Starkovs par Karašauska tumšo pusi, latviešu valodu, darbu RFS, jauno līderi

Kādēļ "Euro 2004" paaudze bija stiprāka
Nedrīkst sevi mānīt: pašreizējie spēlētāji ir vājāki. Kur ar viņiem vajag strādāt? Klubā. Un pat nav svarīgi, kurā klubā viņi izauga jaunieša vecumā. Svarīgākais nogrieznis ir starp 17 un 20 gadiem. Kurā klubā viņi nonāks, kāds būs šīs komandas uzdevums. Piemēram, liepājnieks Devids Dobrecovs. Pirms diviem gadiem viņš bija labākais jauniešu spēlētājs [Latvijā]. Viņš bija tuvu pamatsastāvam, lai gan tolaik "Liepājai" bija čempionu komanda. Viņš bija tuvu, taču tagad ir zemāk. Tātad divi klubā pavadītie gadi viņam nenāca par labu. Piemēram, "Skonto" bija daudz 1998. gadā dzimušo spēlētāju. Klubs palēnām samazināja prasības pret sevi. Ne treniņprocesa, ne laukumu, nekā. Ļoti svarīgi ne tikai noteikt jaunos talantus, bet arī sekot viņiem līdzi. Strādāt psiholoģiski, barot – burtiski barot pēc katra treniņa.

"Skonto" labākajos gados tas viss bija. Bija bāze, kur, rupji sakot, bija virtuve, un tur 17 gadus veci jaunieši jau bija ar līgumiem, varēja patrenēties, paēst un braukt mājās, atbraukt, patrenēties, paēst un braukt mājās. Tas ir ļoti svarīgi. Bet pēc tam visi 1998. gadā dzimušie, kuriem tagad ir 18-19 gadi, pārgāja uz citiem klubiem vai vispār beidza spēlēt. Vesela plejāde. Kad Pahars atnāca uz "Skonto", viņam bija 17 gadi. Bija harmoniska struktūra. Bija jaunieši, dublieri, pamatsastāvs. Un katru spēlētāju uztrenēja līdz labam līmenim. Bija laba sacensību sistēma. Atceramies - deviņdesmitie gadi bija grūts laiks, tie nebija pārtikuši laiki. Bet viņiem bija izveidoti labi apstākļi. Protams, ir jābūt klubam un jābūt kluba prezidentam. Un spēcīgam treneru štābam. Trenerim ir jābūt ne tikai zinošam – viņam ir jābūt fanātiskam. Viņam 20 stundas diennaktī ir jādomā. Ja trāpījās talants, viņam jāzina, ko ar to darīt.

Par Karašauska neizsaukšanu
Neesat viņa brālis? (smejas) Labi, atbildēšu. Speciālists no Dānijas, kurš pavisam nesen pie mums vadīja semināru, teica, ka pie viņiem jaunā vecumā svarīgi ir identificēt talantu. Atrast talantu un to audzināt, attīstīt. Pirmajā vietā ir talants, otrajā – personība, bet pēc tam tieši personība ir pirmajā vietā. Un viņi tai pievērš uzmanību. Ja esi labs spēlētājs, bet slikta personība, komanda ar tevi futbolā neko nesasniegs. Jūs runājat par šo jauno cilvēku. Kādēļ viņš U21 izlasē pie Zemļinska izkrita no sastāva? Viņš tika atskaitīts, jo no nometnes aizskrēja uzdzīvot (на гулянку - no kr. valodas). Kāpēc Kazakevičs viņu no izbraukuma spēles aizsūtīja mājās? Bija dzeršana numuriņā. Kāpēc es viņu 17 gados – es taču pats viņu paņēmu "Skonto" un pirmais paņēmu izlasē…

