Rubins: "Par simto spēli nedomāju"

Azerbaidžānas čempionvienībā Baku "Inter" spēlējošais Latvijas izlases kreisās malas pussargs Andrejs Rubins (30) ir viens no retajiem, kuram sezona klubā rit pilnā sparā, līdz ar to arī sportiskajai formai būtu jābūt vismaz virs vidējā līmeņa. Latvijas izlasē Andrejs aizvadījis 98 mačus, un gaidāms, ka Rīgā pret Luksemburgu tiks sasniegta maģiskā simts spēļu robeža. Ar vienu no līdz šim 2010. gada Pasaules kausa izcīņas atlases cikla labākajiem spēlētājiem Latvijas izlasē eSports.lv runāja pagājušajā svētdienā, kad Andrejs kopā ar komandas biedru Vladimiru Koļesņičenko vēl tikai grasījās lidot uz Latviju, lai pievienotos valstsvienības nometnei. Simts spēļu nacionālajā izlasē nav joka lieta, un pirms šī sasnieguma ievērību pelnījis ikviens.

- Visticamāk, ka Rīgā pret Luksemburgu aizvadīsi savu 100. maču Latvijas izlases sastāvā. Cik nozīmīga tev personīgi ir šīs robežas sasniegšana?
- Īpaši par to nemaz nedomāju – simtā, simtā... Bet vispirms jātiek sastāvā, lai tā simtā arī pienāktu! Ja izdosies, noteikti būs patīkami – cerams, ka šajā ciklā sasniegšu 100. spēli. Galvenais, lai izlase uzvar. Protams, būtu jau forši arī pašam iesist vārtus 100. spēlē, bet par to nedomāju.

- Vai vēl atceries savu pirmo spēli Latvijas izlasē?
- Laikam pret Tunisiju... Zaudējām ar 0:3, taču man pašam sanāca diezgan laba debijas spēle, starp citiem nepazudu. Pēc tam jau gan spēles gāja viena pēc otras. Nekāda mērķa sasniegt noteiktu spēļu skaitu nav – kad nāca tuvu simtam, mači krājās ātri. Atceros, ka vēl pavisam nesen bija 50. spēle, kad iedeva tādu kā medaļiņu. Tagad pagājušas vēl gandrīz 50.

- Kuri izlasē pavadītie mirkļi vislabāk palikuši atmiņā?
- Atlases cikls, kura beigās spēlējām Turcijā, kā arī 2004. gada Eiropas čempionāts. Atlases ciklā piedalījos visās spēlēs un vienmēr biju laukumā 90 minūtes. Patīkami pašam, ka nesēdēju maiņā, bet patiešām spēlēju un arī guvu vienus vārtus – izšķirošos pret Sanmarino pēdējā minūtē. Tie trīs punkti mums noderēja.

- Salīdzinot izlasi pirms pieciem gadiem un tagad – kas ir mainījies? Treneris tas pats, arī tu joprojām esi pamatsastāva spēlētājs...
- Tad bija nobriedušāka izlase. Arī vietējie klubi Eirokausos spēlēja sekmīgāk, bet tagad nekur tālu netiek. Vairāki no mums spēlēja labos ārzemju klubos – piemēram, Pahars, Laizāns. Izlasē bija vairāk leģionāru. Pēc Eiropas čempionāta sajutām izmaiņas – daudz labu piedāvājumu, kurp aizbraukt, varēja pats izvēlēties vēlamāko klubu.

Pret slaveno portugāļu futbolistu Krištianu Ronaldu Pasaules kausa izcīņas atlases cikla spēlē Rīgā pret Portugāli (0:2) 2004. gadā (Foto: Romans Kokšarovs, Sporta Avīze, f64)

- Kāpēc tagad lielākā daļa izlases spēlē Latvijā – pašu vēlme vai nav iespēju citur?
- Droši vien tāpēc, ka neviens nekur nevar aizbraukt. Parasti saka, ka tiek prasīta liela naudas summa, taču nav jau arī tik liela interese par Latvijas futbolistiem kā agrāk. No otras puses, piemēram, Mihadjuku neviens nebūtu pamanījis, ja viņš paliktu "Ventspilī". Tāpēc daudz ir atkarīgs arī no aģentiem, bet noteikti ne viss. Ja tu labi spēlē izlasē, tad arī būs iespēja kaut kur aizbraukt. Tikt ievērotiem klubos ir ļoti grūti, ja reiz Eirokausos tālāk par otro kārtu nevar tikt.

