Višņakovs: "Galvenais bija neatgriezties Latvijā"

Kad tiek runāts par Latvijas futbola izlases līderiem, allaž uzpeld vieni un tie paši vārdi. Cauņas & Co. kompānijā ēnā ir valstsvienības labās malas pussargs Aleksejs VIŠŅAKOVS (28), kurš ar 45 mačiem izlasē ir viens no pieredzējušākajiem futbolistiem. Arī atlases cikla pirmajā mačā pret Grieķiju tieši Višņakova veiksmīgais reids un ielaušanās grieķu soda laukumā sarūpēja mūsējiem tiesības sist 11 metru soda sitienu, kuru realizēja Cauņa. Sportacentrs.com pirms Latvijas izlases došanās uz Bosniju tikās ar Alekseju, lai runātu gan par Latvijas izlasi, gan rīdzinieka karjeru ārzemēs – šovasar Polijas ekstralīga tika nomainīta pret Krievijas 1. divīziju..

- Ar 45 aizvadītām spēlēm esi vispieredzējušakais izlases pamatsastāva futbolists starp pussargiem un uzbrucējiem. Vai pats jūties kā viens no vecākajiem komandā?
- Laikam gan. Arī gadu ziņā esmu starp vecākajiem, un 28 gados 45 spēles ir normāls rādītājs. Kā veterāns gan vēl nejūtos, taču ceru, ka drīz sasniegšu 50 spēļu robežu, ja ar veselību viss būs kārtībā. Bet varbūt nākotnē sasniegšu arī 100 (smejas)?

- Treniņos par vietu sākumsastāvā pirms spēles ar Grieķiju cīnījies ar Verpakovski, kurš ir vispieredzējušākais komandā. Kad uzzināji, ka drīkstēsi sākt spēli?
- Spēles dienā. Māris var spēlēt vairākās pozīcijās, taču viņš nav vienīgais konkurents – labā pussarga vietā var iznākt arī Kamešs, Rugins, Kovaļovs. Izlasē vienmēr ir konkurence, kas ir labi.

- Tu piedalījies mūsu vienīgo vārtu gūšanā, taču punkta izcīnīšanai ar to nepietika. Tagad, kad emocijas ir nosēdušās – vai vari atzīt, ka grieķi tomēr bija labāki?
- Viņi bija mierīgāki un izmantoja mūsu kļūdas, lai arī, laikam ritot, Grieķijas izlase vairs nav tik asa kā pirms dažiem gadiem. Arī viņiem sastāvs atjaunojas, taču tik un tā spēlē īsti meistari. Par spīti tam visam neizšķirtu ļoti gribējās… Pirmā spēle ciklā, turklāt vienmēr ir daudz emociju, kad spēlējam mājās.

- Pēc spēles teici, ka galvenais ir atpūsties un atjaunoties, jo pret Bosniju būs fiziski grūtāk. Vai nu jau Grieķijas maču ķermenis aizmirsis [intervija notika svētdienas pēcpusdienā]?
- Vēl ne. Vismaz es personīgi vēl jūtu kājas, varbūt jāveic masāža. Protams, ka Bosnijā būs grūti, arī tā ir laba komanda, ļoti spēcīga tehniski un ar daudziem individuāli labiem futbolistiem. Domāju, ka būs vēl grūtāk [nekā piektdien], jo, iespējams, vēl mazliet jutīsim nogurumu no pagājušā mača un spēlēsim izbraukumā – nebūs mūsu stadiona un līdzjutēju.

- Ko tu gaidi no Bosnijas, kas pirmajā spēlē izbraukumā iesita astoņus vārtus Lihtenšteinai?
- Būs grūtāk, tas ir ļoti stiprs pretinieks, kas emocionāli sāks pirmo spēli ciklā savā laukumā. Kā mums jāgatavojas? Kārtīgi jāizguļas, jāveic masāžas, bet, kad būsim tur, jau psiholoģiski jāsāk noskaņoties. Tur būs daudz vietējo fanu, un pirmās 15 minūtes varētu būt ļoti smagas. Tad visi spēlētāji nesīsies uz priekšu, un jābūt uzmanīgiem par 200%, lai neatkārtotos tādas kļūdas kā otrajā ielaistajā golā pret Grieķiju. Arī Bosnija neko tādu nepiedos. Jāspēlē cieši aizsardzībā, bet, kad bus aizritējušas 20-25 minūtes, pretiniekiem pamazām vajadzētu nomierināties. Tad arī varēsim veidot savu spēli ar ātru pāreju pretuzbrukumos.

