Kalns diskutē ar žurnālistiem, komentē liktenīgās maiņas, pendeļu loteriju un kluba vīziju

Par spēli

- Žēl! Žēl, ka Eirokausi beidzās nezaudējot. Un uzskatu, ka beidzās nepelnīti. Diemžēl tāds ir futbols. Ne vienmēr uzvar tā komanda, kura to ir pelnījusi vairāk, tieši tādēļ jau futbols ir interesants. Citā duelī līdzīgā situācijā, iespējams, tālāk tiktu mēs, bet šoreiz paveicās viņiem. Diemžēl.

- Jums bija liels pārsvars sitienos [25:12, mērķī 9:4], taču gandrīz katrs viņu sitiens bija ļoti bīstams – ne vien divi vārti, bet arī pārliktnis, vēl citi momenti.
- Es to skaidrotu no psiholoģiskā aspekta – ja vienas komandas izpildījumā redzi tikai četrus uzbrukumus, tev tie visi liksies bīstami. Tāda ir cilvēka psiholoģija. Ja no otras komandas redzēsi 50 momentus, tad atcerēsies tikai dažus. Jā, viņiem bija vārtu konstrukcija – mums bija divas! Pirmajā puslaikā pret Paulu Eduardu bija divas tīras pendeļu situācijas, Virslīgā ar VAR iedotu sarkano kartīti par spēlēšanu ar taisnu kāju. Te ir tas mīnusiņš, ka [Konferences līgas pirmajās kārtās] nav VAR.

Tās viņu [bīstamās] epizodes izveidojās ne no kā. Paskatieties paši – tālā piespēle uz priekšu aiz muguras, divcīņa, centrējums. Piemēram, otrie vārti – izlidojam ārā, atstājam zonu, viņi iemet zonā, zaudēta divcīņa, vārti…Arī pirmie vārti galīgi nevajadzīgi. Labi, ka uzreiz guvām otros vārtus, bet pēc tam notika pats biedējošākais – nācās izdarīt divas maiņas, jo gan Traorē, gan Rubenis vairs nevilka kājas, un pazaudējām visu pavedienu. Bija man bailes, ka tā varētu notikt, bet citu iespēju man diemžēl nebija. Uznākušie spēlētāji [Džeksons Keniu un Džejens Herolds] ir pieraduši spēlēt citādu futbolu.

Malējie, vingeri vai kā jūs viņus latviski saucat par spārniem, ir pieraduši spēlēt citādi, bet manas prasības šīm pozīcijām ir pilnīgi citas. Viens ir, kad to viņiem stāsti, bet kas cits ir to darīt laukumā. Abi uzreiz sēdās malās, skrēja līdzi saviem malējiem aizsargiem, kas "Larne" tobrīd iedeva bumbas kontroli, pēc kā viņi uzreiz guva vārtus un sajuta pavedienu. Tiklīdz pamainījām atpakaļ un spārnos nolikām mūsu spēlētājus, kuri tā var un ir pieraduši spēlēt, uzreiz bumbu atkal paņēmām savā kontrolē un spēle pamainījās. Diemžēl noriskēju, jo spārnus vajadzēja mainīt un citu opciju nebija, un tas ietekmēja spēli uz 20-30 minūtēm, līdz pārkārtojāmies, un abus uzmainītos beigās arī nomainīju.

- Džeksona un Džejena sūtīšana laukumā bija kļūda?
- Ļoti grūti ir to pieņemt kā kļūdu. Es to piesaku kā savu kļūdu, bet man citu opciju nebija – neviena cita spārna malā diemžēl man nebija. Tas bija risks, cerēju uz viņu svaigajām kājām, bet viens ir spēlētājam teikt un rādīt treniņos, otrs – to pildīt spēlēs un cīņas epizodēs. Aizsardzībā, arī uzbrukumā abi nospēlēja pozicionāli ļoti nepareizi, līdz ar to pajuka visa spēle. Mums nav tādu tradicionālu spārnu plašumā viens pret vienu, kādus ir pieraduši redzēt pasaulē, kaut nu jau tādi ir aizvēsture. Ir grūti viņus pārorientēt – tam visam vajag laiku. Tas laikam ir lielākais, kas kremt, ka tik vēlu pastiprinājāmies un spēlētājiem nebija laika iepazīt mūsu rokrakstu un spēles stilu. Tas mums maksāja izkrišanu pirmajā Eirokausu kārtā.