- Vai, tavuprāt, šajā atlases ciklā vēl varam aizķerties aiz pirmajām vietām?
- Spēles pret Luksemburgu visu izšķirs – vai nu paliks kaut kādas izredzes, vai arī ne. Ja zaudēsim kaut punktu pret Luksemburgu, tad jau viss būs skaidrs, un atlikušos atlases cikla mačos spēlēsim tikai tāpēc, lai pamaisītu kādam citam. Kad spēlējām pret Šveici, man vispār šķita, ka nekā sevišķa pretī nav. Nezinu, kāpēc zaudējām. Arī pret grieķiem – sēdēju maiņā pirmajā puslaikā un nevarēju saprast, kas tad viņiem tik labs. Vienkārši paši bijām mazliet nobijušies.

- Tātad problēma meklējama psiholoģijā?
- Iespējams, ka jā. Agrāk izlasē visiem, izejot laukumā, bija tāda sajūta, ka līdzīgi varam spēlēt ar jebkuru. Tagad jaunie čaļi nav tik daudz spēlējuši, tāpēc šāds noskaņojums varbūt vēl pietrūkst.

- Vai piekrīti, ka šajā ciklā izlasē novērojama paaudžu maiņa, un rezultātiem būtu jāparādās mazliet vēlāk?
- Jā. Manuprāt, tagad jaunajiem, kas iziet laukumā, šķiet, ka visi vecie vilks komandu. Bet viņiem pašiem būtu jāsāk taisīt rezultāts un pamazām jānosēdina vecos malā. Kamēr viņi rezultātu nedos, tikmēr arī mēs spēlēsim.

- Runājot par jaunajiem – cik ļoti tu jūti viņu elpu pakausī?
- Piemēram, Cauņa spēlē diezgan labi, un nav tā, ka esmu dusmīgs uz viņu, ja man jāsēž rezervē. Ja viņš tobrīd ir labā formā, tad izlasei tas nāk tikai par labu. Galvenais, lai būtu rezultāts – tad varu pāris mačus arī nespēlēt.

- Izlasei gaidāmas divas ļoti svarīgas spēles pret Luksemburgu, un laikam seši punkti mums būtu jāpaņem?
- Īstenībā negribu par to runāt... Domāju, ka būs grūti. Gatavosimies kā vienmēr, tad jau redzēs, kā būs. Par pretinieka nenovērtēšanu nevar būt ne runas – pats esmu vairakkārt apdedzinājies un saprotu, ka mači būs svarīgi.

Rubins (pa labi) divcīņā ar grieķu aizsargu Giorkasu Seitaridi Pasaules kausa izcīņas atlases cikla mačā pret Grieķiju (0:2) pagājušā gada septembrī Rīgā (Foto: Romans Kokšarovs, Sporta Avīze, f64)

- Pāris nedēļas esi ārstējis savainojumu. Cik labā kondīcijā esi patlaban?
- Tagad ir labi, ka varu trenēties, nedomājot par kāju. Sadraudzības kausa izcīņā gada sākumā izmežģīju potīti, bet klubam bija svarīgas spēles, un man nekādīgi neatļāva izārstēt savainojumu. Beidzot sāku taisīt procedūras, ārsti apskatījās uz situāciju – divas nedēļas izlaidu, un tagad viss ir kārtībā. Ceru, ka viss ir sadzijis – pēdējā mačā kluba sastāvā nācās spēlēt uz cieta un grumbuļaina laukuma, taču viss bija labi, sāpes nejutu [intervija notika pagājušajā svētdienā, bet treniņos uz sintētiskā laukuma Rīgā Andrejs atkal sajuta savainojumu - aut.]. Fiziskajā ziņā viss ir kārtībā – galvenais bija, lai varu normāli skriet, nedomājot par kāju – lai nemaisa savainojums.

