Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:115, Did:0, useCase: 3

Milašēvičs: "Nolēmu pamest profesionālo futbolu, jo jāsāk normāli dzīvot..."

Edmunds Novickis
Edmunds Novickis @EdmundsN

Milašēvičs: "Nolēmu pamest profesionālo futbolu, jo jāsāk normāli dzīvot..."
Mārtiņš Milašēvičs
Foto: Juris Gutmans

Piedāvājam interviju ar latviešu futbolistu Mārtiņu Milašēviču, kurā viņš atklāj, ka pieņēmis izbeigt profesionāla futbolista gaitas. Milašēvičs stāsta par lēmuma iemesliem, tāpat atskatāmies uz visu viņa karjeru, kā arī aprunājamies par Latvijas futbolu kā tādu.

Mārtiņš Milašēvičs 12.februārī svinēs 24.dzimšanas dienu. Šai vecumā viņš pieņēmis lielu lēmumu savā dzīvē – neturpināt spēlēt futbolu profesionālā līmenī. Uzaicināju Mārtiņu uz sarunu, lai noskaidrotu, kādi bija iemesli šādai rīcībai. Galu galā, Milašēvičs pēc trim sezonām (2012.-2014.) Virslīgā „Mettas”/LU sastāvā 2015.gadā pārstāvēja vicečempioni „Skonto”, turklāt ir aizvadījis dažas spēles arī Latvijas U-21 izlasē.

„Profesionāli futbolu vairs nespēlēšu”

Mārtiņ, esmu dzirdējis runas, ka tu varētu neturpināt profesionāli spēlēt futbolu. Tāpat, cik saprotu, šobrīd ar „Skonto” vairs netrenējies. Kāda ir situācija, kas notiek?
Pašā pirmajā treniņu nedēļā biju atnācis pie „Skonto” patrenēties. Bija solījumi, ka atdos visus parādus, bet beigās neatdeva, un es tomēr izlēmu, ka metīšu mieru profesionālajam futbolam. Patiesībā to biju izlēmis jau iepriekš, taču mani vēl pierunāja atnākt un to vienu nedēļu patrenēties. Solījumi netika turēti un izlēmu mest mieru. Turpmāk uzspēlēšu tīri savam priekam un viss.

Ir taču „Skonto” futbolisti, kas tāpat nav saņēmuši algas, taču ir ar komandu, trenējas un turpina cerēt šo naudu saņemt! Kāpēc tu atšķirībā no viņiem neturpini cerēt?
Tāpēc ka jau pusgadu ar cerībām vien dzīvoju. „Skonto” man joprojām ir parādā piecas algas. Pēdējā alga tika izmaksāta par jūliju. Man vairs nav tas vecums, lai tikai cerētu. Gribas sākt veidot savu dzīvi. Saprotu, ka, paliekot šeit, to nespēšu. Man bija jāsper šis solis.

Lai gan tev „Skonto” nebija ļoti liela loma un liels spēles laiks, tomēr tu esi kļuvis par Latvijas vicečempionu, esi spēlējis lielā un spēcīgā klubā, tāpat esi pārstāvējis Latvijas U-21 izlasi. Kāpēc brīdī, kad nevēlies turpināt savu ceļu kopā ar „Skonto”, nepārej uz kādu citu Latvijas klubu?
Atgriežoties mazliet pagātnē, no „Mettas”/LU uz „Skonto” vispār pārgāju, jo vēlējos spert soli uz priekšu. Un futbola ziņā tas patiešām bija solis uz priekšu – trenējos kopā ar ļoti labiem spēlētājiem, līmenis bija augstāks. Tomēr... redzu, kāda ir kopējā situācija Latvijas futbolā, tāpat apzinos, ka uz ārzemēm aizbraukt vairs nesanāks. Tāpēc nolēmu pieņemt šādu lēmumu, nevis turpināt.

Protams, lēmumu ietekmēja arī tas, ka sezonas laikā, kamēr atrados „Skonto”, bija arī dažādas traumas, kuru dēļ nevarēju aizvadīt pilnvērtīgu sezonu. Izoperēja apendicītu, pēdai uzlika šuves pēc sadursmes vienā no spēlēm.

Cik procentus dod, ka tu vēl varētu pārdomāt un tomēr turpināt spēlēt futbolu profesionāli?
Domāju, ka procentuāli tā ir ļoti, ļoti maza iespēja. Diez vai arī man kāds kaut ko piedāvās. Es tomēr esmu pieņēmis lēmumu.

Vai neplāno spēlēt 1.līgā, ko laikam jau par profesionāla līmeņa turnīru nenosauksi?
Man bija piedāvājums iet pie „Audas”, bet es tomēr izlēmu, ka labāk uzspēlēšu futbolu mierīgos apstākļos sava prieka pēc tepat Rīgā. Šobrīd esmu aizgājis trenēties pie „Mettas” dublieriem – tīri savas formas uzturēšanai un varbūt palīdzēt ar kādu padomu „Mettas” sistēmas jaunajiem, parādot viņiem labu piemēru. Jā, bija iespēja turpināt „Audā”, taču atteicu, jo tas būtu diezgan nopietni – 1.līgā ir daudz komandu, daudz spēļu, tāli izbraukumi, daudz treniņu. Ja vēlos spēlēt tikai prieka pēc, tas īsti neder.

