Starkovs: "Spēlē labākie. Manā uztverē."

- Sākumā nedaudz par LMT Virslīgu. Atkal uzvarējuši ventspilnieki. Vai viņi bija tik spēcīgi, vai arī varbūt liepājnieki un „Skonto” kaut kur nenostrādāja, zaudējot punktus pret potenciāli vājākām vienībām?
Ja jau Ventspils paņēma zeltu, tad šaubu nav – tas ir viņu pašu nopelns, viņu spēks. Komanda uzvarēja godīgā cīņā. Šajā klubā vispār ir vislabāk sakārtots darbs (gan treniņdarbs, gan organizatoriskās lietas). Runājot par Liepāju un „Skonto” – ko nozīmē nepaņēma savus punktus? Arī pastarīšu uzveikšana ir atkarīga no padarītā darba – darbs psiholoģiskā aspektā, pretinieka novērtēšana, fiziskās gatavības nodrošināšana. Piemēram, ventspilniekiem bija trīs četri Latvijas izlases spēlētāji, kuriem valstsvienībā bija mežonīga slodze, un ir svarīgi šādus futbolistus pareizi sagatavot klubā. Zinu, par ko runāju, jo 12 gadus tiku strādājis „Skonto” klubā, kur man bija kādi astoņi izlases spēlētāji – pēc valstsvienības mača nākamajā Virslīgas spēlē viņu kaujinieciskuma līmenis bija zems. Un, protams, ka Ventspilī šī spēlētāju sagatavošana katrai konkrētai spēlei ir ļoti labi atstrādāta. Lielais viņu pārsvars pār pārējiem nenozīmē, ka čempionāts būtu vājš. Un nedomāju, ka tas ir slikti, ka šobrīd Latvijas futbolā ir šāds viens izteikts līderis. Arī „Skonto” pārsvars savulaik pār tuvākajiem konkurentiem bija ievērojams, taču bija labi panākumi Eirokausos, arī izlase spēlēja sekmīgi.

- Šajā sezonā Virslīgā bija jauna izspēles sistēma. Sezonas vidū 10 komandas tika sadalītas divās grupās. Vai jūs esat šādas sistēmas atbalstītājs? Un kā, jūsuprāt, būtu labāk darīt attiecībā uz nākamo sezonu?
Jāsāk ar to, ka šīs sezonas sistēmu balsojot pieņēma paši klubi, tātad tā nebija kāda direktīva vai diktāts. Svarīgākais šajā visā, manuprāt, ir, lai čempions tiktu noskaidrots godīgā cīņā. Un domāju, ka objektivitāte, noskaidrojot čempionu, šajā sezonā necieta. Protams, tas, ka čempionāta otrajā daļā nebija „Jūrmalas” ar tās lielisko stadionu, „Blāzmas” ar 1500 skatītājiem katrā mājas spēlē, nebija pārāk labi. Zinu, ka šobrīd Latvijas Futbola federācijā notiek vairākas sanāksmes. Ja klubi atkal vēlēsies mainīt sistēmu, tad tā arī notiks. Jebkurā gadījumā viss ir atkarīgs no klubu vadībām.

