Pertija: "Tikos ar Enriki, viņš joprojām atceras "Skonto" un Babičevu"

Dzirdēju, ka pirms kāda laika esat ticies ar Luisu Enriki. Pastāstiet vairāk!
Katram cilvēkam ir savs sapnis. Manējais jau sen, sen bija tikt uz Ellas Ficdžeraldas koncertu - nekādi nesanāca [minētā dziedātāja mira 1996.gadā - aut.]. Bet otrs sapnis bija nokļūt "Barcelona", turklāt nevis vienkārši no malas pavērot kādu treniņu, bet sajust to, kā viņi gatavojas un parunāties ar viņu treneri. Iepriekš ļoti gribēju satikties ar Gvardiolu, taču arī tas nekādi neizdevās, toties tagad caur draugiem radās iespēja 30 minūtes parunāties ar Enriki. Gribēju noskaidrot dažus jautājumus, bet, godīgi sakot, šaubījos, ka viņš uz maniem jautājumiem atbildēs no sirds, kā to reāli izdarīja.

Mani interesēja "Barcelona" filozofija, interesēja, kāpēc viņi gadiem rāda tādu sniegumu - spilgtu, uzbrūkošu ar nemainīgu rokrakstu. Viņš skaidri izstāstīja, ka "Barcelona" jau sen, sen ir tāda kā reliģija neatdot bumbu. Saku vārds vārdā, kā viņš teica. Viņu galvenais uzdevums jau gadiem ir vienkārši neatdot bumbu. Vēloties sasniegt šo mērķi, kluba cilvēki, kuri ir klubā jau gadiem un kuri strādā ar bērniem, jauniešiem, būvē visus vingrinājumus treniņos. Turklāt Enrike pastāstīja, kā klubs rīkojas ar spēlētājiem, kuri tiek iegādāti no citurienes, no dažādām valstīm.

Viņš minēja čīlieša Alekša Sančesa piemēru - esot vajadzīgs vismaz pusgads, lai spēlētājam iedvestu "Barcelona" filozofiju. Pat tādam futbolistam kā Sančess vajadzīgs pusgads. Tātad viņi tērē milzum daudz laika pat uz spēlētājiem, kuri jau tā ir augstas klases meistari un kuri tiek iegādāti par lielu naudu. Enrike šai sakarā pieminēja, ka daudz vieglāk šo filozofiju ir ieviest spēlētājos, kas nāk no internāta, no "Barcelona" jauniešu skolas, no dublieru komandas. Man tas bija ļoti interesanti, jo tieši vēlējos uzzināt, kā "Barcelona" panāk uzbrukuma futbolu ikvienā spēlē, arī izbraukumā, arī jebkādos laika apstākļos un pret jebkuru pretinieku.

Kad Enrike uzzināja, ka esmu "Skonto" treneris, ļoti patīkami bija, ka viņš atpazina "Skonto", sacīja, ka ļoti labi atceras "Skonto" un mūsu komandas spēles Čempionu līgā ar "Barcelona" [1997.gadā "Barcelona" pārspēja "Skonto" ar 3:2 un 1:0, par pirmo spēli Barselonā (3:2) "Skonto" izpelnījās daudz komplimentu, un toreiz 90 minūtes "Barcelona" kreklā nospēlēja gan Gvardiola, gan Enrike - aut.]. Vēl patīkamāk bija tas, ka Enrike atcerējās "Skonto" 10.numuru - uzvārdu viņš, protams, nenosauca, bet zināms, ka toreiz ar 10.numuru "Skonto" spēlēja Babičevs [Barselonā ar precīzu sitienu atklāja rezultātu - aut.]. Tās bija fantastiskas sajūtas, ka tāda līmeņa cilvēks kā viņš pēc tik daudziem gadiem atceras šo mūsu futbolistu.

Tā ka tas ir vēl viens iemesls, lai lepotos, ka joprojām pārstāvu "Skonto". Sāpīgi, ka tad, kad daži cilvēki šo klubu pameta, aizmirsa, kādu klubu viņi ir pārstāvējuši un pēc tam vēl negatīvi izteicās par "Skonto". Es šeit runāju par izcilo spēlētāju Kovaļovu un izcilo treneri Kaļiņinu, kuru paņēmām pie sevis, padarījām par futbola cilvēku, bet kurš pēc tam, aizejot uz RFS, aizmuguriski aprunāja "Skonto". Vienmēr saku, ka nav jāskatās tikai uz šī brīža situāciju un to, ka "Skonto" spēlē 1.līgā - vienmēr jāatceras arī vēsture, daudzu gadu panākumi, izaudzinātie spēlētāji un tā tālāk, un tā tālāk.