Vai kopumā neesi vīlies Latvijas futbolā? Vai nenožēlo, ka tik daudz savas dzīves veltīji futbolam, lai galu galā nonāktu pie šāda lēmuma?
Nē, īstenībā futbols man ir ļoti daudz devis. Tā pati „Metta” – ja nebūtu bijis tieši šajā klubā, šobrīd nebūtu pabeidzis augstskolu. Arī cilvēciskā ziņā futbols daudz devis – tā ir komandas spēle, tu iemācies komunicēt, iegūsti dažādu pieredzi, piemēram, spēlējot izteikti latviskā klubā un pēc tam vairāk krieviskā klubā, valodu apguve. Tu iepazīsti vairākus jaunus cilvēkus. Tāpat arī kaut vai tā pati fiziskā attīstība –šai ziņā ievērojami esmu progresējis. Futbols dažādos veidos man ir daudz devis un noteikti nevaru teikt, ka kaut ko nožēlotu. Jā, varbūt mazliet par ilgu tas viss bija, varbūt... bet no otras puses nē – pasakot „Stop!” tagad, esmu to diezgan laicīgi izdarījis. Man dzīvē vēl nekas nav zaudēts, viss tikai sāksies.

Foto: Juris Gutmans.

„”Mettai” Virslīgā palīdzēja iekļūt pieredzējušie”

Tagad izskriesim cauri tavas karjeras līkločiem. Varbūt sāksim nevis ar bērnības gaitām, bet brīdi, kurā sajuti, ka futbolā tiešām esi labs un kaut kas var sanākt. Kā notika tavs progress „Mettas” galvenajā komandā, kurā brīdī izsities? Vēl spēlējot 1.līgā?
Godīgi sakot, „Mettas” sastāvā 1.līgā vēl biju rezerves spēlētājs. Biju jauns un atceros, ka kaut kādos 16-18 gados vēl biju ļoti trausls puisis, fiziski nebiju pietiekami labi attīstīts – lielākoties nācu uz maiņu. Neskatoties uz to, treneris Andris Riherts uzticējās un mums visiem jaunajiem nepārtraukti kaut kādu spēles laiku deva – kā nekā bijām viņa audzēkņi. Un nebija jau arī tā, ka slikti spēlēju – rādīju labu spēli. Varbūt izšķiroša nozīme bija tam, ka 1.līgā lielākoties spēlēja lieli, rūdīti veči un tādam kā man tajā laikā tur nebija tik vienkārši izsisties. Spēlēju savu laiku. Sezonā, kad uzvarējām 1.līgā, pēdējos mačos jau sanāca mazliet vairāk uzspēlēt un tā nu es paliku komandā. Treneris turpināja uzticēties un deva iespēju spēlēt arī Virslīgā.

Neskaitot komandas panākumu kā tādu, vai palikusi prātā kāda spilgta epizode tev pašam, kad ar „Mettu” spēlēji 1.līgā?
Spilgti atmiņā palikušas tieši pēdējās spēles 1.līgā. Un it sevišķi viena no pēdējām spēlēm, kurā nodrošinājām 1.vietu un iekļūšanu Virslīgā – spēlējām ar Daugavpili [BFC „Daugava”, kuras nosaukums šobrīd ir BFC „Daugavpils” – aut.] viesos. Trenera lēmums pēkšņi bija ielikt mani par malējo aizsargu, kas nav mana pozīcija. Nospēlēju tīri labi tajā pozīcijā [smejas], pirmajos vārtos pat iedevu rezultatīvu piespēli. Nezinu kāpēc, bet tieši tas palicis spilgti atmiņā – labi nospēlēju ne savā pozīcijā un nodrošinājām 1.vietu [toreiz „Metta”/LU uzvarēja ar 3:0 – aut.].

Kuri, tavuprāt, bija komandas līderi tajā gadā, kuri lielā mērā nodrošināja „Mettas” pārcelšanos uz Virslīgu?
Lielākoties tie, kuri jau pirms tam bija spēlējuši augstākā līmenī. Brāļi Savinovi, kuri bija aizsardzības balsts, Vladimirs Cīmanis, kurš joprojām darbojas „Mettas” sistēmā kā treneris, bija Ivars Gailis, arī Artūrs Pallo. Vēl bija uzbrucēji Juris Višņakovs un Kalvis Grāveris. Vilka jau tie pieredzējušie un tieši tobrīd sapratu, ka panākumu gūšanai ikvienai komandai tie pieredzējušie ir nepieciešami. Bez viņiem nekādi. Pārējie bijām vienkārši jaunieši, kuri vēlējās spēlēt futbolu.

Foto: Einārs Freimanis.

„2012.gadā sanāca viss, Pahars pat aicināja kļūt par U-21 izlases kapteini”

Paradoksāli sanāk, ka par tavu labāko sezonu, vismaz manuprāt, var uzskatīt Virslīgas debijas sezonu 2012.gadā, lai gan toreiz gada pirmajā pusē lielākoties biji rezervists un absolūto vairumu no saviem 10 vārtiem guvi Virslīgas sezonas beigu daļā... Kā tev izdevās šis „sprādziens”?
[Smejas] Tā noteikti bija labākā sezona! Pareizi pateici – varbūt pat ne sezona, bet tieši tas beigu nogrieznis. Jāsaka paldies trenerim Andrim Rihertam, ka viņš man uzticējās. Atceros, ka uzreiz sezonas pirmajā spēlē pret „Gulbeni” (0:0) ielika mani sākumsastāvā – pats toreiz biju diezgan šokēts. Pēc tam gan viņš īsti nebija apmierināts ar manu spēli un turpinājumā vairāk atrados rezervē. Sezonas otrajā pusē jau spēlēju vairāk, treneris visu laiku deva man iespēju un beigās sanāca tos vārtus sasist [smaida].

Atceroties to laiku, man veiksmīgi sakrita visi apstākļi – vienkārši visas zvaigznes sastājās pareizajās vietās. Tas brīdis man bija labs gan dzīvē, gan futbolā. Viss bija ļoti labi, viss izdevās, man nebija nekas jāpārforsē – viss gāja kā pa sviestu. Pieļauju, ka visiem cilvēkiem gadās posmi, kad sanāk absolūti viss.