- Pēc pirmās spēles uzsvēri, ka izlašu līmenī ielaist tādus vārtus kā otros pret Grieķiju nedrīkstam. Zuda koncentrēšanās uz brīdi?
- Domāju, ka nē. Redzi, ap 60. minūti jau var just nogurumu, arī laukums bija slapjš, kas izprovocēja tādu kļūdu. Taču, lai pret ko arī nespēlētu – Grieķiju vai Lihtenšteinu –, tā kļūdīties nedrīkstam. Tas ir pirmais priekšnoteikums, ja patiešām vēlamies tikt uz Brazīliju.

Pēc tam, kad 2008. gadā Višņakovs pameta Rīgas "Skonto" un pievienojās tiešajai konkurentei "Ventspilij", izlase par šo pussargu uz labu laiku aizmirsa. Nu Aleksandrs Starkovs rīdzinieku atkal regulāri iekļauj valstsvienības pamatsastāvā (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Tu pats nesen pārcēlies no Polijas uz Krievijas 1. līgu, un tur pagaidām esi nospēlējis tikai vienu maču. Vai jūti, ka trūkst spēļu prakses?
- Domāju, ka tā nav problēma. Aizbraucu uz Kaļiņingradas "Baltiku", un var teikt, ka uzreiz nospēlēju visu maču, īsti nepazīstot komandas biedrus. Tad nejutos tik labi fiziski, taču tagad jau viss ir kārtībā. Savukārt klubā mans sniegums var tikai uzlaboties, kad pie visa jaunā pieradīšu.

- Cik ilgi pabiji Kaļiņingradā, pirms devies uz izlasi?
- Nepilnu nedēļu, taču ar komandu tikai vienu dienu, jo vajadzēja noformēt darba vīzu un citas lietas. Pilsētu īsti vēl neesmu redzējis, pa starpu visam vēl vajadzēja lidot uz Maskavu, lai nokārtotu papīrus.

- Vasarā jau biji pieteikts Virslīgas komandā Jūrmalas "Spartaks". "Baltikas" variants uzradās pēdējā brīdī?
- Jūrmalā trenējos pāris nedēļu, jo vajadzēja gatavoties izlases spēlēm. Tur mani pieteica, taču "Baltikas" variants bija konkrēts jau ilgāku laiku, bet vispār ne īpaši vēlējos pārcelties uz Krieviju. Gaidīju citus variantus Polijā līdz pēdējam, un tikai pēc tam aizbraucu uz "Baltiku". Bija interese no Polijas vadošajiem klubiem, taču, kā jau tas dzīvē mēdz gadīties, kaut kas nesanāca. Taču labāk braukt uz Krievijas 1. līgu, nevis palikt Latvijā…

- Vēl jau neesi izbaudījis ilgos pārlidojumus Krievijā.
- Jā, arī tas… Mani gaida pastāvīga astoņu deviņu stundu lidošana. Taču daudz runāju ar [bijušo Latvijas izlases un šībrīža "Baltikas" vārtsargu Aleksandru] Koliņko pa telefonu, un viņam tur patīk – mājas nav tālu, treneris un kolektīvs esot labs, arī čempionāta līmenis neslikts.

- Vēl gan esi nospēlējis tikai vienu maču Krievijas 1. divīzijā, taču ir sajūta, ka esi pārcēlies uz spēcīgāku čempionātu nekā Polijas ekstralīga?
- Teikšu tā – individuāli meistarīgāki spēlētāji ir Krievijā. Taču komandas kopējā darbība labāka ir Polijā, tur futbolisti vēlas vairāk spēlēt ar bumbu, kamēr Krievijā ir ass futbols, daudz divcīņu, agresijas. Par Krieviju gan vēl pēc viena mača grūti spriest.