- Pievērsīsimies Latvijas izlases tēmai. Šobrīd trenējat valstsvienību otro reizi. Varbūt varat salīdzināt abus periodus? Un, nerunājot par rezultātiem, vai esat apmierināts ar savu darbu kā tādu? Vai patīk darba process izlasē?
Pats galvenais, ka esmu futbolā. Arī konkrēti darbs ar Latvijas izlasi man patīk. Laikam esmu savā vietā, vismaz tā ceru. Ja salīdzinu ar pirmo periodu, tad tagad tas ir pavisam citādāk. Toreiz par treneri vienlaicīgi strādāju arī „Skonto”, kur spēlēja lielākā daļa izlases kandidātu. Tādējādi katru dienu klubā varēju realizēt tādas idejas, kas bija noderīgas arī izlasei – varēju eksperimentēt, varēju iespēlēt zināmas kombinācijas, kādam varēju iedot atpūtu. Šeit uzreiz atceros Zemļinski – viņš toreiz nebija vairs nekāds jaunais, pie tam bija arī diezgan traumatisks futbolists. Klubā nedevu viņam 100% slodzi, atpūtināju, un izlasei tas deva rezultātu. Un līdzīgi bija arī ar citiem. Savukārt šobrīd es savācu spēlētājus četras piecas dienas pirms spēles un varu paspēt tikai konstatēt, vai viņiem ir labs vai slikts fiziskais stāvoklis, psiholoģiskais stāvoklis utt. Šeit par piemēru varu minēt mūsu aizsargu Gorkšu – vēl vasarā, kad spēlējām Baltijas kausa izcīņā Rīgā, viņš bija līderis. Taču starpsezonu periodā viņš nomainīja klubu un tagad septembrī vairs nebija tik labs. Savā Anglijas klubā Gorkšs nespēlē, un, lai arī joprojām mūsu izlasē Kaspars ir spēcīgs aizsargs, pamatsastāva spēlētājs, viņš vairs nav tik lielisks, kāds bija pagājušā gada beigās. Tā ka daudz kas atkarīgs no tā, kā spēlētājam veicas klubā. Runājot vēl par Gorkšu, viņam paiet ilgs laiks, kamēr iejūtas kolektīvā, un tas veicina formas kritumu.

- Pie atsevišķu izlases spēlētāju snieguma vērtējuma vēl atgriezīsimies, jo ne tikai Gorkšs nespēlē savā klubā. Minējāt, ka kādreiz, kad lielākā daļa kandidātu spēlēja jūsu vadītajā „Skonto”, bija vieglāk, jo varējāt ietekmēt spēlētāju formu klubā. Vai šobrīd jums ir iespēja kaut kādā veidā ietekmēt „Ventspils”, „Liepājas metalurga” un „Skonto” trenerus izlases interesēs? Cik ciešs kontakts jums ir ar šiem treneriem?
Neteicu, ka man agrāk bija vieglāk (smejas), vienkārši bija citādāk. Vai varu kaut ko ietekmēt? Zini, teikšu, ka nē. Varu tikai ar šiem treneriem kontaktēties, apsveikt ar uzvarām, izteikt līdzjūtību, kad zaudē un pateikties, ka viņi man sagatavo izlases spēlētājus. Savukārt jau konkrētākus norādījumus, kuriem spēlētājiem iedot lielāku vai mazāku spēles laiku, nevaru dot. Piemēram, Astafjevs dažreiz netiek pie spēlēšanas „Skonto” – nekādi to nevaru ietekmēt. Līdzīgi ir arī ar Zirni, kurš pēdējās divas trīs kārtas nav spēlējis. Tāpat nevaru ietekmēt, lai Savčenkovs Ventspilī spēlētu labā aizsarga pozīcijā – viņiem ir savas iestrādes, sava spēles sistēma, savas prasības. Tomēr principā man ir labs kontakts ar visiem treneriem – varu brīvi ar viņiem sazināties, izrunāties, pajautāt, kā kurš futbolists jūtas. Taču ne vairāk.

- Piemēram, ar „Liepājas metalurga” treneri Abramčiku esat jau runājis?
Esmu, taču, tā kā viņš ir vācietis, tad ir valodas barjera. Tāpēc parasti kontaktējos ar Liepājas kluba otro treneri. Tāpat runāju ar Grigorčuku, Ešvortu, Gamulu, Pertiju – pat ja kādā komandā ir tikai viens vai divi izlases kandidāti, tik un tā ir vērts sazināties.

Jāņem vērā, ka katram trenerim ir sava pieeja. Piemēram, Astafjevs, Rudņevs, Blanks, Karlsons. Kādam viņi patīk, kādam nē. Angļi šādā situācijā saka tādu kā parunu: „Esmu treneris. Neizvēlos 11 labākos spēlētājus. Izvēlos 11 savus labākos spēlētājus.” Dažāda gaume nav aizliegta. Vienam trenerim patīk raženi futbolisti, citam maza auguma, ātri. Līdzīgi kā ar meitenēm – vienam patīk brunete, vienam blondīne (smejas). Saku to visu tāpēc, lai līdzjutēji būtu saprotoši – katrs treneris izvēlas spēlētājus, vadoties pēc savas gaumes.