Ar Enriki komunicējāt aci pret aci ar tulka palīdzību?
Jā, tulks bija puisis vārdā Dmitrijs - viņš ir no Ukrainas, un mani draugi izdarīja tā, ka tieši šis Dmitrijs aizvestu mani pie Enrikes. Mūsu laiks bija tik ierobežots, 30 minūtes, ka pa šo laiku bija jāpagūst noskaidrot viss interesējošais. Interesantākais bija, ka viņš uzsvēra - ja "Barcelona" izveido uzbrukumu, nav obligāti, lai tajā piedalītos uzbrucējs. Man sākumā to bija grūti uztvert, jo esam pieraduši, ka uzbrucējam ir jābūt uzbrukumā un jāgūst vārti. Viņiem ir cita filozofija - viņi uzskata, ka uzbrucēja zonu var aizpildīt arī jebkurš cits. Viņiem tā nav problēma, ja uzbrucējs spēli pēc spēles negūst vārtus, toties iesit citi - viņi piekopj ļoti mūsdienīgu futbolu un to arī redzam, ka viņiem vārtus gūst gan aizsargi, gan balsta pussargi, gan malējie pussargi.

Ar pusstundu bija par maz, taču vēroju arī treniņus. Tajās dienās, kurās trāpīju, ne reizi neredzēju, ka viņi treniņos spēlētu deviņi pret deviņi, astoņi pret astoņi, septiņi pret septiņi. Viņi allaž spēlēja trīs pret trīs, turklāt pēc ampluā. Piemēram, Svaress, Mesi un Neimārs spēlēja trijatā nelielā kvadrātā pret trim centra aizsargiem. Viņi treniņos tik ļoti uztrenē saiknes... it kā jau tas nav jaunums, mēs arī treniņos pirms spēlēm šādus trijniekus veidojām, taču viņiem tie akcenti bija tik skaidri... varu sacīt, ka piepildīju sapni nokļūt uz brīdi šādos apstākļos "Barcelona" klubā.

Atgriežamies Latvijā. Izsaku līdzjūtību par jūsu mātes aiziešanu. Vai tas ir vienīgais iemesls, kāpēc pagaidām sezonas sākumā "Skonto" faktiski netrenējat?
Jā, pēdējos divarpus mēnešus nodarbojos ar palīdzību mātei, jo man nav ne brāļu, ne māsu. Tas bija mans pienākums, un futbols šajā laikā aizgāja otrajā vietā. Vadāju viņu pa dažādām klīnikām, bijām Stambulā un tā tālāk. Kā dēls vēlējos maksimāli izdarīt to, kas manos spēkos. Diemžēl pret šo slimību arī 21.gadsimtā nav zāļu, un medicīna šādās situācijās ir bezspēcīga. Zaudēju mammu un pirms nedēļas Tbilisi pašā svētākajā vietā, kur no četrām pusēm ir klosteri, es viņu apbedīju. Mani mierina tas, ka no debesīm viņa par mani un manu ģimeni aizlūgs.

Cik drīz varam sagaidīt, ka atsāksiet trenēt "Skonto"?
Teikšu godīgi un nespekulēšu - piekritu trenēt "Skonto" arī 1.līgā un rēķinājos un joprojām rēķinos, ka viss būs nopietnā līmenī. Šeit ir jauni un ļoti talantīgi spēlētāji - ar viņiem jātrenējas divreiz dienā. Latvijā nav iespējams izaudzināt futbolistu, ja viņš trenēsies tikai vienreiz dienā. Paliku "Skonto" ne ar domu, ka puiši pa dienu strādās, bet vakarā futboliņu uzspēlēs. Esmu prasīgs un šādā nenopietnā režīmā nevaru strādāt. Taču komanda ir, vadība zina, ka braukāju uz "Skonto" treniņiem un praktiski visām spēlēm un vēroju. Gaidu brīdi, kad visi klubā sapratīs, ka jāstrādā nopietni. Tas, ko redzu šodien... cienu visus futbolistus, kuri tagad ir komandā, cienu treneru štābu, vadību, bet šādā režīmā strādāt nevarēšu. Nevaru darboties, ja sagatavoju treniņa plānu, bet kāds pēdējā brīdī piezvana un pasaka: "Tamaz, es nebūšu." Tas jau mazliet ir amatieru līmenis.

Esmu par 100% pārliecināts, ka tuvākajā laikā tas viss tiks sakārtots, un es ķeršos pie darba un ka būs treniņi divreiz dienā. Gatavosim šos jaunos puišus, jo viņi ir reāli talantīgi - gan Jegors Morozs, gan Grīnbergs, gan Soloveičiks. Ar viņiem reāli nopietni jāstrādā.

