Melnkalne – krietni mazāka kartē, bet favorīte futbola laukumā

Savu pirmo finālturnīru vēl gaida
2006. gada 21. maijā Melnkalnes iedzīvotāji referendumā nobalsoja par atdalīšanos no Serbijas (referendumā piedalījās 86,5% balsstiesīgo un par nobalsoja 55,5%, par nieka tiesu pārspējot 55% minimālo latiņu), 2007. gada 26. janvārī Melnkalne tika uzņemta UEFA saimē, 24. martā tā aizvadīja pirmo oficiāli atzīto pārbaudes spēli, Podgoricā uzvarot ungārus (2:1), 31. maijā tika uzņemta arī FIFA dalībvalstu pulkā, bet 2008. gada 6. septembrī aizvadīja pirmo kvalifikācijas spēli, 2010. gada Pasaules kausa atlasē izlaižot uzvaru pār Bulgāriju (2:2). Abās pieminētajās spēlēs piedalījās arī pašreizējais kapteinis Stevans Jovetičs, kuram tolaik bija tikai nepilni 18 un nepilni 19 gadi un kurš pret bulgāriem guva vārtus. Tagad Jovetičs ir jau 31 gadu vecs.

Līdzīgi kā bijis arī ar citām bijušās Dienvidslāvijas valstu izlasēm, to nostiprināšanās vismaz Eiropas futbola vidusslānī bija tikai laika jautājums. Pirmajā ciklā startējuši no pēdējā groza, melnkalnieši ieņēma piekto vietu, vienīgo uzvaru svinot pār grupas vājāko komandu Gruziju (2:1 mājās), taču grupā, kurā vēl startēja arī Itālija, Īrija, Bulgārija un Kipra, piedzīvojot tikai trīs zaudējumus. Jau nākamajā ciklā Melnkalne palika tikai soli no "Euro 2012" finālturnīra. Piecu komandu grupā būdama nomināli vājākā izlase, Melnkalne gan divreiz atņēma punktus angļiem, mājās izglābjoties no 0:2, gan savā laukumā apspēlēja Šveici (1:0) un Velsu (1:0) un ar 12 punktiem astoņos mačos izcīnīja otro vietu un ceļazīmi uz pārspēlēm. Tajās gan ar 0:2 un 0:1 nācās atzīt Čehijas pārākumu.

Sešu ciklu salīdzinājums bijušās Dienvidslāvijas un mūsu grupas izlašu starpā

Tolaik Melnkalne FIFA rangā uzlidoja līdz augstajai 16. vietai, un tas cikls joprojām ir valstsvienības neilgās vēstures spilgtākais punkts (pašlaik Melnkalne rangā ir 63. vietā, bet Latvija – 136.). Taču vēl divreiz grupā izdevies ieņemt trešo vietu, vienreiz – ceturto vietu, un vienīgi iepriekšējo kvalifikācijas posmu var saukt par izgāšanos – "Euro 2020" atlasē nevienas uzvaras astoņās spēlēs un ar trim punktiem pēdējā vieta (taču nebūt ne vienkāršā grupā – Anglija, Čehija, Kosova un Bulgārija), ciklu pabeidzot ar 0:7 Vemblijā. Zīmīgi, ka arī Melnkalnes U21 izlasei tieši iepriekšējais cikls bijis visvājākais – pēdējā vieta sešu komandu grupā, pēc sešām trešajām vietām pēc kārtas pirmoreiz finišējot zemāk par savu izlozes grozu. Latvijas jaunatnes izlases kvalifikācijas spēlēs Melnkalnei vēl nav zaudējušas (U21 izlasei 0:0 un 3:3, viesos izlaižot 3:1, un U19 izlasei 2:1), bet pieaugušo izlases līdz šim tikušās divās pārbaudes spēlēs Podgoricā – 2012. gada augustā Jovetičs guva uzvaras vārtus (2:0), bet pagājušā gada rudenī, abās izlasēs lielākoties spēlējot rezervistiem, izspēlēja neizšķirtu 1:1.