- Par jūsu nākotnes plāniem – vai apsverat iespēju, ka kādreiz vēl varētu trenēt kādu klubu?
Negribu izteikt minējumus, taču varu pateikt, ka man ir zvanījuši no citu valstu klubiem. Viņi pat bija ar mieru, ka es apvienoju darbu klubā un izlasē, taču tas nav reāli. Pie tam man līgums par izlases vadīšanu vēl ir arī uz nākamo ciklu.

Nav jau tā, ka es izlasē jūtos omulīgi un neaizskarami – katra valstsvienības spēle ir kauja, karš. Ja slikti nostrādāsi, kā nākas nesagatavosies mačam, tad dabūsi kritiku. Vadot klubu, neveiksmes gadījumā vari pateikt, ka komandai šobrīd nav konkrētu mērķu un ka patieso sniegumu ceri ieraudzīt „pēc 100 gadiem”. Savukārt, strādājot izlasē, vajag rezultātu katrā mačā.

Ja būs piedāvājumi no klubiem, es tos izskatīšu. Galu galā gan klubā, gan izlasē jāstrādā ar futbolistiem – tas ir tas, ko protu.

- Teicāt, ka nav reāli apvienot Latvijas izlases un ārvalstu kluba trenēšanu. Un, ja sekotu piedāvājums no kāda Latvijas kluba? Kaut vai ne tā spēcīgākā – piemēram, varbūt jūs varētu trenēt pieticīgu komandu, taču tādu, kurā ir daudz jauno spēlētāju? Azarta pēc.
Varbūt, varbūt. Tomēr uzskatu, ka trenera darbs ir ļoti atbildīgs, tev jājūtas kā pedagogam skolā. Nevarētu tā, kā tu teici - „azarta pēc”, jo tas jau būtu savās interesēs. Ja pieņemu piedāvājumu strādāt ar klubu, tad spēlētājiem jāzina, ka ilgi strādāšu ar viņiem – lai viņi zinātu, ka gaida smags darbs, lai viņi uzticētos man. Pats individuāli trenēju dažus jaunos spēlētājus, un pat ar viņiem man ir noruna, ka trenēšu vismaz vienu gadu – tā, lai varu paspēt pastrādāt ar spēlētājiem vispusīgi.

- Parunāsim par konkrētiem izlases spēlētājiem. Šeit man ir vesels saraksts ar valstsvienības futbolistiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ nav pastāvīgas spēļu prakses: Koliņko, Stepanovs, Gorkšs, Perepļotkins, Verpakovskis, pēdējās spēlēs arī Laizāns. Jūsuprāt, tā ir sakritība vai tendence? Kāda ir jūsu filozofija, saskaroties ar šādu situāciju?
Filozofija ir tāda – ja spēlētājs mani apmierina pēc sava potenciāla un attieksmes pret darbu izlasē, tad man ir vienalga, vai kluba treneris uzticas spēlētājam vai nē. Piemēra pēc paņemsim Verpakovski. Viņa potenciāls ir liels – viņš ir mūsu labākais uzbrucējs. Kad Māris atbrauc uz izlasi, man nav nekādu pretenziju pret viņa attieksmi, darba spējām utt. Tas, ka viņš „Celta” nespēlē, nozīmē, ka treneris viņam neuzticas, vai arī viņam ir cita gaume, citas uzbrucēju izvēles iespējas. Varbūt viņa rīcībā ir divas superzvaigznes, kuras arī aizņem vietu pamatsastāvā. Ja man Verpakovska vietā sastāvā būtu divas superzvaigznes, tad Māris savu vietu izlasē zaudētu. Šobrīd tādu nav. Skatos ļoti daudz Virslīgas spēļu un redzu, ka ir jauni talanti, kas strauji progresē, taču viņiem vēl ļoti daudz jāstrādā, lai izkonkurētu, piemēram, to pašu Verpakovski. Tas pats arī attiecībā uz Gorkšu. Kaspars atbrauc uz izlasi un pierāda, ka ir labāks par tiem, kuriem šeit Virslīgā ir pastāvīga spēļu prakse. Tāpēc uzticos viņam. Ja runājam par Koliņko un Stepanovu, tad tieši tāda paša situācija. Protams, no malas varētu likties, ka es izvēlos „savus” spēlētājus, lai būtu vieglāk vadīt komandu. Tā absolūti nav. Tas pats Koliņko – jā, Vaņins šobrīd par viņu ir labāks, bet konkurencē par otrā vārtsarga vietu Koliņko ir labākā izvēle. Šāda pieeja.

