Gorkšs: "Sportam ir jābūt vienai no valsts prioritātēm"

Futbolam Latvijā klājas salīdzinoši labi, tas ir masveidīgākais sporta veids, krietni apsteidzot tuvāko sekotāju – basketbolu. Kāpēc LFF ir nolēmusi iesaistīties šajā kampaņā?

Kaspars Gorkšs: Lai gan mums visiem patīk runāt par profesionālo sportu, augstiem sasniegumiem un medaļām, tomēr viena no LFF galvenajām prioritātēm ir tā saucamais grassroots jeb tautas futbols. Jo vairāk zēnu un meiteņu dažādās vecuma grupās mums izdosies pievērst futbolam, jo lielāka iespēja realizēt mūsu stratēģiskos mērķus, kuru ietvaros ir arī veselīgas, fiziski aktīvas un izglītotas sabiedrības veidošana un sociālās integrācijas veicināšana. Mēs gribētu aktīvi iesaistīties sporta politikas sakārtošanā Latvijā ar mērķi precizēt sporta prioritātes. Ir jāpārvērtē prioritātes Latvijas sportā, kur galvenais uzsvars ir jāliek uz tautas sportu un sportisku sabiedrību kopumā. Rezultātus elites sporta segmentā neviens nav atcēlis, taču, tikai pārskatot sporta pārvaldes un atbalsta sistēmu, novirzot fokusu uz tautas futbolu, ilgtermiņā mēs varēsim pamatoti plānot panākumus elites sporta segmentā un ne tik daudz paļauties uz veiksmes faktoru.

Šajā ziņā sadarbībā ar UEFA esam uzsākuši Latvijai ļoti būtisku pētījumu, piesaistot 13 vadošās Eiropas universitātes, lai noskaidrotu kādu atspaidu tautsaimniecībā ienes ieguldījumi sportā. Pētījums no dažādiem skatu punktiem parāda futbolā ieguldīto līdzekļu lietderību un atgriezenisko saikni, ietekmējot veselības jomu, fiziskās aktivitātes rādītājus, kriminogēno situāciju un valsts labklājību kopumā. Viens no secinājumiem – jo ekonomiski sarežģītāka situācija valstī, jo lielāka ir sporta ieguldījumu nestā atdeve. Šo pētījumu ir plānots pabeigt jau tuvākajā laikā, un septembra vidū to prezentēsim Nacionālajā sporta padomē un tālāk jau plašākai sabiedrībai.

Vai jūti problēmas ar sabiedrības fizisko aktivitāti?
Pēc aptauju datiem vairāk nekā trešā daļa Latvijas bērnu vismaz pēdējā gada laikā nav nodarbojušies ne ar vienu komandu sporta veidu. Mēs kļūstam aizvien fiziski neaktīvāki. Skola mums ieaudzina akadēmiskās zināšanas, bet tāpat arī veido – vai neveido – vēlmi būt fiziski aktīviem. Var atrast pietiekami daudz iemeslu, lai sēdētu mājās uz dīvāna un neko nedarītu, lai nepiedalītos sporta stundās. Mums ir svarīgi veidot sportošanas kultūru, tostarp sniedzot atbalstu sporta pedagogiem, kuri motivē un iedvesmo bērnus un jauniešus piekopt fiziski aktīvu dzīvesveidu. Mēs daudz runājam par tautas sportu, taču šobrīd reālas atbalsta programmas ir tikai augstu sasniegumu sportam. Valda uzskats, ka sportistam, lai sasniegtu labus rezultātus ir jābūt gudram, inteliģentam, un tas dos pārsvaru pār pretinieku. Es aicinātu palūkoties uz to no otras puses: fiziski aktīvs dzīvesveids un laba veselība palīdzēs tev būt produktīvam jebkurā dzīves jomā. Tāpēc, manuprāt, sportam ir jābūt vienai no valsts prioritātēm. Izglītības un zinātnes ministrijai, kas ir atbildīga par sporta nozari un tās attīstību Latvijā, šobrīd ir citas būtiskas prioritātes, un sports paliek otrajā un varbūt pat trešajā plānā.

