Dubra: "Latvija nav futbola pundurvalsts"

Latvijas izlasē Kaspars DUBRA (26) vēl nav aizvadījis pat 20 spēļu, tomēr tiek uzskatīts par drošu pamatsastāva spēlētāju. Konkurence uz centra aizsarga pozīciju valstsvienībā nav liela, taču rīdzinieks savas pozīcijas Mariana Pahara vadītajā izlasē nostabilizējis, galvenokārt pateicoties stabilajam un augstvērtīgajam sniegumam vairāku gadu garumā. Rīgas mikrorajonā Mežciemā uzaugušais Dubra jau 17 gadu vecumā Virslīgā debitēja “Olimpā”, nebūt nekrītot ārā uz gados vecāko komandas biedru fona. Sekoja paaugstinājums uz “Skonto”, kur Aleksandra Starkova vadībā 2010. gadā Kaspars kļuva par Latvijas čempionu un 19 gadu vecumā debitēja Latvijas pieaugušo izlasē. Līdz nākamajam solim gan bija jāpaciešas. Pēc īsas pieturvietas Polijā Dubra atgriezās Virslīgā, “Ventspils” rindās kļūstot par Virslīgas labāko aizsargu un izpelnoties līgumu ar baltkrievu futbola milzi Borisovas BATE. Iejuties komandā, aizsargs arī tur ar laiku izkaroja vietu pamatsastāvā un kā sestais Latvijas futbolists izjuta UEFA Čempionu līgas grupu turnīra garšu. Ja viss ritēs kā plānots, spēlēšanai BATE nevajadzētu palikt par Dubras augstāko punktu karjerā, tomēr labi uzņemto tempu pērn augustā piebremzēja ceļgala savainojums. Tāpēc pagaidām galvenais ir palikt veselam, atgriezties laukumā un regulāri spēlēt, atzīst pats futbolists. Par to, kas varētu notikt pēc tam, vēl nav vērts domāt.

Izsalcis pēc futbola garšas un sāpēm no slodzes

- Tu esi viens no retajiem mūsu leģionāriem, kurš kārtīgu atpūtu no futbola bauda nevis vasarā, bet gan ziemā, jo Baltkrievijā spēlē pēc sistēmas pavasaris-rudens. Kā pavadi atvaļinājumu?
- Decembra sākumā mūs palaida uz mājām, un atvaļinājums ritēs līdz 19. janvārim. Ko šajā laikā esmu padarījis… Atbraucu uz Rīgu, jo gada laikā sakrājušās vairākas lietas, kas bija jāpadara. Jau vasarā, kad vēl nebija savainojuma, ar sievu izplānojām decembrī pāris nedēļas aizbraukt atpūsties uz Taizemi. Tur par futbolu nedomāju vispār, gribēju no tā uz brīdi atslēgties. Bet pēc Jaunā gada sāku pamazām gatavoties sezonai un apmeklēt trenažieru zāli. Esmu izsalcis pēc futbola, īpaši pēdējā laikā, taču saprotu, ka neko sasteigt nedrīkst, jo trauma ir nepatīkama. Jāiet soli pa solim par spīti emocijām. Drīz sāksies treniņnometnes, kas parasti nevienam nepatīk, taču es atkal gribu sajust futbola garšu, treniņu slodzi un sāpes kājās, kad atliek atnākt uz istabu un atkrist gultā.

- Cik stingri BATE kontrolē, ko spēlētāji dara atvaļinājumā? Ar lieko svaru var atļauties atgriezties komandā?
- Katram ir plāns, pēc kura atvaļinājumā jāstrādā. Man programma ir drusku citādāka, jo bija trauma, tāpēc vajadzīgi atšķirīgi uzdevumi. Visiem tika izdalīti pulsometri, kuros katrs treniņš ir jāieraksta, un, kad būsim atpakaļ, tad viss jānodod trenerim, kurš pēc pulsa redzēs, cik daudz atvaļinājumā esam darījuši. Viss ir profesionālā līmenī. Ja ievēro robežas, tad neliels liekais svars nebūs liela problēma. Par 2-3 kg neviens neko neteiks, jo tos zaudēs pāris nedēļu laikā. Jābūt galvai uz pleciem, katram pašam par to jādomā.

- Jau pieminēji augustā gūto ceļgala savainojumu, kura dēļ izlaidi atlikušo sezonas daļu. Kā jūties šobrīd?
- Pēc operācijas staigāju ar kruķiem kādu mēnesi, pēc tam vēl trīs nedēļas ar speciālo longeti, kura visu laiku turēja kāju taisni. Sanāk, ka pusotru mēnesi kāju vispār nevarēju salocīt. Skaidrs, ka pēc tam sajūta bija tāda, ka tik tikko būtu sācis staigāt. Celis bija kā betons. Pirmajās nedēļās nebija īpaši patīkamas sajūtas – liels diskomforts. Taču tagad jau staigāju bez nekādām problēmām, bet skrienot sāpes vēl mazliet jūtu. Droši vien tā tam arī jābūt.

