Latvijas futzāla milzis finanšu krīzē. Duarte: "Nezinu, kas notiks. Tiešām nezinu"

Duarte: "Nebiju domājis, ka atgriezīšos, bet to izdarīju spēlētāju dēļ. Tikai viņu dēļ"

Portugāļu treneris Orlandu Duarte, kurš "Nikarā" strādā kopš 2013. gada janvāra, ir viens no kvalificētākajiem speciālistiem Latvijas jaunlaiku sporta vēsturē. Desmit gadus viņš vadīja Portugāles izlasi, ar kuru 2000. gadā izcīnīja pasaules bronzu un 2010. gadā tika pie Eiropas sudraba, bet Portugāles titulētāko futzāla klubu Lisabonas "Sporting" Duarte līdz titulam aizstūrēja sešas reizes (pēdējoreiz – 2011. gadā). Pēc zaudējuma pirmajā spēlē pret Polijas "Rekord" (0:7) Duarte bija ļoti neapmierināts ar katastrofālo pirmo puslaiku (0:5) un izteica frāzi, ka varbūt būtu labāk, ja viņš komandu pamestu. Savukārt pēc pēdējās spēles, kurā ar 4:3 tika uzveikts Vācijas spēcīgākais klubs "Hohenstein-Ernstthal" un iegūta trešā vieta grupā, portugālis, komentējot 18 gadus vecā vārtsarga Renāra Šķestera-Kambala teicamo sniegumu, uzdeva pretjautājumu: "Mums būs nākotne? Viņam noteikti būs."

61 gadu vecais speciālists pēc uzvaras pār Vācijas klubu sarunā ar portālu Sportacentrs.com gan neatvadījās, taču arī nevarēja apsolīt, ka 17. oktobrī vadīs "Nikaru" pret "Rēzekni"/RFA: "Nezinu. Es nevaru atbildēt, jo to vienkārši nezinu. Realitāte ir tāda, ka es to nezinu. Taču, ja "Nikars" turpinās pastāvēt kā klubs un kā komanda, domāju, ka es būšu šeit. Ierados, jo spēlētāji man to lūdza, un es centos viņiem palīdzēt. Tāpēc esmu šeit – cenšos viņiem palīdzēt. Nebiju domājis, ka atgriezīšos, bet atgriezos spēlētāju dēļ. Tikai viņu dēļ. Taču nekad nevar zināt. Pēc pirmās spēles, šķiet, teicu ko līdzīgu, jo uzdevi līdzīgu jautājumu. Un atbilde ir tāda pati: pagātne ir pagātne, to mainīt nevar, bet nākotni paredzēt arī nevar, tādēļ dzīvoju tikai šai dienai – tagadnei. Kādus nosacījumus vēlos no kluba vadības, lai paliktu? Ja es būšu laimīgs, es palikšu. Kādiem nosacījumiem jābūt, lai es būtu laimīgs? Manas problēmas nav finansiāla rakstura. Ja mums būs apstākļi, kuros varēsim turpināt savu darbu, tad, protams, palikšu. Man nav nekādu problēmu palikt un palīdzēt. Taču es nezinu. Par to ir jārunā ar prezidentu.

Orlandu Duarte, kā allaž, ļoti emocionāls. Foto: FK "Nikars".

