Starkovs: "Lai sauktos par labāko snaiperi, jāsit daudz vairāk par Kalniņu un Ošu"

Konkurence par vietu izlasē. "Visiem durvis uz izlasi ir vaļā. Lūdzu, nāciet un atveriet tās, gūstiet vārtus! Mums ir uzbrucēji vai pussargi, kuri izlasē aizvadījuši vairākus desmitus spēļu, bet nav guvuši vārtus. Svarīga ir arī viņu vēlme un atdeve, taču man primārā ir viņu rezultativitāte, rezultāts. Izlasē galvenais ir rezultāts. Pašreizējā līdzjutēju neapmierinātība ir radusies tādēļ, ka nav rezultāta. Tādēļ spēlētājiem, kuri ierodas izlasē, jāspēj šos uzdevumus izpildīt."

Viens no padsmit spēlēs izlasē vārtus neguvušajiem ir Eduards Višņakovs. "Ļoti svarīgi, lai komandā būtu uzbrucējs, kurš visas komandas pūles pārvērstu rezultātā, vārtu guvumos. Mums, protams, šobrīd šādu uzbrucēju – stabilu, spēcīgu, kuri var gūt vārtus un izšķirt spēli – trūkst. Izsaucot Višņakovu un Uldriķi, ceram, ka viņi izlasei dos kaut ko savu, kaut ko jaunu. Varbūt svaigumu. Atkārtoju, ka priekšējās līnijas spēlētājiem ir jāgūst vārti. Diemžēl mums šāda stabili vārtus gūstoša uzbrucēja trūkst. Visiem dodam iespēju. Pirms tam bija citi spēlētāji, pēc tam citi, tagad ir Eduards Višņakovs. Redzu, ka viņš ir liels un mūsdienīgs uzbrucējs, kurš ir agresīvs. Protams, viņam ir arī savi mīnusi, bet ceru uz viņu. Un viņš ir arī ļoti nopietns un atbildīgs cilvēks, uz kuru var paļauties. Uldriķis klubā spēlē interesanti, un savam vecumam viņš vispār, manuprāt, spēlē ļoti labi. Arī U21 izlasē pēdējās spēles bija labas. Un arī izlases nometni jūnijā viņš aizvadīja labā līmenī. Tas redzams pēc treniņiem. Pats galvenais ir viņa spēles kopējais līmenis. Viņš ir gudrs spēlētājs. Domāju, ka viņa galvenā kvalitāte ir nevis augums, ātrums vai ātruma trūkums, bet gan laba futbola domāšana, kas man ļoti patīk."

Rezultatīvākais vietējais uzbrucējs Virslīgā ir Karašausks [astoņi vārti]. "Spēlētājus izvēlos pēc daudziem kritērijiem. Kad spēlētājus savā starpā salīdzinu, priekšroku atdodu pirmajam, otrajam, trešajam un ceturtajam. Izejot no tā, arī izvēlos spēlētājus. Starp tiem, kurus neesmu izvēlējies, ir ne tikai Karašausks. Droši vien vēl daudzi citi spēlētāji sēž un domā, kāpēc gan viņus neizsauc. Gan labi spēlētāji, gan labi, gan ne tik labi spēlētāji kā personības. Izvēlējos citus, un tās ir manas tiesības. Ļoti svarīgi, lai par šīm manām tiesībām neaizmirstu – tajā skaitā arī jūs, žurnālisti. Kur ir viņa lielākais trūkums, kādēļ viņa nav izlasē – laukumā vai cilvēciskajās īpašībās? Es jau atbildēju. Vārtu gūšana uzbrucējam ir ļoti svarīga, bet ir jāspēlē arī komandas spēle. Un jāgūst daudz (!) vairāk nekā Kalniņš [šosezon Virslīgā trīs vārti] vai Ošs [pieci]. Daudz vairāk! Tad arī varēs teikt – esmu labākais bombardieris. Pēc šādas loģikas, atkārtoju, var teikt, ka jāņem arī Ošs. Arī viņš ir ļoti labs spēlētājs, bet viņš nav izsaukts. Kādēļ neuztraucieties par viņu? Kārtīgs puisis, lielisks futbolists un personība. Taču citi spēlētāji ir pārāki konkurencē."