- Ilgstoši savainotam futbolistam ir daudz brīvā laika, vai arī rehabilitācijā jāpavada vairāk stundu nekā spēlētājiem treniņos?
- Kamēr bija longete, varēju atpūsties diezgan daudz, jo kājai bija jābūt mierā. Vienīgie uzdevumi bija ceļgala stabilizēšanai. Taču pēc longetes novilkšanas bija skriešana, peldēšana, ritenis, daudz kā cita – tas aizņēma kādas trīs stundas dienā, kamēr čaļi laukumā trenējās aptuveni pusotru stundu.

- Atvaļinājumā esot mājās, droši vien atceries, kā savulaik pagalmā spēlēji futbolu caurām dienām ar draugiem. Bieži vien futbolisti atzīst, ka tādu kaifu, kādu varēja gūt, spārdot bumbu bērnībā, profesionālais futbols īsti nesniedz. Tu tam piekrīti?
- Atceros visu – kā gāju uz skolu, kas ir pretī mājām, un kā braucu uz treniņiem. Īpaši, ja esmu gadu bijis Minskā un pa to laiku vien pāris reižu Rīgā, tad, tuvojoties atvaļinājumam, zinu, ka drīz atkal būšu vietā, kur esmu izaudzis un visu zinu no galvas. Bet par to kaifu… [Domā]. Pilnībā piekrist nevaru. Ja ir gūta pieredze Čempionu līgā, tāpat arī izlasē pilnu tribīņu priekšā spēlējot par savu valsti, tad kaifs ir nereāls! Tādu adrenalīnu un emocijas var dabūt tikai šādās spēlēs. Protams, ka treniņos ikdienā viss ir nopietni. Profesionālā klubā nav laika smieties un skraidīt apkārt tāpat vien – nebūs tāda prieka emocijas kā spēlējot pie mājas bērnībā.

Kaspars Dubra kopā ar Andri Vaņinu izlases spēlēs rūpējas par vārtu drošību (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Baltkrievijas līga nešķiet daudz pievilcīgāka par Latviju, lai gan līmenis ir augstāks. Vai tev pēc diviem gadiem BATE klubā jau negribas vidi pamainīt?
- Ja es pilnībā būtu aizvadījis pagājušo sezonu, varbūt tagad teiktu, ka pienācis laiks iet tālāk. Ar pilnu sezonu un labu statistiku, iespējams, būtu izredzes tikt labā līgā Eiropā. Tomēr arī tagad viss ir kārtībā – man vēl ir spēkā līgums ar klubu, visi vajadzīgie apstākļi treniņiem un pietiekami spēcīga komanda, lai tiktu Čempionu līgas vai Eiropas līgas grupu turnīrā. BATE spēlē vairāki labi meistari, gandrīz visi ir izlašu spēlētāji. Salīdzinot ar Latviju, domāju, ka noteikti esmu augstākā pakāpē, taču vienmēr jau gribas vairāk. Vēl ir laiks progresēt – galvenais ir tikt uz kājām un tad atpakaļ laukumā. Par tālāku nākotni domāt nav jēgas.

- Baltkrievijā ir patīkami dzīvot?
- Minska ir lielāka nekā Rīga. Kaut arī esmu rīdzinieks, Minsku uzskatu par labāku pilsētu – daudzveidīgāka, modernāka, īpaši centrs. Tur gan nav vecpilsētas, tāda skaistuma un arhitektūras kā Vecrīgā. Rīgā arī ir ērtāk pārvietoties, jo attālumi ir mazāki. Taču dzīvot Minskā man ļoti patīk un sezonas laikā māju netrūkst. Ārpus Minskas… Vēl diezgan labi ir Brestā, Vitebskā un Grodņā. Tās ir attīstītas pilsētas, arī Polijas pierobežā daudz kas iet uz priekšu. Ir gan čempionātā arī komandas no mazākām pilsētām – tādām kā Ogre. Daudzi varbūt domā, ka Baltkrievijas čempionāta līmenis ir ļoti vājš vai tāds pats kā Latvijā. Jā, aiz pirmā sešinieka komandas aptuveni arī ir Latvijas [Virslīgas] līmenī. Taču arī pret tādām nav viegli spēlēt, jo tās ir ļoti kompaktas aizsardzībā un gaida mūsu kļūdu un savu iespēju pretuzbrukumā. Gluži kā mēs izlasē spēlējam pret Turciju, Čehiju un citām top izlasēm. Tad mums arī galvenais ir cieši spēlēt aizsardzībā, nepieļaut kļūdas un ar labu pretuzbrukumu tikt līdz pretinieku vārtiem. Tā Baltkrievijā visi spēlē pret BATE, un, ja kāds domā, ka visus apspēlējam uz vienas kājas, tā nav.