- Pirmie ielaistie vārti ar tālsitienu?
- No malas atkal ielaidām vidū, ko viņi to vien dara kā iet vidū un mēģina centrēt uz tālo stabu. Oskars uzleca virsū, ļāva sevi apspēlēt, viņš iegāja vidū, pretī neizbīdījās centra pussargi un ielidoja diezgan interesants tālsitiens. Varbūt arī Roberts [Ozols] par to pārdzīvo – vēl jāpaskatās video, bet tādi, iespējams, vārtsargam ir jāņem. Viņi iesita tādus momentus, kādi nebija jāiesit, un neiesita to vienu beigās, kur bija jāiesit. Mums bumba ripoja pa vārtu līniju, pa stabiņu, garām vārtiem, vēl 118. minūtē izgājiens viens pret vienu, kur Alekss [Ogundži] varēja pielikt punktu.…

- Oskaram Rubenim divas elegantas rezultatīvas piespēles – ja viņam nevilktu kāju, viņu būtu atstājis laukumā?
- Zinu, ka 90 minūtes viņš tāpat neizvilktu. Bija 60. minūte, ja viņš būtu izturējis vēl 15-20 minūtes, mēs, iespējams, varētu gūt jau trešos vārtus. Pēc maiņām struktūra pazuda, bet ar viņiem [Rubeni un Traorē] laukumā struktūra bija, līdz ar to bija pilnīgi cita spēle. Ja abi būtu varējuši izvilkt vēl nedaudz, varbūt būtu varējuši spēli novadīt līdz pozitīvam iznākumam.

- Salīdzinājumā ar pirmās spēles pamatsastāvu nomainīji visu priekšējo līniju.
- Sapratu, ka viņi spēlēs mazliet augstāk un presingos – vismaz spēles sākumā. Visiem spēlētājiem ir savi plusi un savi mīnusi, kādēļ un kurās minūtēs viņi var būt parocīgāki atkarībā no tā, kā ievirzīsies spēle. Bija diezgan daudz variantu, kādēļ laidām Traorē, Oskaru un Kaderu, kādēļ pēc tam nāca Enso un kādēļ pašās beigās nāca arī Žedī. Bija ļoti daudz apstākļu, kādēļ tā. Gribējām, lai centra uzbrucējs visu laiku būtu svaigs. Kā jau, šķiet, vakar minēju, zināju, ka viņi daudz spēlēs ar tālajām piespēlēm, tādēļ nemetām presingā daudzskaitlīgus spēkus, bet centra uzbrucējs bija ļoti svarīga figūra, lai pasteidzinātu viņu spēlētājus. Kaders diemžēl bija mazliet aizelsies. Arī viņš tikai nesen ir pievienojies, nav dabūjis kārtīgu treniņprocesu. Vīza bija jāgaida trīs mēnešus, viņš sēdēja viesnīcā un gaidīja – trenēties ar komandu nav tas pats, kas sporta zālē pildīt kaut kādu programmu. Arī viņš tagad ir saguris, zinājām, ka neizvilks daudz minūšu, un nolēmām ar viņu sākt. Ar Enso izvilkām pareizo lozi, otrā puslaika sākumā uzreiz guva vārtus.