- Vēl par spēlētāju izvēles kārtību. Situācija sekojoša: izlasei kopš pēdējās spēles ir bijis liels pārtraukums un jums jāizvēlas kandidātu loks. Vairāki potenciālie izlases spēlētāji ir bez spēļu prakses. Kā jums pieņemat lēmumu, kā izvēlaties kandidātus?
Labs jautājums. Tā ir mana darba neredzamā daļa. Ļoti bieži sazvanos ar spēlētājiem, visi viņu numuri ir manā telefonā. Kad pēc pārtraukuma biju tikko atgriezies izlasē, tad daudzus spēlētājus nemaz nepazinu, jo pauze nebija īsa - divi trīs gadi. Tāpēc sākumā vairākus spēlētājus aizbraucu apskatīties klātienē. Arī pie Verpakovska, lai gan viņu jau tāpat pazinu. Braucu arī pie Pahara uz Kipru, tāpat uz Ventspili, Daugavpili, pa visu Latviju. Izbraukāju klubus, kur varēju redzēt, kā spēlētāji izskatās. Gribēju pārliecināties, ka visi viņi ir gatavi atdot sevi izlasei par pilniem 100%. Arī no sarunām to var nojaust. Tas, protams, skanēs slikti, bet klubā viņi var uzvesties, kā vēlas. Bet ja redzēšu, ka izlasē viņi nenostrādā līdz galam, tad nākamreiz vienkārši šādu futbolistu neizsaukšu – neaudzināšu, publiski nekritizēšu, vienkārši neizsaukšu un viss.

Tā ka sākumā, pirms pusotra gada, bieži braucu komandējumos. Tagad jau ir izveidojies komandas kodols, kuru izsaucu uz katru spēli. Protams, vienu divus jaunus spēlētājus arī mēdzu izsaukt, lai viņi sajūt atmosfēru, izrāda konkurenci pieredzējušajiem. Lūk, tagad kā reizi esmu izsaucis četrus debitantus mačam ar Igauniju [intervija notika pirms mača ar Igauniju - aut.piez.] – Hšanoviču, O.Laizānu, Rudņevu un Volkovu. Šeit nosauktu arī Blanku – jā, viņam jau ir kādas 20 spēles izlasē, taču viņš jau sen netika izsaukts. Tā ka viņam tas arī ir svarīgs izsaukums.

- Varbūt varat jau pateikt, vai kāds no debitantiem tiks pie teikšanas (vismaz iznākot uz maiņu)?
Vēl nevaru pateikt, paskatīsimies. Taču jāņem vērā, ka no izlases kodola, kādiem 15 spēlētājiem, ikviens cer spēlēt sākumsastāvā vai vismaz iznākt uz maiņu. Tātad tikt laukumā vismaz uz maiņu arī ir ļoti grūti. Piemēram, ja izsaucu uz izlasi Karlsonu, Grebi un Butriku (kuri pastāvīgi tiek izlasē), tad zinu, ka visi viņi ir ar mieru spēlēt pilnas 90 minūtes. Vai vismaz savas 15 minūtes. Debitantiem šādā situācijā tikt pie spēlēšanas nav viegli. Protams, daudz ko noteiks spēles gaita. Konkrēti mačā ar Igauniju rezultāts nebūs primārais, taču tik un tā gribu, lai nospēlējam maksimāli labi.

