Stuglis: "Esmu kļuvis disciplinētāks gan laukumā, gan ārpus tā"
30. janvārī Latvijas nacionālā izlase, gatavojoties pārbaudes spēlei pret Dienvidkoreju, aizvadīja treniņu Elektrum Olimpiskā centra futbola hallē. Astoņiem futbolistiem šī bija pirmā treniņnodarbība valsts galvenajā komandā. To skaitā arī Ingaram Sarmim Stuglim, kurš aizvadītajā sezonā kļuva par valsts čempionu Jūrmalas "Spartaka" rindās.
Izlasē daudz futbolistu no "Mettas" un "Spartaka". Domājams, pierast pie jauniem apstākļiem nav grūti.
Jā. Visi ir Virslīgas čaļi. Visi mani zina, es visus arī zinu. No iepriekšējās komandas "Mettas" ir pāris cilvēki. Mans labs draugs Ņikita Ivanovs, kas dod papildus pārliecību. Tāpat komandasbiedri Edgars Gauračs un Jevgeņijs Nerugals. Nav problēmu pierast pie izlases.
Kad vēl spēlēji "Mettā", varēji iedomāties, ka šī komanda drīz būs tik plaši pārstāvēta izlasē?
Ja godīgi, nē. Protams, [Dāvis] Indrāns jau ir ilgāku laiku izlasē [piedzīvoja debiju 9. jūnija spēlē pret Portugāli - aut.]. Par [Eduardu] Emsi runāja, ka viņš U21 izlasē sevi ir apliecinājis un drīz saņems iespēju lielajā izlasē. Tāds ir trenera lēmums. Neko sliktu šeit neredzu.
Cik negaidīts tev bija šis izsaukums uz izlasi?
Zināju, ka ar labu darbu [Jūrmalas "Spartaka"] treniņos varu izpelnīties izsaukumu ne tikai U21 izlases rindās, bet arī lielajā komandā. Īpašs pārsteigums nebija, taču tik un tā tas ir liels prieks man.
Pirms šī izsaukuma bija kāda komunikācija ar Aleksandru Starkovu?
Viņš bija atnācis uz vienu mūsu treniņu, tad arī uzzināju par izsaukumu. Tas bija pavisam nesen, kad treniņā aizvadījām savstarpējo spēli.
Cik lielu nozīmi piešķir šim izsaukumam?
Pirmā reize, protams, ir īpaša. Lielajā izlasē uzreiz pavisam cita atbildība un gods. Nenoniecinu, protams, U21 izlasi. No mazotnes vēlējos spēlēt valstsvienībā. Kad futbols kļuva par profesiju, sapratu, ka ir jāizspiež maksimums, un spēlēšana izlasē vairs nebija sapnis, bet gan mērķis.
Pēdējā U21 izlases spēle izraisa, droši vien, ne tās patīkamākās emocijas... Kā atceries epizodi ar savu noraidījumu? Cik daudz pārdzīvoji?
Tajā epizodē, protams, bija sarkanā kartīte. Bez nekādām ierunām. Uz to brīdi nedaudz pazaudēju galvu, un ielēcu ar abām kājām no aizmugures pretiniekam... Loģiski, ka bija sarkanā kartīte. Uzreiz pēc izklupiena to zināju un sāku nožēlot. Pēc tam pārdzīvoju ne par sevi, bet par komandu, jo noraidījuma dēļ neieguvām trīs punktus. Par sevi tad īpaši nepārdzīvoju.
Kā novērtēsi U21 ciklu? Kur varējām iegūt vairāk, kur pazaudēt?
Dabūjām, protams, par maz to punktu. Tā pati spēle ar Andoru, kur mums bija ne tikai jāuzvar, bet arī jāsagrauj pretinieks. Viņu sastāvu nekādi nevar salīdzināt mūsējo. Tas pats par mērķiem un ambīcijām. Bija jāsagrauj, bet nospēlējām 0:0, kas vispār nav pieņemami!
