A.Uldriķis atklāti par Indriksonu, Kļaviņu, "Skonto" krahu (1. daļa)

Askold, tu esi bijis gan futbola žurnālists, gan futbola funkcionārs JDFS "Alberts", gan "Skonto" direktors, gan arī esi perspektīvā futbolista Roberta Uldriķa tēvs. Ir daudz tēmu, par kurām runāt un to arī šīs intervijas laikā darīsim, bet sākšu uzreiz ar lūgumu atgriezties tālākā vēsturē un izskaidrot kutelīgo situāciju - proti, kā žurnālists veltīji vairākus kritiskus un pat apsūdzošus rakstus LFF bijušā preses sekretāra Krišjāņa Kļaviņa virzienā, un šī pozīcija sakrita ar LFF un tās vadītāja Gunta Indriksona pozīciju, bet vēlākos gados mainīji darbības sfēru un vismaz uz laiku kļuvi principā par Indriksona kompanjonu "Skonto". No malas neizskatās labi. Tāpēc vēlētos dzirdēt plašāku skaidrojumu, tostarp ētiskās puses atspoguļojumu no tava skatu punkta.
Kad strādāju par žurnālistu, iznāca kritizēt daudzus. Centos izteikt šo kritiku patiesi un konstruktīvi. Tā, piemēram, biju viens no aktīvākajiem Gerija Džonsona kritiķiem pie Latvijas izlases stūres un piedāvāju reālu alternatīvu – Aleksandru Starkovu. Un beigās man izrādījās taisnība, jo Starkovs pārņēma Latvijas izlasi un aizveda to uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Apstiprinājās arī manas priekšnojautas Džonsona gadījumā - labs treneris, bet tobrīd nebija piemērots Latvijas izlasei, ko viņš vēlāk apliecināja Anglijas klubos. Svaigāks piemērs ir Kārlis Villerušs, kura virzienā raidīju daudzas kritiskas bultas, kad viņš vadīja futbola klubu "Rīga", tomēr šī kritika bija pelnīta un pamatota, tāpēc mums saglabājās labas attiecības un mēs varējām sekmīgi strādāt kopā "Skonto".

Runājot par to, kā kļuvu par "Skonto" direktoru, šo piedāvājumu izteica Tamazs Pertija kopā ar Vladimiru Koļesņičenko. Pēc 2012. gada sezonas "Skonto" pameta treneru štābs un daudzi futbolisti, jo klubs bija ieslīdzis pamatīgos parādos, taču Pertija un Koļesņičenko nolēma izglābt grimstošo kuģi. 2013. gada 10. februārī viņi uzaicināja mani, jo steidzami vajadzēja sakārtot "Skonto" dokumentus - tuvojās sezona, licencēšana... Iepriekšējais kluba direktors Antans Sakavicks posās prom, bet menedžeris Ingus Proboks (lai viņam vieglas smiltis!), kurš kārtoja daudz „papīra lietu”, smagi slimoja. Vienīgi pēc tam, kad jaunajā amatā nostrādāju vairākas dienas, Indriksons uzzināja, ka esmu kļuvis par "Skonto" direktoru. Tolaik viņš bija pagājis nedaudz malā no sava mīļotā kluba, un tajā kā prezidents darbojās Koļesņičenko.

Vai tiešām ir iespējams, ka bez Indriksona ziņas notika jelkādas darbības “Skonto”? Tam ir grūti noticēt.
Viņš ikdienā aktīvi sekoja līdzi kluba "Skonto" dzīvei, taču ne visiem lēmumiem un ne vienmēr. Piemēram, 2014. gada vasarā par "Skonto" valdes locekli kļuva Igors Zaicevs, kurš atļāvās par velti uz Čehiju atlaist vienu no vadošajiem spēlētājiem Ruslanu Mingazovu, pilnībā pievāca daļu no Valērija Šabalas transfēra maksas un tā tālāk. Juridiski Indriksonam piederēja ļoti maza daļa no kluba "Skonto" daļām.

