Postņikovs: "Biju izbrīnīts, ka "Spartaks" tik atklāti spēlēja uz neizšķirtu"

Žeņa, sāksim ar uzvarēto maču Slokā. Tad tu spēlēt nevarēji, skatījies spēli no tribīnes. Droši vien laukumā gribējās?
Jā, protams! Vēlēšanās bija stipra, gribējās palīdzēt komandai. Pie tam jau sen neesmu spēlējis Jūrmalā, zālājs no tribīnes izskatījās labs, bet tas vienmēr sola kvalitatīvu futbolu.

Un arī nervi tribīnē daudz vairāk sadeg, kā laukumā.
Nu jau tiešām! Kā uz rezervistu soliņa, tā tribīnē - skatīties spēli ļoti smagi! Pastāvīgas emocijas, visu laiku pārdzīvo, pat kājās jālec, bļauj kaut ko tamlīdzīgu "Nu kā tā?!" vai "Nu kur tu dod?!" Vispār, viss vārās visas 90 minūtes. (Smaida). Laukumā vienkāršāk: rit spēle, tu pilnībā tai sakoncentrējies un kontrolē emocijas.

Blakus tev arī vēl Ļoša Aleksejevs bija kaimiņš. Kurš no jums vairāk uztraucās?
Nu mēs abi vienādi. Viņš arī vēl teica: "Viss, nevaru vairāk skatīties! Labāk tur, laukumā, labāk spēlēt!" Un tur Ļošam taisnība par visiem simts.

Kādus iespaidus atstāja spēle?
Biju izbrīnīts, ka "Spartaks" kaut kā tik atklāti spēlēja uz neizšķirtu. Pie tādas taktikas vienalga kaut kad agri vai vēlu ielaidīsi. Mūsējie malači, iesita ļoti laicīgi, kad laukuma saimniekiem jau, pēc būtības, neatlika laika atbildes spiedienam, pārkārtoties uz uzbrūkošām darbībām bija jau ļoti smagi. Pēc manām domām, ielaižot, spartakieši uzreiz saprata, ka punktus viņiem šodien neredzēt.

0:0 turējās diezgan ilgi. Bija pārliecība, ka mēs tomēr iesitīsim?
Protams, ticēju, gaidīju precīzu sitienu. Kaut gan spēle bija tāda... Bez momentiem gandrīz, un bija skaidrs, ka vieni vārti arī visu izšķirs. "Ventspils" kā reiz šos vārtus arī nopelnīja, tādēļ, ka visu laiku domāja par uzbrukumu. Lieliski, ka iznākumā mēs arī iesitām, šie vārti bija pietiekoši svarīgajai uzvarai un mēs sodījām līderi par pārāk lielo aizsardzības futbolu.

Kaspars Svārups klasiski izmantoja savu iespēju.
Jā, malacis. Vārti sanāca teicami, kās reiz, starp citu, tādi, kādus no mums gaida galvenais treneris. Mēs daudz uzmanības veltām kā reiz tādām darbībām, vēl jo patīkamāk, ka tās tik lieliski un laikā realizējās spēlē. Ne jau nejauši visvairāk par to priecājās Pols! Redzējāt, ar kādu ātrumu viņš rāvās, gandrīz līdz laukuma centram no priekiem aizskrēja! (Smaida).

