Stojanovičs iznīcinoši kritizē spēlētāju sniegumu un attieksmi pret Latvijas izlasi
Latvijas futbola izlase savā laukumā jau kopš pirmās sekundes nespēja neko likt pretī gadu neuzvarējušajai Slovēnijai un piedzīvoja bezcerīgu zaudējumu ar 0:5, atkārtojot mājas spēļu antirekordu kopš neatkarības atjaunošanas. Valstsvienības galvenais treneris Slaviša Stojanovičs savai komandai veltīja ļoti skarbus vārdus.
- Par sastāvu un taktiku pēc šādas spēles vaicāt laikam ir bezjēdzīgi. Vai jūtat, ka spēlētājiem ir degsme un vēlme cīnīties par izlases kreklu?
- Ļoti labs jautājums. Degsme pret kreklu, attieksme pret darbu ir viena no svarīgākajām īpašībām futbolā kā tādā. Bet vēl svarīgāk tas ir, ja spēlē izlasē. Es to neredzēju, izņemot spēli pret Poliju. Mūsu kvalitāte ir tāda, kāda tā ir. Atšķirība starp mums un Slovēniju bija redzama ar neapbruņotu aci. Ātruma ziņā, taktiskā brieduma ziņā, disciplīnas ziņā – visās īpašībās, kas nepieciešamas komandai, lai būtu šajā līmenī. Šī mums bija laba mācība, kā komandai ir jāizskatās laukumā.
Runājot par izvēlēto spēles sistēmu [5-4-1], savainojumā iedzīvojās Jānis Ikaunieks, tādēļ izmēģinājām šādu izvietojumu, jo uz soliņa nebija tik daudz pussargu. Tikai pāris jauniešu: Rugins, kā arī Ontužāns un Ķigurs. Tādēļ izvēlējos spēlēt ar trim centra aizsargiem, jo Savaļnieks, Solovjovs un Jagodinskis līdzīgi ir spēlējuši vienā klubā, un šādi Sionā [Stojanovičs pārteicās – domāts "Xamax"] spēlē arī Ošs. Izvēlējāmies kompaktumu viduszonā un aizsardzībā, bet ironiski, ka kompaktuma nemaz nebija – jo īpaši pēdējā trešdaļā aizsardzībā. Lielāko daļu vārtu ielaidām no 16 metru zonas, neizsitām bumbu, nopelnījām pendeli – stulbas, bērnišķīgas kļūdas, par kurām kvalitatīvas komandas normāli soda. Varam būt laimīgi, ka Slovēnija otrā puslaika vidū apstājās, citādi katastrofa būtu bijusi vēl lielāka. Esam tajā punktā, kad ir jāmaina daudz lietu. Noteikti tuvākajās dienās man būs tikšanās ar prezidentu [Kasparu Gorkšu]. Būšu uz vietas. Un atklāti runāšu par to, kādi lēmumi jāpieņem nākotnē, jo šādi turpināties nedrīkst.
- Šaubāties, vai šim sastāvam ir kāda nākotne?
- Grūts jautājums. Un nevaru uz to atbildēt pareizi – bet ar šādu attieksmi, šādu uzvedību un šādu degsmi noteikti, ka nav. Pat ne tuvu. Pat ne tuvu! (Pauze) Jau pašā sākumā zināju, ka komanda nav tajā pašā līmenī [kā pārējās grupas izlases], bet ka tā atrodas tik tālu… Pret Poliju parādījām pilnīgi citu seju – arī Polija ir laba komanda ar labiem spēlētājiem, un redzējām gaismu tuneļa galā. Cerēju, ka nākamajās spēlēs būsim labāki, bet diemžēl tā nenotika. Labi esam aizvadījuši tikai vienu spēli – ar to nav pietiekami. Nākamā spēle būs pret Austriju – vēl smagāka spēle. Tad sekos Ziemeļmaķedonija. Katra komanda šajā grupā cīnās par labāko divnieku. Šādā veidā – noteikti nē [neredzu sastāvam nākotni]. Protams, nevaru tikai vainot visus citus. Arī es esmu atbildīgs par spēlētāju izvēli. Neskrienu prom un neslēpjos no tās. Ne jūsu, ne prezidenta, ne valdes locekļu priekšā. Pretinieku komandas noteikti ir labākā līmenī, bet mums ir jāspēj vairāk sarežģīt spēli pretiniekiem, nevis tikai izritināt sarkano paklāju – lūdzu, sitiet, cik vēlaties. Mēs slovēņiem bijām kā treniņpartneri. Katastrofa! Noteikti jūtos apkaunots. Šis man bija īpašs brīdis. Ne tikai jūsu, bet arī Slovēnijas publikas, Slovēnijas mediju priekšā. Nav viegli, bet mums ir jāpieņem visi šie fakti.