Kad spēlētājam kaut kas tiek dots, no tā nepieciešama atdeve, tas ir jānovērtē. Nenovērtēja. 18 gados es viņu nepadzinu no komandas, bet vienkārši nepaņēmu līdzi uz otro sezonas pusi. Un "Skonto", starp citu, tolaik pēc kādu sešu gadu pauzes kļuva par čempionu. Varbūt, ka es tolaik, 2010. gadā, kļūdījos. Tā var būt. Bet kādēļ viņš pēc tā nekur tā arī nesāka spēlēt? Un kādēļ viņš nesāka spēlēt izlasē, kurā manis nebija četrus gadus? Visu laiku viņu bāžat un bāžat [man sejā], bet teikšu tā, ka viņam pašam no jūsu puses tas ir slikts pakalpojums, jo viņu tas piespiež vēl kaut kā atbildēt – un ne vienmēr pareizi un skaisti. Kā gan viņš pēc tam, tik daudz sarunājis un parādījis, ieradīsies komandā, kā gan mēs, 25 cilvēki, tad pēc tam apsēdīsimies?! Vai jūs viņu pēc tam nosēdinātu blakus citiem spēlētājiem? Nezinu, nezinu…

Man ir ļoti svarīga meistarība, un zinu, ka jebkurš meistars ir neparasts cilvēks. Viņš nesoļos ierindā. Taču futbola komandā ir savi rāmji. Viss uzskaitītais notika sen - vai tas nozīmē, ka viņš joprojām nav mainījies? (Šeit un turpmāk pasvītroti žurnālistu jautājumi) Skatos, ka viņš mainās. Laiks vēl ir - lai viņš nesteidzas. Jūs kā brāļi noteikti tiekaties – lai viņš nesteidzas, lai nedara [sliktas] lietas. Vēl kas. Ļoti svarīga ir izlases spēlētāja efektivitāte. Tas nav "Skonto" līmenis un arī ne "Liepājas vai "Daugavpils". Tas ir augstāks līmenis. Paskatieties rezultātus – vairākiem mūsu uzbrucējiem ir pa 15 spēlēm un nevienu vārtu. Maz! Jā, bija Artjoms Rudņevs, kuram 20 spēlēs nebija vārtu un mēs visi cerējām, kaut viņš beidzot iesistu. Tomēr viņš spēlēja Hamburgā un Ķelnē un vārtus guva tur. Mums tas nebija skaidrs, bet tāpēc arī viņu ņēmām [par Rudņevu Starkovs sacīja, ka ar Ķelni parakstīta vienošanās par nespēlēšanu vismaz divus gadus un ka, viņaprāt, Artjoms savā karjerā vēl nav pateicis pēdējo vārdu – aut.]. Taču, ja nav ne te, ne te un spilgti nespēlē iekšējā čempionātā…

Atkārtošu. Lai viņš mainās. 25 gadi vēl nav vecums. Viņam daudz kas ir jāsaprot un varbūt jāpārskata. Tātad viņš vēl nav pietiekami mainījies, lai viņam piedotu vecos grēkus? Pagaidām to neredzu, bet būs jauna sezona. Arī Solovjovam un Rakelam ir līdzīga reputācija, arī viņi daudz ko dzīvē ir sadarījuši. Un varbūt pat trakākas lietas. Rakelu iepriekš nemaz tik labi nezināju. Tagad viņu uzaicināju uz vairākām nometnēm un redzēju, ka viņš nav gatavs spēlēt, jo viņam bija smaga trauma, pēc kuras var vairs arī nepiecelties. Taču viņam, manuprāt, ir jāmaina arī mentalitāte, pieeja, uzvedība. Vairāk profesionālas attieksmes, mazāk izrādīšanās [меньше показухи - no kr. val.], vairāk darba.

Par Kameša neizsaukšanu
Kamešs bija pašā pirmajā nometnē manā vadībā. Ja nu piemirsāt. Runāju ar viņu gan pirms, gan pēc nometnes un nonācu pie dažiem secinājumiem. Paskatījos uz pirmo nometni un nolēmu izsaukt citus spēlētājus. Tas neliecina par to, ka viņš ir slikts vai nav pietiekami labs. Nē. Viņš spēlē savā klubā, pelna naudu, bet es tomēr dodu priekšroku citam spēlētājam. Ņemot vērā, ka Kamešs savā klubā joprojām ir viens no līderiem, vai viņš nav pelnījis vēl vienu iespēju? Nezinu. Nevēlos pārāk detalizēti iedziļināties, bet burtiski šajās dienās plānoju ar viņu tikties, kamēr viņam ir atvaļinājums.