Jaukšanās izlasē no malas. "Laukumā [rezultāts] nebūs atkarīgs no shēmas, no spēlētājiem [uz papīra], bet gan noskaņojuma, saliedētības, no tā, lai katrs spēlētājs parādītu maksimumu. Ja viņš neparādīs maksimumu, tad spēle būs pavisam cita. Man, kā trenerim, ļoti svarīgi, lai spēlētājos nejauktos no malas. Tikai tad mēs būs saliedēti. Neviens nedrīkst būt liekais. Ja spēlētājus traucēs, viņi nebūs par visiem 100% ar sirdi un dvēseli komandā, viņiem kaut kas maisīs un novērsīs uzmanību. Vienmēr esmu uzskatījis, ka tas ir ļoti svarīgi. Ja būsim saliedēti, tad spēlētājs arī parādīs savu maksimumu, apspēlēs, gūs vārtus, atdos precīzu piespēli. Un tad viss būs skaisti, priekšrocība būs mums. Bet, ja viņš kļūdīsies, jo nav koncentrējies, tad priekšrocība būs pretiniekiem.

Manā vadībā esam aizvadījuši četras spēles. Arī iepriekš biju izlasē un turpinu izmantot daudzas iestrādnes no iepriekšējā trenera [Mariana Pahara]. Bija izdarīts ļoti daudz laba, bet kaut kādās lietās izmantoju citu pieeju. Neskaidrošu, kā tieši, lai jums būtu vieglāk to apspriest. Nedarīšu, jo tā ir iekšējā lieta. Tā ir ģimene! Jūs taču pie drauga ģimenes ar šādiem jautājumiem neiesiet. Tas ir kolektīvs, un kolektīvam ir nepieciešama sava autonomija. Ja mēs uzvarēsim, tad visa valsts arī būs kopā ar mums. Ja zaudēsim, tad nevienam nebūsim vajadzīgi un interesanti. Vai Latvijas kopīgā ģimene mūs atbalstīs, kad zaudēsim astoņas spēles pēc kārtas? Nē, tāpēc dodiet mums laiku savākties. Daru visu iespējamo, lai mēs būtu spēcīgi un uzvarētu."

Koļesova kļūdas iepriekšējās izlases spēlēs. "Kopumā esmu apmierināts ar viņa spēli un ceru, ka viņš ar katru spēli progresēs. Svarīgs pat ir nevis kļūdu skaits, bet gan tas, kā viņš uz tām reaģē. Domāju, ka viņš uz tām reaģē adekvāti, pareizi. Viņš ļoti uzmanīgi klausās treneros un savas kļūdas labo. Ceru, ka viņš būs tas spēlētājs, kurš izlasē būs vēl ilgi. Viņš vēl ir jauns, viņam ir laba faktūra, labi fiziskie dotumi, ļoti labi mentālie dotumi. Nebija ne mazāko domu, ka viņu varētu neizsaukt, absolūti."

Mūsu trumpji Fēru salās. "Mums ir pietiekami daudz spēlētāju, kuriem ir meistarība. Kuriem ir labas īpašības gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Nezinu, vai tā ir mūsu priekšrocība, bet mums ir jāparāda savs maksimums – tad arī būsim spējīgi uzvarēt Fēru salas. Tas ir pats galvenais – nepieciešama pārliecība par saviem spēkiem. Pārliecība! Bet pārliecības pats pamats ir pašatdeve, nebīšanās pretinieka, nebīšanās tērēt spēkus, esot ar bumbu, sevis nežēlošana, kad spēlē aizsardzībā. Jāspēlē uz maksimumu!

Šajā ciklā esam guvuši maz vārtu, bet arī viņi nav guvuši daudz – par vieniem vairāk. Viņu paņemtajos punktos nekā sensacionāla nebija – paņēma punktus pret Andoru [0:0, 1:0], mājās pret ungāriem [0:0]. Bet mūs apspēlēja izbraukumā [2:0]! Lūk, tas bija negaidītais rezultāts. Tā ir komanda, kuru mums tradicionāli būtu jāapspēlē, taču viņi pēdējos gados veic labu darbu, arī treneris [Larss Olsens] jau septiņus astoņus gadus ir viens un tas pats. Ir saspēlēts, pieredzējis sastāvs un spēlētājs, kurš izlasē spēlē jau sen un kuram jau ir krietni pāri 30 [acīmredzot domāts centra pussargs Froui Benjaminsens, kuram decembrī apritēs 40 gadi – A.S.]. Vai viņi būs stiprāki vai vājāki nekā pirms pusgada, nezinu – ceru, ka uz mūsu fona viņi izskatīsies sliktāk."