Un tomēr par attiecībām ar LFF prezidentu. Kļaviņš teica un joprojām apgalvo, ka tu pildīji Indriksona pasūtījumu, rakstot par totalizatora skandālu.
Kāpēc gan Indriksonam vajadzēja tādu pasūtījumu? Lai nomelnotu toreizējo LFF preses sekretāru?! Kaut kas nelīmējas kopā.

Tagad runas par atdotām un sarunātām spēlēm izplatās regulāri, vietā un nevietā ar aizdomām tiek uztverti atsevišķu spēļu rezultāti. Tomēr toreiz, 2006. un 2007. gadā, tā daudziem bija nezināma un neskaidra sfēra. Nebija saprotams, kā netīrās spēlītes atklāt un pierādīt, kā sodīt vainīgos. Indriksons organizēja privātu izmeklēšanu un savāca faktus, taču skaidrs, ka šādā veidā iegūtie pierādījumi nedrīkstēja tikt oficiāli publiskoti. Centos atspoguļot šīs lietas, cik vien izvērsti bija iespējams, lai jau iedīglī apkarotu bīstamo sērgu, bet diemžēl to neizdevās izdarīt. Tolaik pat daži sporta žurnālisti nespēja apjēgt, ka Latvijas futbolā ir iespējamas sarunātas spēles, kas vēlāk izplatījās arī citos sporta veidos. Indriksons piedraudēja negodīgajiem spēlmaņiem, aprunājās ar Gavrilovu, taču drīz vien spēļu rezultātu pieregulēšana turpinājās ar vēl lielāku sparu. Priecē, ka pēdējos gados Virslīga ir kļuvusi tīrāka, tomēr šajā cīņā par godīgu spēli vēl nevajag ieslīgt pašapmierinātībā - uzvarošās beigas nav pienākušas.

Pag, vai pareizi saprotu, ka Indriksons šos savāktos faktus tev regulāri piespēlēja? Vai starp jums toreiz bija sevišķi draudzīgas attiecības?
Nē, regulāri nebūtu pareizais vārds, jo Indriksons par sarunātajām spēlēm sniedza man divas intervijas, turklāt darīja to vienīgi pēc tam, kad bija veicis pamatīgu izmeklēšanas darbu. Sanāca, ka "Sporta Avīzē" bieži intervējām Indriksonu, jo viņš vairāk nekā 20 gadus vada Latvijas Futbola federāciju un ļoti ilgi pildīja prezidenta funkcijas arī klubā "Skonto", kas 15 gadus uzvarēja Latvijas čempionātā. Indriksonam nemitīgi radās aizvien jaunas idejas, un viņš mācēja interesanti pasniegt tās. Loģiski, ka viņš biežāk nekā citi futbola funkcionāri nokļuva "Sporta Avīzes" slejās. Un tas nebūt nenozīmē, ka intervijās miegaini uzklausījām Indriksona teikto – jums vajadzēja redzēt, kā viņš uzvilkās pēc neērtiem un provokatīviem jautājumiem. Starp citu, kad par čempioniem kļuva Liepājas un Ventspils klubi, mums parādījās intervijas ar to prezidentiem. Publicējām arī plašu sarunu ar Oļegu Gavrilovu, kad radās aizdomas par viņa piepelnīšanos totalizatoros.

Provokatīvi jautājumi ir kaut kas viens, bet vai Indriksonam veltīji arī kādu kritisku publikāciju vai uzskati, ka “par slikto” viņš kļuva tikai pēc tavas žurnālista karjeras beigām?
Kad strādāju par žurnālistu, centos nevis kritizēt kādu personīgi, bet gan analizēt un nepieciešamības gadījumā kritizēt rīcību un tās rezultātus. Tad pēc šīm publikācijām apvainojās gan Latvijas futbola dzīves vadītāji, ieskaitot Indriksonu un Mežecki, gan arī viens otrs Latvijas sporta dzīves vadītājs... Par žurnālistu beidzu strādāt 2010. gadā, un līdz tam laikam Indriksonam vēl bija nauda un iespējas attīstīt dažādus projektus – tika būvēti laukumi ar mākslīgo segumu, attīstījās "Ķeizarmeža" sporta komplekss, kur kādreiz bija pat halle ar piepūšamo jumtu, Virslīgā spēlēja desmit laba līmeņa klubi, "Ventspils" aizkļuva pat līdz grupu turnīram Eirokausos... Skaidrs, ka LFF kongresos visi lielā vienprātībā atbalstīja Indriksonu. Vēlāk viņš vairs nevarēja svaidīties ar naudu futbolā, un sākās problēmas, tāpēc daudzu acīs kļuva “par slikto.”

