Tobers par spēli pret Turciju: "Mums jābūt nekaunīgiem, kad tas vajadzīgs"

- Krister, kādi ir pirmie iespaidi par šīs nometnes pirmajām dienām? Komandā ir pietiekami daudz jaunu seju, kas vēl varbūt šoreiz ir citādāk?

- Godīgi sakot, es tās izmaiņas tik ļoti nejūtu. Vienmēr ir patīkami atgriezties izlases rīcībā, būt ar visiem kopā, satikt draugus, komandas biedrus, būt kopā ar visiem. Jā, ir jaunas sejas, bet, domāju, viņi ir jau iejutušies labi. Kad es pirmoreiz tiku izsaukts uz izlasi, ātri iejutos komandā. Mani te labi uzņēma. Es ceru, ka mēs arī esam labi uzņēmuši jaunos spēlētājus, ka viņiem nav lieks stress vai bailes treniņos. Ikdienā izskatās, ka visiem viss ir kārtībā. Laiciņš lutina, tā ka viss ir vislabākajā kārtībā.

- Vēl nesen tu pats izlasē biji jauniņais, 2019. gadā iekļāvies valstsvienībā. Tagad, pēc četriem gadiem, tu esi jau viens no pieredzes bagātākajiem spēlētājiem komandā. Kā tagad jūties komandā? Tavs ceļš no jauniņā līdz pieredzējušajam bijis diezgan straujš.

- Viennozīmīgi – viss notiek diezgan ātri. Kad ierados izlasē, te bija daudz pieredzējušu spēlētāju. Pirmajās nometnēs bija drusciņ bailīgi izdarīt kaut ko, pateikt kaut ko… visur biju piesardzīgs. Bet tas jau laikam jebkurā jaunā kolektīvā, ne tikai sportā. Sākumā ir nedrošība un neziņa, notiek aktīvs vērošanas darbs. Bet tagad esmu ļoti labi iejuties komandā. Ir augusi mana personīgā pārliecība par saviem spēkiem. Tagad šī jau ir mana komanda, kurā jūtos brīvi un nepiespiesti.

- Otrdien treniņā bija divpusējā spēle, un vairākās epizodēs varēja redzēt, ka pieredzējušie spēlētāji bez nekādiem kompleksiem "noslaucīja" jauniņos prom no sevis. Vai jūti, ka jaunie futbolisti ir gatavi bezkaunīgi cīnīties par vietu sastāvā? Vai tomēr mani no viņiem respektu pret vecajiem?

- Es teiktu, ka var vērot pa drusciņai no abiem. Tāpat bija arī tad, kad es ienācu izlasē. Bija savstarpējā cieņa un respekts, bet tai pat laikā – arī veselīga konkurence. Visi komandā saprot, ka cīnās savā starpā par vietu laukumā. Visi grib spēlēt pamatsastāvā, nevis tikai pasēdēt uz soliņa laukumam tuvākajās sēdvietās. Katrs treniņā grib parādīt maksimumu, ka ir gatavi. Jaunie dara visu, ko spēj. Kad dažreiz treniņa epizodē kāds no jaunajiem spēlētājiem trāpa pa kāju, viss ir saprotams. Pieredzējušie varbūt aizsvilstas ātrāk, varbūt laukumā kādas dusmas arī mēdz parādīties, bet tas nav nekas personīgs. Noejot no laukuma, viss aizmirstas.

- Martā šī gada pirmajā nometnē aizvadījām divas izbraukuma spēles Īrijā un Velsā. Pēc pagājušā gada spēlēm UEFA Nāciju līgā šogad mūsu komandai ir cita veida izaicinājumi. Treneris daudz runā par to, ka mūsu spēlētājiem bijis ļoti grūti pārslēgties uz šo līmeni, šiem ātrumiem. Kādi ir tavi secinājumi pēc marta nometnes?