Izbrīnas vērts fakts: spēles gaitā "Ventspils" bija spiests izmantot uzreiz trīs aizsargu variantus. Tādās situācijās nekad nav ļoti vienkārši, tomēr aizsardzības līnija parādīja sevi ļoti lieliski, vai nav tiesa?
Piekrītu, aizsargi nospēlēja teicami. Disciplinēti, pārliecinoši, skoloti, praktiski bez kļūdām. Bet mēs, pēc būtības, spēlējām bez centra aizsargiem vispār! Koļesovu kaut arī nomainīja pārtraukumā, bet viņam jau arī pirmajā puslaikā bija ļoti grūti. Tā kā aizsardzība pelnījusi labus vārdus. Starp citu, tur es atkal nesapratu "Spartaka" darbības: viņi mūsu aizsargus nemaz neturēja sasprindzinājumā, iztika bez presinga, spiediena, paši gandrīz ar visu savu sastāvu atgāja pie saviem vārtiem. Tādēļ otrajā puslaikā mūsu aizsargi gandrīz līdz laukuma centram sajutās brīvi un vairāk domāja, kā palīdzēt partneriem uzbrukumā, nevis domāja par saviem tiešajiem pienākumiem.

"Ventspils" pelnīti uzvarēja, un nesenie "- 10" pārvērtās jau par "- 2". Kā novērtēt priekš mums šo patīkamo pārmaiņu?
Kā labu situāciju, tagad jau tiešām viss ir mūsu rokās! Mūsu uzdevums jau sen ir acīmredzams: uzvara katrā mačā. Tagad tas ir vēl vairāk aktuālāks un saprotamāks. Protams, grūti bija paredzēt, ka tik nopietns atrāviens tik daudz samazināsies un vēl tik īsā laikā. Bet konkurenti lai par sevi domā paši, bet "Ventspils" domā tikai par nākamo maču un par jaunu uzvaru. Priekšā mūs gaida nopietna cīņa, un, domāju, īpaši pastiprinātu uzmanību prasa pat ne "Spartaks", bet "Jelgava". Spēles plānā ļoti nepatīkama priekš pretiniekiem komanda, organizēta, darbojas kompakti, māk uzbrukt un neļauj pretiniekiem rādīt savu futbolu. Vispār, finišs solās būt ļoti interesants!

Iedzīt līderi daudz patīkamāk, kad no tā atrodies vien vienas uzvaras attālumā. Tātad, pēdējie panākumi piedevuši pārliecību dzelten-zilajiem, psiholoģisko noturību?
Jā, neapšaubāmi, kaut arī nedomāju, ka mums arī agrāk trūka pārliecības. Tomēr, protams, uzvaras vēl vairāk nostiprina garu. Galvenais, lai nekļūtu pašpārliecināti. Bet, esmu pārliecināts, tās arī nebūs: Pols nepieļaus! Skatos, kā mēs tagad strādājam, kā trenējamies, kāds saliedēts mums kolektīvs, un saprotu, ka mums vajag un mēs varam ar visu tikt galā. Bet tur redzēsim, kas iznākumā sanāks...

Atgriezīsimies nedaudz atpakaļ, vasarā, kad tu tikko atnāci uz "Ventspils". Pirmie treniņi, pirmās pazīšanās - bija tev pārliecība, ka šī komanda var iegūt "zeltu"?
Nu, pirmkārt, "Ventspils" citus uzdevumus nekad nav stādījis! Otrkārt, uzreiz bija redzams, ka kolektīvs mums draudzīgs, ka visi grib gūt lielu panākumu, strādā pie tā, pieliek daudz pūļu. Man jau pirmajās dienās nebija īpaši laika stratēģiskām pārdomām: nācās pierast pie jauna futbola, pie jaunām treneru prasībām. Tas nebija pietiekami vienkārši, tādēļ, ka agrāk spēlēju pavisam savādāk. Bet kad iejutos, lieku reizi pārliecinājos, ka spēlēju spēcīgā komandā, kura domā tikai par pirmo vietu.