Esmu ieinteresēts, lai visi spēcīgākie spēlētāji būtu izlasē. Un domāju, ka situācija šobrīd ir tuvu tam. Kādēļ es sāku veikt izmaiņas sastāvā? Ne tādēļ, ka vajag kaut ko mainīt un viņi mani līdz kapa malai par to mīlēs. Tā nebūs – futbolists kā jau jebkurš jaunais cilvēks ir uz sava viļņa, viņam vienmēr ir pašam sava taisnība. Bet man ir vajadzīgi spēlētāji, kuri labāk uztver informāciju. Kad pārņēmu izlasi, daži mani saprata jau pirmajā sapulcē. Par taktiku, par pieeju. Daži nesaprata. Daži, redzu, vispār neciena. Kuri? Ohohoho! Nezinu, pat nedrīkst saukt, jo viņš pēc tam teiks, ka tā taču nebija un viņš mani mīl. Bet man tā šķiet. Saprotiet, tas ir tīri intuitīvi. Jāizvēlas spēlētāji, kuri tev sekos.

Kā izpaudās tā necieņa? Dažādos veidos. Kā jums notiek redakcijā? Piemēram, pateiks, ka šodien dreskods ir ar kaklasaiti, bet kāds atnāk treniņbiksēs. Lūk, tā, piemēram. Bet tas ir tikai kā piemērs – mums dreskods ir tikai treniņtērps (smejas). Kā teica viens liels treneris, uzvara dzimst ģērbtuvē. Kad treneris tajā atrodas. Un tad, kad trenera tajā nav. Jūs prasāt, kā tā izpaužas. Ļoti vienkārši: kaut vai ar skatienu. Ja spēlētāju piecas minūtes līdz spēles beigām laižu laukumā, gribu, lai viņš izskatītos kā laimīgākais cilvēks. Nevis kā nelaimīgākais – mēdz būt arī tā. Vai tad tā nav necieņa? Lēvs, Vācijas izlases treneris, teica, ka viņam ir vajadzīgs spēlētājs, kurš Pasaules kausā kopā ar viņu divas nedēļas sēdēs uz soliņa, bet pēc tam desmit minūtes līdz beigām izies 100% gatavs spēlei. Tāds spēlētājs vajadzīgs gan Lēvam, gan man, gan jebkuram citam trenerim.

Par latviešu valodu
Es gaidīju šo jautājumu. Man ir bail pāriet uz citu valodu, jo nepārvaldu to pietiekami labi. Gribat, varat griezt un sist mani! Es cenšos. Visu savu brīvo laiku pavadu, mācoties latviešu valodu. Tā vismaz mana sieva saka, jo viņa to redz. Nav runas par stūrgalvību, ir runa par kvalitāti. Treniņos, kurus vadu jauniešiem [Starkova talantu akadēmijai - aut.], allaž runāju vairākās valodās. Kā mācos? Ir grāmata un ir uzdevumi, kurus dod skolotājs. Valodas izmantojums izlasēs pieaug. Jauniešu izlases jau šogad pārgāja uz latviešu valodu.

Par spēlēm pret Saūda Arābiju un Kosovu
Mēs paredzējām, ka pirmā spēle ar arābiem būs ļoti sarežģīta. Tā arī notika, jo spēlējām, tikko nolecot no riteņiem. Mēs veicām divas maiņas, kuras bija saistītas ar spēlētāju pašsajūtu. Dāvi Ikaunieku nomainījām nultajā minūtē, tāpat [Aleksandrs] Solovjovs tika nomainīts pēc puslaika. Šajā ziņā situācija kļuva vēl grūtāka. Futbolisti nebija atjaunojušies, par sevi lika manīt sezonas beigas. Nospēlējām zemāk par savām iespējām. Taču te jāatzīmē otrais puslaiks, kad veicām virkni maiņu un ļāvām iekļauties izlasē pēc ilgāka pārtraukuma Jānim Ikauniekam, kurš nospēlēja ļoti labi. Tāpat devām iespēju [Alanam] Siņeļņikovam, [Dmitrijam] Hmizam. Viens atgriezās, otrs debitēja.

