Kazakevičs: "Liela vilšanās par rezultātu, jo puiši bija pelnījuši vairāk"

- Kā varat komentēt spēli? Vai Turcija uzvarēja pelnīti?
- Rezultāts vienmēr ir tāds, kāds tas ir uz tablo, tātad tas vienmēr ir pelnīts – par to neko īpaši nekomentēšu. Kopumā varu teikt, ka šodienas spēlē, ņemot vērā mūsu snieguma kvalitāti un izveidotās uzbrukuma situācijas, varējām cerēt uz ko vairāk par zaudējumu ar 1:2. Gribu uzteikt komandu par sniegumu, cīņassparu, par spēles kvalitāti. Līdz ar to vēl jo vairāk ir liela vilšanās sajūta par to, ka nespējām šajā mačā iegūt punktus, jo uzskatu, ka puiši ar savu sniegumu to bija pelnījuši.

- Ja būtu viena nianse, epizode spēles ritējumā, kuru varētu mainīt, kuru jūs mainītu?
- Spēle ir kompleksa padarīšana, kuru viena nianse vai viena epizode neizšķir. Skaidrs, ka mums bija vairākas individuālās kļūdas, un abus vārtu zaudējumus varējām novērst. Tādēļ man ir grūti atbildēt, kuru epizodi mainītu. Skaidrs, ka izdarītu visu, lai tā epizode spēles beigās nepienāktu un mēs nepārkāptu noteikumus, lai pretiniekiem nebūtu iespējas izraut uzvaru. Lai gan, no otras puses, teikšu, ka arī pie 1:1 mums līdz pat spēles beigām bija vēlme meklēt savus variantus uzbrukumā. Man tas daudz ko liecina par komandu mentālā un domāšanas ziņā – tā ir pozitīva lieta. Neskatoties uz to, ka, veidojot ātro pretuzbrukumu, mazliet neuzspējām un dabūjām momentu pie saviem vārtiem, tāpat uzskatu, ka tas ir ļoti labs signāls, ka līdz pat spēles beigām meklējām variantus gūt vārtus.

- Spēles beigās Danielam Ontužānam bija divas epizodes, kurās šķita, ka jārauj nost kaut vai par kartītes cenu, bet viņš to neizdarīja – otrā no tām bija ļoti liktenīga.
- Tas ir pieredzes jautājums. Turcijas izlases sastāvs tomēr bija pieredzējušāks, arī pieredzējis uzbrucējs atrada momentu, kurā sameklēt un izmantot mūsu kļūdas. Skaidrs, ka Danielam nebija vienkārši ieiet šādā spēlē, bet, ja ņem vērā, ka mums bija divas smagas spēles pēc kārtas, maiņas mums bija nepieciešamas. Daniels nometnes laikā sevi labi apliecināja, un viņš bija viena no pirmajām izvēlēm. No tādas spēles ir daudz mācībstundu – ne tikai šī viena epizode, bet arī daudz citu mācībstundu, kuras analizēt, lai vēl vairāk uzlabotu sniegumu, kas arī šodien bija pietiekami labs. Man personīgi no spēles kvalitātes viedokļa šī spēle pat patika vairāk nekā mūsu neizšķirts izbraukumā pret turkiem. Man šķita, ka šo spēli aizvadījām kvalitatīvāk.

- Vai treneris ir redzējis liktenīgā pārkāpuma video?
- Nē, neesmu skatījies.

- Kas tobrīd darījās prātā, kad šī epizode tika skatīta, - diemžēl šī nebija pirmā mums nelabvēlīgā epizode ar VAR dalību šajā ciklā?
- Bija tikai viena doma – lai netiktu nozīmēts 11 metru soda sitiens. Ko tur var teikt – skaidrs, ka tādā spēlē kompensācijas laika piektajā minūtē dabūt 11 metru soda sitienu uz saviem vārtiem ir milzīgs sarūgtinājums. Nekādu citu domu nebija, jo to epizodi vēlāk analizēsim jau bez emocijām. Skatīsimies, kas tur notika un ko varējām izdarīt labāk, lai līdzīgos momentos tādas kļūdas nepieļautu.

- Vai šo spēli var dalīt divās daļās – līdz mūsu gūtajiem vārtiem un pēc tiem? Cik ļoti apmierināja mūsu aizsargāšanās pie 1:0 un 1:1, jo turku spiediens bija diezgan liels?
- Domāju, ka tam bija saistība nevis ar mūsu gūtajiem vārtiem, bet gan mūsu funkcionālo stāvokli un ar to, cik veiksmīgi izdevās atsevišķiem spēlētājiem iziet uz maiņu. Aizvadījām otro spēli pēc kārtas, plus neaizmirsīsim, ka mums bija vairāki ļoti būtiski pamatsastāva iztrūkumi, kuru nebija nevienā no abiem mačiem, tādēļ divu spēļu smagumu pret augstākā līmeņa komandām nācās iznest mazākam spēlētāju lokam. Varbūt šoreiz drīzāk teiktu, ka funkcionālās gatavība nospēlēja diezgan nozīmīgu lomu. Un arī tas, ka ne visi uzmainītie spēlētāji spēja ieiet tik sarežģītā spēlē un spēle vairs nebija tik organizēta, cik organizētu mēs to gribētu.