- Pēc turnīra tabulas spriežot, sevišķi grūti gan BATE arī neklājas.
- Jā, vienubrīd bija pat 13-14 punktu pārsvars. Taču tas notiek tikai tad, kad komandas sāk pret mums riskēt. Par to mēs pretiniekus sodām, jo mūsu spēlētāji ir meistarīgāki. Baltkrievijā spēlējam tāpat kā “Barcelona” Spānijā, visu laiku kontrolējot bumbu.

- Kā BATE tiek uztverta Baltkrievijas sabiedrībā? Klubam tomēr nav senas vēstures, taču ir lieli panākumi.
- Domāju, ka Baltkrievijā katrs cilvēks zina, kas ir BATE, taču varbūt viņi tik labi nepazīst spēlētājus pēc sejām. Ir zvaigznes kā [Aleksandrs] Hļebs, pazīst arī [Igoru] Staseviču, kurš gandrīz visu dzīvi ir nospēlējis BATE, tāpat kluba leģenda ir [Vitālijs] Rodionovs. Latvijā tas gandrīz ir neiespējami, bet Minskā, kad ar sievu staigājam pa pilsētu, salīdzinoši bieži kāds pienāk klāt un novēl veiksmi. Borisovā atpazīs gandrīz katrs, īpaši bērni, kas ļoti daudz iet uz futbolu un parasti grib dabūt autogrāfu vai foto.

- Minskā populārāka ir BATE vai KHL klubs Minskas “Dinamo”?
- Domāju, ka tomēr KHL klubs, kuru prezidents atbalsta vairāk. Viņiem uzcelta nereāla halle. Man agrāk šķita, ka Arēna Rīga ir milzīga, taču tur halle ir vēl lielāka.

- Cenas teju visam Baltkrievijā noteikti ir zemākas nekā Latvijā, vai ne?
- Piemēram, komunālie maksājumi ir kādas trīs reizes mazāki. Klubs apmaksā divistabu dzīvokļa īri, bet komunālie maksājumi novembrī par aptuveni 60 m3 bija ap 35 dolāriem – elektrība, internets, viss iekļauts. Paēst ar ģimeni vai aiziet iedzert kādu kafiju Minskas centrā ir tikpat dārgi kā Rīgā. Veikalos cenas ir drusku lētākas nekā Latvijā, taču minimāli. Benzīns maksā 55 centi litrā, jo tas nāk no Krievijas, ar ko Baltkrievijai ir galvenais bizness.

- Minska nav tālu no Rīgas – aptuveni 500 km. Kad tikāt Čempionu līgas grupu turnīrā, daudzi brauca ciemos?
- Tēvs ar māti un māsu atbrauc vienmēr, kad spēlējam Eirokausu kvalifikācijas spēles vai esam grupu turnīrā. Arī draugi atbrauca, kad spēlējām pret “Barcelona” un vēl kaut ko. Biļetes gan viņiem dabūt bija sarežģīti. Katram spēlētājam, šķiet, vairāk par 15 biļetēm nedeva. Dažiem komandā vajadzēja pat pāri 200 biļetēm, taču klubs pateica, ka tik daudz dot nevar. Katram iedeva trīs bezmaksas biļetes un vēl dažas par maksu. Arī kluba biļešu abonentiem, kādu mums ir ap trīs ar pusi tūkstošu un kuriem bija priekšroka, piešķīra līdz četrām biļetēm. Pēc tam jau cenas bija pieckāršotas, kad melnajā tirgū kāds pārdeva “uz rokas”. No Maskavas brauca bagāti cilvēki, lai redzētu “Barcelona” un Neimāru, un par to maksāja nereālu naudu, kā mums stāstīja pēc tam.

- Latvijā no BATE sastāva droši vien pazītu tikai Hļebu. Kas viņu padara tik īpašu, ja viņš no Baltkrievijas tika līdz “Arsenal” un “Barcelona”?
- Nereāls talants. Kad viņi ar brāli bija “Stuttgart” sistēmā, Hļeba brālim pat paredzēja spožāku nākotni, taču bija problēmas ar raksturu. Savukārt Sašam ir milzīgs talants spēlē ar bumbu. Ja viņš gribēs, tad viņam neviens neatņems bumbu bez soda – praktiski neiespējami. Dribls, māņkustības, ķermeņis kā no plastilīna! Bieži vienīgā iespēja ir nopļaut viņu. Kā stāsta treneri un citi puiši, tāpat bija arī tad, kad Saša pirmoreiz bija BATE 18 vai 19 gadu vecumā. Tik maigi un elastīgi strādāt ar bumbu –to nevar uztrenēt. Ar citu tik tehnisku spēlētāju nekad kopā neesmu spēlējis. Viņam ir kaut kas Dieva dots. Bet kā cilvēks viņš ir diezgan parasts. Skaidrs, ka ar drusku citām interesēm, jo ir paspēlējis citā līmenī ar cita ešelona spēlētājiem. Ir neliela atšķirība, ja salīdzina ar mums, parastajiem strādniekiem. Citādi viņam patīk pajokot un pasmieties, taču var būt arī stingrs un uzkliegt, īpaši uz jaunajiem spēlētājiem. No citas planētas jau Hļebs nav un arī viens nestaigā, bet ir ar komandu.