Vairāki spēlētāji ir nospēlējuši pa desmit spēlēm. Mēs uzskatām viņus par ilgdzīvotājiem. Šķiet, ka [Gļebs] Kļuškins izlasē ir ilgi un daudz ko redzējis. Taču viņam tikai desmit spēles [īstenībā 12, neskaitot neoficiālo maču ar Saūda Arābiju - aut.]! Tas ir katastrofāli maz. Pēc iespējas biežāk jādod iespēja spēlēt. Mēs varējām pēc oktobra spēlēm aiziet atvaļinājumā. Un tagad visi kopā apspiestu spēli pret Andoru. Teiktu, ka esam malači, jo beidzot taču uzvarējām! Kāpēc smaidāt?. Ungāri viņiem zaudēja! Par saviem panākumiem ir jāatceras. Mēs nolēmām taisīt nometni un aizvadīt divas spēles, jo lielākai daļai tas nāca par labu.

Ja pieskaras spēlei Kosovā, jāsaka, ka tā bija laba spēle. Manā izpratnē. Mēs nebijām gatavi tādai galotnei. Spēle ritēja diezgan labi, mēs asi uzbrukām. Ielaidām vārtus, bet pēc tam atkal izvirzījāmies vadībā. Man patika, ka pēc ielaistajiem vārtiem spēlētāji nenokāra galvas. Uzbruka un veidoja momentus, pat pie 3:3. Pozitīvi, ka pat 90. minūtē bija vēlme iesist. Protams, ne visi spēlētāji parādīja sevi no labākās puses. Tomēr es tālāk atļaušos paklusēt, jo tā ir mūsu iekšējā virtuve. Daži savu iespēju neizmantoja, bet daži liedza sev tikt pie iespējas nākotnē.

Par Siņeļņikova kļūdu pret Kosovu
Tas, ka Alans pēc standarta atradās citā pozīcijā, protams, ietekmēja. Tur bija vienkārša situācija. Droši vien, sēdējāt pie televizora neizpratnē par to, kā varēja pieņemt tādu lēmumu. Viņš ir kreilis, un bumba tad atradās zem kreisās kājas, kaut kā var saprast... Manuprāt, tā ir tīri psiholoģiskā nepārliecība. Iespējams, viņš nav gatavs spēlēt šajā līmenī. Viņš ir pieredzējis spēlētājs, īpaši jau Latvijas līmenim. Zinu, ka spēlē Jelgavā un ir pieprasīts ambiciozajos Latvijas [sākumā Starkovs pateica Liepājas - aut.] klubos. Jebkura spēle izlasē ir augstākais līmenis. Spēlē pret Kosovu viņš bija aktīvs, kamēr pret arābiem izgāja laukumā un atdzīvināja spēli. Tad viņš bija labākais, bet otrajā mačā nesanāca...

Alans Siņeļņikovs. Foto: LFF

Par baumām par alkohola lietošanu iepriekšējās nometnes laikā
Es to neredzēju. Tiešām, godīgi. Zvēru. Ja arī alkoholam bija vieta, tad tas viss bez manas dalības. Mums ir noteikta dienas kārtībā. Nav nekādu sarežģījumu, lai to pārkāptu. Mēs nepārbaudām un nespiegojam. Es uzticos spēlētājiem, paralēli vācot informāciju. Vēroju viņus, lai saprastu, vai vajag konkrētu futbolistu izmantot nākamajās spēlēs. Tas, ko jūs sacījāt, man nav jaunums. Līdzīgas runas arī esmu dzirdējis. Mana attieksme pret šo, protams, ir negatīva. Tā, manuprāt, pietrūkst esošai izlases paaudzei. Trūkst ne tikai meistarības un atsevišķu kvalitāšu, bet arī attieksmes. Ne katram tā ir.