- Tavs trumpis vienmēr bijis ātrums. Vai 28 gadu vecumā pamazām kļūsti lēnāks un vai citos spēles elementos vari progresēt?
- Lēnāks neesmu kļuvis. Domāju, ka pēc pārejas uz Poliju esmu kļuvis tikai labāks. Varbūt tāpēc, ka aizbraucu no Latvijas un nokļuvu tur, kur cilvēki dzīvo futbolā, visapkārt ir ārkārtīgi daudz emociju. Tas ir pilnīgi kaut kas cits. Man šķiet, ka tur atvēros. Laikam bija pareizais brīdis kaut ko mainīt un braukt prom no Latvijas. Ļoti daudz ir atkarīgs no apkārtējās vides. Ja spēlē ar augstākas klases futbolistiem, viņi taču dod labākas piespēles, un tad arī pats var progresēt. Kad Krakovā gāju cauri pilsētai, izjutu fanu mīlestību, visi gribēja fotografēties, prasīja autogrāfus, kafejnīcās bieži pat vispār neprasīja samaksāt. Jūties pilnīgi cits futbolists, kad tevi mīl – jo īpaši, kad labi spēlē. Un tādā gaisotnē patiešām ļoti gribas labi nospēlēt. Tieši emociju pietrūkst Latvijas čempionātā. Nav daudz līdzjutēju, arī spēles līmenis zemāks.

- Fani tik ļoti mīlēja "Cracovia" komandu, kaut arī regulāri dzīvojāties pa tabulas apakšu?
- Tā nebija problēma, jo komanda bija laba. Tika savākti laba līmeņa spēlētāji, un pirms manas atnākšanas viņi iepriekšējo gadu cīnījās par vietu sešiniekā. Atnācu nākamās sezonas vidū, kad komanda jau gandrīz bija izlidojusi, taču tika izdarīts viss, lai izglābtos. Taču nākamā gada laikā nomainījās četri treneri. Lūk, tā bija problēma, jo ieradās ne tā augstākā līmeņa treneri. Bija redzams, ka poļi ietaupīja uz treneru rēķina, kaut arī spēlētāji bija labi. Rupji runājot, ieradās tādi treneri, kas neorientējas futbolā. Pat Latvijas čempionātā speciālisti viennozīmīgi ir labāki. Viss bija ārkārtīgi primitīvi – nebija pat pretinieka izpētes video, ne miņas no normāla treniņprocesa. Labiem spēlētājiem vajadzīgs labs treneris, lai būtu kaut kāda treniņu programma ar mērķi. Bet bija vienkārši: "Paņemiet bumbu un…" Turklāt līdz ar katru trenera nomaiņu atkal bija jauni pārkārtojumi. Šausmas… Arī līdzjutēji teica, ka vaina ir vājajos treneros, uz kuru rēķina kluba vadība ieekonomēja.

Latvijas pieaugušo izlasē Višņakovs debitēja 20 gadu vecumā, bet nu jau aiz muguras 45 spēles un septiņi vārti valstsvienības kreklā (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Polijas futbola fani Eiropā tiek uzskatīti par vieniem no trakākajiem. Kā norisinājās Krakovas derbiji?
- Kad "Cracovia" tikās pret "Wisla", tad spēles dienā visā pilsētā satiksme tika slēgta. Vienā pilsētas daļā kopā dzēra visi "Cracovia" fani, otrā – "Wisla" atbalstītāji. Un policija to visu nodalīja tā, lai nerastos problēmas starp abām grupām. Visa pilsēta bija stadionā, un tas, kas darījās tur apkārt, bija ārprāts. Taču futbolistus gan lika mierā, pretinieku fani ikdienā nenāca klāt. To darīja tikai savējie, kas, lai kur arī nebūtu, prasīja autogrāfus, fotogrāfijas, novēlēja veiksmi utt. Polijā cilvēki mīl futbolu un dzīvo tajā. Mani kaimiņi vienmēr jau pa gabalu uzsauca kaut ko un sita pieci, kad gāju parastās pastaigās. Kad spēlē Polijas izlase, karogi ir visapkārt. Super atmosfēra un emocijas spēļu laikā, jo viņi kā teātrī nesēž. Līdzjutēji dzīvo līdzi tā, ka vienkārši nevar nospēlēt slikti.

