Romanovs: "Lēmumu pieņemšu pēc Euro2008"

Jau otro sezonu aizvadi visai labā un pazīstamā klubā - Bukarestes "Dinamo". Kādi iespaidi tev ir par Rumānijā pavadīto laiku?
Sākumā viss bija labi un skaisti, bet pēdējā laikā - ne pārāk. Tas saistīts ar komandas sniegumu – rezultāti ir ļoti vāji [šī brīža čempione atrodas tikai 6. vietā – aut.], treneri nepārtraukti mainās. Pat UEFA kausa izcīņā mums nebūs viegli tikt. Ja runāju par sevi, tad viss ir kā vienmēr - staigāju vārtsarga garajās biksēs [smejas]. Ja nopietni, tad izredžu spēlēt kā pirmajam vārtsargam man nav, Lobonts [Rumānijas izlases pamatvārtsargs – aut.] nedod ne mazāko iespēju, spēlējot labi un stabili. Aizvadu mačus tikai otrās komandas sastāvā.

Vai šāda situācija tevi apmierina? Dzirdētas runas, ka pēc EURO2008 Lobonts no "Dinamo" aizies. Varbūt tad kļūsi par pirmo vārtsargu?
Lobonts jau sen runā, ka aizies, tāpēc nevar to droši apgalvot. Man uz to atliek cerēt, jo citādi par pirmo vārtsargu nekļūšu. Ir neoficiālas ziņas, ka uz "Dinamo" atnāks Mirča Lučesku [šis rumānis šobrīd ir Doņeckas "Shakhtar" galvenais treneris], taču tikai ar noteikumu, ka viņam sarūpēs 18 miljonu eiro lielu budžetu. Skaidrs, ja tā notiks, tad "Dinamo" par katru cenu gribēs paturēt Lobontu, jo, ja viņu pārdos, tik un tā būs jāmeklē vēl viens augstas klases vārtsargs, un tas būs daudz sarežģītāk nekā viņu noturēt. Pie tam, ja klubam būs tāds budžets, treneris un lielas ambīcijas, tad Lobonts, iespējams, pats vēlēsies palikt. Ja tomēr Lučesku uz Bukaresti neatnāks, un Lobonts aizies, tad jāskatās. Noteikti, ka vēl kāds vārtsargs Lobonta vietā atnāks, taču, cik labs, to grūti prognozēt. Taču jebkurā gadījumā šādā variantā man būtu cerības pacīnīties par pirmā vārtsarga vietu. Ja jutīšu, ka ar mani šeit nerēķinās, tad būs jāpieņem kāds konkrēts lēmums. Es jau pirms šīs sezonas daudz domāju un svārstījos, bija šādi tādi varianti citur, bet tomēr paliku.

Tieši par variantiem gribēju vaicāt – transfēru periodā bija runas par Turciju un Krieviju.
Pats neko daudz nezinu, visas lietas kārtoja mans aģents Andrejs Baharevs, kurš mani iekārtoja arī Rumānijā. Ar Turciju viss bijis miglaini, bet Krievijā it kā viss jau bija sarunāts, taču tad pēkšņi tas klubs nopirka divus vārtsargus. Tā arī nesapratu, kas par lietu tur bija. Šeit man līgums ir līdz 2009. gada 31. maijam.

Ja būtu iespēja uz labiem nosacījumiem spēlēt Latvijā, piekristu?
Pateikšu godīgi - neizsakāmi esmu noilgojies pēc Latvijas, tās man ļoti pietrūkst, tomēr tieši savas futbola karjeras dēļ atgriezties nevēlētos. Atbraucot no Latvijas uz Rumāniju, ieraudzīju īstu futbolu, kur tribīnes ir pilnas, kur līdzjutēji ar futbolu dzīvo. Atšķirība ir milzīga. Protams, ja kāds Latvijā piedāvātu kādu superiespēju [smejas], tad apsvērtu iespēju atgriezties, bet tas ir ļoti maz ticams. Šeit varu just īstu futbola atmosfēru un nopelnīt sev iztiku.