Pēc tam neizšķirts ar Ukrainu. Ja pirms spēles kāds pateiktu, ka būs punkts, atbildētu, ka ir ļoti labi. Pašā spēlē bijām tuvu uzvarai. Ļoti sāpīgi, ka nedabūjām trīs punktus, kas ļautu atrasties turnīra tabulas augšgalā. Tad būtu pavisam citas emocijas. Par zaudējumiem [pret Angliju un Nīderlandi - aut.] īsti nav rūgtums, jo viņi ir spēcīgāki. Vairāk jau tas, ka tajās spēlēs īsti nebija spriedzes. Ielaidām pašā sākumā, pretinieki nomierinājās, un spēle ritēja nevis par uzvaru, bet vairāk par rezultātu. Tas ir sāpīgi, jo šeit gribējās aizķerties, lai būtu intriga līdz pat spēles beigām.
Pret Skotiju vajadzēja uzvarēt. Jā, pirmajā spēlē Liepājā viņi bija labāki, mobilāki. Pēc mēneša skoti spēlēja lēnāk. Laikam domāja, ka klāsies pat vieglāk nekā Liepājā. Te iegāza mana sarkanā kartīte. Ja tās nebūtu, iespējams, iesistu otros kādā pretuzbrukumā, un spēle būtu galā! Jāturpina cikls un jāizspiež maksimums no tā, kas ir.
Nesen notika UEFA Nāciju līgas izloze. Ko vari pateikt par mūsu grupu?
Ir, protams, viena komanda, ko ir jāuzvar. To apliecinājām iepriekšējā ciklā. Pārējās divas komandas ir vienādas ar mums, tomēr tām netrūkst ambīciju. Gruzija varbūt neatrodas augstā vietā rangā, bet viņu spēlētāji ir sportiski nikni un nedos mums nekādas atlaides. Tas pats kazahiem. Gatavosimies tā, lai izcīnītu uzvaru grupā, nevis paliktu 2. vai 3. vietā.
Cik labā sportiskā formā esi? Cik ilgs tev bija ziemas pārtraukums?
Bija [klubu] sezonas beigas, pēc tam izlases spēle pret Skotiju un viss. Paņēmu nelielu pauzi uz divām-trim nedēļām. Atpūtos mājās ar draugiem un ģimeni. Novembra beigās jau sāku kustēties un domāt par sezonu. Decembrī uzturēju sevi labā formā, janvāra vidū sāku trenēties ar "Spartaku" [valsts čempioni sāka gatavošanos sezonai 16. janvārī - aut.], kur bija jāstrādā uz maksimumu, lai pēc iespējas ātrāk atgūtu sportisko formu.
Kāds pašlaik ir treniņprocess "Spartakā"? Cik daudz treniņu notiek ārā?
Pārsvarā trenējamies ārā. Bijuši daži fiziskie treniņi iekštelpās zālē. Slokā skrienam krosus, bet Kauguru vidusskolas stadionā notiek futbola treniņi.
Cik zinu, trenējāties Dmitrija Kalašņikova vadībā.
Pagaidām. Drīzumā būs jaunais treneris.
Februāra sākumā "Spartakam" treniņnometne Turcijā. Pēc izlases mača būs nepieciešamība atgriezties Latvijā?
Būs viena nedēļa Latvijā, pēc tam dosimies uz nometni. Fiziskajā ziņā tā būs viena no grūtākajām nedēļām, jo būs daudz jāstrādā.
Pievienošanās "Spartakam" - solis uz augšu?
Absolūti. Daudz kur apkārt runā, ka tas ir apmēram tas pats līmenis [kā "Mettā"]. Ka tas nav solis uz augšu, bet vien divas papildus spēles Eirokausos. Es tā nedomāju. Treniņprocess man individuāli ir labāks. Kopā ar labākiem partneriem mans līmenis aug. Mēs cīnāmies par 1. vietu, kas arī ir svarīgi. Ja tu spēlē Latvijas Virslīgā, tad ir jācīnās par maksimālām vietām, nevis jāvārtās pa lejasgalu. "Mettā" uzvaram vienā spēlē no piecām, domājot, ka tas ir baigais sasniegums. Ir jāuzvar no sešām piecas, tad varēs runāt par sasniegumu. "Spartaks", manuprāt, ir cits līmenis.