Konkrētākus termiņus varat nosaukt? Turnīrs jau risinās, punkti jau zaudēti...
Jā, punkti zaudēti. Pirmkārt, man būs jāaprunājas ar vadību. Nekad neesmu izvirzījis prasības finansiālā ziņā, un arī tagad to nedarīšu. Man galvenais ir treniņprocess. Ja man teiks, ka trenēsimies tā, kā jātrenējas profesionālai komandai, tad es jau kaut vai tās pašas dienas vakarā būšu klāt.

Redzējāt "Skonto" neveiksmīgās spēles? Kāpēc komanda šobrīd nav gatava vākt maksimālos punktus?
Redzēju abas spēles, kurās tika zaudēti punkti - 2:2 Smiltenē un 0:3 Valmierā. Smiltenē patiešām pretinieks divreiz uzsita un guva divus vārtus, bet mūsu puiši spēlēja ļoti labi, diemžēl zaudējām punktus. Valmierā arī biju un tur principā variantu nebija. Mums puiši ir jauni, bet tur apstākļi ir pavisam citi - augsta zāle un tā tālāk. Un tīri fiziskā ziņā šo spēli nepavilkām. Rezultāts visu izsaka - 0:3.

1.līgā līderi reti zaudē punktus, jo vairākas komandas ir izteikti amatieriskas. "Skonto" pagūs vēl ielēkt vilcienā un pacīnīties par Virslīgu?
Jā, protams. Ja vadība nolems, ka mums jātiek Virslīgā, mēs to izdarīsim. Taču tagad ir problēma ar jaunu spēlētāju pieteikšanu, ir aizliegums. Jāsagaida - ja šī problēma atrisināsies, tad garantēju, ka ķersimies pie darba, paņemsim dažus spēlētājus un iekļūsim Virslīgā. Skatos, vēroju 1.līgas līderus un godīgi saku - ja gribēsim, tiksim Virslīgā.

Šobrīd "Skonto" ir sastāva problēmas. Valmierā nebija pat pilns rezervistu skaits. Ja minēto aizliegumu nenoņems, ar šo īso sastāvu ir iespējams tikt Virslīgā?
Domāju, ka nē. Tad gan variantu mums būs ļoti maz, jo atslēgas jautājums ir pastiprināt sastāvu un vajag, lai skaitliski sastāvs būtu normāls. Arī Virslīgā bija situācijas, ka man ir 14-15 futbolisti un mums arī bija aizliegums, taču zināju, ka mums profesionālisms vēl nav pazudis. Tāpēc arī pratām iegūt 2.vietas un tikt Eirokausos. Jo tie 14 spēlētāji bija reāli sabalansēts sastāvs. Šobrīd ir 5-6 spēlētāji, bet pārējiem futbols ir, teiksim, 10.plānā - viņi nāk spēlēt prieka pēc. Ir tādi, kaut arī uzvārdus, protams, nesaukšu.

Piemēram, komandā spēlē 42 gadus vecais Rimkus. Savā modelī, piemēram, viņu redzat?
Jā, protams! Tieši attiecībā uz viņu, Perepļotkinu un Pihocki - esmu sajūsmā, cik liela viņiem ir vēlme. Šādus spēlētājus vienmēr esmu cienījis, lai kāds būtu vecums. Rimkus un Perepļotkins nāk uz visiem treniņiem un redzu, ka vēlme ir mežonīga. Tas ir vēl viens piemērs, ka vecumam nav nozīmes. Toties varu nosaukt kaudzi piemēru, kad puiši 16-17 gadu vecumā vairs nevēlas spēlēt futbolu. Bet Rimkus vēlas! Tāpēc man ar viņu būtu interesanti strādāt. Skaidrs, ka arī viņš jāsaved kārtībā, taču esmu pārliecināts, ka 1.līgā viņš var spēcīgi palīdzēt komandai. Un par Perepļotkinu vispār nav vērts runāt - viņa padarītā darba apjoms no karodziņa līdz karodziņam tiek pilnībā paveikts. Paldies šiem puišiem par to!

Šogad puišiem tiek maksāts vai tā ir vienkārši viņu labā griba pārstāvēt "Skonto"?
Pat vēl par pagājušo gadu klubs treneriem ir parādā, futbolistiem it kā ir samaksāts. Štābam - Karavajevs, Pertija, V.Morozs, Miholaps - joprojām ir parādā. Taču mēs saprotam situāciju un nekad uz viņiem neizdarīsim spiedienu. Esmu pārliecināts, ka agri vai vēlu viņi mums nopelnīto naudu atdos. Par šo gadu - pagaidām nekā nav bijis. Pagaidām spēlētāji spēlē uz entuziasma pamata, jo ļoti mīl futbolu. Jaunie spēlē ne naudas dēļ, bet lai pierādītu sevi futbolā, kaut kur aizbrauktu, pārietu uz citām komandām.