Par iztiku runājot, presē izskanēja informācija, ka pelni 84 tūkstošus eiro gadā. Vai tā ir taisnība? Un vai atalgojums tevi apmierina?
Nē, tā nav taisnība, es saņemu mazāk. Kopumā varu teikt, ka sākumā atalgojums apmierināja, jo komandai veicās ļoti labi, kļuvām par valsts čempioniem, saņēmām arī prēmijas. Tagad ir sliktāk, un atalgojums vairs tik ļoti neapmierina – komanda spēlē slikti, pie tam saņemu algu dolāros, bet jūs jau labi zināt, kas notiek ar dolāru - tā vērtība krītas. Tāpēc nevarētu teikt, ka šajā ziņā esmu apmierināts.

Kā mēģināsi mainīt šo situāciju? Un kādas attiecības tev ir ar Lobontu?
Tagad acīmredzot jāgaida EURO2008 un jāskatās, kas "Dinamo" mainīsies. Ja Lobonts aizies un Lučesku ar savu milzīgo budžetu neatnāks, tad mēģināšu šeit kļūt par pirmo vārtsargu. Ja tā nenotiks, tad meklēšu citas iespējas. Ar Lobontu attiecības ir normālas, dažreiz aprunājamies. Arī man viņš ir teicis, ka grib iet prom, bet, kā jau teicu, daudz kas atkarīgs no tā, vai uz šejieni atnāks Lučesku.

Par situāciju klubā – šosezon nomainījušies jau četri treneri. Kā tik lielā klubā var būt tik milzīga nestabilitāte?
Ziniet, cilvēki šeit ir ļoti nervozi. Kā kaut kas nav kārtībā, tā viņi ķeras pie galējiem risinājumiem – atlaiž, visu maina kājām gaisā. Tas pats notiek ar spēlētājiem – atliek kādam, piemēram, aizsargam, vienu spēli nospēlēt slikti, viņu mierīgi var aizsūtīt uz dublieru komandu. Tā šeit notiek. Par treneriem runājot, Valters Zenga bija sezonas pirmais treneris, taču jau pašā sākumā pateica, ka pametīs komandu, ja neiekļūsim Čempionu līgā. Vispār mēs viņu īsti nesapratām. Mazliet pietrūka [3. kvalifikācijas kārtā nācās piekāpties Romas "Lazio" – aut.], un viņš pazuda. Vēlāk bija vēl divi treneri no dublieru komandas, es brīžiem vispār nesapratu, kas notiek. Bija vairāki treneri, un visi bija galvenie. Pat masieris šeit bija treneris [smejas]. Taču vissliktāk ir tagad - ar jauno treneri Multesku. Ar iepriekšējo komandu viņam bija katastrofāli rezultāti, un viņa pieņemšana par "Dinamo" treneri mums visiem bija šoks. Tagad ar viņu esam aizvadījuši divas vājas spēles, nospēlējot neizšķirti ar tabulas vidus un lejasdaļas komandām... Pats sliktākais, ka spēlētājiem viņš nepatīk. Man personīgi nav nekādas pretenzijas pret viņu, bet redzu, ka vietējie puiši ar viņu nevar sastrādāties. Un tam visam fonā ir baumas, ka arī viņš drīz pazudīs, un atnāks Lučesku vai kāds cits.

"Dinamo" ir visai varena līdzjutēju grupa. Cik jūtams ir tas, ka esi komandas spēlētājs? Vai komandai tiek pievērsta milzīga uzmanība? Kā tas izpaužas un vai tas nemēdz būt nogurdinoši?
Tā bija sākumā - pagājušajā sezonā, kad kļuvām par čempioniem. Tas bija kaut kas... Taču šeit līdzjutēji ir prasīgi, tagad mums neiet, un stadions ir pustukšs, intereses vairs nav. Vispār no vienas puses viņi ir arī bīstami, ja komandai neiet...