- Par ko mieles ir lielākas – ielaistajiem vārtiem, kuros varējām nospēlēt labāk, vai negūtajiem vārtiem, jo bija gan daudz pretuzbrukumu iespēju, gan arī septiņi stūra sitieni pirmajā puslaikā?
Cik labi izmantojām uzbrukuma potenciālu?
- Domāju, ka uzbrukuma standartsituācijās potenciālu noteikti neizmantojām līdz galam, jo savus momentus neatradām – ar mūsu sastāvu un spējām spēlēt uzbrukuma standartos, mums bija jāizspiež vairāk. Tā ir mūsu mūžīgā problēma, ka pietrūkst individuālā izpildījuma, lai savas epizodes un momentus meistarīgāk novestu līdz mērķtiecīgam sitienam vai, vēl labāk, vārtu guvumam. Tas viss ir komplekss jautājums. Ja būtu kvalitatīvāk izmantojuši savus momentus, spēles beigās, ļoti iespējams, tāda situācija [ar 11 metru soda sitienu] vairs neko nevarētu izšķirt.

-Vārtu guvumā daudzi noteikti atceras Savaļnieka piespēli gar vārtiem un turka sitienu savos, bet noteikti jāizceļ arī Tarasova piespēle pāri aizsardzības līnijai. Vai šāda piespēle no viņa bija pārsteigums?
- Nē, nebija pārsteigums. Ik pa laikam arī treniņos Igors nodemonstrē šīs kvalitātes – viņš to ir spējīgs darīt. Bet epizode tiešām bija ļoti laba. Ar divām kvalitatīvām darbībām sagriezām pretinieku aizsardzības līniju ar seju pret saviem vārtiem. Ja vēl ir labs centrējums un agresīva spēle no uzbrucējiem, tad šādi var piespiest pretinieku kļūdīties.

- Otrajā puslaikā bija divas epizodes, kurās Krollis un Gutkovskis tā vietā, lai piespēlētu brīviem komandas biedriem, sita no neizdevīgām pozīcijām. Tie bija lēmumi augsta pulsa apstākļos, vai arī treniņos jūtams, ka viņi abi ļoti vēlas iesist paši?
- Uzbrucēji ir egoisti pēc savas dabas, un vienmēr ir situācijas, kurās ir redzama viņu vēlme gūt vārtus. Tajā pašā laikā ir jāizvērtē epizodes un situācijas, un tas pats Raimonds septembra spēlēs lieliski to arī nodemonstrēja, ka viņš ļoti labi redz laukumu un izšķirošā momentā paša sitiena vietā izdarīja rezultatīvu piespēli. Domāju, ka, jā, mazliet pietrūka aukstasinības – daudziem mūsu spēlētājiem, jo spēle bija ļoti emocionāla ar lielu fiziska spēka patēriņu. Noteikti ļoti daudz darbību bija ļoti augstā pulsā un ļoti augstā emocionālā fonā – nosvērtības laukumā reizēm pietrūka. Tomēr, teikšu, šādā spēlē enerģētika un vēlme uzbrukt, veidot momentus, spēlēt nekaunīgāk ir labs un pozitīvs signāls – neskatoties uz to, ka mums vēl ir jāmācās atrast līdzsvaru starp šīm lietām un citreiz ir jānospēlē aukstasinīgāk, jājūt situācija laukumā un jāpieņem pareizāki lēmumi.

- Sākumsastāvā bija viena izmaiņa – pēc laba mača Ķigurs šoreiz gāja tikai uz maiņu. Tas bija tieši ar domu, ka Mārtiņš varētu pastiprināt spēli otrajā puslaikā, vai arī bija vēlme spēlēt ar diviem gariem uzbrucējiem, lai šādā veidā pārietu no aizsardzības uzbrukumā?
- Abi šie faktori. Pirmkārt, gribējām pamainīt spēles stilu – salīdzinājumā ar Nīderlandes spēli gribējām nospēlēt agresīvāk. Plus mums bija jāsameklē cits risinājums izejai no presinga un pretpresinga situācijām, kādas gaidījām no pretinieka puses. Domāju, ka divu uzbrucēju izvēle, skatoties uz pirmo puslaiku un izveidotajiem momentiem, kopumā attaisnojās. Un, protams, otrs moments bija tas, ka sapratām, kādas būs mūsu variācijas iespējas uz liela noguruma fona otrajā puslaikā pastiprināt spēli.

