Kamešs: "Kuram gan patiktu, ja nesauc uz izlasi?"

Pirmkārt, jāapsveic tevi ar izcilo sezonas sākumu! Ar "Enisey" esat pirmie 20 komandu konkurencē un tev kā uzbrūkošajam futbolistam noteikti silda sirdi fakts, ka "Enisey" 16 spēlēs guvis 33 vārtus, par septiņiem vārtiem apsteidzot otro labāko uzbrukuma komandu [saruna notika piektdien, bet vakar "Enisey" uzvara ar 4:1 un jau iespaidīgs 37-26 pārsvars vārtu gūšanā pār otru rezultatīvāko komandu - aut]. Kur slēpjas veiksmes formula?
Paldies! Jā, esam pirmajā vietā un tas nevar nepriecēt. Tomēr mūsu uzdevums vēl pirms sezonas sākuma bija iekļūt Premjerlīgā, tāpēc nekas nav mainījies un pamazām ejam uz šo mērķi. Jā, izdodas gūt daudz vārtu, taču īstenībā golu varēja būt vēl vairāk gan komandai, gan man pašam [Vladimiram trīs vārti – aut.]. Kopumā, protams, esam apmierināti, taču priekšā vēl gara sezona – par agru priecāties [smaida].

Izskatās, ka jūs reizēm aizejat no iecienītākās shēmas 4-2-3-1 uz citām, bet tik un tā tu vienmēr spēlē kreisā pussarga/uzbrucēja pozīcijā, vai ne?
Ja skaties dažādos interneta portālos shēmas, tur nav precīzi. Parasti spēlējam 4-5-1. Reizēm spēlējam ar diviem uzbrucējiem, taču tas drīzāk ir gadījumos, kad kaut kas jāglābj vai, pretēji, rezultāts jau ir uztaisīts par labu mums. Visbiežāk ir 4-5-1 un es spēlēju savā kreisajā malā. Ir īslaicīgas epizodes, kad mainos malām ar otro malējo pussargu – tas pēc situācijas. Visādi citādi man gan Latvijā vienmēr tā ir bijis, gan šeit, ka ērtāk spēlēt kreisajā flangā.

Līgas pārliecinoši labākais snaiperis ir tavas komandas centra uzbrucējs Andrejs Kozlovs, kurš savos 28 gados nekad nav spēlējis Krievijas Premjerlīgā. Viņš ir uzplaucis vai vairāk tas ir visas komandas nopelns un arī tavs?
Kozlovam ir vārtu gūšanas garša. Tāda viņam bija arī pagājušajā gadā. Man liekas te ir runa par trenera uzticību. Pagājušajā gadā mūs trenēja Tihonovs – nevar teikt, ka viņš neuzticējās Kozlovam, bet spēles laiks nebija tik liels, kādu tagad dod Aļeņičevs. Bet vārtus Kozlovs prot un ir pratis gūt arī iepriekš – piemēram, vēl pagājušajā sezonā 4:0 uzvarā pār “Mordovia” viņš sasita visus četrus vārtus [bet sezonā kopā tikai sešus, pamatsastāvā dodoties 56% spēļu, kamēr šogad, vēl pirmajam aplim nebeidzoties, Kozlovam ir 14 vārti un, protams, stabila pamatsastāva spēlētāja statuss – aut.].

Viņš soda laukumā jūt, kur jāatrodas. Viņš ļoti labi realizē momentus. 28 gadu vecumā laikam sāk… bet nē, vispār tas viss ir atkarīgs no trenera un uzticības līmeņa. Premjerlīgā Kozlovs nav spēlējis, bet domāju, ka reāls scenārijs ir, ka viņš jau janvārī nomainīs komandu. Krievijā tas notiek ļoti viegli, turklāt viņam ir Krievijas pase – jebkura komanda Premjerlīgā viņa iegādei var novirzīt jebkādu nepieciešamo summu. Premjerlīga nekur no viņa neaizmuks.