Biji rezultatīvs par spīti tam, ka nespēlēji centra uzbrucēja pozīcijā, kur saimniekoja Gatis Kalniņš - biji malējais/uzbrūkošais pussargs.
Jā, sākumā lielākoties spēlēju kā kreisās malas uzbrūkošais pussargs, bet reizēm spēlēju arī zem uzbrucēja. Vienubrīd mani tur lika pat diezgan daudz un varu teikt, ka man patīk uzbrukt no dziļuma. Nebiju izteiktais uzbrucējs – spēlēs, kad mani ielika smailes uzbrucēja pozīcijā, man tās neiznāca. Zem uzbrucēja – tā bija mana vieta.

Kad 2012.gada beigās viss tik gludi padevās, vai parādījās lieli sapņi un mērķi futbolā – klubs ārzemēs, lielā izlase?
Godīgi sakot, tie panākumi atnāca tik pēkšņi, ka par šādiem sapņiem nemaz nepaguvu aizdomāties. Jā, redzēju, ka viss sanāk, bet gribēju vienkārši, lai viss turpina ritēt savu gaitu un tad jau skatīties, kas no tā visa iznāk.

Bet tomēr – kādas vīzijas bija pēc šī 2012.gada? Kas notika tālāk?
Gada beigās mani izsauca uz U-21 izlasi, kad komandu trenēja Marians Pahars. Arī viņš redzēja, ka man viss sanāk, viņš ar mani runāja. Pirms Sadraudzības kausa izcīņas vēl bija pārbaudes spēle pret „Mettu” – iesitu vārtus. Pahars sarunā ar mani teica pat, ka grib, lai es būtu izlases kapteinis, lai velku šo komandu. Diemžēl toreiz bija ne tikai gūtie vārti, bet arī potītes trauma, kas bija viens no lūzuma punktiem, kāpēc nesekoja skaists un labs karjeras turpinājums. Izlaidu vismaz divus mēnešus, pēc tam bija ļoti grūti atgriezties iepriekšējā līmenī.

Foto: Zigismunds Zālmanis (LFF, 2013.gada 14.augusts, U-21 izlases spēle Latvija - Gruzija)

Potītes trauma bija vienīgais iemesls, kāpēc 2013.gadā futbols tev vairs nepadevās tik plūstošs?
Potītes trauma bija vistrakākais – nācās izlaist visu sagatavošanās posmu. Treneris Riherts gan joprojām man uzticējās un it kā jau joprojām biju viens no „Mettas”/LU līderiem. Centos, bet kaut kā nevarēju atrast pareizo pavedienu, kas bija 2012.gada beigās. No otras puses arī 2013.gadā tieši sezonas beigu daļa man atkal sanāca – gan guvu pāris vārtus [togad Milašēvičam Virslīgā bija pieci vārti, visi augustā, septembrī un oktobrī – aut.], gan atdot rezultatīvas piespēles. Nebija tā sliktākā sezona, lai gan 2012.gada sasniegumus atkārtot neizdevās. Laikam lielu lomu spēlēja arī psiholoģiskais faktors.

„Riherts un Mihelsons ir stingri, taču tikai tā iespējams izveidot lielu futbola skolu”

Vairākas reizes esi pieminējis Andra Riherta lielo lomu tavā karjerā, viņa uzticību. Kāda ir bijusi personīgā saskarsme ar viņu un arī Ģirtu Mihelsonu – „Mettas” galvenajiem cilvēkiem? Dzirdēts, ka iekšienē šad tad konfliktsituācijas ir bijušas.
Andris Riherts ir mans treneris [smaida]. Arī tagad, kad biju „Skonto”, patika tas, ko mums teica Tamazs – ārpusē treneris var būt draugs, bet, kad ir futbols, treniņi, spēles, viņš tev nav draugs, bet gan treneris. Tāpat bija mums ar Andri. Nevar apgalvot, ka cilvēcīgā ziņā mūsu attiecības vienmēr ir bijušas ļoti labas, bet viņš bija prasīgs treneris un trenerim tas ir galvenais. Viņš prasīja, es pildīju. Ja nesanāca, viņš, protams, bija dusmīgs. Gan Andris, gan Ģirts ir galvenie „Mettas” organizācijā – viņiem ir jātur groži savās rokās. Viņi vienkārši nevar atļauties būt maigi un pārāk saprotoši pret visiem – viņiem ir jābūt tādiem, kādi viņi ir. Un tas ir jāsaprot. Protams, lielai daļai tas nepatīk, jo viņi ir nepiekāpīgi un paliks pie sava līdz galam – beigu beigās drīzāk nevis viņus par kaut ko pārliecinās, bet viņi pārliecinās par pretējo. Taču tieši šī nepiekāpība ir aizvedusi viņus tur, kur viņi ir šobrīd – viņiem izdevies izveidot „Mettu”, kas ir viena no lielākajām, ja ne lielākā, futbola skolām Latvijā. Tādi viņi ir, un, ja viņi būtu citādi, viņi nesasniegtu to, ko viņi ir sasnieguši.

