Viedoklis: Vai Paharam ir jāatkāpjas?

Vai zaudēšana Fēru salām ir apkaunojums?
Varbūt kļūdos, bet, manuprāt, lielāko daļu histērijas pēc zaudējuma radīja divi aspekti. Pirmkārt, jo īpaši tas, ka zaudējām valstiņai ar nepilniem 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Un, otrkārt, tas, ka to izdarījām mājās – neveiksme viesos, kur klupusi arī Igaunija (0:2) un Lietuva (1:2), varbūt netiktu uzņemta tik sāpīgi. Ja es piekrītu kopējam iespaidam, ka mēs aizvadījām sliktu spēli un spēlējām zem savu spēju līmeņa, tad es nepiekrītu tam, ka šis bija kaunpilns zaudējums. Uzsvars uz vārdu "kaunpilns", kas manā izpratnē ir ļoti spēcīgs apzīmējums.

Šis ir gadījums, kad nedrīkst vīru skatīt pēc cepures. Vairums līdzjutēju un futbola interesentu Fēru salu izlasi vērtē galvenokārt pēc iedzīvotāju skaita, kas pat uz mūsu fona ir smieklīgs, taču gribētu, lai katrs no jums godīgi pie sevis atbild uz jautājumu – cik daudz Fēru salu neseno spēļu līdz piektdienas vakaram bijāt redzējuši? Laukumā tikās nevis statistika par iedzīvotāju skaitu, bet gan konkrēti 11 spēlētāji, un Fēru salu izlases pamatkodols ir tiešām relatīvi pieklājīga līmeņa. Vājāks nekā mūsējais, taču šī starpība vairs nav liela.

Gan tādēļ, ka stagnējam vai pat regresējam mēs paši un ka savainojumu dēļ mums nav ļoti daudz vadošo spēlētāju - esam izaudzinājuši tik maz kvalitatīvu futbolistu, ka katra līdera iztrūkums iedzen milzīgu robu -, gan tādēļ, ka Fēru salas ir ļoti strauji progresējušas, ko apliecina jau ilgākā laika posmā, nevis tikai pāris mačos. Objektīvi ņemot, Fēru salām šobrīd tabulā drīzāk bija jābūt sešiem punktiem – lai arī beigās paši pat varēja izraut uzvaru, ungāri varēja būt diezgan apmierināti, ka Torshavnā nezaudēja (0:0). Ja šos pašus Fēru salu spēlētājus ietērptu, piemēram, Moldovas vai Maķedonijas kreklos, vai tad reakcija pēc zaudējuma būtu tāda pati? Diezin vai.

Kad pēdējoreiz aizvadījām labu spēli?
Tēlaini runājot, 50% neapmierinātības parasti rada kļūdaini novērtēti spēku samēri. Ja daudzas lielvalstis distancētos no tā, ka Islandē ir tikai 330 tūkstoši iedzīvotāju, bet gan vērstu uzmanību tam, ka islandiešiem ir ļoti kvalificēta izlase un ka tās līmenis neatbilst tam, kādai komandai it kā būtu jābūt pie tik maza iedzīvotāju skaita, tad atkristu liela daļa neizpratnes un varētu pievērsties konkrētākām lietām. Un, lūk, par šiem otriem 50% arī gribu runāt. Manuprāt, daudz lielāka problēma ir nevis tā, ka mēs zaudējām arhipelāgam ar 50 tūkstošiem iedzīvotāju, bet gan tā, ka nospēlējām zem savu spēju līmeņa. Atkal…

Lai cik tas paradoksāli arī neizklausītos, bet periodā, kad ilgu laiku nespējām nevienu uzvarēt, bija daudz lielāka pārliecība par izlases spējām nekā tagad, kad nebijām zaudējuši sešos mačos pēc kārtas. Šķiet, pēdējā spēle, kuru aizvadījām labi vai savā līmenī, bija gandrīz tieši pirms gada Islandē (2:2). Pēc tam bijuši atsevišķi īsāki vai garāki periodi spēļu laikā – arī piektdien bija kādas 40 diezgan labas minūtes -, bet visa spēle kopumā diez vai bija apmierinoša. Par laimi, rezultāti, neskatoties uz pieticīgo sniegumu, bija visnotaļ labi. Pat nepelnīti labi. Ne mēs bijām labākā komanda Baltijas kausā, ne droši vien bijām pelnījuši neizšķirtu Trnavā. Un stipri šaubos, vai bijām pelnījuši uzvarēt Andorā. Taču arī slikta spēle deva rezultātu. Līdz šim…