Jau ieminējies par Aļeņičevu, kurš iepriekš bija pazīstams futbolists, bet trenera lomā 2015.-2016. gada sezonā vadīja pašu Maskavas Spartak. Viņam tikai 44 gadi. Ar ko viņš ir atšķirīgs no citiem treneriem?
Te varētu gari runāt… Pirmkārt, viņš atšķiras ar to, ka ir Dmitrijs Aļeņičevs [smejas] – cilvēks, kurš daudz ko ir uzvarējis un sasniedzis. Triumfs Čempionu līgā, neskaitot Pasaules kausa izcīņu, vispār laikam ir augstākie griesti, ko var sasniegt [2003./04. gada sezonā “Porto” sastāvā Žuzē Morinju vadībā – aut.]. Kā treneris viņš atšķiras ar savu pieeju lietai, attieksmi. Viņam pirmajā vietā ir ja ne gluži baudas sasniegšana, tad skaista futbola demonstrēšana. Liek nesist vienkārši tāpat uz priekšu, izspēlēt sieniņas, veikt ieskriešanas brīvajās zonās. Laikam “Spartak” futbola ietekme [kā spēlētājs pavadījis šai klubā septiņas sezonas – aut.]. Grūti izskaidrot precīzi viņa pieeju, bet viņam svarīgi panākt, lai apmierinājumu par futbolu gūtu gan līdzjutēji, gan mēs paši. Starp citu, to viņš uzsver arī savās intervijās, ne tikai mums – vispirms prieks no futbola un tikai tad rezultāts. Kaut gan bez pirmā nevar būt arī otrais, tāpēc arī rezultāts nāk līdzi. Aļeņičevam viss ir augstākajā līmenī – disciplīna, citi ar futbolu saistīti elementi.

Tev ir vislielākais spēles laiks komandā. Jūti sevišķu Aļeņičeva uzticību?
Nav tā, ka viņa attieksme pret mani būtu īpaša, ka viņš ar mani vairāk komunicētu nekā ar citiem. Attieksme pret visiem ir vienāda. Mans spēles laiks… principā viņš vienmēr video analīžu laikā uzsver, ka veicu lielu darba apjomu. Dodu rezultatīvas piespēles, daudz centrēju. Laikam daru visu pareizi, ko arī pierāda tas, ka visu laiku spēlēju pa 90 minūtēm. Vienreiz mani nomainīja 65. minūtē, kad Kurskā atradāmies vadībā ar 4:0 [17 spēļu laikā Nacionālajā līgā tā bija viena no tikai divām reizēm, kad Kamešs nenospēlēja pilnu spēli – aut.]. Nezinu, ko lai vēl piebilst – visu daru pareizi, tāpēc spēlēju.

Kā fiziski tiec galā ar šādu slodzi?
Protams, viegli nav, bet viegli nav nevienam. Krievijas Nacionālā līga (FNL) vispār ir sarežģīta līga – skaidrs, ka neesmu spēlējis visos turnīros [lai pilnvērtīgi salīdzinātu – aut.], bet Krievija kā valsts ir ļoti liela, ir lieli attālumi starp pilsētām. Pārlidojumi, bet mūsu gadījumā tie bieži ir arī vilcieni. Nereti ir pārlidojumi ar pārsēšanos. Palīdz tikt galā pareiza atjaunošanās, labs miegs, protams, arī ārsti. Atjaunošanās ir prioritāte – kad ir tālāki pārlidojumi un ir iespēja, treneri mums, kas spēlējuši pamatsastāvā, nākamo dienu dod brīvu. Līdz Maskavai vien jālido četras stundas, bet gadās arī desmit stundu gari braucieni ar vilcienu. Atjaunošanās šādās situācijās ir ļoti svarīga.

Šobrīd FNL vēl tikai tuvojas pirmā apļa noslēgums, pēc kāda laika iestāsies arī ziemas pārtraukums. Tomēr ir taču tā, ka jau tagad komanda ne par ko citu nedomā kā vienīgi iekļūšanu Premjerlīgā?
Jā, protams, visas domas tikai un vienīgi par Premjerlīgu! Par mūsu nodomiem liecina kaut vai fakts, ka kausa sākuma stadijā, kad bija jātiekas ar komandu no otrās līgas [pēc spēka trešā – aut.], seši spēlētāji no pamatsastāva, mani ieskaitot, nemaz turp nedevās, trenējāmies uz vietas Krasnojarskā. Tā spēle notika Čitā [vairāk nekā divu tūkstošu kilometru attālumā no Krasnojarskas – aut.], aizlidoja citi cilvēki ["Enisey" ar rezerves sastāvu uzvarēja tikai pēcspēles pendelēs – aut.]. Pēc tam kausā bija "Akhmat" [bijušais “Terek”] – lai gan tā ir Premjerlīgas komanda, mani izlaida tikai uz 30 minūtēm, jo jau pēc trim dienām bija spēle līgā ar "Krylya Sovetov" [turnīra vicelīdere – aut.]. Spēļu grafiks ir ļoti piesātināts, bet domājam tikai par iekļūšanu Premjerlīgā.

