Stuglis: "Visus vārtus ielaidām pēc pašu kļūdām. Nebijām agresīvi – nevienas dzeltenās…"

"Pašu kļūdas. Pirmos vārtus ielaidām pēc pašu kļūdas, otrie vārti pēc pašu kļūdas - būtībā katri vārti pēc pašu kļūdām. Pazuda koncentrēšanās, varbūt domājām, ka varēsim nospēlēt labāk un ka viņi nebūs individuāli tik spēcīgi. Grūti teikt uz emocijām – pašlaik viss liekas slikti," Stuglis teica portālam Sportacentrs.com.

"Pirmajos vārtos varbūt Žiga [Lipuščeks] varēja nospēlēt veiksmīgāk, bet arī viņu vienu vainot nevar – mums, aizsargiem, cits citam ir jāpalīdz. Varbūt es varēju pieskriet tuvāk un palīdzēt, tas pats Rašīds [Ndžī] varbūt varēja pieskriet tuvāk man un palīdzēt. Tā ir tāda kļūdiņu ķēde, kur viens otram varēja palīdzēt vairāk, arī otro bumbu vajadzēja savākt. Tur nebija vainīgs viens cilvēks – mēs, visi aizsargi, bijām vainīgi, katrs varēja izdarīt drusciņ vairāk, lai to vārtu nebūtu.

Trešajos vārtos video neesmu vēl redzējis, par aizmuguri zinu tikai tik, cik treneris stāstīja, un zinu, ka treneru soliņš izteica kādas pretenzijas. Ndžī izvilka no pozīcijas? Jā, Rašīdam vairākas reizes atkārtoju, ka nevajag līst ārā no līnijas un ka mums, trim centra aizsargiem, ir jāpaliek zemā līnijā, jo viņiem ir ļoti ātri uzbrucēji un viņi met ļoti bīstamas bumbas aiz galvas. Arī citās spēlēs viņi tādā veidā ir guvuši ļoti daudz vārtu. Arī tāda kļūdu ķēde – viņam nevajadzēja izlīst, man vajadzēja nosēsties drusku zemāk, es arī taisīju aizmuguri, ko noteikti nevajadzēja darīt, jo Žiga bija drusku zemāk."

Pirmoreiz sezonā Malme spēlēja bez neviena no saviem trim klasiskajiem centra uzbrucējiem (Īsaks Telīns, Dāniels Gudjonsens un savainotais Ēriks Būthaims) un sākumsastāvā sūtīja Tā Alī, kurš ļoti izteikti spēlēja pie kreisās sānu līnijas, un citu nominālo malējo uzbrucēju Seadu Hakšabanoviču. "Mēs gatavojāmies diviem variantiem. Vai nu viņi uzliks vienu lielu uzbrucēju, torni, kuram dos tālās piespēles, metīs bumbu nost un gar malām skries divi ātri spēlētāji. Vai arī tādam variantam, kādā viņi izgāja šodien - ar diviem ātriem uzbrucējiem, metīs bumbas aiz galvas un mēģinās mūs ievilkt dziļāk un dziļāk aizsardzībā. Kā jau teicu, paši esam vainīgi. Paši pieļāvām kļūdas, koncentrēšanās trūkums vai neuzmanība, vai arī nepateicām cits citam priekšā, ka kāds skrien aiz muguras."

Gan Stuglis, gan pēcāk preses konferencē arī galvenais treneris Viktors Morozs bieži izcēla vārdu 'ātrums'. Vai tā bija galvenā atšķirība starp komandām? "Noteikti. Viņi ļoti labi, mierīgi pietur bumbu un tad ir divas piespēles, ātrs metiens aiz galvas. Viņiem uzbrucēji skrien kā traki, mēģina mūs iestiept dziļāk, saglabāt bumbu un tālāk jau ar individuālo meistarību viens pret vienu. Vajadzēja vairāk cīnīties – nebija nevienas dzeltenās kartītes…Kur gar malu gāja garām, vajadzēja lauzt nost un parādīt, ka viņiem nav variantu iet cauri. Izlaidām vienreiz, divreiz, trīsreiz, un pēc tam jau viņi sajuta, ka var to darīt, un arī darīja visu spēli. Vajadzēja būt drusku stingrākiem, drusku netīrākiem.