- Bet, ja palasa, ka viņš parasti negrib braukt uz BATE izbraukuma spēlēm, tad tomēr šķiet…
- [Pārtrauc]. Jā, skaidrs, bet viņam ir [liels] vecums, un izbraukuma spēles reizēm ir uz mākslīgajiem laukumiem. Ne tikai viņš, bet arī daži citi tādos gadījumos nebrauc, ja ir problēmas ar ceļgaliem un bijušas operācijas. Ja tāda spēle būtu izšķiroša, Hļebs brauktu, bet citādi var iedot iespēju jaunajiem spēlētājiem.

FK "Ventspils" sastāvā Kaspars Dubra divreiz kļuva par Latvijas čempionu un vienreiz izcīnīja Latvijas kausu (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

Visi spēlē futbolu naudas dēļ

- Vai pa diviem gadiem Baltkrievijā esi mainījies kā cilvēks un futbolists? Neskaitot pusgadu Polijā, šī tev tomēr ir pirmā pilnvērtīgā pieredze ārzemēs.
- Man nebija valodas barjeras, un arī cilvēku mentalitāte ir līdzīga, tāpēc smagi man sākumā negāja. Treniņos parādīju, ka varu kaut ko izdarīt, esmu normāls cilvēks un spēlētājs, tāpēc iejusties kolektīvā bija viegli. Domāju, ka vienīgais, kas ir mainījies manī – esmu kļuvis pieredzējušāks. Pa diviem gadiem bija vairākas izlases un Eirokausu spēles, kā arī treniņi ir ātrāki nekā Latvijā. Sparingi ir citi – Turcijā ar “Ventspili” spēlējām ar “Illichivets” līmeņa komandām, bet BATE pretinieki ir “Zenit”, “Rostov”, “Ludogorets” un citas Eiropā pazīstamas komandas.

- Baltkrievi sākumā nebija pārsteigti, ka brīvi runā krieviski?
- Nē. Kā viņi saka, no Baltijas valstīm Latvijā cilvēki ir vispretimnākošākie krieviem – Lietuvā neviens negrib runāt krieviski, Igaunijā puse vispār nesaprot krievu valodu, bet Latvijā, ja vajadzēs, cilvēki runās krieviski. Nebūs nekādas negatīvas pieskaņas.

- Spilgtākais mirklis šajos divos gados ir spēlēšana Čempionu līgā. Vai no tā rudens kaut ko esi sev par piemiņu atstājis, kas istabā stāv acu priekšā un atgādina par mačiem grupu turnīrā?
- Klubs pēc sezonas katram spēlētājam uzdāvināja suvenīru – kārbiņu, kurā ir četras medaļas. Vienā pusē Čempionu līgas logo, otrā – attiecīgā komanda. “Barcelona”, “Bayer”, mēs un “Roma”. Un centrā uzraksts, ka esmu spēlējis pret šīm komandām. Diezgan skaisti izskatās, esmu nolicis pie citām medaļām, kas Baltkrievijā izcīnītas. Ar kreklu mainīšanu pēc spēlēm gan neaizrāvos. Gandrīz visi to darīja, bet man tobrīd laikam galvā vairāk bija domas par to, ka esmu ticis līdz tādam līmenim un tur uzspēlējis.

- Kāpēc BATE spēlētāji dzīvo Minskā, nevis Borisovā? Kluba fani to neuztver negatīvi?
- Jā, faniem par to ir pretenzijas, un viņi forumos raksta, ka BATE jau nav no Borisovas, bet Minskas. Taču domāju, ka spēlētājiem Minskā dzīvot ir vieglāk, jo tā ir lielāka. Borisova gan arī ir laba pilsēta – atgādina Ventspili, tikai pusotru reizi lielāka. Tomēr futbolistiem laikam ērtāk ir dzīvot lielpilsētā un braukāt uz treniņiem.