Kādas tev šobrīd ir attiecības ar Kļaviņu? Kā uztvēri viņa kandidēšanu uz LFF prezidenta amatu?
Pagājušā gada vasarā pusdienoju Olimpiskajā sporta centrā, un Kļaviņš pēc nesenās neievēlēšanas pats pienāca pie mana galdiņa, pasniedza roku sveicienam un apsēdās draudzīgi parunāties, lai gan iepriekš gadiem vairījās no sarunas. Apsveicami, ka viņš cītīgi pastrādāja LFF kļūdu un neizdarību apsekošanā. Tomēr skaidrs, ka viņš nebija nopietns konkurents Indriksonam prezidenta vēlēšanās. Krišjānis patiešām ļoti mīl futbolu, tomēr nepiedodami ir tas, kā viņš sabojāja šo spēli Latvijā ar nelikumībām totalizatoros. Gribētos cerēt, ka kādreiz vecumdienās Krišjānim skaļi ierunāsies sirdsapziņa, un viņš kaut ko pastāstīs par savu darbošanos, jo tā būtu ļoti saistoša lasāmviela.

Tu esi par 100% pārliecināts, ka Kļaviņš toreiz darīja netīras lietas? Vari iedot spilgtāko faktu, vēlams – pierādāmu? Jo LFF pirms 2016. gada vēlēšanām totalizatoru sakarā kaut kā samocīti un neveikli mēģināja parādīt Krišjāni sliktā gaismā.
Esmu pilnībā pārliecināts, jo tolaik bija ļoti plaša informācija no dažādiem avotiem. Viņa organizētās netīrās lietas tagad uztveru kā aksiomu. Tās tika pierādītas pirms desmit gadiem, kad par šo tēmu publicēju vairākas intervijas un analītiskus rakstus. Visspilgtāk atmiņā palicis komiskais fakts, ka Krišjānis, tolaik vēl LFF preses sekretārs, aptuveni 200 reižu mēnesī sazvanījās ar Gavrilovu. Cik bieži tu sazvanies ar sievu vai labāko draugu? Protams, vainas pierādījums nav šis skaits, bet gan sarunu saturs. Tolaik tās varēja noklausīties nesankcionēti, tāpēc Indriksonam bija grūti savākt un publiskot neapstrīdamus pierādījumus. Federācija mierīgi pieņēma Kļaviņa atlūgumu, un viss pamazām noklusa. Skaidrs, ka tādēļ pēc 10 gadiem LFF radās grūtības ar viņa vainas pierādīšanu. Bet šis nav vienīgais gadījums, kad federācija izvēlējās iecietīgu stratēģiju, par ko vēlāk nācās samaksāt ar skaļāku skandālu.