Piemēram izbraukuma spēle Valmierā - spēlētāji dodas uz spēli ar personīgajiem auto un par saviem līdzekļiem?
Nē, nē, ar komandas autobusu. Treniņprocess tomēr ir noteikts - treniņi Mežaparkā, uz spēlēm ar autobusu. Šajā ziņā viss ir labi. Manā izpratnē profesionālisma trūkums mazliet ir tajā, ka treniņi ir tikai vienreiz dienā, pa dienu daži puiši strādā. Šādos apstākļos nevarēšu strādāt.

Par Virslīgu. Nezinu, cik esat sekojis, bet kādi ir pirmie iespaidi un secinājumi?
Par 90% spēles skatos, veicu pierakstus - man tas viss, protams, ir interesanti. Domāju, ka pagaidām viss, kas notiek turnīrā, ir eiforija, aura. Taču domāju, ka ar laiku priekšplānā izvirzīsies komandas, kas strādā vislabāk ilgtermiņā - "Liepāja", "Ventspils", "Jelgava" un, lūk, arī "Spartaks". "Spartaks" pierāda, ka spēlētāju atlase ir laba, treneri strādā labi - redzu rokrakstu, redzu pieredzējušos spēlētājus. Domāju, šīs četras komandas dominēs, lai gan atklāti pateikšu, ka pirms čempionāta sākuma neticēju, ka "Spartaks" var atrasties starp līderiem. Taču čempionāti un futbols kā tāds ir brīnišķīgs ar to, ka šādas lietas reizēm notiek. Pārējo komandu izpildījumā (un tie nav tikai mani vārdi, tas ir acīmredzami laukumā) neredzu ne rokrakstu, ne brīnumu, kas ļautu tām atrasties vadošajā četriniekā. Par pirmo vietu var cīnīties tikai manis minētās četras komandas.

Homuham vēl nav bijis daudz laika. Tas ir labi, ka šādi treneri ierodas Virslīgā?
Protams, vienmēr labi, ja atbrauc treneri no citām valstīm, it sevišķi, ja tie ir treneri ar vārdu. Taču uz viņiem ir arī divreiz lielāks spiediens. Uz ārzemju treneriem, arī, piemēram, uz mani, skatās kā ar mikroskopu. Ja vietējam trenerim, tēlaini izsakoties, daudz ko var piedot (šeit, protams, pārspīlēju), tad uz ārzemju treneriem gulstas lielāka atbildība. Tas pats Homuha - uz viņu ir spiediens, lai gan komanda ir jauna. Viņam ir jāspēj ne tikai izveidot kolektīvs, bet arī jāizveido spēles kvalitāte. Maz laika. Nedod Dievs, trīs četras kārtas kaut kas ne tā un arī viss var beigties, kā tas notika ar Popkovu un Kurbatovu. Tas viss ir sarežģīti. Tāpēc vienmēr esmu teicis un teikšu, ka vadība pār komandu jāņem brīdī, kad tev ir laiks sagatavot komandu, iedvest tai savu filozofiju, paskaidrot, ko tu vēlies. Ja pirmdienā komandu trenē viens treneris, bet ceturtdienā nozīmē jaunu [tā tas notika "Riga" gadījumā - aut.], tad ir ļoti sarežģīti. Neviens treneris pasaulē pa četrām dienām spēli nesakārtos. Ja kluba vadītāji Homuham iedos laiku, domāju, viņš spēli sakārtos.

Ja "Skonto" problēmas tomēr neatrisināsies un nebūs iespējams īsos termiņos atgriezties Virslīgā, ko darīsiet ar savu nākotni?
[Nopūšas] Godīgi teikšu, ka vienmēr esmu gribējis no visa atpūsties, jo pa šiem 10 gadiem ļoti jūtami sakrājies nogurums un komandās, kurās esmu strādājis, nekad neesam samierinājušies ar zaudējumu. Arī kad uzvarējām, vienmēr centāmies, lai ir labāk, lai mēs būtu augstāk un augstāk. Turklāt šis nogurums ir emocionāls, ņemot vērā, kā attiecos pret spēlēm un treniņiem. Manā 41 gada vecumā šī pauze varbūt nāks par labu. Protams, šobrīd jau mazliet sāku raustīties, protams, jau gribu atrasties treniņprocesā, dzīvot futbolā, bet, ja šobrīd izveidojusies tāda situācija, ka esmu tribīnēs vērotāja statusā, tātad Dieviņš vēlas šādi. Esmu ticīgs cilvēks un esmu pārliecināts, ka agri vai vēlu pienāks laiks, kad atkal būšu komandā un trenēšu. Komandas nosaukumu šobrīd, protams, grūti nosaukt.