Pasaules kausa izloze: kādus futbola meistarus varam gaidīt Rīgā?

Virdžils van Deiks. 2019. gada UEFA labākais spēlētājs, FIFA un Ballon d'Or aptauju otrais labākais spēlētājs pasaulē, atpaliekot vienīgi no Lionela Mesi, un otrais dārgākais aizsargs vēsturē, 2018. gada janvārī no "Southampton" uz "Liverpool" pārceļoties par 84,65 miljoniem eiro. Nav lielu šaubu, ka 29 gadus vecais van Deiks, kurš "Euro 2016" ciklā vēl tikai ienāca Nīderlandes izlasē un pret Latviju nespēlēja, ir kvalitatīvākais futbolists mūsu grupā, taču viņa spēlēšana ir zem milzīgas jautājuma zīmes. 17. oktobrī derbijā "Everton" vārtsargs Džordans Pikfords ielēca van Deikam kājās, sagādājot smagu traumu. "Liverpool" joprojām nav atklājusi konkrētas detaļas un nav publiski nosaukusi provizorisko atlabšanas laiku, vien pasakot, ka aizsargam ir savainotas ceļgala saites. Tādējādi pašlaik varam tikai minēt, cik ilgi nīderlandietis būs lazaretē, – krustenisko saišu plīsums labākajā gadījumā var nozīmēt pusgada atlabšanu, kas viņam ļautu spēlēt "Euro 2020" finālturnīrā un varbūt pat Čempionu līgas izšķirošajās cīņās, ja "Liverpool" tik tālu tiks, taču atkarībā no atlabšanas procesa un savainojuma nopietnības var likt izlaist arī gadu un vēl ilgāk. Skaidrs ir tikai tas, ka martā Nīderlandes mājas spēlē pret Latviju van Deika nebūs, bet Rīgā nīderlandieši viesosies 8. oktobrī jeb gandrīz gadu kopš savainojuma gūšanas.

Ērlings Holanns. Kamēr Nīderlande ir mūsu grupas favorīte un arī zvaigžņotākā komanda, apakšgrupas labākais uzbrucējs pārstāv trešā groza izlasi Norvēģiju – tā ir 20 gadus vecā uzlecošā zvaigzne Ērlings Holanns. Lai jūs nemulsina tikai 20 miljonu pāreja pirms gada no Zalcburgas uz Dortmundi – Anglijas pilsētā Līdsā, kur tolaik spēlēja viņa tēvs, dzimušais norvēģis jau pusotru gadu ir otrais karstākais uzbrucējs pasaulē aiz Rīgā hat-trick guvušā Roberta Levandovska. 2019. gada maijā viņš Pasaules U20 kausā sabēra deviņas bumbas Hondurasas vārtos (12:0), bet īstā zvaigžņu stunda sākās jūlijā – šo 17 mēnešu laikā viņš "Salzburg" un Dortmundes "Borussia" rindās ir aizvadījis 54 spēles (sākumsastāvā 42), kopumā gūstot 59 vārtus un kaut reizi iesitot 36 mačos. Valstsvienībā viņa pirmais pilnais turnīrs bija tikai šoruden – Nāciju līgā Holanns četrās spēlēs guva sešus vārtus. Arī Holanns pašlaik atrodas lazaretē, tomēr savainojums nav tik nopietns kā van Deikam – muskuļa trauma uzbrucēju malā atstās līdz kalendārā gada beigām. Norvēģijai bez Holanna netrūkst arī citu talantu – lielisku iepriekšējo sezonu "Real Sociedad" rindās aizvadīja Martins Ēdegors, kura atgriešanās "Real Madrid" gan pagaidām nav bijusi pārāk spoža, 26 miljonus vērtais Sanders Berge no Šefīldas "United", 20 miljonus vērtais "Leipzig" uzbrucējs Aleksanders Sērluts, 21 gadu vecais "Milan" jaunieguvums Jenss Hauge un daudzi citi. Pret norvēģiem spēlēsim septembrī un novembrī, mājās viņus uzņemot 4. septembrī.

Ērlings Holanns, Rīgā nesen spēlējušais Glāzgovas "Celtic" centra aizsargs Kristofers Ajers un Martins Ēdegors. Foto: AFP/Scanpix