Par to, kāpēc treniņspēlē pret Saūda Arābiju neļāva uzspēlēt visiem
Siņeļņikovs aizvadīja divas spēles izlasē... Vai viņam pašlaik ir labs garastāvoklis? Drausmīgs! Viņš uzskata, ka ir pievīlis komandu. Mēs cenšamies viņu nomierināt. Kāpēc viņš praktiski iesita bumbu savos vārtos? Tāpēc, ka izlases mači ir augsta līmeņa. Katra debija ir jāgatavo. Hmizs pirmajā spēlē tikai sāka pierast pie izlases līmeņa. Tas viņam palīdzēs nākotnē. Tāda ir mana stratēģija, jo uzskatu, ka izlases līmenis nav salīdzināms ar Latvijas čempionātu. Ja mēs futbolistu uzreiz liekam zem sitiena, viņš izturēs. Vai arī neizturēs. Nevēlos riskēt ar futbolistu, tāpēc sūtu viņu otrajā puslaikā, lai būtu maigāka debija.

Par Andra Vaņina 180 minūtēm novembra spēlēs
Vēlējos spēlē pret arābiem dot iespēju visiem, taču tā bija pārbaudes spēle un mūsu rīcībā bija sešas maiņas. Pēc Dāvja Ikaunieka nultās maiņas palika piecas [nultā maiņa nenozīmē, ka komandai spēles laikā kļūst mazāk pieejamo maiņu - aut.]. Saprotu jautājuma būtību, jo vārtsargi ir jūtīga tauta. Man ir bijusi saruna ar Šteinboku [domāts Pāvels Šteinbors - aut.] un... (mēģina atcerēties) ar Kasparu [Ikstenu]. Mans uzstādījums, ka komandā jābūt pirmajam numuram. Šiem diviem spēlētājiem atradu sapratni. Viņi paši regulāri spēlē klubā un nelaiž sev klāt otro vārtsargu.

Par izlases jaunajiem morālajiem līderiem
Arī pēc Gorkša aiziešanas redzu potenciālos jaunos līderus. Negribu gan saukt uzvārdus, jo viņi vēl ir jauni un var tikt no tā sabojāti. Pareizi sakāt, ir vajadzīgs spēlētājs, kurš spēs dot padomu. Pirmām kārtām ir vajadzīgs tāds spēlētājs, kurš arī pats visu darīs pareizi. Citādi, ja viņš visu laiku kļūdīsies, neatstrādās un zaudēs divcīņas, tajā pašā laikā dodot padomus, viņu pēc kāda laika vispār pasūtīs. Tas būtu līderis uz māla kājām. No jaunajiem, kuri to potenciāli var, tas ir Indrāns. Viņš no šiem vārdiem netiks sabojāts. Augstākā pašatdeve, tajā pašā laikā no viņa mutes komandas biedriem skan tikai atbalsts – nav nekādas burkšķēšanas, kritikas. Viņš kļūst par līderi visās jomās. Gan spēles ziņā – visās InStat atskaitēs, skaitļos viņš daudzos rādītājos ir viens no labākajiem -, gan arī morālā ziņā. Viņš laikam ir labākais piemērs.

Simboliski, ka tieši Indrāna šo foto ar Dāvja parakstu LFF pēc tikšanās dāvināja žurnālistiem. Foto: LFF

Par Šabalas lejupslīdi
Šodien piezvanīja viens no bagāta Čempionu līgas kluba un sāka atminēties, vaicāt, kur ir tas jūsu Šabala? Pirms četriem gadiem viņš taču bija apspriestākais spēlētājs visos Eiropas jauniešu turnīros. Nebija patīkami sacīt, ka Polijas 1. līgā. Un tajā spēlē maz. Taču arī tagad, atbraucot uz izlasi, viņš vienalga ir labāks par citiem. Kādēļ karjeras līkne gājusi uz leju? Domāju, ka kādā brīdī iejaucās aģenti. Tie, kuri veidoja viņa karjeras virzību. Var viņu nogādāt labā vietā [acīmredzot domāta pāreja no "Skonto" uz "Club Brugge"], taču viņš tur nespēlē. Un trīs gadu laikā viņš ir nokļuvis Polijas 1. līgā. Bet var iet arī soli pa solim.