Man ļoti patīk šie čaļi. Es viņus ārkārtīgi cienu, jo viņi uz pirmajām divām spēlēm brauca pēc darba. Nedaudz vairāk nekā puse pēc darba ieradās mūsu birojā un uz spēli brauca ar kluba autobusu, bet pārējie brauca ar savām mašīnām, jo nevarēja darbu atstāt agrāk. Tikmēr pārējās komandas viesnīcā atpūtās. Daži, pat ierodoties, varbūt joprojām domā par savu darbu, jo mums ir divi puiši, kuri visu laiku runā pa telefonu un kuriem man jāsaka, lai nedaudz piebremzē un iet spēlēt. Nav viegli. Allaž esmu teicis, ka labāk būtu Eirokausus aizvadīt ārzemēs, jo tad apstākļi ir pavisam citi un varam pienācīgi atpūsties. Kā jau teicu, tas nekādā veidā nav attaisnojums, tā ir realitāte. Taču var sadzīvot arī ar šādu situāciju. Un es ļoti viņus cienu. Arī iepriekšējās sezonās, kad trenējāmies piecreiz nedēļā [nevis trīs reizes kā tagad], vienmēr cienīju viņus, jo viņi skrēja no darba, nāca uz svaru zāli, tad gāja uz treniņu. Mums ir spēlētāji, kuri no mājām iziet septiņos rītā, kad viņu bērni vēl guļ, bet atgriežas pusvienpadsmitos, citreiz vienpadsmitos vakarā, kad bērni jau guļ. Tēvam tas nav labi – visi vēlamies redzēt bērnus pamostamies, vēlamies ar viņiem smieties, vēlamies ar viņiem ēst un spēlēties. Un daži no viņiem iepriekšējās sezonās šādi dzīvoja piecas dienas nedēļā. Es viņus ārkārtīgi cienu un tieši tādēļ arī atbraucu."

K. Zabarovskis: "Esmu "Nikarā" idejas dēļ. Nauda dzīvē nav galvenā"

"Nikaram" šī bija tikai otrā no vienpadsmit Eirokausu sezonām, kurās nespēlēja neviens leģionārs. Nepalika nedz visi trīs brazīlieši, ieskaitot Rodrigu, kurš ar 33 vārtiem bija otrais rezultatīvākais, nedz arī četri Latvijas izlases spēlētāji: Oskars Ikstens devās uz "Rēzekni", Artūrs Jerofejevs – uz "Petrow", otrais vārtsargs Kaspars Nerets pievienojās "Beitar", bet Jānis Pastars pārcēlās uz Polijas Ekstraklasi. Ieskaitot arī Artūru Strazdiņu, kurš atgriezās "Rabā", un 2016. un 2017. gada Latvijas labāko futzālistu Andreju Aleksejevu, kurš gada sākumā iedzīvojās smagā traumā un par kura turpmākajām gaitām futzālā nav skaidrības (šomēnes viņam apritēs 37 gadi), "Nikars" palicis bez spēlētājiem, kuri iepriekšējā Virslīgas sezonā guva vairāk nekā pusi vienības vārtu – 106 no 188 jeb 56,4%.

Taču tik un tā palikusi virkne vietējo spēlētāju ar labāko vārtu guvēju Maksimu Seņu (34 vārti) priekšgalā, bet starp piesaistītajiem spēlētājiem jāizceļ Konstantina Zabarovska un veterāna Sergeja Zolotuhina atgriešanās. Nepilnus 30 gadus vecais Zabarovskis iepriekšējo sezonu sāka "Beitar", bet pabeidza "Rabā". "Latvijā nav ideālas situācijas ar komandu sporta veidu finansēšanas un nodokļu modeli. Ja nav naudas un iespējas finansēt komandu, tad mēs spēlējam par ideju, par treneri, radiniekiem un draugiem. Finanses mūsu dzīvē nav galvenais mērķis," portālam Sportacentrs.com sacīja Konstantins Zabarovskis, kura brālis Dmitrijs ir komandas kapteinis. "Pagaidām nav skaidrs, vai pabeigsim sezonu. Šobrīd aizvadām šo turnīru un pēc tam jau runāsim, ko gribam un kā jāspēlē tālāk. Atgriezos idejas vārdā, finanses nav galvenās. Komandā ir mans brālis, mani draugi un treneris, pie kura vēlos trenēties un gūt jaunu pieredzi. Gribētu palikt. Ja Orlandu un pārējie būs komandā, tad mums ir iespējas izcīnīt pirmo vietu čempionātā."

Konstantīns Zabarovskis. Foto: FK "Nikars".