Frenkijs de Jongs un Mateiss de Lihts. Daudziem noteikti vēl siltā atmiņā ir 2019. gada pavasaris, kurā neitrālo līdzjutēju sirdis Čempionu līgā iekaroja Amsterdamas "Ajax", kas pusfinālā pret "Tottenham" bija vadībā pat ar 3:0, tomēr kompensācijas laika pašā izskaņā palika bez fināla pret "Liverpool". Lieliskā Čempionu līgas kampaņa nozīmēja "Ajax" ražas laiku – jau janvārī par 75+11 miljonu eiro pāreju uz "Barcelona" vienojās tobrīd 21 gadu vecais centra pussargs Frenkijs de Jongs, bet jūlijā par 75+10,5 miljoniem uz Turīnas "Juventus" pārgāja arī nepilnus 20 gadus vecais centra aizsargs Mateiss de Lihts. Tieši balsta zona un aizsardzības centrs uzskatāms par Nīderlandes lielāko trumpi – piemēram, aizsardzības centrā bez jau pieminētajiem van Deika un de Lihta ir arī Stefans de Vrejs, kurš iepriekšējā sezonā tika atzīts par A sērijas labāko aizsargu, Neitans Akē, kurš vasarā par 45,3 miljoniem eiro pārgāja uz "Manchester City", un vēl daudzi citi zemāka ranga aizsargi. Pat "Wilem II" audzēknis de Jongs, kuram piespiedu kārtā nākas tur ik pa laikam spēlēt Barselonā. Jāpiebilst, ka Nāciju līgā Nīderlandei savainojumu dēļ ne reizi tā arī nebija visu vadošo centra aizsargu – de Lihts pēc pleca operācijas atgriezās tikai novembra beigās, septembrī nebija de Vreja, bet novembrī – van Deika un Akē.

Hākans Čalhanolu. Turcija abās Nāciju līgas sezonās palika pēdējā vietā savā B apakšgrupā, taču tas ir saistāms ar paaudžu maiņu, turklāt "Euro 2020" kvalifikācijā turki izcīnīja otro vietu grupā un tiešo ceļazīmi, mājās neielaižot nevienus vārtus un arī paņemot četrus punktus no pasaules čempiones Francijas (2:0, 1:1), kas uzvarēja visās pārējās astoņās spēlēs. Turkiem netrūkst jaunu talantu, arī līdzīgi kā Nīderlandei, īpaši aizsardzībā – centra aizsargi Čālars Sejindži (24 gadi, "Leicester"), kurš šosezon gan cīnās ar savainojumiem, Merihs Demirels (22, "Juventus) un Ozans Kabaks (20, "Schalke"), labās malas aizsargs Mehmets Čeliks (23, "Lille") un priekšējās līnijas spēlētāji Jusufs Jazidži (23, "Lille"), kurš Eiropas līgā iesita pa hat-trick Prāgā un Milānā, un Andreja Cigaņika nesenais pretinieks Džengizs Inders (23, "Leicester"). Taču par spīti Lesteras un Lilles turku leģioniem par izlases lielāko zvaigzni var uzskatīt "Milan" uzbrūkošo pussargu Hākanu Čalhanolu. A sērijas līderē viņš gan ar spožu statistiku nav izcēlies (šosezon tikai 0+2), taču Čalhanolu ir liels tiešo brīvsitienu meistars un ir pārliecinošs A sērijas līderis saasinošo piespēļu ziņā (vidēji 3,9 spēlē). Bija sākumsastāvā Turcijas un Latvijas neizšķirtā Konjā 2015. gada septembrī (1:1). Martā pret turkiem spēlēsim viesos, bet Rīgā – 11. oktobrī.

Memfiss. Ja agrāk Nīderlande varēja dižoties ar daudziem spilgtiem uzbrucējiem un malējiem pussargiem, pašlaik priekšējā līnija visdrīzāk varētu būt vistālākā līnija no pasaules grandu kvalitātes standartiem. Finālturnīrā un tad, ja veseli būs visi trīs vadošie centra aizsargi, nebūtu liels pārsteigums, ja nīderlandieši būtiski mainītu spēles sistēmu un arī kadru izvēli, bet pret vājākām izlasēm bieži tiek izmantots 4-2-3-1 ar Memfisu Depaju kā uzbrukuma fokālo punktu. 26 gadus vecais Memfiss šoruden Nāciju līgā guva divus vārtus (par vieniem vairāk bija Anglijas čempionam un 2019. gada Čempionu līgas uzvarētājam Žoržinjo Veinaldumam, kuram Nīderlandē bieži tiek atvēlētas ne tik ierastās desmitnieka funkcijas), bet Memfiss vidēji spēlē izdarīja 4,6 sitienus, kas bija labākais rādītājs visā A līgā. Arī klubā viņš ar sava statusa palīdzību ir ticis pie centra uzbrucēja lomas, treneriem viņa labā ziedojot Musu Dembelē, un Lionā nīderlandietis atkal ir atdzimis, kļūdams par komandas līderi. Francijas čempionātā viņam 116 spēlēs ir 49 vārti un 36 rezultatīvas piespēles, un, ja ne pandēmijas radīto zaudējumu, Memfiss pašlaik visdrīzāk jau būtu Barselonā. Šī būs būtiska sezona viņa nākotnei, jo līgums ar Lionu palicis tikai līdz sezonas beigām.