Un kā juties, piemēram, kad Andris Riherts tevi nosūtīja uz „Mettas” dublieru komandu? Nebija aizvainojuma, ka šādi tiec pāraudzināts?
Nē, es neteiktu, ka bija aizvainojums, jo pats sapratu, ka man tas posms nebija labs un nespēlēju tā, kā treneris gribēja, lai spēlēju. Arī šādos brīžos, lai atgūtos, ir jāspēlē futbols, un tieši tāpēc jau tā dublieru komanda ir vajadzīga. Tā ka viņš mani nosūtīja uz dublieriem, domāju, nevis lai pāraudzinātu, bet lai man būtu spēļu prakse. Tai pašā laikā, protams, ka man tas nepatika, jo kuram gan patiktu, ja no augstāka līmeņa nosūta uz zemāku? Un tomēr katru epizodi es kārtīgi izanalizēju savā galvā un mēģināju saprast, ko daru nepareizi.

Vai šādās un citās reizēs Riherts izskaidroja pilnīgi konkrēti, kas ir tava problēma, kāpēc neesi galvenās komandas pamatsastāvā?
Es teiktu, ka tās bija vispārīgas norādes – tās konkrētās lietas jau man pašam bija jāanalizē un parasti jau pats arī prātoju, kas nav kārtībā. Tai pašā laikā arī ar Andri runājām, viņš nāca pie manis un pastāstīja, ka gaida no manis vairāk un ka tobrīd nespēju to dot, un tāpēc viņš nav apmierināts.

Milašēvičs (pa vidu) kopā ar Andri Rihertu (pa kreisi) 2012.gada nogalē, saņemot "Mettas"/LU Gada futbolista balvu.
Foto: Einārs Freimanis.

Tas, kas Latvijas futbola sabiedrību pārsteidza, lai neteiktu vairāk, ka jūs, četri „Mettas”/LU futbolisti, pirms 2015.gada sezonas aizgājāt trenēties „Skonto” sastāvā. Jūsu starpā bija pat Māris Riherts, trenera Andra Riherta brālis... Vienmēr likās, ka „Metta” ir kā ģimene – nešķirama un vienmēr kopā. Skaidrs, ka kāds var pāriet, bet te pēkšņi uzreiz četri...
Nevaru runāt par citiem, bet man personīgi tas bija mēģinājums izaugt kā futbolistam. Man tā bija iespēja, jo „Skonto” tomēr ir augstāka līmeņa klubs. Tā bija iespēja aiziet un pamēģināt izsisties kaut kur augstāk. Bija doma, ka varbūt izdosies gūt kādus panākumus, piemēram, kaut vai atkārtot to 2012.gada sezonu. Un pēc tam varbūt pat tēmēt vēl augstāk – tikt uz ārzemēm. Vēlējos sevi pierādīt. Man personīgi tā bija iespēja, un es vēl pēdējo reizi vēlējos pamēģināt.

Noteikti runāji arī ar pārējiem čaļiem – viņiem domu gājiens bija līdzīgs?
Ar Māri Rihertu esam labi draugi. Māris stāstīja, ka viņš pirms tam runāja ar Andri, un Andris ieteica pamēģināt. Agrāk Māris gan jauniešu gados, gan 1.līgā bija līderis un tad Virslīgā viņam bija posms, kad negāja. Andris no viņa gribēja vairāk un varbūt bija cerība, ka „Skonto” izdotos atvērties. Par Artūru Pallo būtu jāprasa vairāk viņam pašam, taču domāju, ka arī viņš vienkārši vēlējās izmēģināt spēkus stiprākā klubā.

Nebija taču tā, ka aizgājāt no „Mettas” neatvadoties pa kluso? Šķīrāties draudzīgi?
Mazs konflikts bija, tas ir jāatzīst. Lai gan pirms aiziešanas gribēju satikties ar Andri, tas neizdevās un aizgāju uz vienu „Skonto” treniņu nepainformējot „Mettu”. Pēc tā treniņa man no „Mettas” zvanīja un teica, ka „Tu vairs neesi komandā!”. Man gan nebija domas nevienu aizvainot – gribēju atnākt uz „Skonto” treniņu un paskatīties, kas tur notiek. Vēlāk ar Andri runājām, taču viņam nepatika, ka biju aizgājis uz to vienu treniņu. Sanāca neliela konfliktsituācija. Uzrakstīju Andrim „Piedodiet, ka tā sanāca, vēlos attīstīties kā futbolists”, taču Andris ar manu lēmumu bija diezgan neapmierināts, jo viņš gribēja, lai palieku „Mettā”. Sanāca tā, kā sanāca... Ceru, ka viņi vairs netur uz mani ļaunu prātu.

Ņemot vērā, ka tagad esi „Mettas” dublieros, laikam jau bez viņu ziņas tas nevarēja notikt.
Jā, protams. Zvanīju Andrim un prasīju, vai varu atnākt patrenēties, un viņš piekrita. Tā ka domāju, ka ļauns prāts netiek turēts. Galu galā – cik gadi „Mettā” ir spēlēts! Gandrīz visu manu futbola mūžu Andris ir bijis mans treneris.

Ja viņš pēkšņi paaicinātu atgriezties „Mettas”/LU galvenajā komandā, kāda būtu tava reakcija?
Varbūt nebija tiešs aicinājums, taču neliels mājiens bija, ka viņš vēlētos, lai es būtu Virslīgas komandā. Taču es uzreiz pateicu, ka to nevēlos – turpmāk gribu spēlēt vairāk sava prieka pēc, nevis turpināt profesionāli.

Milašēvičs "Mettas" sastāvā kā viens no pirmajiem sasniedza 100 spēļu robežu.
Foto: Einārs Freimanis.

„Ja manā bērnībā Futbola skola „Metta” būtu tikpat spēcīga kā tagad...”