- Nosaukšu dažus spēlētājus, par kuru neizsaukšanu uz izlasi eSports.lv komentāros dažreiz tiek izteikta neizpratne – Gauračs, Morozs, Lukjanovs, Smirnovs. Sekojat līdzi viņu gaitām?
Varu apgalvot, ka sekoju. Un man ir arī asistenti, kas palīdz izsekot visu gaitām. Ar šiem palīgiem izvērtējam un apspriežam katru kandidatūru. Ja kāds no viņiem būs tik labs, lai iekļūtu 23 kandidātu skaitā, tad izsaukums sekos. Vairāki no tevis nosauktajiem ir vēl jauni futbolisti, un viņiem viss vēl ir priekšā. Saprotu, ka izsaukums varētu kļūt par labu stimulu, dzinuli, taču iespējas vēl būs – galvenais, lai viņi cītīgi trenētos, strādātu, tiktu savu klubu sastāvos. Starp citu, pēc spēles ar Igauniju 14. un 15. novembrī es rīkošu treniņnometni, uz kuru būs uzaicināti visi jaunie futbolisti, kuri netika izsaukti uz šo maču ar igauņiem. Sarīkosim arī treniņspēli „Skonto” stadionā.

- Runājot konkrēti par Smirnovu – viņš pēdējā laikā nepārtraukti aizvada pilnus mačus Polijas čempionātā...
Smirnovs diemžēl vairs nav jauns puisis. Ja viņš mums reāli būs vajadzīgs uz kādu konkrētu spēli, tad mēs, protams, viņu izsauksim, taču jāņem vērā arī, ka izlasei ir sava stratēģija. Piemēram, Marians Pahars ir viens no labākajiem uzbrucējiem Virslīgā, taču mēs ar viņu kopīgi nolēmām, ka uz izlasi tomēr vairs neaicināsim – viņam pašam šādā vecumā tas būtu fiziski ļoti smagi. Ir tādi piemēri. Pieminēji pieredzējušos futbolistus, un man prātā uzreiz nāk del Pjero. „Juventus” klubā viņš ir zvaigzne, lieliski spēlē, taču izlasē bez viņa iztiek. Tā ir trenera izvēle, gaume, stratēģija. Nekad neizvairos no sarunām ar medijiem vai vienkārši tāpat ar līdzjutējiem, bet... kategoriski neielaižos diskusijās par manu taktikas, spēlētāju, maiņu izvēli, jo tā ir tikai un vienīgi trenera izvēle. Šobrīd treneris esmu es, pacietieties (smejas).

- Vai piekrītat tādam apgalvojumam, ka Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīra izloze Latvijas izlasei bijusi visu laiku veiksmīgākā, taču tai pat laikā šī brīža mūsu izlases modelis nav tas spēcīgākais pēdējo 10-15 gadu laikā? Citiem vārdiem, parocīga izloze sakritusi ar brīdi, kad jūsu rīcībā nav tie spēcīgākie futbolisti.
Jā, pilnībā piekrītu šādam apgalvojumam. Tiesa, uzreiz nāk prātā tas veiksmīgais atlases cikls, kad tikām uz „Euro 2004”. Tur bija pati labākā izloze, jo ieņēmām 2. vietu un arī „play-off” izloze bija pati veiksmīgākā, jo pretī tika ielozēti turki, kuriem bija visaugstākais reitings no visiem iespējamajiem pretiniekiem (smaida). Redzi, ko nozīmē veiksme/neveiksme, viss ir relatīvi.

- Toreiz Latvijas izlases modelis bija spēcīgāks.
Jā, protams, piekrītu - toreiz mums bija varens kolektīvs. Kad pirms pusotra gada atgriezos izlasē, intervijās bieži atkārtoju, ka, lai gūtu kādu milzīgu panākumu, mums vajag izveidot labu komandu, kolektīvu. Tātad nevis izlozi, veiksmīgus laikapstākļus vai labu dolāra kursu (smejas), bet gan komandu ar spēcīgu kodolu. Toreiz, kad iekļuvām „Euro 2004”, mēs kolektīvu neveidojām vienu vai pusotru gadu – tas, iespējams, bija 10 gadu darbs.

Mums ir maza valsts, mazi futbola resursi. Piemēram, septembrī spēlējām ar Grieķiju. Bija neiespējami ar viņiem tikt galā – ātri, tehniski, atlētiski, bet mums trūka divu trīs pamatsastāva spēlētāju. Atgādināšu, ka savainots bija Ivanovs, Cauņa, labā stāvoklī nebija Rubins, nebija Žigajeva. Spēlētāji, kurus visu gadu iespēlēju attiecīgajās pozīcijās. Malējā pussarga pozīcijā tajā mačā spēlēja Perepļotkins, kurš nomināli ir uzbrucējs. Viņš grib un cenšas arī aizsargāties, taču viņš neprot to darīt. Ja atceramies tos labākos laikus izlases vēsturē, tad toreiz mums sastāvs bija labs un bija arī pamatsastāva futbolistu līdzvērtīgi aizvietotāji. Ja izdotos arī tagad izveidot labu, spēcīgu komandu, tad arī salīdzinoši neveiksmīga izloze neliksies nekas traks.