- Šoreiz maiņas tika izdarītas relatīvi agri. Tās bija plānotas maiņas, vai tās prasīja spēles gaita un spēlētāju fiziskais stāvoklis?
- Pirmās maiņas, kad pārgājām spēlēt uz nomināli trim centra pussargiem, Mārtiņu [Ķiguru] sēdinot zemāk aizsardzības darbībās, bija prognozējamas. Bijām prognozējuši, ka tajā brīdī, kad būs nepieciešama Zjuzina maiņa un vajadzēs citādi veidot spēli laukuma vidusdaļā, pāriesim uz vienu izvirzīto uzbrucēju. Tas bija plānots, bet abas pārējās maiņas tika veiktas atbilstoši situācijai, noguruma fonam un visam pārējam, kas darījās laukumā.

- Sausais atlikums ir divi zaudējumi, bet pretī bija divas stipras izlases, kurām bija obligāti jāuzvar, - vai snieguma un rakstura ziņā oktobra nometni var vērtēt ar plusu?
- Ja pirms nometnes man prasītu, kā skatos uz to, ka divreiz zaudēsim, protams, ka es teiktu, ka mājas spēlēs gribu cerēt uz kādu punktu. Un neslēpšu, ka šajā spēlē bijām ļoti tuvu vismaz vienam punktam turnīra tabulā, tādēļ vilšanās ir – to neslēpšu. Tomēr, ja runājam par spēles saturu, uzskatu, ka īsā laika periodā aizvadījām divas ļoti kvalitatīvas spēles. Salīdzinot abu mūsu pretinieku spēlētāju un komandas līmeni un to, ka mums, lai tādam līmenim atbilstu, viss bija jādara uz supermaksimumu, varu tikai atzīmēt spēlētājus un pateikt viņiem paldies par šiem diviem mačiem. Domāju, ka arī līdzjutēji tribīnēs nebija vīlušies – viņi varēja izbaudīt futbolu un līdz beigām fanot par komandu. Abās spēlēs līdz pēdējam cīnījāmies par punktiem, un tas ir būtiski.

-Kādus vārdus pēc maiņas teicāt Robertam Uldriķim?
- Paldies par spēli!

- Tur bija daudz vairāk vārdu.
- Tas lai paliek starp mums.

- No malas šķiet, ka Uldriķa un Gutkovska saikne uzņem apgriezienus un rāda arvien pozitīvākas lietas.
- Domāju, ka rudens posmā mums tā ir bijusi ļoti laba opcija, kuru varam izmantot spēlēs, kurās izvēlamies šādu taktiku. Skaidrs, ka viņu sadarbības līmenis vēl ir tālu no ideāla un viņiem ir potenciāls vienam otru sajust vēl labāk, jo arī šajā spēlē bija vairākas epizodes, kurās viņi varēja viens otru papildināt veiksmīgāk un labāk izjust situāciju, kur atleks bumba un kurā brīdī jāatsedzas aiz muguras, kurā brīdī jānāk pretī atlecošajai bumbai. Kad Roberts un Vladislavs ir labā formā, mums tā ir laba izvēles iespēja, kā spēlēt agresīvāku futbolu augstā blokā. Tajā pašā laikā daudz kas ir atkarīgs no pieejamajiem spēlētājiem, viņu formas un veselības stāvokļa. Domāju, ka šobrīd mums jau ir trīs reālas opcijas, kā spēlēt, un ir iespēja katrai spēlei piemeklēt konkrētu spēles plānu. Roberta un Vlada sadarbība šajās divās nometnēs mums ir pavērusi 4-4-2 opciju. Skaidrs, ka arī šis 4-4-2 katrā spēlē ir dažāds, jo pret Melnkalni funkcijas bija citas, bet pret Gibraltāru – vēl citas.

- Vai līdz nākamajām divām spēlēm ir plāns doties ārzemju vizītēs pie mūsu leģionāriem?
- Skatīsimies, kāda būs situācija, jo tas lielā mērā būs atkarīgs no dažiem futbolistiem, kuri šobrīd ir pārgājuši uz jauniem klubiem un vēl nav lāga sākuši spēlēt. Ja viņi iegūs regulāru spēļu praksi, tad varbūt, ka ar kādu no klubiem sazināsimies un apmeklēsim kādu no spēlēm. Šobrīd interešu lokā ir divi spēlētāji, bet tas viss ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Iespējams – jā, bet iespējams, ka arī nē.

- Vai ir izdevies aizbraukt pie Ādama Legzdiņa, jo tāda doma bija un tagad Šteinbora veselības dēļ aktuālāka kļuvusi arī vārtsargu situācija?
- Vēl ne, jo pašlaik no mūsu menedžmenta puses notiek darbs, lai pilnīgi skaidri saprastu visus soļus Latvijas pases iegūšanai. Tanī brīdī, kad soļi būs skaidri un kad no viņa puses būs apņemšanās to visu darīt, tad arī būs pamats tālākai iespējamai sarunai. Kamēr šis posms nav izdarīts, neredzu lielu jēgu braukt vizītē un tikties personīgi. Kad būs skaidri nepieciešamie dokumenti un tas, vai viņš ir gatavs uz to iet, tad arī būs nākamais posms šīs situācijas attīstībā.