Abstrahējoties no „Skonto” algu problēmām, vai „Skonto” kā klubs attaisnoja tavas cerības? Ar to šeit domāju infrastruktūru, treniņprocesu, kopējo līmeni.
Daudz maz bija viss, ko gaidīju. Bija nopietnāki treniņi, gandrīz katru otro dienu pa diviem treniņiem dienā, dažos posmos pat katru dienu divi treniņi. Slodzes bija lielas, spēlētāji bija labi – sastāvs mums tiešām bija labs, vairāki izlases spēlētāji. Tiešām man tas bija uzreiz liels kāpums līmeņa ziņā. Biju tiešām apmierināts.

Tiki tam visam līdzi?
Godīgi sakot, visā nē. Jā, ātruma ziņā varbūt, taču pietrūka domāšanas ātruma, trūka ātruma tieši ar bumbu, bet tas bija arī tehnikas faktors. Tehnikas man tomēr pietrūka.

Tavuprāt, tas bija talanta trūkums vai kaut kādi robi no jauniešu futbola laikiem, kad tika likti pamati?
Viss kopā. Arī pats varbūt nestrādāju pietiekami daudz, jo pie visa jau var piestrādāt. Redzam taču, ka daudzās komandās plecu pie pleca spēlē tehnikas ziņā dažādi futbolisti – viens bumbu nespēj apstrādāt, otrs futbola laukumā rāda trikus. Un viņi ir vienā komandā! Kāpēc tas notiek? Tāpēc, ka viens strādā vairāk un darbojas daudz individuāli. Domāju, tas pats attiecas uz mani – savulaik varbūt kaut kur kaut ko nokavēju. Sāku ar sevi vairāk strādāt tikai tad, kad iekļuvām Virslīgā – tad sapratu, ka vai nu daru vairāk un spēlēju, vai palieku uz vietas un netieku sastāvā, bet vienkārši tur esmu. Tā ka, domāju, pietrūka, ka bērnībā nestrādāju pietiekami daudz. Tā ir tikai mana vaina.

„Metta” ir salīdzinoši jauna futbola skola. Ja šī skola jau tavā bērnībā būtu tāda, kāda tā ir šobrīd, vai būtu iespēja, ka tev karjerā izdotos sasniegt kaut ko vairāk?
Domāju, ka jā. Arī tas futbols, ko spēlējām, kad biju mazs... mēs vienmēr nebijām starp līderiem, nebijām starp uzvarētājiem, un attiecīgi mēs vienmēr, cīnoties pret to pašu „Skonto”, „Ventspili”, „Liepāju”, spēlējām no aizsardzības, uz pretuzbrukumiem, uz atsišanos. Līdzīgi kā tagad „Metta”/LU Virslīgā... Bērnībā spēlēju šādu futbolu un varbūt arī tāpēc man neattīstījās daudzi tehnikas elementi. Ja toreiz FS „Metta” būtu kā tagad, kad tā gandrīz visās vecuma grupās ir starp līderēm, domāju, futbola ziņā es noteikti būtu attīstītāks. Bērnam ir svarīgi jau no sākuma būt līderim, justies pārliecinātam par sevi, daudz spēlēt ar bumbu.

Mana sieva, fizioterapeite, kad kopā apmeklējām „Mettas” spēli, atzīmēja, ka tev ir neparasts un pat nedabisks skrējiena stils. Vai tu pats esi to piefiksējis?
Man vispār visa ķermeņa uzbūve ir diezgan interesanta – ļoti garas kājas, tāpēc arī specifiski tas skriešanas stils izskatās. Jā, es esmu to piefiksējis, man tas solis ir diezgan garš. Piekrītu, ka no malas amizanti izskatās. Ar to es arī izceļos [smejas]. Taču karjerā man tas nav traucējis – pirms sezonas ir visi testi, tai skaitā sporta laboratorijā, kur to skrējienu pārbaudīja. Jā, pateica, ka varbūt par daudz to papēdi lielu uz zemes, bet tieši skrējiena stilu neaizrādīja. Tā ka šajā ziņā viss ir kārtībā, tikai izskatās interesanti.

„Višņakovs var atdot piespēli aizvērtām acīm, es nevaru...”

Atgriežoties pie „Skonto”, vai šīs komandas futbolisti uz tevi, uz Artūru Pallo neskatījās mazliet no augšas, ņemot vērā tevis paša teikto par viņu augsto līmeni?
Viņi jau arī ir tikai cilvēki [smaida]. Ārpus laukuma viss bija ļoti labi, bet laukumā... protams, ka viņi redz, ka, piemēram, Aleksejs Višņakovs, kurš ir daudz spēlējis ārzemēs, kuram līmenis ir augstāks un kurš var atdot piespēli aizvērtām acīm, kamēr es to nevaru... Bet visādi citādi – ārpus laukuma visi bija draudzīgi, kolektīvs bija labs, atmosfēra bija patīkama.

Kā bija psiholoģiskā ziņā laukumā? „Mettā” tu biji viens no līderiem un zināji, ka drīksti ņemt spēli uz sevi, riskēt ar divu pretinieku apspēlēšanas mēģinājumu un reizēm kļūdīties, kamēr „Skonto” līderi ir citi un nedrīkstēji pievilt viņus, piemēram, ar neprecīzu piespēli?
Noteikti šādas atšķirības psiholoģiskā ziņā bija. Iekļaujoties šādā komandā, satraukums bija. Zināju, ka kļūdīties nedrīkstu, un tas, protams, ietekmēja manu spēli. „Skonto” psiholoģiskā ziņā bija grūtāk.