- Kad viss jau bija izšķirts, kādēļ neveicāt ātrākas maiņas, ātrāk neizlaidāt jaunos, negājāt uz risku?
- Man nebija maiņas kreisās malas aizsarga pozīcijā. Maksimenko savainojums daudz izmainīja. Ja Maksimenko nebūtu savainots, tad daudz ko varētu mainīt – arī izvietojumu, taču veiktās maiņas un Jagodinska iziešanas dēļ nebija risinājuma, ko likt kreisās vai labās malas aizsarga pozīcijās. Mums diemžēl nav izvēles iespēju. Daži spēlētāji nebija cerētajā līmenī. Mūsu doma noteikti nebija iesēsties aizsardzībā, bet gan spēlēt ar trim centra aizsargiem un augstu spēlējošiem malējiem aizsargiem, veidot divi pret vienu un trīs pret divi situācijas. Nedrīkstam atstāt Iličiču viens pret vienu. Ja viņu atstās vienatnē, tad viņš ar miljons procentu varbūtību kaut ko izdarīs. Un tad mums būs problēmas. Varbūt ar četriem aizsargiem problēmu nebūtu tik daudz, bet varbūt būtu vēl sliktāk – to nekad neuzzināsim. Taču no pieciem vārtiem trīs viņiem atdevām.
- Jurkovskis var spēlēt abās aizsardzības malās.
- Jā, zinu, ka viņš "Liepājā" spēlē kreisajā malā, taču mums puslaika pārtraukumā bija problēmas ar savainojumiem – daudzi gribēja maiņu. Bija ļoti smagi. Ja mums būtu iespēja izdarīt piecas maiņas, būtu perfekti. Tad vēl Tobera savainojums... Bija grūti ko mainīt. Otrajā puslaikā bijām nedaudz, ja var tā teikt, labāki – izmantot vārdu "labs" šādā spēlē gan nav pareizi, neapšaubāmi. Otrajā puslaikā Slovēnija ļāva mums spēlēt – tas ir fakts.
- Ja pēc dažām dienām būtu vēl trešā spēle, vai nomainītu visu vienpadsmitnieku?
- Grūti to izdarīt šādi. Tas nav "Play Station", "Football Manager" vai vēl kāda cita virtuālā spēle. Ja mums būtu trešā spēle pēc kārtas, tad es būtu ļoti nobijies, jo nevarējām paskriet jau tagad – 90 minūtes trīs spēlēs šajā līmenī… Noteikti būtu daudz izmaiņu.
- Ontužāns debitēja. Kā varat novērtēt viņu?
- Esmu ļoti priecīgs par viņu. Priecīgs par viņa degsmi un par to, ka viņš nebūt nebija nobijies. Izlasē ir spēlētāji ar 30, 40, 50 izlases maču pieredzi, kuri šajās divās spēlēs bija tik ļoti nobijušies, ka neticēju, ko redzu. Ontužāns laukumā devās ar smaidu sejā un parādīja, ka ir lepns būt latvietis un ir lepns spēlēt izlasē. Viņš ir perfekts piemērs, kādi mums ir vajadzīgi.
- Kādēļ nevienā spēlē nepiedalījās Polijas 1. līgas labākais vārtu guvējs Šabala?