Diez vai tādas domas tevi piemeklēja pēc neizšķirta Rīgā ar vietējo "Mettu/LU"...
Tādi rezultāti - vienmēr ļoti nepatīkami, apbēdinoši, tie iedragā patmīlību. Tā vienmēr bijis un būs, kad neapšaubāms favorīts piekāpjas pretiniekam , kurš būtu jāuzvar. Pie visas cieņas pret "Mettu/LU", "Ventspilij" tāds pretinieks jāuzvar, vēl jo vairāk situācijā, kad tas nopietni cīnās par pirmo vietu un katra punkta zaudējums iznākumā var maksāt ļoti dārgi. Tā kā jā, tad mēs visi izjutām mazpatīkamas sajūtas... Labi, ka "Ventspils" nākamajā mačā atkal spēlēja ar to pašu "Mettu/LU", bet mājās. Mēs pārliecinoši uzvarējām, nepatīkamie nosēdumi izgaisa un mēs gājām tālāk pavisam citā noskaņojumā.

Mēs viegli nonācām līdz tēmai, par kuru ar tevi nevar neapspriest. Esmu pārliecināts, ka tu esi gudrs ar nenovērtējamu pieredzi bagāts, un nešaubījos, ka sarunā tā obligāti parādīsies. Un tā, futbolistam, kurš iepriekšējā sezonā spēlēja Čempionu Līgas grupu turnīrā (mūsu realitātē kosmisks līmenis!), vispār interesanti spēlēt Latvijas čempionātā?
Ja tu esi profesionālis, tev jāatdod maksimums jebkuros apstākļos. Ar to es arī nodarbojos. Jā, man interesanti spēlēt Latvijas čempionātā, un tas nevienu nevar pārsteigt. Tagad mans uzdevums ir tieši šeit dot labumu - kā tad tas tagad man var būt vienaldzīgi?! Cita lieta, ir noteikti momenti, kurus tiešām sarežģīti izturēt. Nu, piemēram, man patīk spēlēt Ventspilī. Man ļoti iepatikās spēlēt Liepājā, kur ļoti varēja just labu futbola atmosfēru. Mājīgs stadions, līdzjutēji, emocijas, ažiotāža pirms derbija, translācija, pati spēle, beidzot. Labs laukums, labs futbols - pat negribējās pamest stadionu, neticējās, ka mačs tik ātri aizlidojis! Bet lūk spēle ar "Mettu/LU"... Es nekādā gadījumā negribu apbēdināt Rīgas klubu un tā līdzjutējus, saprotiet mani pareizi, bet spēle tajā stadionā... Viss tas nopietnam futbolam, teikšu tā, maz līdzīgs. Aizbrauc tur, un doma tikai viena: kaut tas ātrāk beigtos, un mājās. Kur rast emocijas, kā tās savākt?! Saprotams, ka, atkārtošos, mums jebkurā situācijā jāatdodas pilnībā, un to es cenšos darīt katrā mačā, bet jūs paši varat stādīties priekšā, cik tas ir grūts uzdevums dažos apstākļos.

Spēle mīlīgā skolā, bet pavisam nesen spēle pārpildītā "Visente Kalderon" Madridē. No tā tiešām dvēsele var sākt raudāt...
Pa īstam dvēsele raud kā reiz esot "Visente Kalderon"! Vai arī "Astana" mājas arēnā. Labā nozīmē raud! No milzīga skatītāju skaita, no Čempionu Līgas melodijas, no fantastiskās un neatkārtojamās īsta futbola svētku atmosfēras. Bet skola... Nu ko tur jau; pa lielākai daļā savā karjerā esmu spēlējis ne jau milzīgos stadionos. Tā kā brīnišķīgi sapratu un zināju kam jābūt gatavam, tas man nav nekas jauns.

Infrastruktūra - tā ir Latvijas futbola galvenā bēda?
Daudzējādā ziņā - jā. Acīmredzami, ka stadioni - giganti Latvijas futbolam nav vajadzīgi, bet tādi mājīgi un labi stadioniņi, kā Ventspilī, pieļauju, Liepājā - tā ir pavisam cita lieta, tas jau ir lieliski. Tajos gan futbolistiem patīkami spēlēt, gan arī līdzjutējiem patīkami atrasties. Attīstīties vajag šajā virzienā, un tad, esmu pārliecināts, uz klubiem vēlēsies braukt nopietna līmeņa leģionāri, futbola līmenis paaugstināsies. Un vēl ļoti svarīgi pievērst uzmanību zēniem, audzināt maiņu. Ventspilī šajā ziņā, starp citu, lieliski: mans dēls nodarbojas vietējā Akadēmijā, un viņam viss loti patīk - treniņi, viss process, lielais skaits turnīru.