- Pirmajā sezonā tev nesekmējās ar vārtu gūšanu, bet otrajā guvi piecus vārtus pussezonā. Runa ir tikai par veiksmi?
- Domāju, ka nē. Otro sezonu sāku spēlēt jau no paša sākuma, treneris uzticējās, laukumā varēju būt atbrīvots. Man labi gāja, vārtu priekšā biju veiklāks, ar vieglāku galvu, tāpēc arī tā aizgāja. Kaut kur arī paveicās, taču spēles laikā bija miers un komandas uzticība. Pirmajā sezonā, kad iedeva iespēju, man acis bija sarkanas un gribējās izraut katru bumbu. Varbūt tāpēc radās kļūdas, jo emociju bija par daudz.

Dubras gūtie vārti pret “Liepājas Metalurgu” 2013. gadā ventspilniekiem atnesa triumfu Latvijas kausa finālā (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Cik labprāt BATE labākos spēlētājus pārdod? Vai arī gluži otrādi – mēģina noturēt?
- Summas, par kurām kādu pārdod, grozās ap miljonu eiro. Ja spēlētājs BATE spēlē veiksmīgi un ir laba statistika, tad tikt augstākā līmenī ir reāli. BATE ir punkts, no kura var tikt uz labu komandu.

- Kopš tu esi BATE, vārtsargs Sergejs Čerņiks ir ticis Francijā, Filips Mladenovičs – Vācijā. Vēl kādam izdevies pāriet uz labāku čempionātu?
- Tie laikam ir divi lielākie transfēri. Daudz runu bija ap [Nemaņu] Milunoviču. Cik zinu, par viņu galdā divus miljonus lika viens Bundeslīgas klubs, bet aģenti pārliecināja kluba prezidentu, ka var dabūt vēl vairāk. Milunovičs pagarināja līgumu, taču dabūja traumu. Vēl daži spēlētāji ir aizgājuši uz Izraēlu, kur ir lielāka nauda, taču ne tie lielākie klubi.

- Kurā vecumā svarīgāks kļūst naudas jautājums, kad uzsvars tiek likts nevis uz stiprāku klubu un perspektīvām, bet gan algas apmēru?
- Tad, kad tuvojas 30 gadu vecums. Ja tad ir laba veselība, tad vēl var uzspēlēt 3-4 gadus, un tas ir viss. Tad arī jāsāk domāt par naudu. Visi zina, ka futbolista karjera ir īsa, tāpēc jānopelna nauda, lai pēc karjeras beigām mierīgi varētu izdomāt, ko darīt tālāk – attīstīt savu biznesu, mācīties par treneri vai ko citu. Galvenais, lai tad ir kāda naudiņa, ar kuru izdzīvot, jo pensijas mums nav. Esam parasti strādnieki, kas ar futbolu nopelna naudu. Ja kāds futbolists saka, ka nauda nav svarīga, tad es viņu nesaprotu. Jābūt atklātiem, cilvēki futbolu spēlē naudas dēļ. Bez naudas varētu spēlēt ar draugiem. Uzskatu, ka nauda nav svarīgākā, taču ir viens no faktoriem, ko futbolā var iegūt.

- Turklāt tendence ir tāda, ka arvien jaunāki futbolisti tiek uzskatīti par veciem.
- Tā ir, īpaši pēdējā laikā sāk teikt, ka 29-30 gadus veca futbolista vietā labāk paņemt jaunu un perspektīvu. Skaidrs, ka futbols attīstās un visi balstās uz jauniem spēlētājiem, jo par viņiem var dabūt naudu. Tikpat labs, bet vecāks futbolists tikai pelnīs naudu, bet pārdot viņu nevarēs. Ja salīdzina, kāds futbols bija pirms 10 gadiem, tad tagad tas arī ir daudz ātrāks un atlētiskāks. Paskatoties video no pirmajiem gadiem “Olimpā”, tas tagad šķiet pilnīgs amatieru līmenis. Lai gan es neteiktu, ka 2010. gadā, kad ar “Skonto” kļuvām par čempioniem, gāja viegli. Domāju, tas bija viens no stiprākajiem gadiem no pēdējām desmit sezonām Virslīgā.