Vai šo divu gadu laikā esi kaut nedaudz apguvis rumāņu valodu?
Jā, par aptuveni 30% pārvaldu. Treneri saprotu. Vienīgās problēmas sākas, kad pats sāku ar komandas biedriem runāt rumāniski, jo tad viņi uzreiz sāk ļoti ātrā valodā bērt rumāniski frāzes, kuras nesaprotu. Tad ar steigu pāreju atpakaļ uz angļu valodu. Domāju, vēl gads un zināšu rumāņu valodu par 70%.

Starpsezonu periodā "Dinamo" spēlēja pret "Liepājas metalurgu". Vai bija interesanti? Kāds iespaids palika par liepājniekiem?
Bija ļoti interesanti, vēl jo vairāk tāpēc, ka pats spēlēju. Bet liepājnieki ir lieli malači. Ziniet, daudzi mūsu spēlētāji ir ar nelielu zvaigžņu slimību, nemaz neņēma vērā liepājniekus, bet es viņiem uzreiz teicu: "Čaļi, uzmanāmies, tā ir laba komanda, viegli neklāsies." Viņi manī neieklausījās, un "Metalurgs" mūs pārmācīja ar 2:0. Tikai pēc tam viņi man sāka jautāt, kas tā īsti ir par komandu [smejas]. Protams, izmantoju iespēju aprunāties ar liepājniekiem, kā nekā, tur man daudz paziņu.

Parunāsim par Latvijas izlasi. Savulaik izteicies, ka Piedels izlasē būs līdz 40 gadiem. Tagad viņš izlasē vairs nav, bet priekšā ir Vaņins...
Jā, toreiz teicu tā par Piedelu, taču nekādā gadījumā negribēju Andreju aizvainot, tas vairāk bija domāts kā joks. Kad savainojumu dabūja Koliņko, tad palikām es un Vaņins. Iespēja pierādīt sevi tika dota Vaņinam, viņš to izmantoja, un tagad man priekšā ir vismaz divi vārtsargi – viņš un Koliņko. Labi saprotu, kāpēc tika izdarīta šāda izvēle – Vaņins bija turpat uz vietas Latvijā un spēlēja ļoti stabili, savukārt es - kaut kur tālajā Rumānijā, pie tam rezervē. Tāpēc šāda izvēle bija pamatota, un es to pieņemu.

Vai esi gatavs braukt uz izlasi kā trešais vārtsargs, zinot, ka visticamāk netiksi pat spēles pieteikumā?
Protams. Esmu priecīgs, ka mani izsauc - kaut vai kā trešo vārtsargu. Pirmkārt, vienmēr jau var viss kas gadīties, un iespēja spēlēt parādīties, bet, otrkārt, ļoti patīkami, ka par mani neaizmirst un rēķinās. Izlase ir izlase, un vienmēr esmu gatavs to pārstāvēt. Priecājos par katru izsaukumu uz izlasi.

Kā ar sadzīvi Rumānijā? Vai ar tevi kopā tur ir ģimene?
Biju gaidījis, ka Rumānija būs daudz nabadzīgāka valsts, bet tā nebūt nav. Šeit viss strauji attīstās, visi kaut ko būvē, remontē. Arī izklaides iespējas ir ļoti bagātīgas – vasarā pludmales, ziemā kalnu kūrorti un tā tālāk. Ģimenei diemžēl šeit nepatika, tāpēc viņi dzīvo Latvijā. Tas, starp citu, arī ir viens no iemesliem, kāpēc patīk, ka izsauc uz izlasi – varu pie reizes satikt arī savu ģimeni, kuru izdodas redzēt reti. No komandas biedriem vislabākās attiecības ir ar Ganas spēletāju Džordžu Blaju. Abi esam leģionāri un saprotamies labāk.