Melnkalnes rezultāti kvalifikācijā un Nāciju līgā

Astoņi futbolisti par vismaz diviem miljoniem eiro
Pirms "Euro 2020" atlases Melnkalne piedzīvoja arī rūgtu debiju Nāciju līgā, C divīzijā divreiz apspēlējot lietuviešus (2:0 mājās, 4:1 viesos), taču pret rumāņiem un serbiem iegūstot tikai punktu, un arī iepriekšējais rudens par spīti pirmajai vietai grupā un ceļazīmei uz Nāciju līgas B divīziju vērtējams divējādi, viesos Luksemburgā uzvarot pretēji cīņas gaitai (1:0) un mājās Luksemburgai zaudējot ar 1:2, kas var zvanīt mazus trauksmes zvanus pirms šā cikla. Taču šie trīs cikli, īpaši pirmie divi, ir jāskatās kontekstā ar to, ka Melnkalne lielākoties nav bijusi optimālajā sastāvā – uzbrukuma līderis Stevans Jovetičs 2018.un 2019. gadā aizvadīja tikai vienu no četrpadsmit spēlēm, bet aizsardzības līderis Stefans Savičs abās Nāciju līgas sezonās un "Euro 2020" ciklā aizvadīja tikai trešdaļu maču.

Melnkalnes izlases rekordisti

Jovetičs un Savičs ir Melnkalnes futbola pašreizējā izkārtne. Savulaik talantīgais Jovetičs, kurš var spēlēt centra un otrā uzbrucēja un desmitā numura pozīcijās, jau 2008. gadā par astoņiem miljoniem eiro no Belgradas "Partizan" pārcēlās uz Florences "Fiorentina", kas piecus gadus vēlāk viņu "Manchester City" pārdeva par 26 miljoniem. Karjera Anglijā gan neizdevās, un 2017. gada sekoja vēl divi transfēri – vispirms par 13,5 miljoniem viņu īres laikā izpirka Milānas "Inter", bet vasarā Jovetičs par 10,5 miljoniem nokļuva "Monaco". Ja Jovetiča karjeru pamatīgi papluinījušas traumas un šī vasara viņa klubu karjerā būs ļoti svarīga, jo beigsies līgums ar "Monaco", kur viņš šosezon spēlē regulāri, taču gandrīz vienmēr iet tikai uz maiņu, tad šobrīd par labāko futbolistu Melnkalnē dēvējams viņa kādreizējais kluba biedrs Florencē Savičs, kuram karjerā bijuši divi 12 miljonus vērti transfēri. Kopš Djego Godina pārcelšanās uz Itāliju šajās nepilnajās divās sezonās visvairāk spēļu pamatsastāvā starp Madrides "Atletico" centra aizsargiem ir tieši Savičam, kurš sācis 47 no 66 spēlēm Spānijas čempionātā. Tiesa, Djego Simeone rotācijā daudz izmantojis četrus centra aizsargus, Hosē Himenesam šajā kvartetā esot pēdējam ar 33 mačiem – tātad tikai nedaudz aiz Saviča.

Lai arī Stefana un Stevana duets izceļas, būtu ļoti nepareizi domāt, ka pārējie melnkalnieši atpaliek tālu. Nebūt ne – vēl iepriekšējā nedēļā Čempionu līgas ceturtdaļfinālā varējām vērot Romas "Lazio" pamatsastāva aizsargu Adamu Marušiču, kurš 2017. gada vasarā klubam izmaksāja 5,5 miljonus eiro, bet gadu vēlāk Spānijas "Levante" centra pussargu Nikolu Vukčeviču no "Braga" nopirka par 8,9 miljoniem. Melnkalnes pašreizējā sastāvā ir astoņi futbolisti, kuri kādreiz ir pārdoti par vismaz 2,2 miljoniem eiro, un desmit – par vismaz miljonu. Ieskaitot arī "Liepājas" kapteini Marko Simiču, kurš 2013. gadā no Barisavas BATE uz Turciju pārcēlās par vienu miljonu. Starp citu, ja labi papētījāt augstāk esošo tabulu, pamanījāt, ka Simičs izlasē ir aizvadījis 45 spēles un jau šomēnes var iesoļot izlases labāko pieciniekā, apsteidzot kādreizējo Turīnas "Juventus" uzbrucēju Mirko Vučiniču.