Esi uzspēlējis arī Krievijas Premjerlīgā. FNL līmenis stipri atpaliek?
Loģiski, ka Premjerlīgā līmenis ir augstāks, lai gan, lūk, kausa izcīņā, ja nemaldos, tikai četras Premjerlīgas komandas iekļuva kausa 1/8 finālā [izstājušās desmit, bet starp 16 dalībniecēm palikušas tikai sešas Premjerlīgas komandas – aut.]. Protams, var runāt, ka Premjerlīgas komandas nespēlēja labākajos sastāvos, taču, piemēram, "Akhmat" pie mums atbrauca ar visiem labākajiem, bet mēs viņus uzvarējām ar 3:0. Premjerlīga pašsaprotami tāpat ir spēcīgāka, savukārt FNL ir savdabīgs turnīrs. Tik, cik mēs šeit lidojam... un gadās, ka spēlējam drausmīgos laukumos. Šeit nav viegli.

Premjerlīgā varbūt futbols ir gudrāks – paši vairāk spēlē un pretiniekam dod vairāk vaļas. Godīgi sakot, spēle ar "Akhmat" bija vieglākā pēdējā laika spēle. Soda laukumu un tā tuvumu viņi, protams, piesātināja, bet līdz šai zonai tikt bija salīdzinoši viegli. Bet FNL… pat pastarīte var agresīvi presingot, skriet pa visu laukumu [smejas]. Pērn kausā spēlējām ar CSKA un arī salīdzinoši brīvi varējām spēlēt [toreiz, 2016. gada septembrī, "Enisey" ar Kamešu sastāvā uzveica titulēto pretinieku ar 2:1 - aut.]. Lai cik smieklīgi neizklausītos, bet tas laikam arī norāda uz augstākas klases futbolu – kad spēlē abas komandas. FNL nereti viena komanda otrai neļauj spēlēt un sanāk vairāk cīņas nekā futbola. Tai pašā laikā nedomāju, ka FNL ir stipri, stipri vājāka nekā Premjerlīga.

Jau pieminēji kausa izcīņu. Izskatās, ka arī tur jums šosezon ir labas perspektīvas. Uzvarot divas spēles pret ņemamiem pretiniekiem "Luch Energia" un "Tom" vai "Tosno", būsiet pusfinālā, kur, iespējams, pretī būtu Krievijas čempions Maskavas "Spartak". Esat tik tālu domājuši?
Krievijā mediji arī Aļeņičevam ir prasījuši, vai viņš cer saskrieties ar Maskavas "Spartak", savu bijušo komandu. Atbildēšu tāpat kā treneris – tik tālu uz priekšu neskatāmies. Vispirms kaut vai "Luch" jāuzveic, kaut gan FNL mājās viņus sagrāvām ar 4:0. Šoreiz būs jāspēlē viesos, tas būs jau 25. oktobris, laika apstākļi būs sliktāki un, domāju, futbols būs pavisam cits, nevis kā pie mums, kur ir manēža, komfortabli apstākļi un līdzens laukums. Neviens par "Spartak" nedomā – līdz tam vēl arī daudz spēļu FNL. Jautājumu par "Spartak" tēmu šeit Krasnojarskā, protams, netrūkst, bet visi šādās reizēs atbildam izvairīgi.

Mājas spēles aizvadāt slēgtā hallē. Kā tu kā futbolists to uztver? Kad "Enisey" stadiona remonts varētu noslēgties, lai atgrieztos zaļajā laukumā?
Kā futbolistam man spēlēšana hallē ir liels komforts – varu spēlēt kreklā, laukums līdzens un kvalitatīvs. Piemēram, Voroņežā, kur spēlējām pret Lukjanova komandu "Fakel", laukums bija nevienmērīgs. Šeit manēžā varam spēlēt kvalitatīvu un arī ātru futbolu, jo pirms spēlēm to vienmēr aplaista. Mūs tas viss apmierina. Pagaidām nav arī citas izejas, jo pilsētas stadionā notiek rekonstrukcijas darbi. Stadions tiek gatavots 2019. gada Universiādei [2019. gada martā Krasnojarskā notiks Ziemas Universiāde – aut.] un darbi notiek ātri. Varbūt darbu ātrums skaidrojams arī ar cerībām nākamsezon spēlēt Premjerlīgā – lai jūnijā jau būtu gatavs.