- Krievijas 1. divīzijā tādu emociju var pietrūkt.
- Arī tagad, kad esmu pārcēlies uz Krieviju, domāju, ka vēl progresēšu. Polijā noķēru jaunas emocijas, un galvenais bija neatgriezties Latvijas čempionātā, kur vienkārši valda rutīna. Labi, Krievijas 1. divīzija nav augstākā līga, taču domāju, ka, labi spēlējot tur, arī Krievijas premjerlīgā vai Polijā būs interese. Ja labi sevi parādīšu, kas zina – komandu Krievijā ir daudz.

- 28 gadu vecumā jauna piedāvājuma gadījumā vispirms skaties uz finansiālajiem nosacījumiem, vai arī primārais paliek kluba līmenis?
- Tie abi manā vecumā ir svarīgi faktori, un ideālā gadījumā jāsakrīt abiem, jābūt līdzsvarā. Protams, ja līgumu piedāvātu CSKA, diez vai kāds no faktoriem nesakristu (smejas). Taču, ja piedāvā divi poļu klubi, tad jau jadomā – kāda pilsēta, cik kurā var nopelnīt utt.

- Krievijas 1. divīzija finansiāli var piedāvāt labākus nosacījumus nekā Polijas ekstralīga?
- Visur varēja just krīzi, un domāju, ka šobrīd situācija abās līgās ir praktiski vienāda. Taču agrāk Polijas Top 5 klubos, manuprāt, pavisam noteikti finansiālās iespējas bija labākas.

- Augstā līmenī vēl vari spēlēt vairākus gadus. Kas ir tavi mērķi, ko vēlies sasniegt?
- Vēlos ar izlasi tikt pasaules vai Eiropas čempionātā! Viennozīmīgi jācenšas izdarīt viss, lai tas izdotos. Savukārt klubu karjerā, protams, vēlos uzspēlēt kādā augsta līmeņa klubā – arī, lai nopelnītu nākotnei.

- Arī tavs brālis Eduards ir nolēmis uzsākt leģionāra gaitas un šobrīd spēlē Kazahstānas čempionvienībā Karagandas "Shakhter". Viņa gaitām seko līdzi intensīvi?
- Protams, sazvanāmies. Kazahstāna ir tālu, taču viņš spēlē labā komandā, kas čempionātā ieņem 1. vietu. Arī līmenis ir ļoti labs, Kazahstānā tā ir top komanda ar labu bāzi, finansēm, attieksmi pret futbolistiem utt. Kā sportistam viņam tur ir viss vajadzīgais, lai progresētu. Svarīgi, ka komanda vienmēr cīnās par medaļām, kas garantē emocijas. Uzskatu, ka Eduardam kā jaunam futbolistam tā bija lieliska iespēja aizbraukt prom. Un galvenais, ka arī viņš ir apmierināts.

- Jau prasīju, ko vēlies sasniegt karjerā. Droši vien viens no sapņiem ir spēlēt kopā ar brāli Latvijas izlasē?
- Jā – kā Laudrupi (smejas). Kopā spēlējām "Ventspilī", kad tikām Eiropas līgas grupu turnīrā. Mača gaitā jau nedomā, ka līdzās ir brālis, visas domas ir par to, kā gūt labvēlīgu rezultātu. Izlase? Viss atkarīgs no tā, kā brālis spēlēs. Ja viņš Kazahstānā gūs daudz vārtu, tad izsaukt jau var jebkurā brīdī. Konkurence izlasē uzbrukumā gan ir liela – Gauračs, Māris un Rudņevs ir top spēlētāji, ar kuriem grūti konkurēt. Taču viss ir atkarīgs no paša Edika.