Kurš brīdis bija izšķirošs, kāpēc nekļuvi par „Skonto” pamatsastāva spēlētāju? Treniņnometnē Pertija redzēja, ka neesi tik laba līmeņa spēlētājs vai, piemēram, Virslīgas 2.kārtas spēlē Olainē pret „Jelgavu”, kur „Skonto” bija uzbrucēju trūkums un tevi ielika tev neparocīgajā smailes uzbrucēja pozīcijā?
Domāju, ka vienkārši neizmantoju savas iespējas. Ziemas kausā Tamazs, piemēram, bija priecīgs, ka pēdējā spēlē izgāju uz maiņu pret „Liepāju” un guvu vārtus [uzvara 3:1 finālā – aut.] – izdarīju to, ko prasa un kas ir vajadzīgs. Bet, redz, tu pieminēji to pašu Olaini, un tā tiešām nebija tā labākā spēle manā izpildījumā – toreiz man tika dota iespēja sevi pierādīt, es sevi nepierādīju un man vēlāk vairs netika dota tik laba iespēja sevi apliecināt un būt komandas kodolā.

Nevaru nepajautāt arī par Pertiju – kāds viņš ir kā treneris un kā cilvēks?
Ļoti specifisks cilvēks. Kā treneris ļoti prasīgs, viņš grib izspiest maksimumu no spēlētājiem, viņš prasa daudz un, ja tev kaut kas nesanāk, viņš var pateikt kādu rupjāku vārdu. Kā cilvēku viņu nevaru vērtēt – pārāk maz ar viņu bijis saskarsmes ārpus futbola.

Tajos pašos treniņos – viņš nemēdz pārkāpt robežas, teiksim, fiziski aizskart?
Ir bijušas visādas epizodes, arī treniņos, kad gandrīz līdz roku palaišanai aizgājis. Bet es uzskatu, ka tas ir normāli – viņš ir karstasinīgs cilvēks un arī, piemēram, ar to pašu Andri Rihertu dažādas epizodes ir bijušas. Tās ir emocijas, jebkuram tā var gadīties. Domāju, ka tas ir tikai normāli.

Vēl, lūdzu, salīdzini Pertiju un Rihertu kā taktikas lietpratējus! Vismaz publiskajā telpā viņi bieži tiek atspoguļoti kā lieliski taktiķi, kuri atšķirībā no daža laba cita trenera izmanto ļoti dažādas shēmas un pieejas. Kurš no viņiem uz tevi atstāja lielāku iespaidu?
Uzskatu, ka taktiskā ziņā Andris ir izglītotāks – viņš zina vairāk un prot labāk izskaidrot. Tamazam tas viss ir diezgan vienkāršots – viņš parāda kādas spēles video, vairāk dod video piemērus. Taktikas ziņā pie Andra bija labāk, kaut gan pirmajā sezonā mums „Mettā” bija diezgan daudz teorijas nodarbību, bet pēc tam to skaits aizvien samazinājās. Taču ziņu, ka taktikas ziņā Andris ir ļoti izglītots, viņš apmeklē visus kursus un katru reizi, kad viņš kaut ko stāsta par šo tēmu, var just, ka viņš tajā visā ir ļoti iekšā. Viņš par katru pozīciju varēja detalizēti pastāstīt, kā jāpārvietojas, kādas funkcijas jāpilda.

Foto: Kāris Zariņš.

„Latviešu futbolistiem krieviskā vidē ir grūtāk, taču tā nav liela barjera”

Valda stereotips, ka futbols Latvijā domāts krieviem. Tu esi latvietis un esi izbaudījis diezgan atšķirīgus klubus tieši valodas ziņā – esi pabijis gan izteikti latviskā klubā kā „Metta”, gan arī krieviskākā klubā kā „Skonto”. Kā ir futbolistam – valoda stipri ietekmē sportisko pusi?
Man pāreja uz „Skonto” nebija šoka terapija, jo pirms tam pabiju vēl arī U-21 izlasē, kur arī dominēja krievu valoda, tāpēc paguvu pierast pie šādiem apstākļiem. Paguvu apgūt krievu valodu labāk, lai gan izlases sabraukšanas posmi ir īsi un sevišķi daudz laika tam nav. Katrā ziņā tas man palīdzēja labāk iejusties „Skonto”. Bet jāsaka, ka es „Skonto” nesauktu par krievisku klubu – tur ir daudz latviešu futbolistu un savukārt tie, kas runā krieviski, lielākoties zina arī latviešu valodu. Tā ka tā barjera nebija nemaz tik liela. Varēju droši lietot latviešu valodu, bet, kad bija jāizsakās krieviski un kaut kas nesanāca, man palīdzēja un paskaidroja. Tai pašā laikā atzīšu, ka epizodiski šo barjeru izjutu – bija mazliet grūtāk. Latviskā vidē viss notiek latviski, tu saproti visus, un visi saprot tevi. Savukārt, ja tev pēkšņi laukumā jārunā krieviski, bija vajadzīgs adaptācijas posms, lai pie tā visa pierastu. Beigās laukumā jau spēju saprasties arī krieviski un citreiz, kad pakliedzu kaut ko latviski, uzskatu, mani visi saprata. „Skonto” komandā pārsvarā visi latviešu valodu zināja un bija tikai pāris izņēmumi – daži krievu vai ukraiņu spēlētāji, kuri nesaprata. Latvijā dzīvojošie vismaz futbola terminus latviešu valodā zina lieliski.

Cik noprotu, tev, pārejot uz „Skonto”, bija krievu valodas priekšzināšanas, bet daudzi latviešu jaunieši krievu valodu mūsdienās vairs nezina. Kā būtu ar viņiem? Vai viņiem vispār būtu varianti tādā klubā kā „Skonto”?
Bet kā tad leģionāri tiek ar to galā? Tas pats skotu lielais centra aizsargs Gerijs [Kenets – aut.], kurš atbrauca uz „Skonto”, zināja tikai angļu valodu, kamēr Tamazs angļu valodu neprot. Tamazs ar viņu runā krieviski, kamēr Gerijs neko nesaprot [smejas]. Dažkārt nācu talkā un patulkoju Gerijam, ko Tamazs saka.