Izpildījums, izpildījums, izpildījums…
Ja runā par spēli ar bumbu, tad Paharam pat var piekrist, ka idejiskā līmenī lielu problēmu nebija. Bija gan zonu atvēršana, lai uzbrucējs var saņemt piespēli starp līnijām, bija gan malējo aizsargu pieslēgšanās, bija gan piespēles zonās starp aizsargiem, bija lērums standartsituāciju un pretuzbrukumu, bet viss lielākoties atdūrās pret brāķi šo darbību izpildē. Gan kļūdainas sieniņas vienā pieskārienā, gan slikti apstrādātas bumbas, gan arī slikti pieņemti lēmumi - piemēram, pirmā puslaika beigās Valērijs Šabala pusminūtes laikā izbrāķēja divas pretuzbrukumu iespējas. Gan arī ārkārtīgi sliktas piespēles soda laukumā.

Pirmajā puslaikā no spēles izdarījām 11 centrējumus vai piespēles soda laukumā vai precīzāk – 11 piespēles, kas bija tēmētas soda laukumā (četras Vladislavs Gabovs, trīs Vitālijs Maksimenko, divas Ivans Lukjanovs un pa vienai Aleksejs Višņakovs un Šabala), kas nav slikts rādītājs. Tās lielākoties bija zemās piespēles, kas bija diezgan loģiski, jo otrajā stāvā Fēru salu centra aizsargiem bija pārsvars pār mūsu uzbrucējiem – bija jāmēģina dot zemu un asi vai dot uz tuvo stabu uz apsteigšanu, vai arī dot zonā spēlētājam, kurš ieskrien no otrā tempa.

Taču daudzas no šīm piespēlēm bija ļoti nekvalitatīvas un nesasniedza pat soda laukumu, par adresātu nemaz nerunājot…Par bīstamām piespēlēm pirmajā puslaikā varēja nosaukt vien dažas. Daļēji Višņakova piespēli (daļēji tādēļ, ka Višņakovs jau bija soda laukumā) gar vārtiem sestajā minūtē, kur Lukjanovs par vēlu pieslēdzās un nepaguva noslēgt tālo stabu. Un, protams, Lukjanova teicamo piespēli pašā puslaika izskaņā, kad Šabala labi no dziļuma ieskrēja brīvā zonā un varēja panākt 1:1.

Kādēļ pamodāmies tikai pēc ielaistiem vārtiem?
No pirmā puslaika vidus līdz otrajiem ielaistajiem vārtiem spēlējām labāk nekā pretinieki un šajā laika posmā gan pastāvīgi izdarījām spiedienu, jo īpaši pēc pārtraukuma, gan izveidojām vismaz trīs izcilas vārtu gūšanas izdevības. Taču daudz fundamentālāk par savu momentu neizmantošanu (meistarības trūkums konkrētās epizodēs) un otro vārtu ielaišanu (klasisks gadījums, kad viena komanda vairāk riskē un ielaiž pretuzbrukumā) nepatika tas, kas laukumā notika līdz pirmajiem ielaistajiem vārtiem.

Pašā spēles sākumā neilgā laika posmā bija divas visai zīmīgas epizodes. Pirmajā pēc viesu vairākām atspēlēm atpakaļ aizsargam un vēl tālāk vārtsargam mūsu uzbrucēji un pussargi pasīvi sagaidīja laukuma dziļumā. Savukārt otrajā Fēru salas pēc zaudētas bumbas uzreiz agresīvi centās to atgūt, presingojot gan aizsargus, gan vārtsargu Andri Vaņinu. Iespējams, šīs divas epizodes ir nedaudz izrautas no konteksta, tomēr, manuprāt, labi parādīja to, ar kādām ambīcijām abas komandas devās laukumā. Diemžēl arī pret Fēru salām mēs centāmies spēlēt, sagaidot un izejot no pretinieku kļūdām, nevis cenšoties pašiem uzspiest savu iniciatīvu un provocējot šīs neprecīzās piespēles un sasteigtos uzbrukumus. Kamēr Fēru salas mūsu pusē bieži presingoja arī tad, kad jau bija vadībā.