- Pavasarī Pasaules kausa atlases ciklā izlasei ir paredzētas divas spēles ar Luksemburgu. Līdzjutējiem būtu interesanti uzzināt, kā tiek iegūta informācija par šādas mazās valstiņas izlasi.
Mums ir visi ieraksti. Ir tāds jēdziens kā futbola monitorings – ar to nodarbojas visu valstu futbola federācijas. Arī mums ir plaukts ar videoierakstiem, kur ir pieejama informācija par jebkuru pretinieku. Tai skaitā par Luksemburgu. Kāds varbūt teiks „Kāda jēga analizēt tādu Luksemburgu, viņus taču tāpat jāapspēlē”. Tomēr šobrīd pundurīšu praktiski nav, visi prot spēlēt. Ir teiciens, ka no kļūdām jāmācās. Atcerēsimies, ka šeit pat Rīgā nepratām pieveikt Sanmarīno. Tā ka noteikti cītīgi pētīsim Luksemburgu – viņiem ir laba komanda, neizšķirts ar Moldovu un uzvara pār Šveici izbraukumā runā paši par sevi.

- Tā kā jums īpaši tuvs klubs ir „Skonto”, tad pajautāšu tā – vai, jūsuprāt, tādi spēlētāji kā Blanks, Višņakovs, Cauņa un Kalniņš nav aizsēdējušies šeit? Varbūt viņiem ir vērts pamainīt vidi un doties uz kādu ārzemju klubu?
Teikšu tā – varbūt uz Cauņu tas mazāk attiecas, jo viņš šeit ir tikai divus gadus. Taču Višņakovs, Blanks, arī Semjonovs... neteikšu, ka viņi šeit ir aizsēdējušies, taču progress nav tāds, kādu mēs vēlētos. Jāmēģina tikt izlasē, labāk trenēties utt. Jo vienkārša futbola krekliņa nomaiņa pati par sevi neko nedos. Piemēram, Perepļotkins. Bija „Skonto”, aizbrauca uz Angliju. Un viņš tur nespēlē. Tagad oktobrī izlasē viņš spēlēja pamatsastāvā, taču vairs nebija tik labs. Tā ka nav garantijas, ka aiziešana uz citu klubu dos progresu. Es labāk ieteiktu citu shēmu, kāda tā bija gadījumā ar Paharu, Laizānu, Rubinu, Verpakovski – viņi „Skonto” sabija aptuveni četrus gadus un pēc tam devās uz citu klubu. Taču kā viņi devās! Klubi cīnījās par viņiem, plēsa uz pusēm!

- Tā jau ir, taču man šķiet, ka Virslīgai neseko tik daudz skautu, lai, labi spēlējot šeit, varētu tik vienkārši izsisties. Aizbraucot uz ārzemēm, to pašu Angliju, tev vismaz ir iespēja. Jā, Perepļotkinam nekas prātīgs nesanāk, taču viņam vismaz bija šī iespēja – tās pirmās divas trīs spēles, kad tu vari atrādīt sevi plašākam speciālistu lokam...
Nepiekrītu sekojošā ziņā – ja šie spēlētāji par 100% būtu Latvijas izlases sākumsastāvā, tad viņiem būtu iespējas tikt pamanītiem. Taču, piemēram, Kalniņš tāds nav. Labi, viņu neredz Anglijā, bet šeit Latvijā mēs taču paši redzam.

- Višņakovs?
Jā, labs piemērs, taču vai viņš par visiem 100% ir izlases sākumsastāva spēlētājs?