- Tie mači mums parādīja arī to, ka varam cīnīties arī pret tādām komandām. Tādām komandām ir līmeni augstāki spēlētāji, kuri spēlē Top 5 līgās katru nedēļu. Bet arī ar viņiem varam spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu. Jā, varbūt mēs to darām no tā sauktajām otrā numura pozīcijām, bet mums ir savs plāns, kuru realizējot, varam panākt vēlamo rezultātu. Ar disciplīnu, pašaizliedzību… ar to var kompensēt trūkumus. Skaidrs, ka šādām komandām ir pavisam citi ātrumi. To nevar salīdzināt ar spēlēm, kādas mums bija Nāciju līgā. Arī atmosfēras ziņā ir nelielas atšķirības (iesmejas) – kādos stadionos un laukumos mēs spēlējām pagājušajā gadā un kādos spēlējam šogad. Martā tie mūsu futbolisti, kuri spēlē Latvijā, bija tikko uzsākuši sezonu, varbūt tikai pāris kārtas bija aizvadītas. Tagad sezona jau ir ieskrējusies. Gribētos domāt, ka tagad mūsu spēlētāji ir labākā fiziskajā formā, uzķēruši spēļu ritmu, un tas mums tagad nāks tikai par labu.

- Tu pats gan šobrīd esi nedaudz citādā situācijā – uzreiz pēc sezonas beigām. Vai tev vēl pietiek dukas tagad cīnīties pēc tik garas sezonas? Tiesa, tev ir papildus motivācija – esi jauna kluba meklējumos?!

- Jā, man šobrīd papildus motivācijas netrūkst. Izlase ir izlase. Tai vienmēr atradīsi enerģiju, spēkus, laiku. Jā, man nesanāca pārāk ilgs atvaļinājums. Pastrādāju papildus, turpināju trenēties, lai pēc brīvas nedēļas atgriežoties izlases rīcībā nebūtu problēmu. Jā, man bija īsāks atvaļinājums, taču uzskatu, ka esmu ieradies labā fiziskā kondīcijā. Pēdējās septiņas astoņas spēles klubā aizvadīju pa 90 minūtēm. Fiziski jūtos ļoti labi.

- Zinu, ka tev ar aģentu ir vienošanās, ka nometnes laikā ar karjeras turpināšanas variantiem viņš tevi netraucē. Vai pirms izlases nometnes izrunājāt, cik svarīgi tev pašam ir labs individuālais un komandas sniegums ar izlasi gaidāmajās divās spēlēs?

- Domāju, ka sniegums izlasē ir būtisks faktors, kas var palīdzēt. Sīkumos un detaļās man gan grūti spriest, cik tieši tas ir svarīgi, bet skaidrs, ka jebkuram spēlētājam labi aizvadīti mači, labi rezultāti tikai palīdz kāpt pa karjeras kāpnēm. Tas var nākt tikai par labu.

- Iepriekšējā spēlē izlases kreklā tev bija lieliska iespēja gūt pirmos vārtus valstsvienībā. Kad tas beidzot notiks?

- Tā man tāda sāpīga tēma jau ilgāku laiku. Pa šiem vairākiem gadiem Polijā tā arī neizdevās gūt vārtus. Pirmssezonās vienmēr izmantoju visas iespējas, bet… kolīdz sākas oficiālās spēles, bija viss, izņemot vārtu guvumu. Bija aizmugures dēļ neieskaitīti vārti, bija štangas, pārliktņi, vārtsargs šur tur izvilka. Šī man tāda sāpīga tēma. Kā saka – labs nāk ar gaidīšanu. Par to es tik ļoti neuztraucos [garām ejošais Dāvis Ikaunieks piebilst: "Bet vajadzētu!" – LFF.lv]. Tas nav mans galvenais uzdevums un mērķis katrā spēlē gūt vārtus. Bet, protams, vienmēr ir patīkami gūt vārtus. Īpaši jau – izlasē. Tas ir tāds mazais mērķītis, viens no uzdevumiem. Ceru, ka ar laiku vārti nāks.

- Kas mums kā komandai jāizdara šoreiz labāk nekā martā, lai tiktu pie punktiem?

- Mums jāturpina stiprināt kolektīvā pārliecība par saviem spēkiem, par to, ka mēs varam sacensties arī ar tik spēcīgiem pretiniekiem. Nepieciešams lielāks miers, esot ar bumbu. Jātiek vaļā no stresa epizodēs, kad bumba ir mūsu rīcībā. Viņi arī ir tikai cilvēki, visi mēdz kļūdīties, tā ir spēles sastāvdaļa. Mums jācenšas izmantot pretinieku kļūdas. Piemēram, Velsā pēdējās desmit minūtēs velsieši bija nosēdušies, mēs pārņēmām iniciatīvu un kontrolējām bumbu. Jāpārnes šī pārliecība uz spēles pirmajām minūtēm. Kopumā, uzskatu, Velsā spēlējām labi, disciplīna bija līmenī. Bet uz noguruma fona mēdza pazust koncentrēšanās, un tāda līmeņa pretinieki katru tādu reizi izmanto, atrodot brīvas zonas, iespējas. Mums jāpatur prātā, ka pat noguruma brīžos jāsaglabā koncentrēšanos maksimālā līmenī. Tas laikam būtu galvenais uzdevums. Par komandas pašatdevi man jautājumu nav.