Vēl runā, nezinu, cik tam var ticēt, ka būvēs arī atsevišķu futbola stadionu ar 15 tūkstošu ietilpību un bez skrejceļiem - ar tribīnēm pie paša laukuma. Tādas runas ir – it kā pat nauda jau iedalīta, maketi ir. Zinot, ka tā ir Krievija [smejas], grūti gan teikt, cik ātri tas viss notiks – tas jau ir cits jautājums.

Slēgtajā hallē ietilpība ir tikai trīs tūkstoši. Ņemot vērā "Enisey" spilgto sniegumu, halle vienmēr pārpildīta un atbalsts lielisks?
Jā, halle vairumā gadījumu ir pilna. Kā ir skaidrots, halle ir salīdzinoši neparocīgā vietā pilsētā, ir sarežģītāk uz turieni tikt, tāpēc gadās arī, ka, teiksim, 500 vietas ir brīvas. Protams, apmeklētību ietekmē arī konkrētais pretinieks, lai gan pret "Luch" [viena no pastarītēm – aut.] arī bija pārpildīts. Ir arī atsevišķs sektors kaismīgākajiem atbalstītājiem. Tā kā tā ir slēgta manēža, ir ļoti skaļi. Atbalsts ir ļoti jūtams un ir sajūta, ka cilvēku būtu krietni vairāk nekā trīs tūkstoši. Kad spēlējām pret "Akhmat" un "Krylya Sovetov", atbalsts vispār bija fantastisks.

Kāds vispār noskaņojums Krasnojarskā – varbūt cilvēki uz ielas nāk klāt un visu laiku piemin Premjerlīgu?
Atpazīst, atpazīst cilvēki. Turklāt tirdzniecības centros izkārti plakāti ar mūsu komandas reklāmu. Nereti lūdz autogrāfus, novēl veiksmi. Reizēm gadās, ka pienāk klāt, kad brokastojam ar ģimeni. Pilsēta ir milzīga [Krasnojarskā 1.08 miljoni iedzīvotāju – aut.] un, protams, lai gan par grandiozu nenosauksi, bet interese no cilvēku puses ir.

Krasnojarskā komandu pārstāvējuši vairāki Latvijas futbolisti, bet nesenākā pagātnē tur spēlējuši Oļegs Laizāns un Edgars Gauračs. Klubā viņus atceras?
Kluba vadība kopš tiem laikiem ir mainījusies – Edgars un Oļegs spēlēja, esot citai vadībai. Taču ir puiši komandā, kuri palikuši un viņi, protams, atceras. Ir pat tādi, kuri, cik zinu, joprojām ar Oļegu uztur kontaktus.

Protams, nevaram apiet arī Latvijas izlases tēmu. Pats sevi nevari izsaukt, bet žurnālisti, mani ieskaitot, brīnās, ka esi ārpus kandidātu loka, ņemot vērā vispārējo situāciju ar Latvijas futbolistiem. Tevi pārsteidz Starkova rīcība?
Sākas interesantākā intervijas daļa [smaida]. Kuram futbolistam gan patiktu šāda situācija? Zinot, ka man ir spēļu prakse, zinot, ka treneris ir Aļeņičevs, pirms tam Tihonovs [Krievijas futbolā, maigi sakot, plaši pazīstami cilvēki – aut.] un zinot, ka mūsu komanda nav, teiksim, kādā 10. vietā. Tāpēc, protams, man nav skaidrs… Grūti to izskaidrot. Skaidrs, ka ir 100% sajūta, ka vismaz to 25 kandidātu sarakstā man vajadzētu būt. Taču tāda nu situācija ir izveidojusies. Skaidrs, ka neesmu superzvaigzne, bet ir sajūta, ka izšķir kādi citi [nefutbola – aut.] faktori.

