Latvija pret Slovākiju jeb Cauņas medības

Latvijas izlases sākumsastāvā iztika bez pārsteigumiem. Savainoto un diskvalificēto nebija, un pēc vienas spēles prombūtnes sākumsastāvā atgriezās balsta pussargs Aleksandrs Fertovs. Tikmēr mājinieku rindās būtisks zaudējums bija centra aizsarga Tomāša Hubočana izskatā. Sanktpēterburgas "Zenit" aizsargs nespēlēja veselības (vēdera) problēmu dēļ, un viņu, tāpat kā pret Lihtenšteinu, aizstāja cita Krievijas kluba "Rostov" pārstāvis Kornels Salāta. Tikmēr aizsardzības kreisajā malā nebija ne Radoslava Zabavnīka, kurš laukumā gāja pirmajos mačos, ne Mareka Čeha. Šajā pozīcijā darbojās Mihals Breznanīks (Permas "Amkar"), kurš var spēlēt gan aizsardzības, gan vidējās līnijas kreisajā malā. Zabavnīkam ("Mainz") un Čeham ("Trabzonspor") trūkst spēļu prakses, tiesa, tādā pat situācijā ir arī Breznanīks.

Kā izrādījās vēlāk, spēles likteni izšķīra pirmās deviņas minūtes. Lai arī slovāki necentās radīt milzīgu spiedienu, Latvijas izlase negaidīti viegli ļoti zemu atkāpās savā laukuma pusē. Par nelaimi Latvijai, pirmie divi sitieni arī pārvērtās vārtu guvumos. Šie momenti radās pēc nestandarta situācijām (tiesa, pēc tādām, kuras mūsdienu futbolā ir jāgaida), kurām Latvijas aizsardzības līnija šķietami nebija gatava. Pirmajos vārtos labās malas pussargs Vladimīrs Vaiss virzījās uz vidu un veica izrāvienu aiz centra aizsargu mugurām (pēc tam viņu notrieca Andris Vaņins), bet otrajos vārtos standartsituācija tika nopelnīta pēc tam, kad Breznanīks pieslēdzās uzbrukumam, savā flangā palika augstu un pavisam drīz vēlreiz tika pie bumbas. Oskars Kļava viņu apturēja tikai ar izklupienu un nopelnīja ļoti bīstamu tiešo brīvsitienu.

Komandu izvietojums pirmajā puslaikā. Spēles sākumā Oļegs Laizāns un Aleksandrs Fertovs bieži atkarībā no situācijas mainīja malas. Līdzīgi darīja arī Mareks Sapara un Viktors Pečovskis - spēli labajā malā un augstāk laukumā sāka Sapara, bet vēlāk jau biežāk šajā pozīcijā bija Pečovskis.

Divu vārtu pārsvars ļāva slovākiem spēlēt mierīgi un neforsēt notikumus laukumā, toties Latvijas izlases uzbrukums apstājās līdz ar galvenā trumpja - Aleksandra Cauņas - zaudēšanu. Cieši tika spēlēts arī pret abiem malējiem pussargiem, tomēr vislielākā uzmanība tika pievērsta tieši Cauņam. Kamēr Oļegs Laizāns un Fertovs bieži varēja brīvi saņemt bumbu, novērtēt situāciju un atdot piespēli, Cauņam šādas iespējas nebija. Aleksandrs netika segts individuāli, taču, tiklīdz Cauņa saņēma piespēli, klāt bija kāds no balsta pussargiem, kuri pret Cauņu nekautrējās spēlēt asi. Pret Cauņu pirmajā puslaikā četrreiz tika pārkāpti noteikumi, vēl vairākas reizes Aleksandrs noturējās kājās, bet galvenais tika panākts - lai saglabātu bumbu, Cauņam nācās pozīcijā zaudēt vairākus metrus, un viņam netika ļauts ar seju pagriezties pret vārtiem.

Pirmajā puslaikā Cauņa pretinieku laukuma pusē vertikāli (diagonāli) uz kādu no flangiem izdarīja tikai divas piespēles, bet pārējās sekoja horizontāli vai pat atpakaļ aizsargiem. Artjomam Rudņevam šoreiz izdevās regulāri ieķerties piespēlē un atmest bumbu kādam no pussargiem (visbiežāk Aleksejam Višņakovam, kurš, kā pēdējos mačos ierasts, uzbrukumā spēlēja augstāk nekā Ivans Lukjanovs), bet Cauņas prombūtnē efektīvākais ierocis bija Oļega Laizāna reidi starp līnijām. Laizāns spēlēja augstāk nekā balsta pussargs Fertovs, un viņam vairākkārt izdevās pārtvert piespēles vai nolasīt tā sauktās otrās bumbas, tādējādi radot skaitlisko pārsvaru vai vismaz radot nelielu apjukumu. Pirmā puslaika otrā puse, kad laukumā ritēja līdzvērtīga spēle un neliels pārsvars pat bija Latvijai, bija reālākais periods, kurā Slovākijas izlase varēja tikt ievainota. Tas pēc standartsituācijas arī notika, bet Rudņevam tika fiksēta visai strīdīga aizmugure.