Redzi, Kenets ir pieredzējis, lieliski pārzina tā saukto futbola valodu, kamēr es vairāk runāju par, teiksim, 18 gadus veciem jauniešiem, kuriem svarīga komunikācija arī tieši treniņprocesā...
Pie katras vides var pamazām pierast, kāds palīdz, pasaka priekšā. Tai pašā „Skonto” ir daudz latviešu un nav tā, ka tā būtu izteikti krieviska vide. Ja vajadzēs, tev palīdzēs. Uzskatu, ka tas viss nav tik grūti. Pa vienu sezonu visu var apgūt – arī krievu valodu, ja nepieciešams.

„Latvijā futbola klubiem nav spēcīgu finanšu un stabilitātes”

Atgriežamies pie sākuma tēmas un tā, ka tu pamet profesionālo futbolu. Cik, tavuprāt, Latvijā ir klubu, kuri var nodrošināt ne tikai profesionālu futbola treniņprocesu, bet arī tādus iztikas līdzekļus, lai spēlētājs var normāli dzīvot?
Jā, pareizi uzsvēri – lai varētu normāli dzīvot... Katrā ziņā nav vienas atbildes, tas ir individuāli. Piemēram, ja man pašam tagad būtu 18 vai 19 gadi, es nedomājot arī paliktu „Skonto”. Vienkārši ir viens brīdis, kad tev ir jāsāk izvērtēt, vai, spēlējot futbolu, tu varēsi arī pelnīt iztiku.

Taču, atgriežoties pie tava jautājuma, perfekti nepārzinu algu situāciju citos Latvijas klubos, tomēr domāju, ka kādos četros klubos var normāli trenēties un pelnīt. Tai pašā laikā globāli visiem Latvijas futbola klubiem vai nu ir, vai arī kādā brīdī var parādīties finanšu problēmas. Latvijā, uzskatu, iztikai vajag, piemēram, kādus tūkstoš eiro, bet vai Latvijas klubi katram var samaksāt tādu algu? Šaubos... Latvijas futbola klubiem budžeti ir ļoti trausli. Pat „Ventspils”, kas finanšu ziņā tiek uzskatīts par vadošo klubu, - atliek kaut kam notikt ar kādu no galvenajiem sponsoriem, tā var sākties problēmas.

Pieminēji, ka turpinātu atrasties „Skonto”, ja tev būtu 18 gadi, jo tad primārais aspekts būtu izaugsme. Kurš, tavuprāt, ir vecums, līdz kuram ir vērts būt pacietīgam un gaidīt gaišo nākotni futbolā un kurā brīdī, ja nav panākumu, labāk mest mieru?
Arī tas ir individuāli. Ir gadījumi, kad futbolisti tiek uz ārzemēm manā vecumā, tātad 23-24 gados, un kaut kas sanāk. Tāpat tas ir atkarīgs, kāda situācija ir ar vecākiem – citiem vecāki ir bagātāki un jaunietis var atļauties ilgāk spēlēt futbolu, piemēram, tajā pašā „Skonto” un gaidīt, vai kaut kas izdosies. Bet standarta gadījumā, domāju, tas vecums ir 21-22 gadi, kad jāsāk domāt, ko darīsi dzīvē. It sevišķi, ja paralēli esi ieguvis izglītību, kā tas ir manā gadījumā.

Ko tu pats dzīvē tagad plāno darīt?
Pašlaik es vēl esmu darba meklējumos. Šeit ir arī futbola faktors – visu dzīvi esmu spēlējis futbolu un citus darbus neesmu veicis, darba pieredzes īsti nav. Tāpēc, lai gan man ir augstskolas diploms, šobrīd varbūt man derētu tikt pie darba, kas nav saistīts ar iegūto profesiju, lai iegūtu šo darba pieredzi un labāk saprastu, ap ko lietas grozās. Un tad jau vēlāk atrast specifiskāku darbu, kas tieši saistīts ar manu iegūto izglītību. Pašlaik vienkārši meklēju darbu, kurā es varētu saņemt konkrētu algu konkrētā laikā [smaida], lai varētu normāli plānot savus izdevumus.

Noslēdzot mūsu sarunu, varbūt vēl kaut ko vari piebilst?
Vienkārši novēlēšu gan „Skonto”, gan „Mettai” izdevušos sezonu Virslīgā. Lai katrs sasniedz savus mērķus! Pēc karjeras man ne pret vienu nav aizvainojuma vai ļauna prāta, un es nemaz nenožēloju, ka esmu veltījis futbolam tik daudz. Kā viss ir sanācis, tā ir sanācis – tāda ir dzīve.

"Metta"/LU ar saviem līdzjutējiem Daugavpilī 2011.gada rudenī pēc Virslīgas ceļazīmes nodrošināšanas.
Foto: FS "Metta".

Mārtiņš Milašēvičs Virslīgā

GadsKlubsSp (P)V
2012.Metta/LU30 (22)10
2013.Metta/LU25 (24)5
2014.Metta/LU29 (21)2
2015.Skonto10 (2)0

Piezīmes:
Sp – spēles.
(P) – pamatsastāvā.
V – vārti.

  +4 [+] [-]

, 2016-02-02 20:12, pirms 8 gadiem
nezināju par tādu spēlētāju, bet liekas interesants puisis lai veicas!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

 +10 [+] [-]

, 2016-02-02 20:21, pirms 8 gadiem
loti laba intervija..paldies raksta autoram!!!!
Slēpts komentārs: Cas

  +3 [+] [-]

, 2016-02-02 20:29, pirms 8 gadiem
Mārča turies! Un, lai veicas turpmākajā dzīvē!