Neesmu jau tāds vienīgais. Līdzīgi – kur ir tā paša Igora Kozlova problēma, kad viņš pēdējo reizi ir izsaukts? Viņš klubā spēlē visu laiku un ļoti neslikti. Vai Rakels? Tikai tāpēc, ka šobrīd klubā nespēlē? Nav taču viņš jāsalīdzina ar Rudņevu vai Cauņu, bet viņš ir viens no tiem, kurš ir bijis Anglijas “Championship”, tagad atrodas “Lech”, kas ir Polijas TOP klubs. Dzīvē dažādi gadās, un vismaz man šķiet, ka šādi cilvēki ir jāatbalsta un jāizsauc. Ja pat Latvija viņam uzgriež muguru, tad par ko var runāt? Kad vēl kāds Latvijas futbolists parakstīs līgumu “Championship”? Rakelam vajadzēja “Babītē” atgriezties, lai saņemtu izsaukumu uz izlasi? Man tas viss nav skaidrs, nevaru to visu komentēt, izskatās pēc kaut kāda aizvainojuma. Pats darīšu savu darbu līdz galam, sasniedzot rezultātus un gūstot baudījumu no futbola. Lēmumus par izsaukšanu uz izlasi pieņem citi cilvēki.

Varbūt Starkovs vīlās par tavu sniegumu izlases treniņnometnē un spēlē pret Igauniju, kā arī par Rakela sniegumu spēlē pret Šveici, kad viņš bija iekļauts pamatsastāvā?
Protams, ka viņš bija vīlies, bet tas ir līdzīgi kā ar Rakelu, ir runa arī par uzticēšanos. Tie, kuri ir tagad izlasē, diez vai spēlē bez kļūdām un ideāli. Tomēr dažiem uzticas un viņu kļūdas varbūt neredz, kamēr mūsu [Kameša, Rakela – aut.] kļūdas tiek uztvertas asāk. Neticu, ka Rakels var būt līderis pie viena trenera, bet pie cita netiek pat 23-25 kandidātu sarakstā. Tas viss ir uzticēšanās jautājums, varbūt arī simpātiju un antipātiju jautājums, nezinu. Neticu, ka tie, kuri tiek izsaukti regulāri piecus gadus no vietas, nepieļauj kļūdas ne treniņnometnē, ne spēlēs. Es pēc ilga laika tiku izsaukts, bet pēc vienas reizes esmu uzreiz nogriezts nost.

Jā, šī gada jūnijā pret Portugāli biji rezervē, toties nospēlēji pilnu maču pret Igauniju. Cik reizes pēc šīs spēles un kādos apstākļos esi kontaktējies ar Starkovu?
Dažas dienas pēc mača ar Igauniju, kad visi jau bijām atgriezušies mājās un klubos, viņš man uzzvanīja un pateica, ka bija gaidījis no manis daudz, daudz vairāk. Principā saruna bija īsa – viņš bija gaidījis vairāk un bija neapmierināts ar manu sniegumu. Protams, futbolistam galvenais ir spēlēt futbolu, bet es tomēr pateicu viņam, ka pret Igauniju tā nebija mana pozīcija [Kamešs ir kreisās malas pussargs/uzbrucējs, bet pret Igauniju spēlēja aizsardzības labajā malā – aut.]. Turklāt visu treniņnometnes laiku viņš uzsvēra, ka redz mani kaut kur uzbrūkošajā līnijā, bet galu galā spēlē pret igauņiem ielika mani malējā aizsarga pozīcijā. Tā ka saruna toreiz bija īsa un kopš tā laika tas arī viss.

Tātad Starkovs pirms rudens spēlēm ar tevi nerunāja?
Jā, pēdējā saruna bija neilgi pēc Igaunijas spēles.

Kā domā, vai viņš tava kluba spēles ir vērojis un, ja vērotu lielā apjomā, vai viņam varētu mainīties viedoklis par tavām spējām palīdzēt izlasei?
Domāju, spēļu skatīšanās faktoram nav izšķirošas nozīmes. Tāpat skaidrs, ka esmu "Enisey" pamatsastāva spēlētājs ar regulāru spēļu praksi, ka dodu labumu komandai, esam pirmajā vietā, cenšamies iekļūt Premjerlīgā. Tāpēc domāju, nav tik svarīgi, vai viņš skatās spēles, bet gan vai vēlas izsaukt un vai viņam tas ir vajadzīgs. Man jau pašam šķiet, ka jautājumi ir lieki, ja spēlēju gan Tihonova vadībā, gan tagad Aļeņičeva vadībā.