- Kā vērtē savu lēmumu uz pendelēm sūtīt gados jauno Kamarā, kurš nav pamatsastāva spēlētājs? Virslīgā viņš līdzīgā veidā iesita, bet Eirokausos ir cita spriedze un likmes.
- Pirmām kārtām, es nemaz neizvēlējos, kuri sitīs, tam bija citi cilvēki, taču, jā, viņu sūtīju laukumā ar domu par pendelēm, turklāt arī Džeksonam viņa mazajā laikā jau rāva krampji. Vienmēr esmu izvēlējies spēlētājus, kuriem ir nosacīti vienalga, kuriem iekšā ir pofigisms un kuri nebaidās – iesitīšu, neiesitīšu, dzīve jau no tā neapstājas. 11 metru sitienos jāliek ir tādi spēlētāji – viņi iet pārliecinoši un arī iesit. Ne šodien gan – viņam no tādām kļūdām ir jāmācās, jāpārdzīvo, būs jau labi.

- Kā pietrūka 11 metru sērijā – veiksmes vai kā cita? Un vai tomēr bija jāuzvar jau 120 minūtēs?
- Pirmkārt, bija jāuzvar nevis 120, bet jau 90 minūtēs. Otrkārt, allaž uzskatu, ka pendeles ir veiksmes spēle. Mēs ar pretinieku treneri paldies par spēli pateicām vēl pirms pendelēm, jo tā ir tikai veiksmes spēle, kurš iesitīs un kā vārtsargiem klāsies ar minēšanu. Pendelēm bijām gatavi, un tas bija galvenais, kas man nepatika. Pats nekad to nedaru, bet mans štābs izdomāja divas dienas pirms spēles treniņos pamēģināt pendeles. Nodomāju – kāda velna pēc?! Jo tādējādi dodam impulsu (sit knipjus) komandai, ka [arī spēlē] būs pendeles. Manuprāt, mums tas nav jādara. Tas nav jātrenē – pendeles ir veiksmes spēle. Kā jau teicu, kādēļ sita Kamarā, kurš neiesita, - tādēļ, ka viņam ir vienalga. Tāda ir viņa mentalitāte, un viņš tādēļ var iesist daudz pendeļu. Zinu stāstu par Hariju Keinu, ka viņš jau trīs vai vairāk dienu pirms spēles zina, kur sitīs, un atstrādā to treniņos, taču tas ir kas cits – tas ir individuāls štata sitējs, nevis komandas kopēja trenēšana.

- Pēc tādiem zaudējumiem ir grūti ienākt ģērbtuvēs un kaut ko sacīt spēlētājiem. Kā viņus nomierināt pēc tik sāpīgas neveiksmes?
- Parasti pēc spēles ģērbtuvē taisām komandas aplīti. Šodien mums bija trīs ģērbtuves (smejas), jo šajā stadionā neģērbjamies vienā. Ienācu, iedevu pieci un teicu, ka šodien iztiksim bez aplīša, jo mums ir jāpabūt pašiem ar sevi, jāpadomā, jāiztiek bez skarbiem vārdiem. Es pat nezināju, ko viņiem teikt, jo redzēju viņu sejas – viņi bija noguruši, atdeva visu, ko varēja. Uzskatīju, ka celties kājās, veidot aplīti un dot kaut kādu motivāciju nebija vajadzības.

Par stratēģiskām un globālām tēmām

- Sezonas sākumā teici, ka ir liela spēlētāju mainība, ir jauns modelis, vajag laiku iespēlēties, bet tagad, kamēr to veidoji, no tevis neatkarīgu apstākļu dēļ modelis mainījās atkal. Aizgāja Ogunniji, Birka, Matrevics, Pontelu – jau gandrīz puse pamatsastāva. Kāds tic karmai, kāds netic, bet vai šī nav karmiska atbilde tam, ka klubs pārāk mētājas un sastāvi pajūk, un saņemam attiecīgu sodu pret vājāku komandu?
- Vājāku komandu?! Sāksim ar to, kādēļ gan "Larne" ir vājāka komanda – viņi pirms septiņiem mēnešiem apspēlēja "Gent" [1:0] un bija Konferences līgas pamatturnīrā! Es atvainojos, Edmund, un kas gan ir "Auda" tādā ziņā, ja "Larne" uzskati par vāju komandu?!