Taču viņam vēl viss nav zaudēts, viņš ir jauns futbolists – 24 gadus vecs. Redzams, ka Šabala ir saglabājis savas spēcīgās īpašības. Viņš nebaidās cīņas, viņam ir vārtu oža. Viņš ir spēcīgs vīrietis, kurš vārtu priekšā nenervozē. Tomēr bez tā vajadzīga arī tehnika, fiziskā gatavība, visu laiku jāslīpē savas prasmes. Verpakovskim atnākot uz "Skonto", speciāli izstrādājām viņam programmu – gan fiziskajā, gan tehniskajā ziņā. Viens no elementiem bija dribls, kas viņu pēc tam karjerā baroja vēl desmit gadu. Viņš to pilnveidoja, aptuveni 21 gada vecumā. Un 23, 24 gadu vecumā viņš aizbrauca uz ārzemēm. Šabala savos 24 gados jau ir apbraukājis visu Eiropu. Tomēr viņam vēl viss nav zaudēts.

Par treniņprocesu Latvijā
Pēdējā nometnē ļoti daudz runājām ar spēlētājiem un katram spēlētājam devām konkrētus, ļoti lielus mājasdarbus. Bija pārrunas, un tad, piemēram, Koļesovam treneris Olijars pateica, pie kā viņam ir jāstrādā, kādi muskuļi jāstiepj. Vaņinam prasīju, cik viņam Šveicē ilgst treniņš. Pie mums parastais ilgums ir stunda un 15 minūtes. Vaicāju, cik ilgs viņam ir treniņš. Divas stundas… Tātad viņš katru dienu strādā 45 minūtes ilgāk. Arī viņš nav ideāls, bet viņš strādā. Man šķiet, ka mēs maz strādājam, tādēļ arī neizturam lielo komandu tempu. Arī agrāk mums bija ar to problēmas – nevar teikt, ka agrāk visus uzvarējām. Nē, taču mēs varējām savākt komandu, kurai nebija problēmu. Astafjevam nebija problēmu 90 minūtes kā līdzvērtīgam nospēlēt pret zviedriem.

Galvenais darbs notiek klubos. Ja nedēļā ir spēle un pieci treniņi pa 75 minūtēm, ar to nepietiek. Jau pieminētais dānis prasīja, cik reižu nedēļā pie mums trenējas 14 gadus veci bērni. Kāds no treneriem atbildēja, ka piecas. Pēc tam jau šo skaitli palielinājām līdz sešām. Bet dānis teica, ka pie viņiem tās ir astoņas reizes nedēļā. Tā ir 30% atšķirība. Varbūt viņi no dabas ir spēcīgāki un jaudīgāki, ir vairāk iedzīvotāju un labāka atlase, taču viņi vēl arī trenējas divreiz vairāk. Un, ja vēl ņem vērā, kā Vaņins saka, ka viņi trenējas arī ilgāk… Liekas, ka mēs šajā ziņā esam atpalikuši. Kad Verpakovskis savulaik ieskrienoties apvadīja vienu spēlētāju pēc otra, stadions vārījās. Taču, lai viņš to prastu, viņam vajadzēja pamēģināt nevis vienu divas reizes, bet gan tūkstoš reižu, kuru laikā treneris visu laiku viņu pielaboja, mācīja un lika atkārtot vēl un vēl.