Transfēru desmitnieks

Pienesums no ārzemēm: "Liepājas" paziņa Hakšabanovičs, argentīnietis un serbi
Adrijas jūras krastā esošajā Melnkalnē dzīvo tikai 620 tūkstošu cilvēku, kas ir trīsreiz mazāk nekā Latvijā, bet platības ziņā Melnkalne ir teju piecreiz mazāka, taču arī Melnkalnes futbolam, līdzīgi kā citām šā reģiona valstīm, būtisku artavu dod emigrantu pēcteči. Lielisks piemērs ir 21 gadu vecais spārns Seads Hakšabanovičs – iepriekš ļoti daudz izcēlu Saviču un Jovetiču, bet tieši Hakšabanovičs varētu būt spilgtākais Melnkalnes jaunās paaudzes talants. Dzimis un audzis Zviedrijā, 2017. gada martā viņš palīdzēja Zviedrijas U19 izlasei kvalificēties Eiropas čempionātam, taču vasarā, nesagaidījis nedz U19, nedz U21 finālturnīrus, jau pirms tiem jūnijā debitēja Melnkalnes pieaugušo izlasē – ar sešām minūtēm atlases spēlē pret Armēniju (4:1) bija gana, lai savu izvēli padarītu neatgriezenisku jau tik agrā vecumā, tobrīd tiekot uzskatīts par vienu no galvenajiem Zviedrijas talantiem. Viņa tēvs un arī pats Seads, kurš izcelsmes dēļ varēja spēlēt arī Kosovas un Albānijas kreklā, intervijās skaidroja, ka Melnkalnes piedāvājums bijis pievilcīgāks, jo, kamēr Zviedrijas jaunatnes izlašu treneri vēl domāja, Melnkalnes federācijas prezidents jau piedāvāja nacionālo izlasi. Stabilu vietu izlasē Hakšabanovičs gan ieguva tikai iepriekšējā rudenī, sākot visas sešas spēles Nāciju līgā.

Hakšabanovičs, kuru "West Ham" 2017. gada par trim miljoniem nopirka no "Halmstad", vairākiem Latvijas futbolistiem jau ir labi zināms. Anglijas Premjerlīgā sešreiz ticis pieteikumā, taču debiju nenopelnījis un spēlējis otrajā komandā (arī kopā ar Rihardu Matrevicu), Hakšabanovičs 2019. gadā atgriezās dzimtenē un pievienojās "Norrkoping", kas 2019. gada vasarā Eiropas līgā divreiz apspēlēja "Liepāju – 2:0 mājās un 1:0 viesos. Hakšabanovičs, kurš mājas spēlē izcēlās ar lielisku sitienu augšējā stūrī, guva divus no trim vārtiem. Divās sezonās Zviedrijā 58 spēlēs guvis 13 vārtus, Hakšabanovičs šoziem bija ļoti pieprasīts tirgū, tomēr kluba prasīto piecu miljonu dolāru dēļ pāreja uz Ņujorkas "Red Bull" tā arī nenotika. Hakšabanovičs palika Zviedrijā un pirms izlases spēlēm spīdēja Zviedrijas kausā, četrās spēlēs gūstot piecus vārtus. Čempionāta sezona gan sāksies tikai 11. aprīlī. Vēl viens zviedrs ir Dino Islamovičs, kurš pirms gada pārcēlās uz Tronheimas "Rosenborg". 2020. gada janvārī Dohā Islamovičs debitēja Zviedrijas pieaugušo izlasē (Zviedrija ziemā tradicionāli aizvada pārbaudes spēles, sastāvu veidojot no vietējiem klubiem), taču jau septembrī Nāciju līgā pirmoreiz pielaikoja Melnkalnes kreklu.

Hakšabanoviča pirmie vārti pret "Liepāju"

Islamovičs nav vienīgais ārzemnieks, ar kuru Melnkalne mēģina atrisināt centra uzbrucēja problēmu, jo par jaunāko pastiprinājumu kļuvis Spānijas 2. līgas labākais snaiperis Urošs Džurdževičs, kurš sestdien guva jau 20. vārtus sezonas 29 spēlēs, bet viņa pārstāvētā Hihonas "Sporting" ieņem piekto vietu un cīnās par atgriešanos augstākajā divīzijā. Itālijas A sērijā un Grieķijas milzī Pirejas "Olympiacos" spēlējušais Džurdževičs 2017. gada martā tika uz Serbijas rezervistu soliņa atlases spēlē Gruzijā, tomēr vairs treneru uzmanību nav izpelnījies un šoziem piekrita Melnkalnes uzaicinājumam. 2013. gadā Marijampolē Džurdževičs kopā ar Sergeju Milenkoviču-Saviču kļuva par Eiropas U19 čempionu. Tajā komandā bija arī tagadējais Melnkalnes izlases rezerves pussargs Vukans Savičevičs, kurš šomēnes nav izsaukts savainojuma dēļ. Viņi nebūt nav vienīgie serbi, kuri Melnkalni pārstāv izcelsmes dēļ. Serbs ir arī "Lazio" aizsargs Marušičs, kurš Melnkalnes izlasē debitēja pirms sešiem gadiem, un arī mums labi zināmais Simičs, kurš BATE vēl spēlēja kā serbu futbolists, taču 2013. gada augustā tieši pret Baltkrieviju debitēja Melnkalnes valstsvienībā.