- Vājāku!
- Kāpēc? Ar ko vājāku? Paskaties Eirokausu vēsturi, kura tur ir vājāka komanda. Ja paskatāmies Eirokausu vēsturi, tur (izteiksmīgi svilpo tālumā) pa kalnu lejā nevarētu redzēt, kur tur būtu "Audas" simboliņš, bet "Larne" tur kaut kur stāv.

- "Larne" Eirokausos sāka spēlēt tikai pirms četriem gadiem ["Auda" pirms diviem].
- Jā, bet viņi ir sasnieguši Konferences līgas pamatturnīru, bet "Auda" diemžēl tur nav bijusi pat tuvumā.

- Ziemeļīrijas čempionāts ir vājāks. Arī "Auda" varētu uzvarēt Ziemeļīrijā un spēlēt Čempionu līgā un čempionu zarā.
- Iespējams, varētu, bet, iespējams, nevarētu. Tāpat arī "Larne", iespējams, varētu uzvarēt Latvijas čempionātā. Tie ir tikai minējumi, neobjektīvi spriedumi par to, kurš ir vājāks. Tikai tādēļ, ka mēs dominējām, viņi bija vājāki? Nē, tāds ir viņu spēles stils. Tas ir pavisam cits futbols, nekā tas, kādu esam pieraduši redzēt Latvijā. Tādēļ nepiekrītu, ka "Larne" būtu vājāka. Ņemama – piekrītu. Ņemamāka – piekrītu. Vājāka? Nē, neviens nav vājš, Edmund. Ir kvalitatīvāks, nekvalitatīvāks, ņemamāks, neņemamāks, bet te neviens nav vājš.

- Vājāks!
- Tas tāpat ir sūdīgs vārds. Varbūt pārāks.

- Par tām sastāva izmaiņām īsti neatbildēji.
- Visi spēlētāji aizgāja ne jau tādēļ, ka mēs tā būtu vēlējušies. Pontelu Portugālē tūlīt pievienosies īrē no Lisabonas "Sporting" - ja nemaldos, [piektās vietas ieguvējai] "Santa Clara" – un savu karjeru turpinās augstākā pakāpienā. Matrevics ir uzkāpis pakāpienu augstāk [Prāgas "Dukla"]. Emīls Birka ir uzkāpis pakāpienu augstāk ["Riga"]. Arī Timijs [Ogunniji] – ja dzīves apstākļi ir uzlabojušies ["Liepājā"], arī tas ir augstāk (iesmejas). Protams, es būtu laimīgs, ja mums tagad būtu Birka, Matrevics, ņemot vērā, cik daudz pretinieki centrē, vai Pontelu ātrums, Timijs, kurš varētu apspēlēt uz vietas. Perfekti! "Auda" vienkārši ir klubs, kas attīsta spēlētājus. Kādēļ gan mums aizliegt, piemēram, Rihardam pārvākties uz Čehiju? Un pēc tam žēlosimies (kariķētā balsī), ka neviena latviešu spēlētāja nav Top čempionātos. Liegt, lai tikai mēs pārvarētu divas kārtas Eirokausos? Nu labi! Nu, ko mums tas dotu, ja būtu uzvarējuši tagad un pēc tam – arī Kosovas klubu? Būtu pēkšņi pacēluši Latvijas futbola līmeni?