Kas zin, varbūt kādreiz vēl viens Postņikovs pastiprinās dzelten - zilo rindas un pārspēs tēvu. Bet pagaidām par tiem jaunajiem spēlētājiem, kuri tagad ir tavi partneri. Kā domā, viņiem ir iespēja spēlēt pret Torresu un Grizmanu, kā izdevās tev?
Iespējas ir vienmēr! Es arī pats kādreiz nevarēju iedomāties, ka spēlēšu tādā līmenī! Ka apkārt būs tiešām Futbols, un es būšu tā dalībnieks. Tā taču pavisam cita planēta! Tādos momentos tev vispār nav vajadzīgi nekādi papildus stimuli, viss atiet otrajā plānā, paliek tiešām īsts futbols un milzīga vēlēšanās atdot laukumā visu, kas tev ir. Pārdzīvo ko tādu, ko pēc tam nevari aizmirst. Protams, atrasties tādā līmenī ir ļoti smagi, tas prasa milzīgu darbu, darba mīlestību un kaut kur arī veiksmi. Bet tiekties pēc tā ir nepieciešams. Tiekties, strādāt un ticēt tam, ka viss iespējams!

Ar neredzamu slēdzi pārslēgsim laiku vēl enerģiskāk - vairāk kā 5 gadus atpakaļ! 2011. gads, kad "Ventspils" ar Postņikovu panāca Zelta dubli - mēs uzvarējām čempionātā, un Kausā. Kādu tu atradi Latvijas futbolu pēc piecu gadu pauzes?
Grūti tā uzreiz pateikt, kas izmainījies pirmām kārtām. Tik daudz jau ūdens aiztecējis, tik daudz man bijis notikumu, spēļu... Tomēr, pēc manām domām, tad bija vairāk tieši futbola. Komandas spēlēja! Neteikšu, ka tā tagad nemaz nav, bet cīņas, pēc manām domām, tomēr ievērojami vairāk, kā tieši pašas spēles. Man vienkāršāk, protams, runāt par "Ventspili". Tā FKV stils un tagadējais atšķiras principiāli! Kas arī loģiski: katram trenerim savs redzējums, un mums, futbolistiem, jāizpilda treneru uzdevumi. Lūk, "Ventspilij"-2016 savs rokraksts, tas atšķir mūs no citiem. Bet lūk cīņu grūti nosaukt par spēles rokrakstu...

Ko tu noteikti nevarēji stādīties priekšā 2011, tad tā ir "Skonto" neatrašanās elitē!
Lūk tas, jā, tas man ir ļoti negaidīti! Piecus gadus atpakaļ kas tāds nevienam galvā nevarēja ienākt.

Bet, lūk, Žeņa Postņikovs, mūsu senais draugs Posja, ārēji pašiem gadiem nemaz nav mainījies. Bet kur viņš izmainījies futbola plānā?
Nezinu. (Smaida). Stils un spēles maniere diez vai piedzīvojuši izmaiņas. Vienkārši esmu kļuvis pārliecinātāks, mierīgāks, pieredze un zināšanas to atļauj. Laikam arī taktisku noslēpumu man nav, kaut reizēm kaut kas līdz pat šim brīdim pārsteidz. (Smaida). Vispār, laiks iet, vecums palielinās, tā kā viss ir loģiski un dabīgi. (Smaida).