Palika arī 24 gadus vecais Latvijas izlases spēlētājs Germans Matjušenko: "Pirms sezonas bija komandas sapulce, kurā runājām, kurš grib palikt un ko katrs domā. Sapratām, ka paliekam, spēlējam un viss notiek. Nezinu, kas būs tālāk, taču domāju, ka turpināsim spēlēt tāpat. Ja reiz mēs palikām [līdz Eirokausiem], domāju, ka visi gribam palikt arī turpmāk. Pats paliku, jo patīk "Nikara" struktūra un zināju, ka paliks treneris. Man viņš patīk un gribēju vēl gadu pie viņa trenēties. "Nikars" man ir pirmais klubs, un man tajā viss patīk. Vasarā bija piedāvājumi, arī tādi, kurus nebiju gaidījis. Klubus gan nesaukšu, taču varu teikt, ka bija piedāvājums arī no ārzemēm."

Lursoft datubāzē pieejamā informācija liecina, ka biedrības "Futbola klubs "Nikars"" nodokļu parādi šā gada 7. septembrī bija 1744,56 eiro apmērā.

Latvijas izlases sastāvs aprīļa pārbaudes spēlēm Zviedrijā

Vācu kluba treneris: "Vācijā futzāls vēl ir eksotika, visi klubi ir amatieru"

Pēc zaudējuma "Nikaram" ieskatu Vācijas futzālā sniedza "Hohenstein-Ernstthal" krievu galvenais treneris Pjotrs Šataļins: "Vācu futzāls vēl ir nedaudz eksotisks. Visas komandas ir amatieru, visi spēlētāji paralēli strādā un trenējas divas trīs reizes nedēļā. Lai labāk saprastu Vācijas čempionāta struktūru, ir jāorientējas Vācijas Futbola savienības struktūrā. Vācijas Futbola savienībā iekļaujas četras federācijas: Ziemeļu, Ziemeļaustrumu, Rietumu un Dienvidrietumu. Futzāla līgā ir četras zonas, un pa divām komandām no reģionālajām līgām tālāk spēlē finālturnīrā pēc olimpiskās sistēmas: ceturtdaļfināls un pusfināls mājās un izbraukumā, kā arī fināls.

Čempionu līgā mūsu zāle – ap 600 vietu – bija pilna, bet Vācijas līgā pie mums nāk ap 200-250 skatītāju. Izbraukumā apmeklētību pateikt grūti, jo mūsu zonā ir 11 komandu, no kurām sešas bāzējas Berlīnē. Tā ir liela pilsēta ar virkni citu sporta veidu, tādēļ tur uz spēlēm iet ap 100-150 skatītājiem. Taču Vācijas futzāls attīstās. Maziem, maziem solīšiem, bet attīstās. Savienībai ir plāns, ka 2020./21.g. sezonā jau tiks aizvadīta 1. Bundeslīga. Vācijā esmu kopš 2006. gada, futzālā – no 2008. gada. Visu laiku dzirdēju vienu datumu, tad – citu, taču tagad gan viss ir izlemts par 100%, ka 2020. gadā jau būs Bundeslīga.

Mūsu spēlētāji spēlē tikai futzālu. Klubā ir arī lielā futbola komanda, kas šogad iekļuva Oberlīgā, bet futbolistus atšķīrām no futzālistiem. Vairumā Vācijas futzāla komandu spēlētāji spēlē gan futzālu, gan futbolu, bet mums tas ir nošķirts. Un nevajag aizmirst, ka pagājušā gada janvārī Vācijas izlase šeit [Jelgavā] viesojās Eiropas čempionāta kvalifikācijā [Latvija pret Vāciju nenoturēja 3:0 pārsvaru (3:3), taču uzvarēja pārējās spēlēs un grupā ieņēma pirmo vietu – A.S.]. Tas valstsvienībai bija pirmais oficiālais turnīrs vēsturē. Oktobra beigās izlase Diseldorfā spēlēs pret Japānu, un no mūsu komandas tika izsaukti, ja nemaldos, trīs vai četri spēlētāji, bet vēl trīs ir paplašinātajā sarakstā."