Sagaidīšana un malējo aizsargu vai balsta pussargu ievilināšana slazdā ir normāla un izplatīta taktika, kas pati par sevi nav nekas slikts – jo īpaši pret individuāli stiprākām komandām, kāda būs Ungārija. Tomēr daudz vairāk nepatika, ka mūsu treneru korpuss uzskatīja, ka šāda taktika savā laukumā nepieciešama arī pret Fēru salām, acīmredzot neticot, ka spēsim spēlēt daudz aktīvāk, atklātāk bez bumbas un varam censties būt situācijas noteicēji. Kā parādīja spēle pēc ielaistajiem vārtiem - mēs to varējām, bet diemžēl sākām darīt tikai tad, kad to spieda rezultāts. Ne velti arī Gļeba Kļuškina sitiens pa stabu sākās ar to, ka Maksimenko pie soda laukuma izdarīja spiedienu pretiniekam, piespiežot piespēlēt kājās Lukjanovam. Vai arī Vladislava Gutkovska sitiens no distances, kas radās pēc Lukjanova aktīvas spēles bez bumbas soda laukuma tuvumā. Starta pozīcijas presingam šajos momentos gan bija krietni atšķirīgas nekā tajā epizodē no spēles sākuma, kas pieminēta iepriekšējā rindkopā, tomēr tendence un pieejas maiņa bija jūtama.

Ko iespējams mainīt sastāvā?
Latvijas futbolistu resursi, no kuriem jāizvēlas Paharam, ir ārkārtīgi pieticīgi. Un tas mums ir jāatzīst. Izlases sastāvā nav labākā centra uzbrucēja (Artjoma Rudņeva), labākā malējā pussarga (Denisa Rakela), labākā centra pussarga un spēlētāja vispār (Aleksandra Cauņas) un labākā centra aizsarga (Kaspara Dubras)…Un arī esošajā sastāvā problēmas ir milzīgas – vieniem klibo veselība, citiem nav spēļu prakses, citam nav abu, cits gada laikā ir regresējis, citam pat nav kluba…Un tā visa dēļ izlases potenciāls dramatiski krīt. Kā Paharam pēdējā laikā patīk teikt, tas ir objektīvi.

Pārejot pie subjektīvā – ko varam darīt esošo resursu ietvaros? Pašlaik izlasē varam izcelt divas ļoti sāpīgas pozīcijas. Pirmkārt, centra pussargi. Neesot Cauņam, pie kura prombūtnes gan esam pieraduši, un ar veselību cīnoties arī Artūram Zjuzinam, kurš piedevām arī reti spēlē klubā, un Artim Lazdiņam, viduszonā faktiski esam bez trim galvenajiem kandidātiem uz iešanu pamatsastāvā. Vai Kļuškins un Oļegs Laizāns bija optimālās izvēles? Kamēr treniņā nebiju ieraudzījis iespēlējamo sastāvu, biju diezgan drošs, ka sāks Igors Tarasovs un Laizāns, bet Kļuškins aizvada diezgan labu sezonu un arī piektdien aizvadīja itin solīdu spēli, šaubas par viņa izvēli laikam kliedējot.

Priekšrokas došana Laizānam pār Tarasovu gan pārsteidza – galvenokārt tādēļ, ka Tarasovs ir spēcīgāks gaisa divcīņās (atceramies par Edmundsonu) un Laizānam Virslīgā nav laba sezona. Pret nomināli vājāku komandu centra pussarga pozīcijā varētu izskatīt arī Kristianu Torresu vai Jāni Ikaunieku, tomēr man nav pārliecības, ka saspēlē un uzbrukumā iegūtais būtu lielāks nekā tas, ko, ļoti iespējams, zaudētu aizsardzībā. Lai to kompensētu, iespējams, nāktos pāriet uz shēmu ar trim pussargiem (4-2-3-1, 4-3-3), bet tas nozīmētu otra uzbrucēja zaudēšanu. Un smailē atkal droši vien paliktu viens pats Šabala, kuram jau pret Andoru vienatnē divcīņās klājās smagi. Izskatāms variants, bet diez vai acīmredzami labāks.

Savukārt no neizsauktajiem centra pussargiem diskutēt varētu, manuprāt, vienīgi par Jevgeņiju Kazačoku, tomēr viņa sakarā laikam man ir jāatzīst kļūda – trauma viņa snieguma stabilitāti ir ievērojami ietekmējusi. Var teikt, ka Kazačokam nepaveicās, ka savus labākos mēnešus aizvadīja periodā, kad izlase nespēlēja. Starp citu, tagadējā situācijā varētu domāt arī par Aleksandra Fertova atgriešanos. Ja vien viņam būtu klubs…Un, ja ziemā, trenējoties profesionālā vidē, ieliks labu fizisko bāzi, es absolūti nebūtu šokēts, ja nākamgad vēl kādu reizi kandidātos parādītos Andrejs Perepļotkins.