Man, lūk, loģiski rādās, ka tagadējais Postņikovs nedara uz laukuma neko lieku. Viņš vienmēr precīzs un savlaicīgs un pieņem uz laukuma tieši to lēmumu, kurš optimāls konkrētajā momentā. Bez steigas, bez liekām kustībām, bez nevajadzīgas enerģijas patērēšanas. Izskatās, tā ir taisnība?
Nu nevaru es strīdēties ar tādu apgalvojumu! (Smaida). Bez liekas pieticības teikšu, ka pēc būtības, tā arī viss ir. Jācenšas darīt visu pēc būtības. Nu bet juceklis... Nu kādēļ gan tas laukumā vajadzīgs?!

No tiem brīnumainajiem laikiem kādi momenti īpaši palikuši atmiņā? Zelta dublis - tas ir tik lieliski, to vienmēr patīkami atcerēties!
Jā, bija daudz labu momentu. Piemēram, mums ar Suhu (Eduards Suhanovs. - M.K.) ir, ko atcerēties, īpaši, kad mēs Rīgā uzvarējām "Skonto" pateicoties Vadima Jančuka vārtiem. (Smaida). Un kā aizmirsīsi izšķirošo maču Ventspilī, pēdējā kārtā, kad mūs neizšķirts apmierināja pret "Skonto". Neizšķirts, un mēs čempioni! Bet gan es, un Igors Savčenkovs nevarēja spēlēt dēļ diskvalifikācijas, skatījāmies uz visu no tribīnes. Mums tās bija ļoti karstas 90 minūtes! Neviens mačs tajā sezonā mani tā nenomocīja, kā šīs 90 minūtes tribīnēs! Bija arī ne pārāk priecīgi momenti. Piemēram, Baltijas Līgas fināls pret "Skonto", kad pendeļu sērijā vairākas reizes "Ventspils" ar vienu sitienu varēja sēriju uzvarēt. Sato neiesita, Laza neiesita, Sava neiesita... Bet ar mani vispār viss beidzās! Uzsitu slikti, vārtsargs atsita, un viss, zaudējām...

Čempionu kauss - tas ir smags, atceries?
Godīgi sakot, nē. Atceros, mēs vāciņu netīši salauzām, bet, pēc manām domām, tas gadījās ar Latvijas Kausu. (Smaida).

Vari vēlēties, lai šajā rudenī atcerētos čempionu kausa svaru. Bet tas, 2011. gada - svarīgs posms karjerā?
Neapšaubāmi! Čempioni - tas vienmēr neaizmirstams un īpašs moments, uz to ej ilgu laiku, ej caur neatlaidīgu darbu. Zelta medaļas - tas ir lieliski, tas katru reizi ir neatkārtojams un laimīgs moments! Tā bija arī "Ventspilī". Tā bija arī pēc tam "Astanā", kopā ar kuru es divas reizes uzvarēju Kazahstānas čempionātā. Tagad novēlu "Astanai" atkal kļūt par čempionu, komanda tam ļoti tuvu, tas man būs liels prieks. Bet ja "Ventspils" kļūs par čempionu - tas vispār būs burvīgi! Vienas sezonas laikā varu kļūt gan par Kazahstānas, gan par Latvijas čempionu - tas vispār ir kaut kas fantastisks! (Smaida).

Interesantas tavas domas, kurš no tā dzelten-zilo zelta sastāva varētu pastiprināt FKV tagad?
Jā, pēc manām domām, katrs varētu pastiprināt, mums toreiz bija teicama komanda. Tomēr netīšām Zelta dubli panākt nevar! Tas pats Vadims Jančuks lieliski soda laukumā tika galā, guva daudz vārtus. Vai arī tas pats Suhs, īpaši sezonas pirmajā daļā, kad viņš bija ļoti vērtīgs, guva vārtus, piespēlēja. Protams, tas pavisam nenozīmē, ka mums tagad sliktāki futbolisti, pavisam nē. Komanda spējīga uz ko lielu, ko mēs arī apliecinām un apliecināsim līdz pašam finišam!