Izlases spēlēm bagātākais futbolists Fatoss Bečirajs ir no Kosovas, bet Džurdževičs nav vienīgais naturalizētais papildspēks no Spānijas otrās līgas – pēc piecu gadu pārtraukuma izlasē atgriezies argentīnietis Estevans Saveļičs, kuram agrāk traucējusi valodas barjera, taču tagad integrēties būs vieglāk, jo komandā netrūkst Spānijā spēlējošo. Saveļičs ar "Racing" 2014. gadā kļuva par Argentīnas čempionu, bet nu sesto sezonu aizvada Spānijas 2. līgā. Ārzemēs audzis arī izlases otrais vārtsargs Matija Šarkičs - Anglijā dzimušā vārtsarga tēvs ir diplomāts Bojans Šarkičs, kurš ir Melnkalnes pārstāvniecības Eiropas Savienībā vadītājs. Beļģijas "Anderlecht" audzēknis 18 gadu vecumā atgriezās Anglijā, parakstot līgumu ar Birmingemas "Aston Villa" un tagad piederot Vulverhemptonas "Wanderers", taču šo klubu pirmajās komandās viņš nav spēlējis, mētājoties pa jauniešu vienībām un īrēm. Atšķirībā no citiem, Šarkičs Melnkalni pārstāv jau kopš U17 vecuma un arī sargāja U21 izlases vārtus pret Latviju (sastāvā bija vēl virkne pašreizējo izlašnieku).

Smailes uzbrucēja un aizsardzības centra meklējumi
Oktobrī aizvadītajā pārbaudes spēlē pret Latviju melnkalniešu sākumsastāvā izgāja seši vietējo klubu spēlētāji, bet vēl divi devās uz maiņu, tomēr nopietnāka līmeņa mačos vietējo futbolistu tikpat kā nav – Nāciju līgā vidēji spēlē laukumā bija tikai 0,67, kamēr Latvijai vienlaikus laukumā bija 6,34 Virslīgas pārstāvji. Visā Nāciju līgā izlases vidēji izmantoja tikai 3,58 pašmāju čempionāta spēlētājus – Melnkalne šajā rādītājā bija 14. vietā no beigām, bet Latvija ieņēma 15. pozīciju. Melnkalnes lielākais ieguvējs no pārbaudes spēles pret Latviju bija "Budučnost" rezultatīvais spārns Igors Ivanovičs, kurš kompensācijas laikā izrāva neizšķirtu un arī nopelnīja vietu komandā Nāciju līgā. Trīs dienas vēlāk viņš pret Azerbaidžānu devās uz maiņu un jau tajā pašā minūtē panāca 2:0, bet vēl pēc trim dienām pret Luksemburgu (1:2) sāka diskvalificētā Aleksandara Boļeviča vietā un iesita jau trešajā mačā pēc kārtas. Arī novembrī Ivanovičs saglabāja vietu pamatsastāvā, taču pret Azerbaidžānu pirmā puslaika beigās tika noraidīts, un nākamajā mačā Boļevičs sākumsastāvā atgriezās ar diviem vārtiem pret Kipru (4:0).