Pati sāpīgākā pozīcija, protams, ir centra aizsargi. Ja iepriekšējā ciklā to varējām uzskatīt par vislabāk nokomplektēto, tad tagad…Un tieši šajā pozīcijā par kadru izvēli ir lielākie jautājumi. Jagodinska kluba trūkums laukumā ir redzams ar neapbruņotu aci, un ir visai grūti saprotams, kādēļ kaut kandidātos nav Naura Bulvīša, kurš šādos krīzes apstākļos, manuprāt, būtu reāls kandidāts uz pamatsastāvu. Pat, ja tajā neiekļūtu, vismaz treneri varētu teikt, ka ir pamēģinājuši un paskatījušies klātienē. Vismaz šobrīd Bulvīša gadījums atgādina Lukjanova, par kuru Pahars ilgu laiku – un pat vēl pirms mēneša – lika manīt, ka pat tuvu neredz vietu kandidātos. Bet piektdien Ivans jau sāka pamatsastāvā.

Runājot par citām pozīcijām, kvantitātes un stila dažādību ziņā lielākā izvēle Paharam ir starp malējiem pussargiem. Personīgi es biju cerējis redzēt Dāvi Ikaunieku un Artūru Karašausku, kurš ir viens no retajiem priekšējās līnijas spēlētājiem, kurš spēj ar driblu apspēlēt vienu, divus un pat trīs spēlētājus – šādu saasinājumu piektdien ļoti trūka. Vai Karašausks būtu laba izvēle pretuzbrukumu taktikā – tas ir ļoti labs jautājums, bet pret Andoru un Fēru salām viņa individuālā meistarība noteikti noderētu. Karašauska mazais spēles laiks reizēs, kad viņš ir izsaukts, man ir viena no lielākajām mīklām, bet atkal jāatgriežas pie tēmas par spēļu praksi…Drīzāk pārsteidza Dāvja palikšana uz soliņa, jo viņš šajā brīdī ir labākais starp flangiem, ja ņem vērā spēļu praksi un līmeni, kurā spēlē. Vai ar neveiksmīgo spēli Andorā bija gana, lai tiktu izstumts no sākumsastāva? Manuprāt, nē, tomēr jāpiebilst, ka flangos spēlētāju meistarības līmenis ir diezgan līdzvērtīgs, turklāt mēs nezinām testu rādītājus un to, kā spēlētāji izskatījušies pilnīgi visos treniņos.

Centra uzbrucēju izvēle sākumsastāvā bija loģiska un, atšķirībā no iepriekšējā izsaukuma, likumsakarīga ir arī kopējā uzbrucēju kandidātu izvēle. Pirms Andoras pārlieku paļāvāmies uz Rudņeva klātbūtni un Artjoma savainojums pilnībā sajauca kārtis. Tobrīd nometnē akūti trūka vismaz vēl viena uzbrucēja un spēles gaita apliecināja, ka akūti trūka arī viena garā uzbrucēja. Un šajā sakarā Pahars jāuzteic, jo no šīm kļūdām mācījās, izsaucot gan Vladislavu Gutkovski, gan Ģirtu Karlsonu. Varbūt varētu diskutēt par Eduardu Višņakovu, kurš pēdējā spēlē Polijā gan vairs nāca tikai uz maiņu, tomēr Karlsona prasmes otrajā stāvā ir pietiekams arguments, lai ar domu par Fēru salām būtu pelnījis būt ierindā.

Atceroties rūgto pieredzi Rudņeva gadījumā, gan pārsteidza, ka treneri nenodrošinājās aizsardzības kreisajā malā. Gadījumā, ja kādas problēmas rastos Vitālijam Maksimenko (un problēmas tiešām radās - gaisa temperatūras maiņas dēļ Maksimenko viegli apslima), kurš viņu aizstātu? Droši vien Gabovs, kuram nāktos spēlēt ne savā malā. Tāpēc pārsteidza, ka sastāvā nav ne Antona Kurakina (saprotams iemesls – nav kluba), ne Alana Siņeļņikova, kurš klubā gan ir atgriezies vidējā līnijā (daudzpusība šoreiz gan drīzāk ir pluss). Aizsardzības labajā malā nav jautājumu ne par kandidātiem, ne pamatsastāva spēlētāju, savukārt vārtsarga pozīcijā šobrīd ir skaidrs pirmais numurs un no izlases spēles viedokļa nav tik būtiski, ka tiek saukts, piemēram, nespēlējošais Pāvels Šteinbors, nevis, piemēram, Germans Māliņš vai jaunais Kristaps Zommers, kuram lietderīgāk ir spēlēt U21 izlasē.