- Mūsu plāns bija nedaudz cits. Otrajā puslaikā gribēju laist Uldriķi, bet tieši tad savainojumu guva Tobers, tāpēc mums vajadzēja citu risinājumu. Šodien runāju ar Šabalu, un viņš saprot, kāda bija mūsu vīzija šīm spēlēm. Zinu, ka viņš ir ļoti labs uzbrucējs, bet mums vajadzēja arī auguma centimetrus divcīņās, standartsituācijās – arī aizsardzībā pie saviem vārtiem. Tāpēc izvēlējos Gutkovski. Mūsu komandā ir daudzi ļoti svarīgi spēlētāji. Manā prātā ir arī citas spēles sistēmas, un ceru, ka varēsim kādu spēli aizvadīt arī ar diviem uzbrucējiem.
- Vai spēlētāju degsme un atdeve izlasē ir mazāka nekā klubos?
- Esmu redzējis daudz Virslīgas spēļu un domāju, ka tā ir tā pati problēma. Varbūt, varbūt būšu pārāk kritisks, bet nacionālā izlase ir nacionālā izlase - dažas lietas es tiešām nesaprotu un ceru, ka tās var mainīties. Ar daudz sarunām, motivējošām sarunām, dažādām lietām ģērbtuvēs un treniņos, taču neredzu, ka kāds šeit uzdrīkstētos spert pirmo soli – visu laiku to darīt nākas trenerim. Ne ģērbtuvē, ne laukumā neviens spēlētājs nesper pirmo soli. Spēlētāji ir pārāk introverti un galvenokārt skatās paši uz sevi. Ļoti grūti, ja komandā nav vajadzīgās harmonijas. Izlases krekls ir nozīmīgākais futbolista karjerā. Mūsu spēlētāju bāze nav liela, un, skatoties uz Virslīgas klubiem, gandrīz visi šie spēlētāji kādreiz ir bijuši izlasē. Viņiem tas varbūt nav tik būtiski. Bet man tas ir svarīgi. Jūs pārstāvat savu valsti, karogu, izlases kreklu. Acīmredzot nebiju pārāk veiksmīgs šādu emociju un šāda gara nodošanā spēlētājiem. Bez tā ir divreiz grūtāk. Kad būs labs rezultāts, tad arī būs labs komandas gars. Taču, kamēr nav laba komandas gara, nav arī labu rezultātu.
- Pirmais solis parasti jāsper kapteinim.
- Dažreiz jā, bet kapteinis un līderis var būt arī dažādas personas. Noteikti, ka Vaņins ir kapteinis. Pirms nometnes pieņēmu lēmumu, ka nākotnē ar spēlētājiem izdomāsim, kurš būs kapteinis, kuram spēlētāji tic un kuru ciena. Vaņins bija tāda persona. Vaņins ir uzticams, bet ar Koliņko kungu izlēmām iespēju dot Šteinboram, jo viņš Polijā ir starp vadošajiem vārtsargiem, kamēr Vaņins jau pusotru gadu klubā ir uz rezervistu soliņa. Tas ir diezgan loģiski. Taču mēs zaudējām kapteini.
- Kāds ir izlases mērķis, ko cerēts sasniegt atlikušo sešu spēļu laikā šajā ciklā?
- Labi zināt, ka jau pašā sākumā pirmajā preses konferencē teicu, ka mums bija plāns, ko darīt nākamajos trīs gados. Viena no lietām bija jauno iesaistīšana, kuriem ir īpašības kļūt par labiem spēlētājiem. Varbūt tas notiks agrāk nekā domājām. Tas ir viss, ko šobrīd varu pateikt. Tuvākajās dienās tikšos ar prezidenta kungu, došu savas idejas. Šobrīd tam vēl ir par agru, un, godīgi sakot, esmu pārāk vīlies par rezultātu un visu pārējo. Bet noteikti kaut kas ir jāatrod, jo šādi turpināt spēlēt nav iespējams. Neskrienu prom no atbildības. Ja problēma esmu es, tad situācija ir skaidra. Taču arī iepriekšējie periodi parādīja, ka tas ir liels jautājums, jo rezultāti nebija tik veiksmīgi neatkarīgi no tā, kurš treneris bija pie rezervistu soliņa. Otra lieta ir spēles modeļa radīšana par to, kādiem spēlētajiem ir jāspēlē izlasē. Jāpieņem lēmums kopā ar prezidenta kungu un valdes locekļiem.