  +9 [+] [-]

, 2016-02-02 21:19, pirms 8 gadiem
Cas rakstīja: 1.līgā ir daudz komandu, daudz spēļu, tāli izbraukumi Šis labs Bet tā kopumā interesanti palasīt
Tālākie izbraukumi pa lielam aizņem visu dienu.
Padomā, ja cilvēkam ir ģimene. Viņš 5 dienas strādā, brīvdienās beidzot normāli var pavadīt laiku ar ģimeni, bet viena no brīvajām dienām paiet "ceļojot".

  +5 [+] [-]

, 2016-02-02 21:31, pirms 8 gadiem
Miloš, veiksmi darba meklējumos!

Tomēr ceru vēl Tevi redzēt Virslīgas kluba kreklā

  +3 [+] [-]

, 2016-02-02 21:39, pirms 8 gadiem
Saprotams lēmums, tā būtu laba prakse priekš Latvijas - mazāk ambiciozie un netalantīgākie trenējās, iziet jauniešu sistēmu, iegūst izglītību un tad aiziet darbā, bet brīvajā laikā darbojas amatieru futbolā. Lai veicas džekam!

  -4 [+] [-]

, 2016-02-02 22:27, pirms 8 gadiem
Man jau liekas ka latviešu un krievu valodas visi zina, tās tikpat ka dzimtās te, angļu var nezinat, bet vēlams.

  +6 [+] [-]

, 2016-02-02 22:32, pirms 8 gadiem
Līdz galam nav jālasa, lai saprastu 2 lielas sakarības:
- pie šādām situācijām noved pēdējo gadu SKO auklēšana un vilkšana aiz matiem;
- pie šādām situācijām noved esošā LFF vadība.

https://www.youtube.com/watch?v=z5x...

Āmen!!!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +2 [+] [-]

, 2016-02-02 23:19, pirms 8 gadiem
Cas rakstīja: 1.līgā ir daudz komandu, daudz spēļu, tāli izbraukumi Šis labs Bet tā kopumā interesanti palasīt
Pirmā līga aptver daudz lielāku pilsētu skaitu kā Virslīga

  -1 [+] [-]

, 2016-02-02 23:25, pirms 8 gadiem
Pareizi pieņemts lēmums. Lai veicas!

     [+] [-]

, 2016-02-02 23:32, pirms 8 gadiem
man liekas 24 par atru padoties,bet nu katram inviduali,un varbut jut,ka meistariba ir tada,ka ir!!! lai veicas

  +3 [+] [-]

, 2016-02-03 00:06, pirms 8 gadiem
Cas rakstīja: 1.līgā ir daudz komandu, daudz spēļu, tāli izbraukumi Šis labs Bet tā kopumā interesanti palasīt
Reiķini ka izbraukumu diena ir pilnībā sačakarēta kad jābrauc kaut kur tālāk kā 40km no rīgas. no rīta āgri izbrauc un vakarā tikai mājās lai aizietu gulēt pēc nokapātām 90minūtēm. It īpaši ja iekrīt kaut kāda Daugavpils, Rēzekne, Liepāja, Preiļi pēc kārtas. Brīvdienas mēneša garuma izčakarētas.

Un tas vel ir Rīdziniekam kam +- visas pilsētas uz visiem tālākajiem galiem ir vienādā attālumā

  +1 [+] [-]

, 2016-02-03 00:32, pirms 8 gadiem
Laba intervija, bija interesanti lasīt.

Varēja jau vēl pamēģināt pāris gadus uzspēlēt, bet no otras puses - saprotams lēmums. Katrā ziņā, lai veicas Miloš!

     [+] [-]

, 2016-02-03 00:57, pirms 8 gadiem
Smagi pieņemt šādu lēmumu.
Veiksmi turpmāk, bet Savinovi nespēlēja 1. līgas uzvarētāju komandā

     [+] [-]

, 2016-02-03 01:57, pirms 8 gadiem
Ganjau apaksa visam bija ari citi faktori. Ari lasot ko vins teica paliek iespaids ka pats nemaz neticeja ka paliks par labu futbolistu.

  +1 [+] [-]

, 2016-02-03 06:55, pirms 8 gadiem
sasperjods-k rakstīja: Līdz galam nav jālasa, lai saprastu 2 lielas sakarības:
- pie šādām situācijām noved pēdējo gadu SKO auklēšana un vilkšana aiz matiem;
- pie šādām situācijām noved esošā LFF vadība.

https://www.youtube.com/watch?v=z5x...

Āmen!!!
precīzi

  -1 [+] [-]

, 2016-02-03 08:36, pirms 8 gadiem
oxa rakstīja: Man jau liekas ka latviešu un krievu valodas visi zina, tās tikpat ka dzimtās te, angļu var nezinat, bet vēlams.
Atradām krievu.

  +4 [+] [-]

, 2016-02-03 09:41, pirms 8 gadiem
Tādu,kā Mārtiņš ir lielais vairums,tikai ne no visiem ņem intervijas.Lai veicās darba tirgū!Cerams,ka nebūs uz rietumiem jābrauc maizīti pelnīt.

  +1 [+] [-]

, 2016-02-03 12:08, pirms 8 gadiem
alguns rakstīja: Tādu,kā Mārtiņš ir lielais vairums,tikai ne no visiem ņem intervijas.Lai veicās darba tirgū!Cerams,ka nebūs uz rietumiem jābrauc maizīti pelnīt.
ir rakstīts, ka ir augstākā izglītība un tikai 24 gadi, tad vēl daudzas pašmāju durvis ir vaļā un karjeru var izveidot protams, uzsākt savu biznesu arī vienmēr var