- Mēs būtu priecīgāki.
- Priecīgāki būtu, bet mēs taču tā nepaceltu Latvijas futbolu. Bet Rihards, ikdienā spēlējot ar šādiem skatītājiem, ar šādām emocijām, iespējams, to līmeni pacels. Bet ne mūsu viena pārvarēta vai nepārvarēta kārta. Jā, ja mēs runātu par līgas fāzi, tad tā, protams, būtu pavisam cita lieta. Ja mēs gribam attīstīt Latvijas futbolu, tad latvietim, ja viņam ir iespēja pakāpties pakāpienu augstāk, viņam tas ir jādara. Mēs visu laiku esam dzīvojuši siltumnīcā, bet, tiklīdz aizbraucam uz ārzemēm, sākas problēmas. Ceru, ka Rihardam tādu nebūs. Ja būs vēl citi piedāvājumi par "Audas" spēlētājiem – vasaras pāreju logs vēl ir vaļā, tad sastāvs var vēl mainīties. Tāda ir kluba filosofija. Mēs gribam tikt tālāk, bet…

- Rezumējot – primārais mērķis ir pie katras iespējas attīstīt spēlētājus, lai viņi kāptu augstāk, ko pēc mūsu sezonas beigām droši vien ir grūtāk izdarīt, jo daudz kur Eiropā sezona vēl ir vidū, un klubam nav mērķa izveidot monolītu komandu, ar vienu sastāvu spēlējot visas sezonas garumā? Piemēram, lai cīnītos par Virslīgas titulu vai Eirokausos.
- Finansiāli cīnīties ar "Riga" un RFS par Virslīgas titulu? Tīri cilvēcīgi padomājot.

- "Valmiera" to paveica.
- Jā, bet jābūt pareizajam laikam. Kādu gadu, iespējams, jā. Mēs taču arī saprotam un esam objektīvi. Šobrīd sajūta vispār ir tāda, ka sezona jau būtu beigusies. Patiesībā tā droši vien arī ir – Eirokausi ir beigušies, bet līgā nav jau jēgas tērēt naudu trešajai vai ceturtajai vietai. Priekš kam? Patiesībā, nu, būsim godīgi. Tādēļ gribam akcentēt spēlētāju attīstību, un jaunie spēlētāji tagad sāks vairāk spēlēt. Jā, iespējams, kaut kur cietīs rezultāts, bet mums no viņiem ir jāizveido kvalitatīva prece.

- Pareizāk būtu to uzdot vadībai, bet vai klubs un vadība šo maču pozicionēja kā ļoti svarīgu finansiālajā ziņā, kas, piemēram, ziemā varbūt ļautu atļauties kaut ko vairāk ["Auda" par izkrišanu pirmajā kārtā saņems 325 tūkstošus eiro, otrā kārta būtu devusi kopsummā 700 tūkstošus]? Piemēram, Nauris Mackevičs sacīja, ka "Daugavpilij" dalība pirmajā kārtā ir vairāk nekā gada budžets. Cik svarīga Eirokausu nauda ir "Audai"?
- Domāju, ka Nauris nedaudz pārspīlē – tik liela tā nauda arī nav, ka dotu vesela gada budžetu. Protams, jebkura nauda palīdz. Skaiti savu naudu, finanses, kādus un cik spēlētāju vari atļauties. Pirmām kārtām, tikt tālāk gribējām jau sportiskā principa dēļ, nevis naudas. Gribam, lai Eiropā izskanētu gan "Audas", gan Latvijas vārds. Cik tur ko samaksās – arī tas ir svarīgi, bet tas ir mazsvarīgi. Klubi ar kaut kādu naudu rēķinās vienmēr, es gan to neskaitu – es tikai redzu, ka man atnākusi īsziņa, ka nauda ir iekritusi manā kontā (smejas). Tādēļ, pareizi saki, tas vairāk pie vadības.

- Neskaitot Sanmarīno, pret nepundurvalstu klubiem neesi pārvarējis nevienu Eirokausu kārtu un neesi uzvarējis nevienā atsevišķā spēlē. Vai saskati tajā sakarību un vai par to vispār pie sevis reflektē? Un vai tas varbūt liecina, ka esi vairāk līgas treneris, nevis īstermiņa kausa tipa treneris?
- Tu zini, gribētu, lai nosauc vēl kādus piecus Latvijas trenerus, kuri Eirokausos kaut ko būtu pārvarējuši. Morozu noņemam nost – aiziet!