- Vai jau šobrīd ir sakrājies tik daudz notikumu, lai būtu vēlme par Latvijas izlases posmu sarakstīt grāmatu vai dziesmu? [Stojanovičs nodarbojas gan ar mūziku, gan grāmatu rakstīšanu – A.S.]
- (Domā) Pēdējo četru mēnešu laikā daudz kas ir noticis. Noteikti ne pietiekami, lai grāmata būtu ar pozitīvām beigām. Tāpēc šobrīd labāk vēl nerakstīt, jo nav nekā laba bez 70 minūšu spēles pret Poliju. Šobrīd neko negribu rakstīt, vien to, ka uzņemos un visi uzņemas savu daļu atbildības un centīsimies palīdzēt, cik vien iespējams, lai parādītu savu maksimumu un Latvijas futbolu paceltu citā līmenī, jo redzam, ka šobrīd atšķirība ir liela. Beigās nesaprotu spēlētājus, kā var nebūt vēlmes sevi parādīt pret labākajiem spēlētājiem pasaulē.
- Varbūt Polijas spēle radīja mānīgu iespaidu par izlases spējām.
- Tas ir patiešām gudrs jautājums. Ļoti gudrs un loģisks. Varbūt, ka tā arī bija. Varbūt, ka, lai ari nebijām slikti, arī poļi neaizvadīja labu spēli. Zinu, ka Polijai dažas dienas pirms spēles bija problēmas ar veselību, daudziem bija paaugstināta temperatūra. Taču tajā pašā laikā arī mēs noteikti spēlējām kompaktāk, ar lielāku atdevi. Pirms šīs spēles runājām. Veicām skaidru analīzi, kā Izraēla un Slovēnija spēlēs. Taču spēlētāji laukumā neizdarīja pat 30% to lietu, ko viņi redzēja un ko izdarījām treniņos. Varam zaudēt spēli, bet ir jāciena tas, par ko runājām. Varbūt viņi jau ir atvaļinājumā, domā par klubu maiņu, viesnīcā katru dienu zvana menedžeri, visu laiku pavada telefonos, bet, uzkāpjot uz laukuma, tik un tā ir jāparāda labākais sniegums. Visi varam būt priecīgi, jo latvieši ir pieklājīgi - šeit visi skatītāji aplaudē par katru iespēju. Tikmēr manā valstī pēc šādas spēles nevarētu iziet ārā uz ielas. Varbūt, ka viņi to nejūt, ka viņiem apkārt klājas viegli. Manā valstī pēc tādas spēles iziet uz ielas nebūtu iespējams. Slovēnija ir labāka un šodien arī bija labāka, bet zaudēt šādi…
- Fani pēc trešajiem vārtiem pārstāja atbalstīt un pameta sektoru. Ja jūs būtu skatītājs, kurā minūtē pamestu tribīnes?
- Es nevaru pamest spēli. Šī ir mūsu darba daļa – arī ciest kopā ar faniem. Viņiem ir visas tiesības darīt šādi, teikt sliktus vārdus, iet prom, bet mums jāsaprot, ka labs atbalsts būs tad, kad būs labs sniegums un labi rezultāti. Šeit biju uz hokeju, uz basketbolu. Zinu, ka latvieši ir sporta nācija un ciena to, kad spēlē labi un laukumā atdod sevi visu. Viņiem ir visas tiesības pamest stadionu. Šobrīd varu tikai savā vārdā atvainoties faniem, kuri turpina ticēt arī šajos smagajos laikos un kuri mūs turpina atbalstīt. Īpaši jaunieši, kuri nāk skatīties uz spēlētājiem kā uz elkiem. Ir jābūt pilnīgi citai pieejai, jo šis ir darbs, nevis hobijs. Brīžiem jūtu, ka spēlētāji ierodas Latvijas izlasē, lai spēlētu labā stadionā pie pilnām tribīnēm, bet tad varētu atgriezties savā komforta zonā klubā, kur saņem algu, kamēr te ir tikai prēmijas.