Memfiss Depajs atzīmē vārtu guvumu Polijā. Foto: Reuters/Scanpix

Stevans Jovetičs un Stefans Savičs. Ciklu sāksim 24. martā mājās pret Melnkalni, un, ja kaut kur vēlamies dabūt punktus pret augstāku grozu komandām, šī būs potenciāli labākā iespēja. Neskatoties uz to, ka Melnkalne spēku samēra ziņā varētu būt mums vistuvākā no pirmajiem groziem, arī tai ir savi dārgakmeņi uz pasaules futbola skatuves. Ilgu laiku Melnkalnes futbola seja bija uzbrucējs un kapteinis Stevans Jovetičs, kurš valstsvienībā 58 spēlēs ir guvis 28 vārtus. Belgradas "Partizan" audzēknis 2013. gadā no Florences "Fiorentina" uz Anglijas vicečempioni "Manchester City" pārgāja par 26 miljoniem eiro, taču nedz Mančestrā, nedz Milānā, par 13,5 miljoniem nokļūstot "Inter", viņam karjera neizdevās, bet 2017. gadā sekoja pāreja uz "Monaco" par 11 miljoniem. Jau iepriekš Jovetiča savainojumu vēsture nebija iepriecinoša, bet jaunajā klubā viņš krusteniskās saites ir saplēsis pat divreiz un Francijas čempionātā trīsarpus sezonās sācis tikai 18 spēles, piedalījies 43 un guvis 12 vārtus. Arī Jovetičam, kā Memfisam, jūnijā beigsies līgums. Ja vesels un labā formā, "Monaco" rotācijas uzbrucējs joprojām ir Melnkalnes izlases līderis, vismaz uzbrukumā (Nāciju līgā sešas spēlēs četri vārti, sekmējot pakāpšanos uz B līgu), taču par izlases kvalitatīvāko spēlētāju nu varam uzskatīt Madrides "Atletico" centra aizsargu Stefanu Saviču. Gluži kā Jovetičs, arī agrāk spēlējis "Partizan", "Manchester City" un "Fiorentina", bet 2015. gadā par 12 miljoniem nokļuva Madridē, nu jau piekto sezonu būdams stabils zobrats "Atletico" aizsardzības mehānismā. Par vietu blakus Savičam Melnkalnes aizsardzības centrā cīnās liepājnieks Marko Simičs un Igors Vujačičs no "Partizan".

Franks de Būrs un Šenols Ginešs. Latvijas izlases vadītājs Dainis Kazakevičs ir vienīgais galvenais treneris mūsu apakšgrupā bez pieredzes augstā līmenī – ja par tādu ieskaita arī Urugvajas 1999. gada titulu ar "Penarol" un "Copa Libertadores" izslēgšanas spēles Gibraltāra galvenajam trenerim urugvajietim Hulio Rivasam. Nīderlande arī pēc Ronalda Kūmana pārcelšanās uz Barselonu turpināja tradīcijas, valstsvienību jau vairāk nekā 40 gadus vadot vietējam speciālistam. Tagad pie stūres atrodas kādreiz izcilais aizsargs Franks de Būrs, kurš 2010. gada Pasaules kausa finālā bija Nīderlandes asistents, bet kā galvenais treneris labākos gadus pavadījis Amsterdamas "Ajax". Milānas "Inter", kur, starp citu, viņš bija arī Jovetiča treneris, de Būrs gan noturējās tikai dažus mēnešus, Londonas "Crystal Palace" tika atlaists jau pēc piecām spēlēm (Žuzē Morinju viņu pat nodēvēja par sliktāko treneri Premjerlīgas vēsturē) un šovasar pameta arī Atlantas "United". Viens no De Būra asistentiem ir Rūds van Nistelrojs. Vēl nav skaidrs, vai darbu turpinās Melnkalnes galvenais treneris Faruks Hadžibegičs, kurš neilgi strādājis arī Francijas un Spānijas augstākajās līgās, - viņam līgums beidzas šomēnes. Savukārt mēneša sākumā par Norvēģijas jauno galveno treneri kļuva norvēģis Stole Sūlbakens, kurš pirms gada Rīgā zaudēja ar Dānijas "Kobenhavn", no kuras tika atlaists šajā rudenī. Zviedrs Lāšs Lāgerbeks atkāpās pēc Norvēģijas neiekļūšanas "Euro 2020" finālturnīrā. Taču Latvijas līdzjutējiem patīkamākās atmiņas droši vien ir saistāmas ar Turcijas galveno treneri Šenolu Ginešu, kura vadībā turki ne tikai sensacionāli ieguva bronzu 2002. gada Pasaules kausā, bet arī pusotru gadu vēlāk ar 0:1 un 2:2 šokējoši zaudēja Latvijai. Līdz tam vadījis Stambulas "Besiktas", Ginešs pie Turcijas stūres atgriezās 2019. gada ievadā.

Spēļu kalendārs