rezultāts ir loģisks.
LU stadions pieder Rīgas domei, un ja tai pie vienas vietas Rīgas seja, kas nenoliedzami ir arī galvaspilsētas futbola klubs, tad ko tur var izdarīt komandas vadība. Arī tiesāšana par labu Rīgai nenotika, tas ir dažu skauduļu izdomājums.
Olimps ir Skonto jaunieši un tas jau ir sen zināms un kādēļ gan klubam būtu jādistancējas no savas sistēmas to es gan nesaprotu.
[+] [-]
Hlebovickis ir basketbolists no Polijas, Jūrmalas mērs bija Hlevickis
Es jau ceru, ka Jūrmala nepazudīs, bet pret Daugavu nav īpaši lielu simpātiju, jo tomēr uzskatu, ka stabils var būt tikai tāds klubs, kuram nauda nāk no tā reģiona, kurā klubs atrodas. Tā tas ir Liepājā, Ventspilī, Rīgā, pat Dinaburgai ir vietējie sponsorī, bet Daugava ekistēs tik ilgi, kamēr kādam austrumos gribēsies zīmēties ar to, ka viņam kaut kur pribalķikā ir futboļnijs klubs. Un vispār uzskatu, ka Daugavpilī jau sen vjadzēja būt vienam klubam ar vietējiem sponsoriem, tad būtu tradīcijas, augstāki mērķi un vairāk līdzjutēju, ieguvums būtu ļoti liels.