- Aktīvus vai neaktīvus? Riherts, Starkovs, Koņevs, Pučinsks…
- (Smejas) Labi, tagad sauksim arī deviņdesmitos gadus, kuros gan arī nemaz tik bieži neko daudz nepārvarēja. Tādēļ arī bija tāds pretjautājums. Es uz to neskatos. Zinu, uz ko ejam un uz ko esmu spējīgs. Jā, ja skatāmies statistiku, iespējams, esmu līgas treneris, nevis kausa. Iespējams, ka tā ir. Pirmkārt, standarta atbilde – dodiet trenerim laiku! Arī "Valmierā" neko neuzbūvējām jau pirmajā gadā, kaut gan visi domā, ka tas bija pirmais gads, kad Jurģis Kalns [2022. gadā] pārņēma un kļuva par čempioniem. Nē, tā nebija. Jurģis Kalns [kā Tamaza Pertijas asistents] atnāca jau 2021. gadā, un tam pakārtots treniņprocess sākās jau 2021. gadā. Varētu atbildēt, ka dodiet laiku un arī te sakārtosim. Bet tie esat jūs, kas to [Eirokausu statistiku] raksta un skaita, un es par to iedomājos tikai no jums. Par to vispār nedomāju, tikai kad par to man uzprasa. Arī Ziemeļīrijā, šķiet, vienīgais Latvijas Televīzijas jautājums bija, ko Jurģis Kalns ir mācījies no iepriekšējās pieredzes. Diemžēl teicu, ka neatbildēšu uz šo jautājumu, jo spēlēs "Larne" pret "Audu", nevis pret Jurģi Kalnu. Manuprāt, pareizāk būtu runāt par "Audu", nevis Jurģi Kalnu – Jurģis Kalns ir Jurģis Kalns.

- Eirokausi tomēr ir atsevišķs, unikāls notikums, kas atšķiras no ikdienas rutīnas un spēlēm Hanzas vidusskolā vai Mežaparkā - cita atmosfēra. Gribētos domāt, ka arī tev, kā trenerim, šīs spēles paliek atmiņā.
- Man šādas spēles patīk, kad ir spiediens un ir jāuzvar, ir skatītāji, izbraukuma spēles. Man tas viss patīk. Var redzēt, ka spēlētājiem nav šādas pieredzes. Saprotiet, var redzēt, ka nav šādas pieredzes atmosfēras vai spiediena ziņā. Ja paskatāmies vēsturiski, varbūt samelošos, teikšu no atmiņas, pirms sākat saukt skaitļus un gadus pēc kārtas – kaut vai tas pats RFS Eirokausu ceļš, pieliekam tam klāt kārtiņas. Viena kārta, divas kārtas, trīs kārtas, un tagad jau ir grupu turnīri [RFS ceļš līdz pirmajam grupu turnīram bija divas pirmās kārtas 2019. un 2020. gadā, trešā kārta 2021. gadā un zaudējums 2022. gada ČL 1. kārtā, tālāk ejot pa KL čempionu zaru – A.S.]. Tādu psiholoģisko pieredzi, kāda viņiem ir no spiediena Eirokausos, Virslīgā dabūt nevar. Neiespējami! Jo vairāk spēlētājiem būs tādu spēļu kā šodien – ar spiedienu, prasībām…