Cauņa ir mūsu diriģents

- Neveiksmīgās traumas dēļ tev nācās izlaist atlases cikla sākumu Latvijas izlases sastāvā. Kā raugies uz valstsvienības sniegumu pirmajās četrās spēlēs?
- Andorā viss bija kārtībā rezultāta ziņā – izbraukumā trīs punkti uz smaga laukuma. Visi saprot, ka sniegums nebija labs un viss varēja beigties citādāk, jo varējām arī zaudēt. Nezinu, kas notika pret Fēru salām – zaudējām bez variantiem, spēlētāji bija kā sasieti, nebija tik atbrīvoti kā pēc tam pret Ungāriju. Tad bija momenti, asas piespēles, vairāk uzvarētu divcīņu – neko pārmest nevar. Pret Portugāli visu spēli nervi bija sabeigti. Kad bija 1:1, sievai teicu, ka varam noturēt neizšķirtu tāpat kā Turcijā, kur arī Andris [Vaņins] daudz glāba. Taču portugāļiem ir tādi izpildītāji kā [Rikardu] Kvarežma, kas iznāk laukumā un piecās minūtēs nokārto spēli. Grūti visu laiku aizsargāties pret Krištiānu [Ronaldu], Nani un citiem, un tad iznāk viens tāds svaigs spēlētājs un sāk izpildīt centrējumus citu pēc cita. Beigās rezultāts bija nepatīkams, ielaidām par daudz, taču portugāļiem pēdējās desmit minūtēs bija vēl vairāki momenti, un beigās varēja būt vēl kritiskāka situācija. Domāju, ka nevar būt nekādu pretenziju, jo spēlējām pret čempioniem. Maksimums būtu bijis, ja mēs būtu uzvarējuši Fēru salas un paņemtu punktu no ungāriem. Cerams, ka martā, kad būs jaunais sasaukums, viss būs pozitīvāk un nebūs arī traumu.

- Pēc spēles pret Fēru salām treneris un spēlētāji teica, ka nospēlējām labi pret stipru pretinieku. Tavas domas bija līdzīgas, vai tomēr tie jāuztver kā mēģinājumi kaut kā attaisnoties?
- Viennozīmīgi spēle nebija laba. Momentu gandrīz nebija – labi ja pusotrs pa visu spēli. Kāpēc viņi tā teica, es nezinu. Varbūt cerēja, ka tādējādi pret ungāriem visi būs niknāki. Par to no malas grūti spriest. Taču Fēru salas arī nav slikta komanda – redzējām, ka viņi spēlē futbolu, nesit bumbu vienkārši uz priekšu. Pēc tam gan portugāļi viņus sagrāva ar 6:0 vai 7:0, taču domāju, ka pret mums Fēru salām izdevās parādīt savu maksimumu.

- Cik ļoti mainās izlase, ja laukumā ir Aleksandrs Cauņa?
- Domāju, ka visi atceras izbraukuma spēli pret Islandi, kad viņš nospēlēja ļoti labi. Liels viņa nopelns, ka otrajā puslaikā kontrolējām bumbu un panācām neizšķirtu. Viņam ir kvalitāte – var pieturēt bumbu, iedot asu piespēli. Šādas kvalitātes mums izlasē pietrūkst. Mūsu galvenā taktika ir spēlēt uz pretuzbrukumiem. Tie jāsāk mums, aizsargiem, vai arī vārtsargam, taču tālāk viss notiek caur Cauņu. Viņš mūsu izlases centrā ir kā diriģents. Skaidrs, ka bez viņa izlasei ir smagāk.

- Cikla sākums šobrīd nav devis galīgu atbildi, kur Eiropas futbola kartē esam. Mocījāmies ar Andoru, zaudējām Fēru salām, taču nospēlējām visai līdzīgi ar ungāriem. Vai Latvija šobrīd drīzāk pieskaitāma tuvāk pundurvalstiņām?
- Negribu piekrist, ka esam pundurvalsts. Varbūt pāris pēdējie cikli bijuši neveiksmīgi, īpaši pagājušais. Taču pirms tam bija diezgan labi, cīnījāmies līdzīgi ar Šveici. Varbūt Virslīgas līmenis nav tik augsts, taču Latvijas izlase Eiropā, manuprāt, ir starp vidusmēra izlasēm un mazliet zem vidējā līmeņa. Gribētos tam ticēt. Daudz maisa tas, ka ir traumas, čaļiem nav spēļu prakses klubos. Ja viss būtu labi un palīdzētu veiksme, tad ar Ungāriju būtu vienā līmenī. Taču viņiem ir vairāki tādi spēlētāji kā [Balāžs] Džudžāks, kas spēlē labos klubos, bet mums tādi ir varbūt trīs, ne vairāk. Tāpēc ir atšķirība, viņi ir gatavāki. Taču cīņassparā nedrīkstam zaudēt nevienam, ja nav tik daudz meistarības. Latvijas izlasi vienmēr slavē par cīņassparu, katrā divcīņā ejam līdz galam – uzskatu, ka tā ir Latvijas vizītkarte. Ja nevar paņemt ar meistarību, tad jācīnās – tad varbūt sanāks.

- Tu lasi komentārus internetā pēc spēlēm?
- Agrāk to darīju vairāk, kad biju jaunāks, bet tagad komentāriem reti uzmetu aci, parasti tikai izlasu ziņas. Daudzi cilvēki emociju dēļ raksta tādus vārdus, kuri nav ētiski. Nav skaisti, kad kādu nosauc par cūku, vai saka, ka jābeidz spēlēt futbols.