Labi, ejam tālāk. Nupat “Sporta Avīzē” tika publicēti tavi domu graudi nu jau intervējamā statusā. Proti, pastāstīji avīzei par “Skonto” krahu. Sacīji, ka šī “grēksūdze” nāk tik vēlu, jo līdz pēdējam ticēji, ka klubs varētu tikt glābts. Man no malas gan šķita, ka šīs cerības zuda ievērojami agrāk – kad klubs mēnešiem nepildīja savas saistības, riskēja ar Virslīgas licences nesaņemšanu un galu galā arī palika ārpus Virslīgas. Nezinu, vai, ja tu sāktu publiski par to runāt agrāk, kaut kas no tā mainītos, bet tomēr – nebija tā, ka kā kluba direktors vairāk vai mazāk samierinājies ar esošo situāciju un nedarbojies proaktīvi?
Klubu varēja izglābt sen, un ticu, ka to var izdarīt joprojām. Ja vien varēšana sakristu ar gribēšanu... Viens no aktīvākajiem glābējiem Vladimirs Koļesņičenko vēl nesen stāstīja man, ka norēķināsies ar kreditoriem, un "Skonto" turpinās darboties. Un neesmu vienīgais, kuram viņš to stāsta. Skaidrs, ka tagad glābšana ir kļuvusi grūtāka nekā brīdī, kad klubam bija tiesības spēlēt Virslīgā un Eirokausos. Tanī laikā darbojos iespējami aktīvi, lai noturētu grimstošo kuģi virs ūdens, bieži vien paveicot šķietami neticamo. Vienīgi iepriekšējā sezonā nedaudz atgāju no organizatoriskajiem darbiem. Pirmajā līgā to bija mazāk, turklāt vienojāmies ar Koļesņičenko – viņš ierosināja nesaspringt direktora darbā, taču tūlīt, tūlīt atdos man parādu, un tad turpināsim aktīvi strādāt kopā "Skonto" reanimēšanā. Janvārī viņš apliecināja, ka šāda situācija joprojām paliek spēkā, un solīja iedot naudu nākamajā nedēļā...

“Sporta Avīzei” minēji, ka “Skonto” vadība tev palikusi parādā 14 tūkstošus eiro. Par kādu periodu šis parāds sakrājies?
Šī summa sakrājās par 2015. un 2016. gadu, un tādu skaitli mēs juridiski nofiksējām pagājušā gada vidū. Tomēr patiesībā parāds ir daudz lielāks, taču tās naudas summas ir apsolītas vīru sarunās un nav nofiksētas uz papīra. Tur ietilpst, piemēram, prēmijas no futbolistu pārdošanas summām, no veiksmīgajām darbībām stadionā.

Tai pašā “Sporta Avīzes” publikācijā stāsti, ka “Skonto” pat krīzes 2015.-2016. gadā saņēma labu naudu par futbolistu pārdošanu un izīrēšanu, par Eirokausiem, par komandas dalībnieku startu Latvijas izlasē, tāpat apgalvo, ka Indriksons šajos gados bija kluba tuvumā. Nespēju saprast, kāpēc tādā gadījumā Indriksons nenovirzīja iegūtos naudas līdzekļus “Skonto”? Vai tiešām īstermiņa ieguvums viņam šķita svarīgāks par kluba pastāvēšanu ilgtermiņā? Viņš taču teorētiski ir uzņēmējs – kā kaut ko tādu varēja pieļaut?
Diemžēl tas kļuva par vienu no smagākajiem enkuriem "Skonto" kuģim. Var saprast Indriksonu, kurš kādreiz neskopojās ar personīgu līdzekļu tērēšanu savā klubā. Pienāca laiks, kad viņš vairs nevarēja to darīt, bet tieši otrādi – gribēja saņemt kaut ko atpakaļ. Tādēļ "Skonto" palika bez naudas, kas bija vitāli nepieciešama ikdienas tēriņiem un arī iekrāto parādu dzēšanai. Radās situācija, ka kluba prezidents vairs nevarēja domāt par ilgtermiņa stratēģiju. Galvenais bija nodzīvot kārtējo dienu. Ar jebkādiem līdzekļiem – solījumiem, meliem, steidzamo darbu atlikšanu uz rītdienu...

“Sporta Avīzes” publikācijā tu saki, ka “klubā nauda it kā nāca, taču kaut kur pazuda”. Tātad nauda pazuda Indriksona kabatā, viņam vēloties atgūt mazu daļiņu no savulaik ieguldītā?
Tā varēja nojaust. Vislielākās summas no kluba ienākumiem nonāca Koļesņičenko rīcībā, bet varēja nojaust, ka viņš no tām paturēja maz. Par naudas “pazušanu” vairāk varētu pastāstīt pats Koļesņičenko.