Piekrītu, ļoti svarīgi parādīt savu māku tieši izšķirošajā sezonas posmā. Lai izdodas! "Ventspils" gatavs atkal kļūt par valsts spēcīgāko klubu?!
Gatavs, protams, gatavs! Mēs nopietni strādājām un turpinām strādāt, mēs esam noskaņoti tikai uz uzvaru katrā spēlē. Bēdīgi tikai, ka tagad ir gadījušās traumas. Tās vienmēr nav laikā, īpaši tagad. Ņikita Koļesovs, Antons Jemeļins, Ļoša Aleksejevs, Vadiks Žuļevs - novēlu viņiem ātru izveseļošanos! Par to pašu Žuļu mēs visi ļoti pārdzīvojam: viņš lieliski spēlēja pēdējā laikā, bija teicamā formā, un te tāda lieta... Nu ko padarīsi, tāds ir futbols. Galvenais jebkurā gadījumā palicis nemainīgs: "Ventspils" cīnīsies par uzvaru katrā mačā. Un mēs visi ticam, ka mums ir pa spēkam atrisināt pašu galveno sezonas uzdevumu.

Līdz atrisinājumam 4 kārtas. Viss izšķirsies pēdējā?
Nezinu. Grūti uzminēt. Padzīvosim - redzēsim.

Kas jāizdara "Ventspilij", lai izcīnītu savu 7. čempionu titulu?
Sisties līdz galam un būt līdz galam kopā, būt vienotam kolektīvam, ievērot disciplīnu it visā. Mums jābūt citam par citu, mums jāpalīdz cits citam jebkurā situācijā. Viss pārējais "Ventspilij" tāpat ir!

Tagad, kad turnīrā noslēdzošā pauze, dzelten-zilie turpina enerģiski gatavoties izšķirošajiem mačiem. Video, kuru viegli atrast mūsu kluba Instagramā, var redzēt, kā laukuma spēlētāji arī... ar vārtsargu pienākumiem brīnišķīgi tiek galā. Tu vienkārši lidoji, vienam otram vārtsargam kas tāds pat sapņos nerādās!
(Smejas). Jautrs bija treniņš. Izlēkājos pietiekami. Ja dzirdējāt, es arī nokomentēju epizodi: "Great save by Peruzzi!"

- Ko tu tā atcerējies slaveno itālieti?
Nu es vienmēr esmu bijis "Juventus" fans, un arī tagad tāds palieku. Lūk, tā arī nolēmu Perruci atdarināt. Pie tam uz Play Station tik bieži dzirdu šo frāzi, ka nepalaidu garām gadījumu atkārtot. (Smaida).

Vecajam Andželo bija daudz atzīstamu spēļu, daudz dažādu zīmīgu notikumu. Lūk, arī Jevgeņijam Postņikovam drīzumā gaidāms kas līdzīgs...
Kas tad tas tāds?!

Tikai 3 spēles un tu svinēsi jubileju - 100. spēle Latvijas čempionātā.
O, negaidīti! Godīgi sakot, domāju, ka 100 spēles jau sen esmu nospēlējis. (Smaida). Nu ko, būs vēl viens svarīgs un patīkams stimuls.

Novēlu, lai arī šo jubileju tu atzīmētu pašā labākajā veidā - uzvaroši. Un pēc sezonas aizvestu uz Astanu vēl vienu zelta medaļu! Starp citu, pieļauju, ka tev būs ļoti patīkami to parādīt kādam cilvēkam ar ūsām. Viņam "Ventspils" trofejas laikam vēl joprojām patīkama lieta...
Jā , kam kam, bet šim cilvēkam ar ūsām, meistaram uz visām rokām, īpaši patīkami būs to parādīt. (Smaida). Izmantojot momentu, nododu viņam un viņa ģimenei lielu sveicienu un ceru, tiksimies Astanā čempionu rangā!

Izmantotie resursi:
FK Ventspils