- Izlasē nē.
Lūk, par to es arī runāju. Virslīgā ir 10 klubi, kopumā tie ir 200 spēlētāji, un mēs no viņiem izlasē savācam pašus labākos. Višņakovs nav izlases sākumsastāva spēlētājs. Kāpēc labos klubos savulaik tika Rubins, Koliņko? Viņi bija izlases pamatsastāva futbolisti. Koliņko jau 20-21 gada vecumā bija mūsu izlases pamatvārtsargs. Vārtsargam pavisam neliels vecums. Tas pats ar Verpakovski, Paharu. Domāju, ka lakmusa papīrs ir tieši spēlēšana vai nespēlēšana izlasē. Lūk, nosauc man kādu stabilu izlases spēlētāju, kurš būtu aizsēdējies Latvijā?

- Ivanovs.
Piekrītu. Viņš izlasē spēlē jau kādu pusotru gadu. Sāka tad, kad es atgriezos izlasē. Tai laikā arī Gorkšs sāka spēlēt izlases pamatsastāvā. Abiem viņiem ir 15-20 spēles izlasē. Izrēķināt ir viegli – izlasei ir kādi 10 mači gadā, tātad 20 spēles līdzinās diviem gadiem. Jā, piekrītu, Ivanovs varētu pamēģināt veiksmi ārzemēs. Arī Karlsons. Taču viņš jau mēģināja. Jā, šādiem spēlētājiem ir vērts. Vaņins? Noteikti. Nobriedis spēlētājs, numur viens Latvijā. Tiesa, šeit arī gribu īpaši uzsvērt, ka daudz kas atkarīgs arī no kluba stratēģijas un lēmumiem. Tikai kluba prezidents var izlemt, vai palaist savu spēlētāju prom vai nē (ja ir tāda iespēja).

Starp citu, jau tagad sākas aptaujas, kurš spēlētājs katrā pozīcijā šogad bijis labākais. Vai tu Kalniņu, Višņakovu vai Blanku nosauktu par labāko viņu pozīcijā? Laikam jau nē.

- Mūsu kaimiņiem lietuviešiem ir daudz spēcīgu leģionāru. Un pieci no viņiem spēlē Skotijas „Hearts”, kurš pieder Lietuvas uzņēmējam Romanovam. Arī Latvijai Lielbritānijā ir savs cilvēks – Valērijs Belokoņs Blekpūlē. Divi jautājumi. Vai esat ar viņu ticies? Un vai uzskatāt, ka labākajiem Virslīgas futbolistiem, tam pašam Vaņinam un Ivanovam, būtu noderīgi pamēģināt veidot savu karjeru „Blackpool”, ja rodas šāda iespēja?
Teorētiski tas, protams, būtu lieliski. Ar Belokoņu kontakts bijis tikai „labdien”, „uz redzēšanos” līmenī, garākas sarunas nav bijis. Runājot par Lietuvu, viņiem kopš neatkarības atgūšanas vienmēr vēsturiski ir bijuši spēcīgi spēlētāji labos klubos. Tomēr atlases ciklā svarīgi ir nevis kā tu sāksi to, bet kā beigsi. Vēl ir daudz spēļu priekšā un par viņu cerībām pāragri spriest. Starts gan viņiem ir lielisks un domāju, ka savā ziņā tas ir saistīts ar portugāļu trenera atnākšanu. Jauns treneris komandai sākumā vienmēr dod grūdienu. Labs piemērs ir „Tottenham Hotspur” – aizgāja Ramoss, atnāca Rednaps, un rezultāti uzreiz uzlabojušies. Vai tad Rednaps tā uzreiz atnāca un izstāstīja kādu neticami jaunu futbola shēmu? Muļķības, vienkārši jaunas emocijas, entuziasms.

- Noslēgumā par FIFA Gada spēlētāju. Cik zinu, tad to izšķir visu pasaules izlašu treneru balsojums. Vai futbola federācijā esat saņēmuši no FIFA kandidātu sarakstu un, ja nav noslēpums, par kuru nobalsojāt?
Jā, saņēmām 23 spēlētāju sarakstu. Man bija jānobalso par trim spēlētājiem – 1. vietai pieci punkti, 2. vietai trīs, 3. vietai viens. Varu atklāt, ka mana izvēle ir bijusi sekojoša – pirmais Krištianu Ronaldu, otrais Čavi un trešais Fernando Toress.