Vietējo klubu pārstāvniecība Nāciju līgā

Pēc tikšanas uz B līgu bosniešu trenerim Farukam Hadžibegičam pārsteidzoši netika piedāvāts pagarināt līgumu, un pie izlases stūres stājās melnkalnietis Miodrags Radulovičs, kurš daudzus izlašniekus pazīst kopš Serbijas un Melnkalnes, kā arī Melnkalnes jaunatnes izlašu laikiem, bet iepriekšējos sešus gadus viņš pavadīja Āzijā, vadot arī Libānas un Mjanmas izlases. Viņš solīja lielu vērību pievērst arī vietējam čempionātam, kas Eiropā gan nekotējas augstu, UEFA rangā ieņemot tikai 50. vietu, un solījumu pildīja, sestdien 23 leģionāriem klāt izsaucot arī piecus vietējos spēlētājus ar Ivanoviču priekšgalā. Treneru maiņas dēļ rudens taktiskajās niansēs (4-2-3-1/4-4-2, īsas piespēles un ilgi pozicionālie uzbrukumi; bieži vien spēlēšana bez augsta presinga un sagaidīšana pie centra; uzbrukumā kreisajā malā uzsvara likšana uz labkāji Hakšabanoviču un labajā flangā vietas atbrīvošana aizsargam Marušičam, Boļevičam virzoties uz vidu) diez vai ir jēga pārāk iedziļināties, bet jauns treneris nemaina pozīcijas, kurās jautājumu varētu būt visvairāk. Par vienu no tām jau runājām (Boļevičs, minūšu meklējumos no Ljēžas "Standard" aizgājis īrē uz "Eupen", droši vien labajā spārnā atkal ir favorīts), bet visvairāk palauzīt galvu Radulovičam varētu nākties par centra uzbrucēju un kreiso centra aizsargu.

Netiekot pamatsastāvā Krakovas "Wisla", izlases galvenā centra uzbrucēja lomu zaudējis pieredzējušais Bečirajs, kurš ari ziemā mainīja klubu un pievienojās Izraēlas pastarītei "Bnei Yehuda", taču tagad izlasē, kurai pandēmijā tikai vienā logā palīdzējis Dienvidkorejā spēlējošais Stefans Mugoša, uz šo pozīciju ir būtiski palielinājusies konkurence – jau rudenī sākumsastāvā iekļuva naturalizētais zviedrs Islamovičs, bet nu uz papīra jaunais favorīts devītnieka lomā varētu būt naturalizētais debitants Džurdževičs, kurš Spānijā ir lieliskā formā, iesitot astoņus vārtus iepriekšējos sešos mačos, kuros piedalījās. Radulovičam būs jāizšķiras ne tikai par Jovetiča pārinieku, bet arī par Saviča kompanjonu. Balstoties uz nesenās pagātnes spēlēm, centra aizsargu hierarhijā aiz Saviča seko Simičs un Igors Vujačičs no "Partizan", no kuriem ierastā izvēle bijusi Simičs. Tomēr, pirmkārt, visi trīs reti kad ierindā bijuši vienlaikus, un, otrkārt, arī aizsardzības centrā ir jūtami pastiprināta konkurence, vismaz kvantitātes ziņā noteikti. Izlasē atgriezies Saveļičs un Dušans Lagators, kura pamatpozīcija gan ir balsta pussargs, taču viņš arī agrāk izlasē spēlēs kā centra aizsargs un federācijas kandidātu sarakstā ievietots tieši starp aizsargiem. Un tāpat būtiska ir "Astana" centra aizsarga Žarko Tomaševiča atgriešanās – viņam, kā retajam kreilim, ērtā kāja būs vērā ņemama priekšrocība. Tomaševičs izlasē gan ir izmantots arī kā malējais aizsargs – arī Melnkalnei, līdzīgi kā mums, bieži vien, kad nespēlē Risto Radunovičs, kreisajā malā nākas izmantot labās malas aizsargus. Aizsardzības līnijas sakarā jāpiemin arī tas, ka, ieskaitot balsta pussargu Lagatoru, izsaukti pat septiņi spēlētāji, kurus var izmantot aizsardzības centrā. Vai tas varētu būt mājiens par iespējamu pāreju uz trim centra aizsargiem?

Noslēgumā aicinājums pievērst uzmanību tam, kādās līgās, kādu vietu klubos un cik regulāri spēlē abu izlašu futbolisti. Ja Melnkalnei, neskaitot Nikolu Vukčeviču un Momčilo Raspopoviču, kuri atgriezušies ierindā, un Islamoviču, kuram vēl nav sākusies sezona, vienīgais ar nopietnām spēļu prakses problēmām ir Boļevičs, tad mums diemžēl retums ir tādi leģionāri (un ne tikai leģionāri), kuriem ar minūtēm problēmu nav. Nemaz nerunājot par to, cik lielai daļai sezona ir sākusies tikai tagad un vēl varētu nebūt optimālās gatavības. Ja mēs gribam objektīvi domāt un runāt par mērķiem un atgriešanos cīņā par augstākām vietām, tad Melnkalnes leģionāru pulks ir labs piemērs, uz ko mums būtu jātiecas.

Melnkalnes sastāvs

Latvijas sastāvs