Ar Aļeņičevu ir iznācis parunāties, kā izveidojās konflikts starp viņu kā spēlētāju un Starkovu, tā brīža Maskavas "Spartak" galveno treneri vai tā ir pārāk jūtīga tēma, par kurām futbolisti ar treneri nerunā?
Ja godīgi, es vispār palaidu garām to stāstu par Starkovu un Aļeņičevu [šie notikumi risinājās 2006. gada pavasarī, kad Kamešam bija tikai 17 gadi – aut.]. Bet nē, vispār nerunājām par šo tēmu. Tikai dažreiz, kad no mūsu komandas sauc pa futbolistam uz Armēnijas un Kirgizstānas izlasēm, džeki no komandas un reizēm kluba vadība man pavaicā, kāpēc es netieku izsaukts. Bet par minēto konfliktu neesam runājuši. Aļeņičevs tikai ir teicis man [par neizsaukšanu], ka tas nekas, strādāsim.

Esmu dzirdējis no futbola cilvēkiem, ka jau Pahara vadībā tev izlasē neklājās pārāk spoži. Tiki nomainīts 29. minūtē pirms diviem gadiem spēlē ar Čehiju un pie Pahara tā arī vairs neuzspēlēji. Kas notika toreiz?
Kā jau teicu iepriekš, šeit ļoti liela nozīme ir uzticībai… Jā, nomainīja 29. minūtē, ļoti labi atceros to spēli. Iespējams, toreiz mani nemaz negribēja izsaukt [toreiz Kamešu izsauca tikai pēc tam, kad kļuva zināms, ka savainojuma dēļ izlasē nebūs Jāņa Ikaunieka – aut.] un tas notika pateicoties Mārim [Verpakovskim, tobrīd bija izlases menedžeris sporta jautājumos – aut.], kurš izprasīja. Jo tobrīd mēs bijām komanda, kas iet uz čempiona titulu [runa par 2015. gada "Liepāju" – aut.] un no kuras izlasē bija tikai viens spēlētājs. Līdzīgi kā ir tagad, ka ir tikai viens. Varbūt problēma ir nosaukumā FK "Liepāja" un tas ir jāmaina? Tad varbūt sauks?

Protams, ka galu galā tā ir mana vaina – es taču spēlēju laukumā. Tai pašā laikā nedomāju, ka kaut ko tik ļoti bojāju, lai mani pirmā puslaika vidū mainītu. Nezinu trenera iemeslus, bet tiešām neuzskatu, ka spēlēju tik slikti un izgāzos [Pahars par divām agrajām maiņām toreiz sacīja: "Varbūt kļūda, varbūt pēc 0:2 man bija svarīgi kaut ko mainīt. Pieņēmu lēmumu veikt spēlētāju maiņas. Ne Kamešs, ne Freimanis nebija vainīgi. Protams, nē. Ir divi varianti - varbūt mana kļūda, varbūt visiem spēlētājiem mača sākumā trūka rakstura."].

Tai pašā laikā gan jau sevi nepietiekami pierādīju, ja jau pēc tam netiku saukts uz izlasi. Un tomēr nedomāju, ka bija tikai ar futbolu saistīti aspekti. Toreiz centos, cik vien varēju, pierādīt, ka esmu cienīgs pārstāvēt Latvijas izlasi. Arī tagad, kad mani neizsauc, nesākšu domāt, ka neesmu Latvijas izlases līmeņa futbolists. Domāju, vairums cilvēku redz un zina, ka mans sniegums ir tāds, ka man ir jābūt izlasē. Kā jau teicu, turpināšu strādāt, bet lēmumus lai pieņem izlases treneri.

Vai nebaidies, ka pēc šīs intervijas tavas cerības spēlēt izlasē Starkova vadībā samazināsies līdz nullei?
Manuprāt, nepateicu neko tādu, lai Starkovs varētu sajusties slikti. Izteicu tikai savas domas. Tāpēc nebaidos. Vienmēr darīšu visu iespējamo klubā, došu rezultatīvas piespēles, centīšos sist golus. Tālāk lai lemj izlases treneri. Un lai veicas džekiem spēlēs pret Fēru salām [intervija notika piektdien pirms šīs spēles - aut.] un Andoru!

FNL tabula pēc 17 no 38 kārtām

Pirmo divu vietu ieguvējas automātiski iekļūs Premjerlīgā, bet trešās un ceturtās vietas ieguvēja aizvadīs pārspēles ar Premjerlīgas attiecīgi 14. un 13. vietas ieguvēju (16 komandu konkurencē).