Torresa atgriešanās pēc gada pārtraukuma. "Ja atceras, pirms diviem gadiem viņš bija labākais futbolists Virslīgā. Bija. Pagājušajā gadā Marians viņu jau izsauca uz izlasi, un viņš piedalījās divās spēlēs. Arī tagad viņš spēlē asi, un man šīs viņam piemītošās īpašības un kvalitātes patīk – ass, tehnisks, ar pēdējo piespēli, spēlējošs futbolists. Tādi komandā vienmēr ir cieņā. Zinu, ka viņam ir mikrotrauma, problēmas ar veselību, kas viņu nomocīja pagājušajā gadā. Tas viņam laikam arī neļauj spēlēt tādā pašā līmenī kā pirms diviem gadiem, kad viņš patiešām bija spēcīgākais un "Liepāja", arī būdama pati stiprākā, kļuva par čempioni. Man liekas, ka viņš mums noderēs ne tikai tajā ziņā, ka tagad, kā jūs sakāt, būs daudz jāuzbrūk. Arī citos aspektos – organizēt spēli, veidot spēli, uzbrukumus virzīt pareizajos virzienos. Šajā ziņā viņš ir konstruktors. Šāda spēlētāja mums pietrūka. Bez Zjuzina un Jāņa Ikaunieka atcerētos arī Aleksandru Cauņu, kurš ir īsts meistars."

Dubra savainojuma dēļ ar izlasi netrenējās. "Pēdējo spēli [pret "Mettu"/LU] viņš aizvadīja uz mākslīgā seguma. Viņam pirms gada tomēr bija nopietna trauma, no kuras tikai nesen atguvās. Tā ka domāju, ka mākslīgais laukums nospēlēja savu lomu. Pagaidām viņš ārstējas. Kas būs pēc trīs dienām, redzēsim. Vismaz viņš ir šeit un atrodas ārstu uzraudzībā [uz Fēru salām Kaspars tomēr neaizlidoja – A.S.]. Vai nebija domas vietā izsaukt citu spēlētāju? Nebija, skaitliski tik liels sastāvs ir tādēļ, lai tiktu galā ar visām problēmām, kas var rasties nometnes laikā. Dubra, protams, ir sākumsastāva spēlētājs, viens no vadošajiem spēlētājiem. Viņš jau bija tuvu savai agrākajai sportiskajai formai, lai gan pēc traumas un operācijas, protams, ir vajadzīgs laiks. Varbūt pat gads, divi un trīs. Domāju, ka viņš vēl ir tikai ceļā uz savu labāko formu."

Kādēļ ir trīs labās malas aizsargi – Freimanis, Gabovs un Savaļnieks? "Vajag pat visus piecus, nevis tikai trīs (smejas). Piemēram, Dubru saucām, lai viņš varētu spēlēt. Tas apliecina, ka ir nepieciešamas arī rezerves. Un arī rezervistiem vajag rezerves. Tā ir parasta treneru virtuve, kurā spēlētājus izskata ne tikai pēc viņu pamatampluā, bet arī citām pozīcijām, kurās viņi varētu spēlēt. Iespēja spēlēt vairākās pozīcijās attiecas ne tikai uz Savaļnieku, bet uz pilnīgi visiem. Nometnes laikā turpinām vākt informāciju par katru spēlētāju, jo vēlos viņus apskatīt arī no 15 metru attāluma – tas nav tas pats, kas skatīties no tribīnēm. Katrā treniņā dodam spēlētājiem savu uzdevumu, un redzu, kā viņi tos izpilda vai neizpilda. Un no tā arī izdarīšu secinājumus, kurš spēlēs un kurš ne."

Torshavnas mākslīgais laukums. "Nebijām pat domājuši par trenēšanos [Latvijā] uz mākslīgā laukuma. Kāpēc? Viens iemesls ir tāds, ka pat paši mākslīgie laukumi var būt ļoti dažādi. Trenējoties uz mākslīgajiem, varētu ne tikai kaut ko iegūt, bet arī zaudēt. Vienkārši izvēlējāmies gatavoties savos ierastajos apstākļos."

Ja ne traumas, marta nometnē izlasē būtu bijis Kļava. Vai pēc tam ir bijusi doma viņu izsaukt atkal? "Nē, tomēr nē. Es viņu labi pazīstu, viņš pie manis agrāk jau spēlēja izlasē, un mums ir labas attiecības. Bet šajā pozīcijā likmi lieku uz citiem futbolistiem."

Rudņeva karjeras beigas. "Spēlētājs ir noslēdzis attiecības ar klubu [Starkovs iepriekš citā intervijā izteica minējumu, ka Rudņevs ir pametis klubu, taču karjeru kādreiz varētu arī atsākt - A.S.], turklāt arī klubs savā oficiālajā mājaslapā nedod nekādu informāciju [par iemesliem]. Tāpēc, ka tā ir iekšējā informācija starp klubu un spēlētāju. Viņš ir pieaudzis vīrietis un pats pateiks to, ko uzskatīs par nepieciešamu. Vai zvanīju viņam pēc paziņojuma par karjeras beigām? Nē."