- Vai tu sestdien skatījies UEFA Čempionu līgas finālu? Vai kādam spēlētājam pievērsi pastiprinātu uzmanību?

- Jā, skatījos. Pastiprinātu uzmanību gan nepievērsu. Skatoties finālmaču un kā viņi spēlēja… reizēm likās, ka tas ir cits sporta veids (smaida). Tas, ko viņi dara tādos ātrumos! Viņu demonstrētais sniegums ir iespējami augstākais līmenis. Var redzēt līmeņa atšķirību. Bija bauda skatīties tādu izpildījumu.

- Hakans Čalhanoglu [Milānas "Inter" uzbrūkošais pussargs – K.J.] būs viens no taviem uzdevumiem gaidāmajā spēlē…

- Godīgi sakot, skatījos spēli vairāk kopumā, nevis tieši uz Čalhanoglu. Šodien un rīt izlases treneri mums parādīs pretinieku analīzi, tad jau treneri saliks precīzākus akcentus, kam tieši pievērst uzmanību.

- Zinu, ka vārtsargi, gatavojoties spēlēm pret visaugstākās raudzes meistariem, mēdz veikt mājas darbus un pētīt pretinieku ierastākos gājienus. Tu kā laukuma spēlētājs arī līdzīgā veidā analizē pretiniekus? Vai tu vairāk paļaujies uz savu treneru norādēm?

- Man patīk arī pašam individuāli pavērot dažādas niansītes: kura darba kāja, kas ir galvenā kustība, vai sit ar abām kājām, vai viņš mēdz "novākt" pretspēlētāju, vai labāk atdod piespēles… Tā nav milzīga analīze, vairāk tādas mazas niansītes, kas var palīdzēt spēlē. Piemēram, vai, saņemot bumbu ar muguru pret vārtiem, pretinieks atdod piespēli vai mēģina apgriezties pats. Tādas nianses pavēroju arī pats.

- Piektdien spēlēsim "Skonto" stadionā. Vai esi par to priecīgs?

- Es arī esmu no tiem, kuram "Skonto" stadionā spēlēt ir patīkamāk. Cik esmu spēlējis "Daugavas" stadionā, tur vēl nav bijušas pilnas tribīnes. Vismaz es tādus mačus neatceros. Un tur es neesmu jutis tik dedzīgu atbalstu no tribīnēm. Tomēr viņi tur ir pārāk tālu no mums. Atceroties pagājušā gada spēli mājās pret Moldovu… tas bija daudz patīkamāk. Vienmēr ir patīkamāk spēlēt ar labi jūtamu atbalstu no tribīnēm.

- Ko tu gaidi no piektdienas mača? Kāds iznākums tevi darītu lepnu par komandas sniegumu?

- Es gribētu teikt, ka pienācis laiks ņemt punktus, nevis tikai skaisti zaudēt. Protams, apzināmies, ka Turcija ir ļoti spēcīga izlase, viņiem ir spēlētāji no visaugstākā līmeņa līgām. Mums jācenšas uzspiest savu spēli, būt arī nedaudz nekaunīgiem, kad to vajag. Nevienam nekad nepatīk uzmīšana uz pēdām, elkonīši divcīņās, citi mazi asumiņi… jāuzspiež tas no savas puses. Protams, ka gribam paņemt punktus. It sevišķi mājās savu līdzjutēju priekšā. Tas laikam ir galvenais, ko gribu es, treneris un visi pārējie spēlētāji. Apzināmies, ka spēle noteikti nebūs viegla. Būs ļoti aktīvi jāstrādā fiziski, būs jāskrien. Bet tā ir mūsu metode. Jābūt pacietīgiem, jāsagaida savas iespējas gūt vārtus, jāparāda labs sniegums.

Izmantotie avoti:
https://lff.lv/zinas/16882/k-tobers...