Vai Paharam ir jāatkāpjas?
Kam jānotiek, lai Latvijas izlases trenerim sportisku iemeslu dēļ būtu iemesls atkāpties vai tikt atlaistam? Viens variants varētu būt ilga zaudējumu vai neuzvarētu spēļu sērija apvienojumā ar sliktu sniegumu. Cits variants – mērķu neizpildīšana un/vai stagnēšana ilgākā laika periodā. Tāpat arī individuāli slikts rezultāts vai pāris slikti rezultāti pēc kārtas pret ievērojami vājākām komandām.

Vēsturiski skatoties, Latvijas bijušo treneru gadījumos parasti centrālo vai ļoti būtisku lomu spēlēja neveiksmes pret pundurvalstiņām. Aleksandrs Starkovs neatkāpās pēc neizšķirta Lihtenšteinā (1:1), taču pēc dažiem mēnešiem sekoja pamatīga sagrāve savā laukumā pret bosniešiem (0:5). Un pēdējo desmit spēļu laikā bija uzvarēta tikai Lihtenšteina (2:0) un piedzīvoti septiņi zaudējumi. Jurijs Andrejevs aizgāja pēc zaudējuma Lihtenšteinā (0:1), bet Gerijam Džonsonam liktenīgs bija neizšķirts Rīgā pret Sanmarīno (1:1).

Kuram no minētajiem scenārija variantiem atbilst Pahara situācija? Jau iepriekš rakstīju, ka ilgāku laika posmu demonstrētais sniegums neapmierina – kam ir kā objektīvi iemesli (traumas, spēlētāju resursi, spēlētāju individuālās kļūdas), tā noteikti arī treneru vaina, "neuzminot" ar sastāvu vai taktiku -, tomēr rezultāti tajā pašā laikā lielākoties bija labi vai vismaz normāli. Vai atlaist tikai tādēļ, ka komanda var spēlēt labāk? Tad klubos treneri tiktu atlaisti ik pa trim nedēļām. Vai atlaist tikai tādēļ, ka zaudēja Fēru salām, kuru daudzi – manuprāt, absolūti kļūdaini - liek vienā plauktā ar pārējām pundurvalstiņām? Tad atgriežamies pie raksta sākuma – Fēru salas šobrīd noteikti nav tā komanda, kas būtu jāuzvar ar "aizvērtām acīm".

Jā, pat ar visām ntajām sastāva problēmām mēs "uz papīra" esam spēcīgāki, mums bija jāuzvar un mums būtu jābūt apmierinātiem tikai ar sešiem punktiem divās spēlēs, bet tā noteikti nebija spēle, kurā zaudēt punktus un pie attiecīgiem apstākļiem arī zaudēt spēli būtu milzīgs kauns, kas būtu trenera darba vērtībā. Jā, gribētos, lai Pahars un spēlētāji pēc zaudējuma būtu paškritiskāki, bet tas nemaina to, ka atšķirība starp laukumā izgājušajiem pamatsastāviem nebija Lielā kanjona plašumos. To varētu salīdzināt ar, piemēram, "Liepājas" zaudējumu "Mettai"/LU – 2:3 savā laukumā. Vai "Liepājai" šādas spēles ir jāuzvar? Ir. Vai Viktoram Dobrecovam bija jāatkāpjas? Protams, ka nē.

Šobrīd ir tikai pats cikla sākums, un mums priekšā ir visnotaļ sarežģītu spēļu sērija – pa divām spēlēm pret Ungāriju, Portugāli un Šveici, bet ar Fēru salām un Andoru atkal tiksimies tikai cikla pašās beigās. Ja Latvijas izlase turpinās spēlēt slikti un to visu paspilgtinās arī slikti rezultāti, tad gan par trenera maiņu varēs runāt. Jo īpaši, ja grupā finišēsim zem Fēru salām – ar diviem neveiksmīgiem cikliem noteikti ir pietiekami, lai izlases un Pahara ceļi šķirtos. Taču ar vienu zaudējumu Fēru salām un izmocītu uzvaru Andorā, kur gan zaudēt punktus būtu apkaunojoši, demisijai noteikti nepietiek. Vismaz šobrīd.