Komandu bumbas kontrole pretinieces laukuma pusē.

Slovākijas izlases meistarīgākie priekšējās līnijas spēlētāji, protams, ir Mareks Hamšīks un Miroslavs Stohs. Tas atspoguļojās arī laukumā. Smailes uzbrucējs Mareks Bakošs ļoti maz tika izmantots pat kā mērķa uzbrucējs, bet vēl mazāk viņš piedalījās reālā vārtu apdraudēšanā. Viņa uzdevums vairāk bija atbrīvot vietu un telpu Hamšīkam vai Stoham, kuri bieži no kreisā flanga meklēja iespēju sitienam. Otrais puslaiks sākās līdzīgi kā pirmais (Slovākija aizvadīja ļoti aktīvas desmit minūtes, pēc tam tās spiediens apsīka), bet nedaudz tika pamainīta slovāku taktika. Joprojām visas briesmas nāca no kreisā flanga, bet nu jau daudz tika izmantoti arī centrējumi. Vēlāk Bakošu nomainīja Filips Hološko, kurš spēlē tika iesaistīts daudz aktīvāk un tiešāk.

Ja Slovākijai visas maiņas bija tieši pa pozīciju (tiesa, divas bija piespiedu maiņas - Vaiss savainoja ceļgalu, bet Martins Škrtels pēc gaisa divcīņas ar Denisu Ivanovu zaudēja samaņu), Latvija ar visām trim maiņām veica būtiskus pārkārtojumus sastāvā. Galvenais maiņu uzdevums, šķiet, bija atgriezt spēlē Cauņu, kurš otrajā puslaikā bija pavisam nemanāms. Vispirms Edgars Gauračs nomainīja Lukjanovu, tādējādi Latvija no 4-2-3-1/4-4-1-1 pārgāja uz 4-4-2 un Cauņa kļuva par kreisās malas pussargu, bet pēc tam Ritvars Rugins laukumā devās Laizāna vietā. Shēma palika tā pati, taču Cauņa jau kļuva par centra pussargu. Formācijas maiņa nozīmēja to, ka tagad slovākiem laukuma vidusdaļā bija arī skaitlisks pārsvars, taču tas lielas izmaiņas neieviesa. Laukuma vidusdaļa tika zaudēta jau ar pirmajām puslaika sekundēm, pie tam skaitliskais pārsvars biežāk izpaudās tad, kad pārsvaru radīja laukuma dziļumā nokļuvušais Hološko.

Komandu izvietojums pēc tam, kad Māris Verpakovskis 77.minūtē nomainīja Aleksandru Cauņu.

Arī centra pussarga pozīcijā Cauņa nedeva gaidīto labumu, un viņš tika upurēts pēdējai maiņai. Tas bija gājiens uz visu banku. Ja, spēlējot bez bumbas, formācija palika vecā (4-4-2), ar bumbu tā bija kaut kas starp 4-4-2 un 4-3-3. Pēdējā maiņa beidzot deva acīmredzamus uzlabojumus. Pirmkārt, spēle bez bumbas kļuva agresīvāka (Jurija Ševļakova "Tuvāk" bija dzirdams jau krietni agrāk, taču tas reti pārtapa reālās darbībās), un, otrkārt, beidzot spiediens tika izdarīts arī uz slovāku malējiem aizsargiem. Kreisās malas uzbrucējs Māris Verpakovskis bija viens no retajiem laukumā, kurš nebaidījās apspēlēt viens pret vienu, un tādējādi tika izprovocēts arī 11 metru soda sitiens. Lai arī Verpakovska manevrs praktiski bija apturēts, ne savā pozīcijā nokļuvušais Viktors Pečovskis tomēr nenoturējās un nopelnīja absolūti nevajadzīgu pendeli.

Pašās pēdējās minūtēs uz priekšu devās arī Kaspars Gorkšs, tomēr jūtama bija abu malējo aizsargu nepieslēgšanās uzbrukumiem - neizdevās iegūt skaitlisko pārsvaru flangos, un nav nekāds pārsteigums, ka visus centrējumus pēdējo 20 minūšu laikā izdarīja uzbrucēji (Verpakovskim, Gauračam un Rudņevam pa vienam). Latvija kopumā aizvadīja tikai 35 (salīdzinoši) labas minūtes un slovāku uzvaru reāli neapdraudēja - otrajā puslaikā bez Verpakovska vārtiem tika izdarīts tikai viens sitiens (ļoti neprecīzs Cauņas tālsitiens), bet spēlē pavisam Latvija pa vārtiem sita vien piecas reizes (Slovākija 16, vārtu rāmī - 3:8). Par mača atslēgu kļuva Cauņas izslēgšana no spēles, un slovāku paveikto darbu teicami raksturo divas epizodes. Vispirms pirmā puslaika beigu daļā Cauņa arvien biežāk bumbas meklējumos nokļuva vienā līnijā ar Fertovu, bet otrā puslaika pašā sākumā kādā epizodē pat trīsreiz atskatījās, vai aiz muguras jau nav Saparas vai Pečovska.