Matīss: "Ja ar sava līmeņa komandām stāvēsim aizsardzībā, nekādas izaugsmes nebūs"

Kādi ir kopējie secinājumi par aizvadīto turnīru Turcijā? Cik lietderīgs bija šis turnīrs komandas pašreizējā attīstības posmā?
Kā jau pirms turnīra teicu meitenēm, šis turnīrs ir solis citā līmenī un lieliskas attīstības iespējas viņām, visam mūsu sieviešu futbolam, jo ar tāda līmeņa komandām kā Meksika un Polija pēdējo astoņu gadu laikā vēl nebijām spēlējuši. Šī iemesla dēļ pirmatnējās emocijas pēc turnīra ir, ka mēs esam nospēlējuši starp labi un ļoti labi. Lai būtu ļoti labi, vajadzēja sekmīgāk nospēlēt grupu turnīra mačā pret Jordāniju.

Šāda turnīra nozīme bija ļoti svarīga. Kaut arī mūsu gatavība nebija pilnvērtīga, tomēr spēles Turcijā parādīja, uz ko mēs esam spējīgi pret top komandām pasaulē un Eiropā. Turnīrs bija viennozīmīgi vajadzīgs komandas turpmākai izaugsmei, pašapziņas celšanai, kā arī šī gada kopējam nostādītajam mērķim – solim uz priekšu!

Jo spēles tikai ar Lietuvu un Igauniju tas tomēr ir pavisam kas cits un arī, skatoties formāli, gada ietvaros visas trīs Baltijas valsts komandas ir nospēlējušas ar Poliju, un mūsu rezultāts ir vislabākais, tostarp, arī parādītās spēles ziņā.

Kā pašreizējā Latvijas izlase spēles satura ziņā izskatījās uz spēcīgāku pretinieču fona? Kāds bija uzstādījums katrā mačā, ņemot vērā saspringto spēļu grafiku?
Protams, vislielākās grūtības bija ar bumbas kontroli un attiecīgi uzbrukumu veidošanu, jo šādā līmenī viss notiek ātrāk nekā Latvijas Sieviešu futbola līgā, kur pretinieks dod laiku apdomāties jeb arī pēc attiecīga rezultāta sasniegšanas komanda apstājas. Šādu spēļu regulāra esamība ir vislielākā problēma uz doto momentu, bet, neskatoties uz to, uzdotie uzdevumi tika izpildīti, izņemot vienu puslaiku pret Jordāniju.

Šajās spēles puslaika 40 no 45 minūtēm nespējām pilnvērtīgi kontrolēt spēli, ko pirms tam uzsvēru gan treniņprocesā, gan uzstādījumā. Pāreja no spēcīgu pretinieču spēles stila uz mūsu līmeņa komandas pretiniecēm bija par mazu. Vienas dienas laikā vajadzēja gan atjaunoties, gan izmainīt spēles stilu. Grūts grafiks, taču ļoti efektīvs.

Kā vērtējama spēlētāju fiziskā kondīcija jeb funkcionālā gatavība bija pietiekoša šim sezonas posmam? Kā komandai tik īsā laika posmā izdevās adaptēties no futbola telpās uz spēlēm uz dabīgā zālāja?
Nevaru sūdzēties par fizisko jeb funkcionālo gatavību. Protams, pieredzējušās spēlētājas ir spēcīgākas par jaunajām. Kā zināms, principā lielākā daļa meiteņu nāk no Rīgas Futbola skolas un šeit nav bijušas problēmas, kur mēs ar komandas treneri un manu asistenti valstsvienībā Karīnu Šakurovu kontaktējamies bieži. Sekoju līdzi visam, kas un kur piedalās jeb ko dara vai nedara. Protams, noslēdzošā turnīra spēle pret Kazahstānu bija kā cīņa “caur nevaru”. Taču tas parādīja mūsu meiteņu raksturu, neskatoties uz doto momentu ierobežoto sastāvu, kas bija pieejams.