Neteiktu, ka mums bija švaka spēle. Arī mums bija momenti – arī pie rezultāta 1:2 varējām iesist 2:2, bija kaut kādi pusmomentiņi. Pie 1:3 jau skaidrs, ka drusku nolaidās rokas, kam pilnīgi nepiekrītu, ka drīkstam tā darīt. Nevaram atļauties pret tādu komandu pie 1:3 nolaist rokas, vairs neuzbrukt un vairs nebūt tik agresīviem. Tādā brīdī mums tieši jākļūst vēl divreiz agresīvākiem, mājās it īpaši. Jāskrien vairāk, jācīnās vairāk, tik bieži viņus izlaidām cauri tik viegli, tik viegli ļāvām atdot tālās piespēles aiz muguras. Bet tik un tā neteiktu, ka mums bija visšvakākā spēle. Momentiem pieturējām bumbu, veidojām. Protams, vienmēr var labāk, bet tik katastrofāli, manuprāt, arī nebija."

Viena no spēles patīkamākajām epizodēm bija Darko Lemajiča vārtu guvums pēc stūra sitiena izspēles ar četrām piespēlēm: "Bija kāda viena divas spēles, kurās mēģinājām ko līdzīgu, bet tiešo šo izspēli, jā, treniņā tagad izmēģinājām, kur daži lielie spēlētāji aizvelk prom aizsargus, tad viens spēlētājs atbrīvojas un mēģina iedot tieši viņam. Sanāca ļoti labi – iesitām vārtus. Bet vajag spiest ārā vairāk – mums bija vēl pāris standartsituāciju, no kurām neko nedabūjām ārā, kas mums parasti ir bijusi diezgan stipra puse.

Kurš treneris atbild par standartsituācijām? Vova Žavoronkovs, malacītis – izpildīja mājasdarbu. Arī, kad ielaidām no standarta [0:2], mums viss jau bija pastāstīts, ka viņi tā dara, bloķē garākos aizsargus. Droši vien vajadzēja nospēlēt drusku agresīvāk – tā, kā bija mācīts un kā atstrādājām treniņā. Tomēr viņi mūs kaut kā nobloķēja, izlaidām bumbu. Arī man vajadzēja uziet virsū. Viņi ļoti interesanti bloķē – viņiem ir pāris spēlētāju, kuri bloķē aizsargus, pirms paša sitiena izdarīšanas brīža viens vai divi uzlido virsū un izsit no ritma, pēc tam jau ir diezgan grūti paspēt. Būtībā mana zona, mana kļūda, man vajadzēja tur būt, vārtus nevajadzēja ielaist."

Stuglis Eirokausos ir spēlējis pret trīs Skandināvijas valstu grandiem – Dānijas "København", Norvēģijas "Bodø/Glimt" un Zviedrijas "Malmö": "Grūti salikt, kurš labāks un kurš sliktāks, jo katrai komandai ir savi plusi. Jebkurā gadījumā visiem šiem klubiem ir ļoti ātrs futbols, ātri uzbrucēji, tāda kvalitatīva komandas spēle. Nav tā, ka viņiem būtu izteikti spēcīgi individuāli spēlētāji, kur viens būtu izteikti labāks. Kaut gan Malmei viens vai divi individuāli spēcīgi bija. Kuri? Alī bija ļoti ātrs, ļoti kvalitatīvs kreisajā malā, plēsa mūs uz pusēm. Un arī viens spēlētājs centrā, neatceros uzvārdiņu. Daži bija ļoti kvalitatīvi – var redzēt, ka tiešām augsta līmeņa spēlētāji. Bet kopumā viņiem ir ļoti sabalansēta taktika, ļoti laba komandas spēle, visi zina, kur jābūt, kur jāatveras, kuru zonu pārpildīt un uztaisīt vairākumu. Tālāk jau individuālā meistarība, kas viņiem ir labā līmenī, ļāva viņiem gūt četrus vārtus (nopūšas)."

Vai starp smagajiem zaudējumiem norvēģiem un zviedriem, kuri arī spēlē pēc pavasara-rudens formāta, un uzvaru pār kipriešiem, kuri vēl tikai ieskrējās sezonai, ir kāda sakarība? "Kiprieši ir drusku citāda komanda. Viņi vairāk spēlē individuāli, negribētu teikt, ka taktiski nav tik spēcīgi, bet taktiski viņi nav tik saliedēti kā komanda. Tādēļ pret tādu pretinieku spēlēt ir nedaudz vieglāk, bet šeit viņi visi zina, kur jāsedz, kur jābūt, kur jāatveras un visu pārējo. Pret tādām komandām spēlēt ir ļoti grūti. Ja viens mūsu spēlētājs aizskrien kaut kur ne tur vai izkrīt, vai izlec ārā no zonas, tā uzreiz ir lielas problēmas. Viņi uzreiz redz to zonu, atveras, skrien, nogādā tur bumbu, un sākas problēmas."