Es pats esmu bijis spēlētājs, zinu, kā tas ir. Arī man tā bija, kad Gelzenkirhenē izgāju 50 tūkstošu priekšā un godīgi, atvainojos par vārdiem, biju apdirsies. Tā bija. Pēc tam televīzijā skatījos, ka man bija tādas [izplestas] acis. Tikai tā jau to pieredzi iegūst. Šeit, Latvijā, tevis nosauktajā Hanzas vidusskolā tādu pieredzi neiegūsi – tur tikai ej un spēlē. Daudziem spēlētājiem to arī stāstu, ka [Eirokausu] spēles ir tieši tādas pašas – tās ir jāuztver tāpat kā spēles Hanzas vidusskolā pret "Metta", ar tādu pašu psiholoģiju. Ikdienā tādu spēļu diemžēl nav, tādēļ arī kājas [dreb]. Sakāt, ka Oskars atdeva divas rezultatīvas piespēles un aizvadīja labu spēli, bet es viņu gribēju ņemt nost jau 30. minūtē. Viņš nedarīja to darbu, kas bija jādara, nevarēja paskriet, nedzirdēja, netaisīja ciet vidu. Atkal būs skaists teksts, ko varēsiet izmantot, - kā sūds pa Daugavu mētājās no vienas malas uz otru.

Tā sākumā bija Oskaram, ko puslaikā viņam arī teicu, un otrajā puslaikā viņš izgāja jau daudz kvalitatīvāk. Bet no malas izskatās, ka divas rezultatīvas piespēles un laba spēle, bet patiesībā nē – satraukums bija tāds, ka mēģini viņu sasaukt "Oskar, Oskar!", bet viņš [nedzird]. Viņiem nav pieredzes šādā spiedienā. RFS ar gadiem to iegūst, iegūst, iegūst un tagad šādas spēles uzskata kā ikgadējas. Tad sajūtas ir pilnīgi citas un spiedienu var pārvarēt. Pie sevis analizējot, šo atšķirību arī pamanīju. Arī "Valmierā" spēlētājiem nebija pieredzes, tā bija arī te – spēles programmiņā saskaitīju, ka no pagājušā gada "Cliftonville" spēles ir palikuši trīs spēlētāji. Trīs! Pārējie bija vai nu jauni, vai bija Tukumā, Daugavpilī un citos Virslīgas klubos. Tāpat ar to visu uzskatu, ka bija jāpārvar šī kārta pret, kā Edmunds teica, ņemamu pretinieku (smejas). Ļoti žēl.

- Teici, ka ilglaicīgs sastāvs uzlabotu izredzes Eirokausos un ka Rubeni uzskati par pašlaik galveno komandas malējo pussargu, bet vai Rubenis 26 gadu vecumā jau nekļūst par vecu "Audas" stratēģiskajam kursam?
- Oskars ļoti daudz traumu dēļ izlaida savu jaunību, tādēļ joprojām viņu uzskatām par jauno, bet pareizi piemini, ka viņam jau ir 26 un ka viņam jau būtu jādod pieredze. Viņš ir pieklājīgais latviešu puika, ko cenšamies mainīt, un tagad viņš vismaz ir nedaudz naskāks uz sišanu, apspēlēšanu, nevis tikai uz piespēles meklēšanu. Tādi tie latviešu bāliņi esam. Oskaram ir tāds ātrums – viņš ir ātrākais komandā. Viņš, protams, nav Meisa Diops un [maksimālo sprintu] neskrien 37 km/h, bet tieši pagājušajā spēlē Ziemeļīrijā uzstādīja savu rekordu 35 km/h. Ceru, ka nākotnē viņš dabūs kādu spēli Latvijas izlasē, jo tik ātra futbolista Latvijas izlasē nav. Ja gribam spēlēt ātru, modernu futbolu, tad Oskars Rubenis ir Top izvēle – mums tiešām pietrūkst ātruma. Ja Oskars iegūs vēl lielāku pieredzi – jā, 26 gadi, bet neskatāmies uz vecumu. Starp citu, Oskars arī ir pagarinājis līgumu, jo jūnijā tas beidzās. Domāju, ka ar latviešiem "Audā" ir mazliet cita [vecuma] stratēģija.