- Pagājušajā gadā Gints Freimanis izteicās šādi – par to, ka atsevišķās situācijās nevar iedot precīzu piespēli, ir jāvaino nevis futbolisti, bet gan treneri, kas bērnībā spēlētājiem likuši pamatus. Piekrīti tam, vai arī tomēr uzskati, ka vaina jāuzņemas pašiem?
- Galvenokārt jau tomēr tas būtu jāņem “uz sevi”. Ja reiz iespēja ir dota, tad jādara viss, lai tā tiktu izmantota. Ja nesanāk, tad apvainot citus… Nezinu, katram jau savs skatupunkts. Par sevi nevaru teikt, ka man treneri slikti iemācījuši dot piespēles, jo šajā ziņā gandrīz visiem bijušajiem treneriem ir paticis futbols pa zemi un pie piespēlēm strādājām ļoti daudz. Mazāk bija fiziskais, vairāk strādājām ar bumbu. Taču skaidrs, ka jauniešu sistēmā mums ne tuvu viss nav kārtībā. Ja salīdzinām ar Baltkrieviju, Minskā ir “Futbola māja”, kur ir trīs jauni mākslīgie laukumi, pieci vai seši zaļie laukumi, manēža, viesnīca. Tas pieder federācijai un to izmanto jaunatnes izlases, kad vajadzīgs. Tur viss ir daudz attīstītāks nekā Latvijā, par galvas tiesu priekšā. Bērniem ir daudz futbola skolu. Cik zinu, Minskā par bērnu treniņiem nemaz neņem naudu no vecākiem. Nezinu, kā Latvijā ir tagad, taču atceros, ka agrāk nācās trenēties arī laukumos, kur ir smiltis ar akmeņiem kopā. Ko tādā laukumā var uztrenēt…? Ja grib, lai futbols kļūtu tehniskāks, tad jābūt laukumiem, kur to trenēt. Neteikšu, ka Latvijā ir slikti treneri, taču apstākļi nav piemēroti, lai izaugtu zvaigznes.

- Kad spēlēji Latvijā, tavs tēvs bija tribīnēs katrā mačā. Esi pieradis par futbolu daudz runāt arī mājās?
- Komandas lietas mājās netiek apspriestas, bet manu spēli varbūt minimāli ar tēvu kādreiz apspriežam. Kad biju jaunāks, tēvs mani vairāk kritizēja un teica, kur jāpieliek. Tagad par manām spēlēm runājam diezgan maz, varbūt par kādu atsevišķu momentu, kur, piemēram, varēju iesist. Taču futbolu skatāmies mājās. Es atbalstu “Arsenal”, sievai patīk Madrides “Real” – es vienmēr turu īkšķus par “Real” pretiniekiem [smaida].

Latvijas izlases kaujnieciskais neizšķirts pret Turciju 2014. gada rudenī ir viena no pēdējo gadu labākajām valstsvienības spēlēm (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

Labi, ka pabeidza vidusskolu

- Var teikt, ka tev gan latviešu, gan krievu valoda ir dzimtās valodas?
- Ģimenē vairāk runājam krieviski. Kad braucam pie vecmammas, tad gan tikai latviski. Latviešu valodu zinu gandrīz perfekti, vienīgi prakses nav daudz, var piemirsties daži vārdi. Vecāki stāstīja, ka iemācījos latviski, kad divus gadus gāju latviešu bērnudārzā, kā arī apciemojot vecmammu. Pēc tam mācījos krievu skolā, bet man nav nekādas starpības, kurā valodā runāt.

- Tev agrāk arī bija cits uzvārds.
- Jā, man bija mātes uzvārds, bet 14 vai 15 gadu vecumā nomainījām uz tēva uzvārdu, tikai tad arī tiku pie Latvijas pilsonības. Agrāk biju Kaspars Spalvis.

- Sociālajos tīklos tu seko līdzi šauram lokam cilvēku un uzņēmumu. Var noprast, ka brīvajā laikā seko līdzi Londonas “Arsenal” un savam bijušajam klubam “Ventspils”, tev interesē NBA un Kristapa Porziņģa gaitas, MMA cīkstonis Konors Makgregors, “Audi” mašīnas un Dimitri Vegas & Like Mike mūzika. Vai kaut kas te trūkst, par ko īpaši interesējies?
- Sekoju līdzi visam nosauktajam. Ar ekipējumu man palīdz “Nike”, tāpēc gribu pateikt lielu paldies viņiem un Aleksandram Ļotovam. Basketbolā atbalstu divas komandas – Ņujorkas “Knicks” [Kristapa] Porziņģa dēļ, pēdējā laikā arī [Dāvim] Bertānam pasekoju līdzi, bet jau ilgāk esmu par Losandželosas “Clippers”, jo patīk, kā spēlē [Bleiks] Grifins, [Deandrē] Džordans un [Kriss] Pols. Ja galīgi nav ko darīt, vēl mēdzu uzspēlēt dažādākās spēles PlayStation ar draugiem. Man patīk mūzika, agrāk pats mēģināju kaut ko izveidot, tagad skatos festivālus. Īpaši interesē, kā tie tiek organizēti, jo šķiet, ka tas ir ļoti grūti. Patīk pašam būt organizatoram pasākumiem ar draugiem. Arī atvaļinājumu vienmēr pilnībā plānoju pats, nevis izvēlos tūristu piedāvājumus. Tāpēc arī skatos uz organizēšanu – varbūt nākotnē tas noderēs.