Un tomēr paturpinot šo pašu tēmu. Cik saprotu, “Skonto” netika izglābts aptuveni pusmiljona eiro parāda dēļ. Vēsturiski Indriksonam tā ir bijusi ja ne gluži sīknauda, tad tomēr ne tā lielākā nauda. Vai var nojaust, ka Indriksonam šobrīd ir slikta finansiālā situācija?
Pusmiljons ir tikai augšējā daļa parādu aisbergam. Jā, likvidējot to, "Skonto" varēja funkcionēt tālāk, bet patiesos parāda apmērus zina vienīgi Indriksons. Kādreiz viņš teica, ka ar naudas ieguldīšanu klubā "Skonto" ir vairāk nekā desmit miljonu eiro mīnusā. Runā, ka arī viens otrs bijušais "Skonto" futbolists ar prāvas naudas summas aizdošanu iesaistījās kluba izglābšanā.

Par Indriksona finansiālo situāciju būtu jāvaicā viņam pašam. Vispārzināms fakts ir tas, ka kādreiz viņš atradās Latvijas desmit turīgāko cilvēku sarakstā, taču tā sen vairs nav. Tagad Indriksonam vairs nav tik ciešu saikņu Latvijas politikas un biznesa elitē kā pirms 15–20 gadiem. Indriksons ir sastrīdējies ar daudziem, tostarp arī ar mani. Pirms diviem gadiem noteicu, ka nerunāšu ar viņu, kamēr viņš neatvainosies par meliem un apvainojumiem manā virzienā. Savu apņemšanos ievēroju, ignorējot viņa zvanus un īsziņas telefonā.

Kas konkrēti notika pirms diviem gadiem?
Apnika Indriksona negatīvisms, apmelojumu gūzma, ko viņš nepelnīti izteica man un citiem par mani. Divus gadus varonīgi turēju klubu "Skonto" virs ūdens, sakārtoju "Skonto" stadiona apsaimniekošanu un palīdzēju tā pārdošanā... Pretī saņēmu atalgojuma parādus, to atdošanas solījumus, kuros tonis kļuva arvien neiecietīgāks.

Par pēdējo pilienu kļuva vēlme piespiest manu dēlu Robertu iesaistīties jaunajā "Skonto akadēmijas" projektā. Indriksons ar Raimondu Laizānu izdomāja, ka perspektīvo Latvijas jauniešu grupa dzīvos siltumnīcas režīmā – nespēlēs Latvijā, bet gan braukās pa ārzemju turnīriem. Šai idejai nebija nekāda pamatojuma. Viņi teica, ka visiem būs jāparaksta līgumi uz pieciem gadiem. 17 gadu vecumā parakstīt piecu gadu līgumu ar mistisku jaunatnes klubu!? Ar tādu, kurš negrasījās spēlēt pieaugušo čempionātā. Skaidrs, ka atteicāmies līdz 22 gadu vecumam spēlēt pie jauniešiem. Loģiskāk būtu, ja šie jaunieši togad spēlētu "Skonto" dublieros, labākos laiku pa laikam piesaistītu pirmajai komandai. Bet kluba piramīda tika sagrauta. Murgainais projekts pastāvēja aptuveni pusgadu, un visi sāka izklīst – aizgāja treneri Andrejs Kaļiņins un Staņislavs Olijars, uz citiem klubiem pārgāja tādi spēlētāji kā Nils Puriņš, Aleksejs Davidenkovs un Ēriks Šilings, atpakaļ uz Lietuvu pārcēlās Artjoms Gončarenko, daži vispār pameta futbolu... Iepriekš līdzīgi sabruka dīvainais "Skonto" internāta veidojums.

Pertija gribēja paņemt Robertu uz "Skonto" pirmo komandu. Saskaņojām profesionālā futbolista līgumu un bijām gatavi parakstīt to, taču dienu vēlāk toreizējais prezidents Villerušs paziņoja, ka tajā jāveic vēl dažas izmaiņas. Satikāmies vēlreiz, vienojāmies par visu, toreizējais "Skonto" sporta direktors Mihails Ļebedevs pat apsveica mani ar dēla pievienošanos "Skonto" komandai, taču kāds atkal pateica, ka šāds līgums neder. Tā lietas netiek kārtotas. Nolēmām, ka viņš pāries uz "Mettu".