Kā tas jūtams futbolā?
Futbolam uz citu sporta veidu fona ir tā priekšrocība, ka lauvas tiesu finansējuma – gandrīz 90% apmērā – saņemam no savām “mātes organizācijām”, UEFA un Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas (FIFA). Lai gan futbols ir masveidīgākais sporta veids bērnu un jauniešu vidū Latvijā, neizmantotais potenciāls joprojām ir milzīgs. Lai varētu nodarboties ar futbolu, pēc būtības ir nepieciešama atbilstoša infrastruktūra, kvalificēti un ieinteresēti treneri un futbola ekipējums. Mēs izjūtam gan infrastruktūras, gan kvalificētu treneru trūkumu, it sevišķi reģionos. Infrastruktūras attīstībā pēdējo 10 gadu laikā, veiksmīgi sadarbojoties ar pašvaldībām, esam ieguldījuši vairāk nekā 20 miljonus eiro, taču, futbolam kļūstot aizvien masveidīgākam, arī prasības palielinās. Šobrīd futbols bauda milzīgu popularitāti visjaunākajās vecuma grupās – pirmsskolas vecumā un sākumskolas posmā, taču, bērniem sasniedzot 13 gadu vecumu, ir pirmais posms, kura laikā nepietiekamas infrastruktūras un treneru skaita dēļ daudzi pārstāj nodarboties ar futbolu.

Un tomēr, kā rodas kvalificētu treneru trūkums?
Trenera vai sporta skolotāja lomu bērna un jaunieša dzīvē ir grūti pārvērtēt. Bieži vien vecākiem nepietiek laika, lai veltītu laiku bērniem, un treneris, lai cik tas banāli skanētu, kļūst par “audzinātāju”, kurš ieaudzina vērtības un ierāda virzienu dzīvē. Ja treneris ir pārguris un pārstrādājies citos darbos, atnākot uz treniņu, viņš emocijas izgāž uz bērniem, radot ne visai patīkamu vidi, kurā bērnam negribēsies uzturēties. Trenerim ir jābūt tādam, kurš ar savu entuziuasmu, enerģiju un mīlestību pret savu nodarbošanos spēj ieinteresēt un aplipināt bērnu. Mēs labprāt kā paraugu piesaucam skandināvus – viņiem pašos pamatos ir atšķirīga pieeja. Piemēram, Zviedrijā un Islandē, bērnus lielākoties trenē brīvprātīgie, teiksim, vecāki, kas tīrā prieka pēc darba dienas beigās nāk nodarboties ar to, kas viņiem patīk. Viņi nedomā, kā ar futbola treniņiem nopelnīt, jo viņiem tāpat ir viss, kas vajadzīgs, sociālās garantijas un finansiālā situācija nodrošina pietiekami labu dzīves līmeni.

Kā kampaņa “Es atbalstu sportu!” var palīdzēt situācijas uzlabošanā?
Svarīgi ir saprast, ka tas nav tikai profesionālā sporta nākotnes jautājums, tas nav tikai par izciliem rezultātiem un medaļām. Mēs patiešām ceram, ka šī iniciatīva nesīs reālus pozitīvus risinājumus. Bet tam nepieciešama sabiedrības izpratne, politisko lēmumu pieņēmēju izpratne, un mēs ļoti ceram, ka šī iniciatīva viesīs šo skaidrību. Tikai fundamentāli sakārtojot sporta pamatnostādnes, pievēršot pastiprinātu uzmanību treneriem un treneru izglītībai un nodrošinot visiem pieejamu sporta infrastruktūru, mēs varēsim nākotnē runāt par veselīgu un fiziski aktīvu sabiedrību. Sporta pievienotā vērtība sniedzas daudz tālāk par kausu un medaļu pilnu skapi.