Esmu ļoti vīlies, jo pievīlu visus jūs, visus līdzjutējus. Gaidīsim labāku periodu. Tas nebūs viegli. Zinu, ka tas nebūs viegli.
Nekas jau nav vieglāk,kā kritizēt.Palasīju komentus un nevienā neatradu domu graudus,kāpēc šobrīd ir tā kā ir.Mums te visiem nepatika Starkova autobuss,Pahara nedaudz uzlabotais Starkova modelis.Kā līdzjutēji gribēja,notika kārtējā trenera maiņa.Atnāca Patelainens,brīnumi nenotika,jo gada laikā komanda,kuras filosofija bija spēle no aizsardzības,nevar un neprot pārkārtoties uz uzbrukuma futbolu,vienkārši tāpēc,ka nav tik meistarīgu spēlētāju.Nevienam neatklāšu Ameriku,ja pateikšu,ka aizsargāties un atsisties ir daudz vieglāk,nekā veidot.Nu treneris ir slovēnis,kurš arī vēlās izveidot no kokainiem futbolistiem komandu ,kura spējīga uzbrukt.Rezultātā nav ne uzbrukums,ir vēl trakāk.Komanda vairs neprot aizsargāties.Lūk ,rezultāts šai saucamajai pārbūvei.Šobrīd mēs stāvam pie Latvijas futbola izlases drupām un ir jāizvēlās,ko un kā būvēt,Tikai ir jānovērtē to,kāds ir materiāls,lai uzbūvētais atkal nesabruktu kā kāršu namiņš pie pirmā spēcīgā vēja pūtiena.Apmēram tā.Un gribās teikt,ka līdzjutēju nopelns tā futbola sagraušanā,kurš mums bija,ir visai ievērojams ar saviem "Starkovu nost!,Paharu nost,Patelainenu nost"Nu esam pie drupām,ko jūs tagad gaudojat un rejat.Palīdziet būvēt jaunu izlasi!!!Varbūt Kļaviņam uzticēt izlases trenēšanu,viņš taču spēlēšot uzbrukuma futbolu.Lūk kur mēs esam nonākuši ar savu diletantismu.
PS.Negribēju atkārtoties,tāpēc arī zem šī raksta ieliku jau galvenajā rakstā par spēli uzrakstīto komentu.
Ir jāskatās realitātei acīs.
Stojanovičs runā arī par veselīgu patriotismu un labu mikroklimatu izlasē? Nu, pasakiet godīgi, kā var būt Latvijas izlasē patriotisms un vēlme sevi pierādīt laukumā un ar cieņu pret valsti, tautu un Latvijas karogu, ja latviešu tur tradicionāli ir ļoti maz?
Nu, nav tās cieņas!
Paskatieties vēlreiz, kā vakar mūsu izlases "latvieši" dziedāja himnu! - tas bija traģiski kā bērēs... Tā vien liekas, ka viņi negrib spēlēt un pārstāvēt valsti, kas nav viņu valsts viņu sirdīs.
Viņiem ir pilnīgs vienalga. To spilgti arī parādīja vakardienas epizode pie rezultāta 0:2, kad tika nozīmēts soda sitiens uz mūsu izlases vārtiem,- tur bija kāds jampampiņš, kurš atļāvās vēl paņirgt par savu varonību pieturēt un nogāzt pretinieku soda laukumā.
Un daudz tādu pretīgu iespaidu vakardienas spēlē, kur varēja vērot lv brīnumdaru pofigismu un bezatbildību.