- Pirmīt jau runājām, ka mūsdienu futbolā 30 gados spēlētājs skaitās vecs, bet drīz pēc tam jau viņu pieskaita pensionāriem. Vai esi domājis, kāda būs tava dzīve pēc futbolista karjeras?
- Esmu domājis minimāli, taču pagaidām grūti spriest, vai palikšu futbolā vai darīšu kaut ko citu. Pagaidām nav konkrētas domas, ka gribētu kļūt treneris, aģents vai biznesmenis. Ja iet kaut kur citur, tad jābūt zināšanām par to. Pēdējā laikā domāju par augstākās izglītības apgūšanu tālmācībā. Kad sāku spēlēt profesionāli 17-18 gadu vecumā, mācīties un spēlēt Virslīgā bija nereāli. Labi, ka vispār pabeidzu vidusskolu, jo 12. klasē otrajā semestrī skolā biju kādas trīs reizes. Tad pirmo gadu biju ticis “Skonto”, kur bija divi treniņi dienā. Pirms sezonas no janvāra līdz martam braucām uz Turkmenistānu, lidojām uz Turciju, vēl bija izlase. Sākt mācīties augstskolā nebija iespējams, to apvienot ar futbolu Latvijā ir ļoti grūti. Tāpēc tagad ir doma par tālmācību. Interesē loģistika vai kaut kas līdzīgs. Esot futbolā, visu laiku jābraukā apkārt. Pēc karjeras enerģiju drīzāk domāju likt lietā tādā jomā, kur arī visu laiku jābūt kustībā, nevis jāsēž uz vietas. Tikai kaut kad ir jāsāk mācīties, kas droši vien būs ļoti smagi, bet tad jau aizies.

- Ja treniņi ir pusotru stundu dienā, tad mācībām atliktu pietiekami daudz laika.
- Sanāk tā, ka desmitos no rīta jāizbrauc no Minskas, līdz Borisovai ir kāda stunda, pusotra. Treniņš sākas plkst. 12.30, ap 14.15 ir beigas. Tad katrs mierīgi aiziet vai nu uz trenažieru zāli piestrādāt, vai uz rehabilitācijas centru, masāžām. Ap trijiem ir pusdienas, pēc tam brauc atpakaļ – Minskā sanāk atgriezties ap pieciem. Tā ir pilna darba diena – nav tā, ka patrenējos pusotru stundu un braucu mājās, kur neko nedaru. Aizejam pastaigāt ar sievu un suni, pavakariņojam, un diena tad pagājusi. Dienu pirms spēles braucam ārā vai uz bāzi, ja mačs ir Borisovā. Daudz brīva laika ir tikai tad, kad treniņi reizēm ir Minskā. Tā ka nav jau arī tik viegli, kā izskatās, ka pusotru stundu aizej pasit pa bumbu un esi brīvs, par to saņemot naudu.

- Tikko sācies jauns gads. Tu esi bijis Baltkrievijas čempions, spēlējis Čempionu līgā, savukārt ar izlasi esošo ciklu saglābt būs ļoti grūti. Kādus sportiskos panākumus vēlies šajā gadā?
- Galvenais ir veselība, jo bez tās sportists nevienam nav vajadzīgs. Ja nav veselības, tad pazaudē visu, kas ir, jo traumas ir smagas. Gribu tikt atpakaļ laukumā, nostabilizēties sastāvā, kā tas bija pagājušajā gadā. Ar komandu vēlos tikt Čempionu līgas grupu turnīrā, jo tās emocijas jau neapnīk. Minimums būtu Eiropas līgas grupu turnīrs. Ar izlasi gribētos esošo situāciju padarīt labāku, iepriecēt atbalstītājus ar kādu labu futbolu un uzvaru pret labu komandu. Protams, nevaram solīt, ka spēlēsim kā Francija vai Portugāle. Tomēr galvenais, lai cilvēki redz, ka cenšamies. Tad tas būtu ideāls gads.