- Kopš vasaras tu spēlē Azerbaidžānā. Ko vari teikt pat šīs valsts futbola līmeni?
- Man te patīk, galvenais, ka treneris uzticas. Uzeju laukumā un spēlēju mierīgi, neko nevajag izdomāt. Treneris saka, lai spēlēju savu spēli. Salīdzinot ar Latvijas futbolu, būtiskākā atšķirība ir interese par sporta veidu – pēdējā čempionāta spēlē izbraukumā bija pilns stadions – kādi septiņi tūkstoši. Varbūt Baku nav tik daudz skatītāju, jo te ir vairākas komandas, un vienā dienā bieži spēlē uzreiz četras. Tālākos izbraukumos visur ir pilni stadioni. Futbolam tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība.

- Ir arī kādi negatīvi iespaidi?
- Ir gan [smejas]. Pasaka, ka būs kaut kas pēc stundas, bet notiek pēc trim. Es pie tā jau esmu pieradis. Ja kaut ko apsola šodien, var gaidīt pēc trim dienām. Azerbaidžāņi uzskata, ka tas ir normāli. Pat paši smejas – ja esi sarunājis taksometru, un tev saka, lai nāc ārā pēc piecām minūtēm, mierīgi vari taisīties pēc pusstundas – tikai tad piebrauc.

- Turnīra tabulā patlaban ejat punkts punktā ar "Baku" – cīņa par čempionu titulu būs sīva.
- Viss vēl priekšā. Tagad mums būs četras mājas spēles, bet "Baku" – tikpat izbraukumā. Cerēsim, ka situācija izmainīsies [smejas]. Savstarpējā spēlē mazliet nepaveicās – it kā spēlējām labi. Pirmajos divos gada mačos bijām pavāji, taču uzvarējām, bet tieši spēlē ar "Baku" viss bija otrādāk.

- Vai Azerbaidžānā tiek izcelts fakts, ka tu spēlē Latvijas izlasē?
- Cilvēki to zina un attiecas labi. Futbolisti atceras, kā spēlējām savā starpā Rīgā pirms Eiropas čempionāta. Man komandā ir divi spēlētāji, kas toreiz piedalījās mačā pret Latviju.

Andrejs (pa kreisi) kopā ar savu tagadējo komandas biedru Baku "Inter" - Vladimiru Koļesņičenko (Foto: Romans Kokšarovs, Sporta Avīze, f64)

- Šogad Baku "Inter" rindas papildināja vēl viens Latvijas futbolists – Vladimirs Koļesņičenko. Kā viņam sokas ar iejušanos jaunajā komandā?
- Tāpat kā man, kad atbraucu – grūti. Sākumā izej uz maiņu uz desmit minūtēm. Pamazām ieņem stabilu vietu sastāvā. Treneris īpaši nemētā futbolistus – ja spēle aiziet, tad arī būsi laukumā, ja ne – sēdēsi malā. Vladimiram pamazām tiek dota iespēja iespēlēties – pa 15, 20 minūtēm. Kad ir vieglāks mačs, tad visas 90 minūtes. Viņu pašu šeit viss apmierina.

- Kādi ir sadzīves apstākļi strauji plaukstošajā Baku?
- Dzīvot var mierīgi, nekā bīstama [smejas]. Kad braucu uz šejieni, domāju, ka būs trakāk. Viss vajadzīgais ir nodrošināts. Dzīvoju bāzē, pagaidām ģimene nebrauc līdzi uz pastāvīgu dzīvi.

- Vai Baku tu labprāt paliktu arī nākamsezon?
- Ir tādas runas, ka kluba vadība nekur mani nelaidīs [smejas]. Līgums ir spēkā līdz vasaras beigām, bet man nekas nebūtu pretī palikt arī pēc tam. Arī krīzi just šeit nevar [smejas] – varbūt to jūt prezidents, bet problēmas līdz spēlētājiem nenonāk – kāda bija alga, tāda ir.