Ko visspilgtāk atceries no Eirokausu piedzīvojuma Astanā?
Mājās izgāju, šķiet, uz kādām 20-25 minūtēm. Tā man bija pirmā oficiālā spēle "Spartakā". Biju pārsteigts, ka toreiz tiku laukumā. [Mareks] Zubs deva iespēju. Tajā spēlē sapratu, ka var cīnīties, lai arī "Astana" ir galvastiesu nopietnāks klubs pār "Spartaku". Bija jāpieturas savai spēlei un jāiet uz priekšu, ko arī parādījām izbraukumā. Bijām tuvu tam, lai paveiktu nelielu brīnumu. Tribīnēs bija izcila atmosfēra, ko veidoja 20,5 tūkstoši līdzjutēju. Mazliet varēja dzirdēt arī Latvijas fanus, kas bija patīkami. Jā, mēs netikām tālāk, bet man nebija īsti pārmetumu sev vai komandai. Nospēlējām vairākkārt cienīgi, bijām tuvu tikšanai tālāk.
Nosauc trīs lietas, ko iemācījies 2017. gadā!
Iemācījos nedaudz vairāk sevi kontrolēt, būt piezemētāks. Vairs nav tā, kā agrāk, kad ar šķēpu skrēju uz priekšu un aiziet! Vairāk izjūtu partnerus, nevis centos spēlēt individuāli. Vilku komandas spēli vairāk nekā savējo. "Mettā" vairāk spēlēju uz sevi, kamēr "Spartakā" piekopju komandas spēli.
Tāpat 2017. gadā iemācījos būt disciplinētam. Šeit nav runa tikai par dzeltenām un sarkanām kartītēm, kas man bieži bija. Runa par disciplīnu ārpus futbola laukumā, kas ļāva spert plašu soli uz priekšu.
Sezonas beigās kļuvi par Latvijas Televīzijas futbola ekspertu. Ko tev tas deva?
Liekas, ka liels skatītāju pulks skatās uz tevi. Ja godīgi, vienkārši izteicu savu viedokli. Toreizējie partneri/kolēģi solīdi izturējās pret mani, kas iedrošināja. Ja vēlreiz piedāvās, piekritīšu bez jebkādiem iebildumiem. Varu tikai to labāko teikt par šādu pieredzi.
Tavs brālis Elvis sestdienas spēlē uzvilka "Riga" kreklu. Šoziem daudzi Latvijas futbolisti nolēmuši mainīt klubus...
Agrāk tas nebija tik traki, jo klubi nebija tik vienlīdzīgi. Bija divi-trīs nopietnāki klubi, kas savāca visus labākos. Šobrīd ir pieci-seši puslīdz vienādi klubi. Spēlētājiem rodas dilemma. Ir vairākas iespējas mainīt klubu, ja iepriekšējā kaut kas neapmierina. Agrāk aiziešana no Liepājas vai Ventspils nozīmēja spēlēšanu zemāka līmeņa klubā. Vienlīdzīgi klubi padara čempionātu interesantāku skatītājiem, kas futbolam nāk tikai par labu.
Elvja lēmumu pāriet uz citu klubu respektēju. Protams, laukumā nekādas atlaides netaisos dot! Lai viņam veicas "Riga", lai man veicas Jūrmalā - tad redzēsim, kurš būs augstāk novembrī.
Cik procentus dosi, ka šosezon paliec Jūrmalā?
Es dotu kādus 80%. Citā Latvijas klubā noteikti nesākšu sezonu. Tas ir skaidrs. Protams, vienmēr var būt apstākļi, kurus nevar ietekmēt... Esmu pārliecināts, ka palikšu Jūrmalā. Cīnīsimies par augstākajām vietām, lai atkal paceltu Virslīgas kausu.
Ir bijuši varianti pievienoties kādam ārzemju klubam?
Ir dzirdētas kaut kādas runas, tomēr neviens man nav zvanījis un kaut ko piedāvājis. Ja arī zvanītu, es īpaši nerunātu, jo šādas lietas ir jākārto caur kluba vadību.