Uzvara noslēdzošajā spēlē pret FIFA reitingā augstāk stāvošo Kazahstānu - līdz šim nozīmīgākā uzvara mūsu sieviešu izlasei?
Viennozīmīgi, ka nē, kaut arī par katru uzvaru jāpriecājas divtik. Varbūt kāds oponēs vai iebildīs, taču uz doto momentu vēl joprojām man svarīgākais ilgtermiņā ir meiteņu komandas un individuālās spēles attīstība. Uzvara šajā spēlē vienkārši pierādīja, ka, noticot sev un apkārtesošajiem, mēs varam spēlēt futbolu nevis tikai sist un skriet. Tāpēc esmu tieši gandarīts par šīm parādītajām īpašībām, un mūsu uzvara ir ieguldītā darba rezultāts.

Ja mēs izlases vai klubu līmenī ar sava līmeņa komandām stāvēsim aizsardzībā jeb spēlēsim iepriekšminēto futbolu, nekādas izaugsmes nebūs.

Kā valstsvienības rindās, treniņos un sadzīvē sevi apliecināja jaunās futbolistes?
Visas izsauktās spēlētājas parādīja sevi no labākās puses, kaut arī šoreiz starpība starp jaunajām un pieredzējušām spēlētājām bija jūtami lielāka. Tāpēc arī tika izmantots ierobežots spēlētāju skaits, bet šis izsaukums tika veikts arī ar domu uz nākotni, jo pavisam drīz spēlētājas no WU-19 izlases nacionālās izlases sastāvā tiks izsauktas arvien biežāk. Turnīra laikā bija pretenzijas pret dažām spēlētājām saistībā ar paaugstinātām prasībām un spēles stila ievērošanu, taču to uzskatu kā darba procesu.

Vai turnīra laikā izdevās aprunāties ar citu valstu treneriem (delegāciju pārstāvjiem)? Kā sieviešu futbols tiek attīstīts ārzemēs, piemēram, Meksikā, Jordānijā vai Kazahstānā?
Jā, protams. Informācijas apmaiņa bija un tika pārrunātas vairākas tēmas, kas saistītas ar sieviešu futbola attīstību katrā valstī. Tā ir dažāda, un katrai valstij ir jāatrod individuāla pieeja, kas būtu piemērota tieši sev. Tā varbūt kā Jordānijā, kad nacionālā sieviešu komanda dzīvo un trenējas kopā, braukā uz pārbaudes spēlēm... Tā var būt kā Lietuvā, kur WU-17 komandai ir akadēmijas statuss. Jeb kā Latvijā, kur varbūt vidējais līmenis ir zemāks, taču individuāli spēcīgākas spēlētājas ir vairāk. Protams, mums ir jāturpina attīstīties, lai neiegrimtu pašampierinātībā.

Ja tiks saņemts uzaicinājums uz šo pašu turnīru nākotnē, vai piekritīsim turp doties?
Vēlos pateikties Latvijas Futbola federācijas vadībai par atbalstu un piekrišanu šādam turnīram, jo, pirmkārt, mums visiem bija jāsper šis solis, lai turpinātu izaugsmi, izprastu, ko esam sasnieguši, un redzētu savus plusus un mīnusus. Viennozīmīgi šāda turnīra esamība dos tikai pozitīvu sieviešu futbolam Latvijā.

Kādi ir Latvijas nacionālās sieviešu izlases tuvākie plāni / spēles?
Solis uz priekšu, un mēs turpināsim ar spēcīgāku pretinieku uzaicināšanu. Jā, tas varbūt nebūs uzreiz top līmenis, taču soli pa solim iesim uz priekšu. Tuvākās spēles plānotas jau šī gada 4. un 6. aprīlī, kad Elektrum Olimpiskajā sporta centrā pārbaudes spēlēs tiksimies ar Somijas WU-23 valstsvienību. Komandas sastāva ziņā būs būtiskas izmaiņas. Ceram uz visu spēlētāju labu veselības stāvokli!

Izmantotie resursi:
Didzis Matīss: Uzvara pār Kazahstānu ir...