Es nezinu, kāds mikroklimats valda izlasē, bet ar galvām un domāšanu tur ir lielas problēmas. Pārējās bēdas ir pakārtotas...
Ieskats un daži secinājumi par vakardienas spēli arī te:
Vienpadsmit Slovēnijas aitas saplosīja...
Mikroklimats, atdeve, patriotisms? Laizāns, Solovjovs. . . tamlīdzīgi, šaubos vai viņiem sirds deg par Latviju!!!
Stojanovičs ir redzējis spēli, tas uzreiz skaidrs.
visspilgtākā epizode šteinboram pie otrā gola...tur taču acīmredzams, ka pat negrib ķert...vienkārši nokrīt, lai gan bija balsta lēcienā
https://www.youtube.com/results?sea...
https://www.youtube.com/watch?v=oIu...
Futbols no aizsardzības uzreiz nav autobuss.
Līdzīgi kā uzliekot 3-4-3, Tu neesi totālais futbols un uzliekot 5-4-1, neesi autobuss.
Uzbrūkoša futbola mentalitāte un filozofija uzreiz nav uzskatāma tā vienkārši par kļūdainu un ilgtermiņā pieturoties pie filozofijas un sava konkrēta rokraksta, rezultāti var būt gaidāmi.
Lielākā nesapratne un dusmas personigi man:
1) attieksme un cīņas spara trūkums
2) fiziskā sagatavotība, jo izskatamies tā, it kā 2x nedēļā paspārdītu bumbu un fizisko sagatavotibu netrenētu vispār
Lieta jau... nu vismaz man, slēpjas tieši šeit...
Ka nav jau fiziskā spēka un nav mentālās sagatavotības.
Nav paša sākuma un pamata!!!!
Uzbrūkošs/aizsardzības tipa futbols???
Mēs TIK TĀLU TIKUŠI NEESAM, lai pat to maz galvu lauzītu.
Ir šīs te... pirmās un svarīgākās lietas, bez kurām visa pārējā plānošana ir, piedod, klozetē nolaižama
Bet spēlētāju meistarības sastāvdaļa ir visupirms jau elementāra fiziskā sagatavotība.
Un kopā ar tehnisko meistarību tad arī mentālā sagatavotība.
Taktiku te var uberīgo aizsardzības superfutbolu sadomāt, bet ja nevar pavilkt kājas pa laukumu, dažbrīd jūtams pofigims, dažbrīd bail no bumbas... visa tā taktika ir pupu mizas.
Noliekam šiem mūsu tautu dēliem pretī... nez... Džordanu Hendersonu, Arturo Vidālu, vai kaut uzbrūkošos Olivjē Žirū un K.Ronaldu... fiziski zirgi pret kleperiem, atvainojos.
Nevienu negribas nozākāt un nevienu čali individuāli ar samazgām apliet, jo gan jau (es vismaz ceru), ka tā jau šiem grūti.
Bet nu ir kā ir. Un līdzīgi kā te cits lietotājs izteicās, man ir līdzīgi - ar kritiku ilgi biju maigs. Bet visam savs mērs.
Tā pat kā atvainojos par tādu salīdzinājumu ar tādas klases večiem. Vakar mums visādā ziņā vidēji slovēņi parādīja, ka mēs tīri fiziski nevelkam.
Bieži vien arī kā izskatījās uzbrukumā nekustamies un nemeklējam brīvās zonas un ieskrējienus, jo nav jau spēka.
Neesmu skatījies atkārtojumu, bet vai tik mūs arī 5jos vārtos nepaņēma uz ātrumu, jo vārtu guvējs izrādījās pilnīgi brīvs, lai gan piespēles autors otrajā flangā, runāsim atklāti, jau pailgi bija sabremzējies. Labi, te arī par mārkingu, tīri aizsarga pozicionālo spēli kā tehniskās meistarības līmeni var runāt, bet nu tomēr.
Pag, paga, paga... Vai futenē tagad ir trīs periodi?