Par RFS vadīšanu un amatu savienošanu
Principā, tā ir pareiza lieta [runā par amatu savienošanu - aut.]. Cita lieta, atceroties sevi darbā ar klubu un izlasi, jāsaka, ka tā ir milzīga slodze. Toreiz es to izturēju. Nezinu, kā būs tagad. Uzskatu, ka šādām runām ir vieta izaugsmei. Izlases treneris no četrām futbola sastāvdaļām var ietekmēt divas - emocijas un taktiku. Par fizisko gatavību un tehniku atbild klubs. Ir jābūt sacensību praksei. Izlasē mēs daudz esam atkarīgi no klubiem, jo, piemēram, Deniss Rakels savā klubā spēlē 15-20 minūtes, kas nozīmē, ka izlasē es nevaru viņu sūtīt no pirmajām minūtēm. Tāpēc amatu savienošanai ir gan plusi, gan mīnusi. Tālāk negribu turpināt, jo tas nebūs korekti...

Vai RFS cilvēki jūs ir uzrunājuši kā potenciālo treneri? Man tas bija jaunums, kad kāds man parādīja kaut kādas avīzes ziņu ar citātu no kaut kāda kluba menedžera. Informācija nāk caur svešām rokām. Runājot par baumām, tad jāsaprot, no kurienes tās rodas. Sportacentrā uzrakstīja, ka Starkovs ies uz RFS [seko piebilde, ka portālā ziņa parādījās ar kluba sporta direktora Aleksandra Usova tiešo citātu - aut.]... Piedāvājumi bija, jā. Es nemīlu intrigas, neesmu intrigu meistars. Neesmu pieradis kaut ko komentēt. Lai valsts komentē, ko tā grib. Šogad man bija sarunas ar klubu komandām...

Aleksandrs Starkovs RFS izbraukuma spēlē Jelgavā. Foto: FK RFS

Par Latvijas treneriem Virslīgā
Neuzskatu, ka Virslīgā strādājošie ārzemju treneri ir labāki par vietējiem kadriem. Es kā Treneru padomes loceklis nevaru ietekmēt klubu īpašnieku lēmumus. Varu tikai rekomendēt, ja pajautās. Uzskatu, ka apmācības process Latvijas Futbola federācijā ir ļoti labs, kur netrūkst semināru ar ārzemju speciālistu dalību. Ir nepieciešams laiks, lai parādītos jauns un ambiciozs treneris, kurš vestu komandu pretī panākumiem.

Vai tāds ir starp esošajiem? Kāpēc lai nebūtu? [Viktors] Dobrecovs - Latvijas čempions pirms diviem gadiem. Tāpat ir tāds treneris kā [Aleksandrs] Basovs. Ļoti nopietns un mērķtiecīgs cilvēks, kurš var iedot spēlētājiem papildus enerģiju. Marians Pahars. Tāpat U21 izlases treneris Dainis Kazakevičs. Minu viņu ne jau tāpēc, ka kopā sēžam [federācijā]. Spēle pret Skotiju, kur tikai tiesnesis liedza uzvarēt, ir labs novērtējums. [Vitālijs] Astafjevs, [Andris] Riherts. Jurģis Pučinsks arī. Taču viņš tāpat kā Astafjevs aizgāja otrajā plānā [abi trenē U15 jauniešu čempionāta dalībnieces - aut.]. Kāpēc? Varbūt trūka morālo spēku? Ir jāizveido specializēts kurss treneriem, kur mācītu tikt galā ar spiedienu. Arī es tādu apmeklētu!

Par Mariana Pahara nākotni
Kā vērtējat Mariana esamību starp pretendentiem uz Velsas izlases galvenā trenera amatu? Vai tā varbūtība ir liela? Tā ir slikta reklāma? [seko piebilde, ka tā ir vismaz kaut kāda reklāma - aut.]. Esmu labās domās par Marianu kā treneri. Viņš ir futbola cilvēks ar futbola prātu. Cik zinu, federācijā viņam ir uzticēts attīstīt vienu projektu. Viņu nedrīkst laist prom no futbola. Marians ir no tiem, kuri ļoti sāpīgi uztver neveiksmes. Jāpalīdz viņam restartēties. Uzskatu, ka Marianam ir nepieciešama laba prese [reklāma], lai atkal tiktu pie laba darba.

Breaking! Beidzot arī kādas ziņas par Mariana Pahara nākotni trenera arodā ;) pic.twitter.com/o2W9wqUv81— Arkādijs Birjuks (@arkadijsb) November 28, 2017