Sacīji, ka Indriksonam vairs nav tādu kontaktu biznesa un politikas vidē kā agrāk un to, ka viņš sastrīdējies ar daudziem. Vai tev ir skaidrība, kas tieši viņam “nojuka”? Lieli kredīti treknajos gados?
To gan nezināšu atbildēt. Varbūt žurnālisti ekonomikas nodaļās ir pētījuši to. Bet vislabāk būtu pavaicāt to pašam Indriksonam.

Vai, tavuprāt, Indriksons nav vadījis un nevada LFF savtīgos nolūkos?
Mums sanāk daudz jautājumu par Indriksonu... Nevaru apstiprinoši atbildēt uz šādu jautājumu, jo manā rīcībā nav faktu vai pierādījumu, ka tā patiešām notika vai notiek. Tos nespēja savākt pat Kļaviņš dedzīgajā priekšvēlēšanu cīņā.

LFF budžets šogad ir vairāk nekā septiņi miljoni eiro. Šīs summas izlietojumu kontrolē LFF valde, vēlāk izvērtē LFF revīzijas komisija, kā arī tiek veiktas pārbaudes no starptautisko organizāciju puses. Indriksons nevar vienpersoniski izlemt par kaut kādas naudas summas tērēšanu. Drīz būs kārtējais LFF kongress, un gribētos dzirdēt atzinumu, ka, piemēram, vairāk nekā miljons eiro neveiksmīgajā "Futbola māju" projektā tika iztērēti apdomīgi un pareizi. LFF publiskotā tāme nepārliecināja par to...

Pirms runājam par LFF, vēl mazliet atgriežoties pagātnē, vai “Skonto” senākos gados neguva kādas priekšrocības pret citiem Latvijas futbola klubiem? Runāju par laiku, kad biji žurnālists un Latvijas izlase bija “Skonto” bāzes klubs.
Bija laiks, kad rakstīju tādas publikācijas kā "Tiesneši atkal par "Skonto"". Bet tiesneši vēlāk palīdzēja arī citiem, un rakstīju arī par to. Laikā, kad Latvijas izlases kodolu veidoja "Skonto" futbolisti, treneri, ārsti un masieri, federācija kā allaž rūpējās par maksimāli labiem apstākļiem valstsvienībai un tādējādi neviļus iznāca rūpēties arī par "Skonto". Daži saasināti uztvēra šo palīdzību organizatoriskos jautājumos, taču galarezultāts iznāca sekmīgs, jo 2004. gada Eiropas čempionātā nokļuva izlase, kuras kodolu veidoja "Skonto".

Tātad mērķis attaisno līdzekļus?
Tās organizatoriskās priekšrocības nebija tik lielas, ka būtiski ietekmēja citu klubu dzīvi, rezultātus. Federācija nāca pretī "Skonto", kad izlases interesēs vajadzēja pārcelt kādu spēli un tamlīdzīgi. Ja notiktu kaut kas ārkārtējs, tad citu klubu īpašnieki būtu pirmie, kas skandinātu trauksmes zvanus.

Pabeigsim "Skonto" tēmu. "Skonto" nesaņēma licenci startam 1. līgā un, noprotams, 2. līgā arī nestartēs. Vai "Skonto" ir pilnībā "miris" vai varam sagaidīt mēģinājumus to reanimēt caur 1. līgas "sadraudzības" komandu RTU/"Skonto Academy"?
Sociālajos tīklos joprojām tiek uzturēts mīts, ka "Skonto" turpina funkcionēt. Jā, zinu, ka zem minētās izkārtnes ir apvienotas divas komandas, kas pērn spēlēja 1. līgā: "Skonto" un RTU. Tāds reanimācijas mēģinājums teorētiski ir iespējams, taču skaidrs, ka šāds veidojums nevarēs uzdot sevi par piecpadsmitkārtēju Latvijas čempionu. Domāju, ka federācija nepieļaus to.

Sarunas otrajā daļā lielākoties būs izlasāmas Uldriķa domas par LFF darbu, taču tāpat tiks apspriests jaunatnes futbols, "Skonto" stadions, kā arī Uldriķa dēla Roberta pāreja no "Mettas"/LU uz RFS.