Bespalovs: "Čempionu līgas sapnis joprojām ir dzīvs"

Pirms šīs sezonas vairāk runāja par finansiālajām grūtībām un krīzi, nevis par komandas sastāva komplektēšanu. Kā šajā laikā jūtas FK "Ventspils"?
Labi šobrīd nejūtas neviens. Nekādu oāžu nav ne pasaules, ne Latvijas ekonomikā. Dažiem futbola klubiem tāpēc jāpārtrauc darbība, citi iekļauj sastāvā jaunos spēlētājus, samazina algas un citādā veidā samazina izdevumus. Tas attiecas arī uz FK "Ventspils". Mēs samazinājām spēlētāju skaitu, jo nav dublieru komandas. Par 30–40% samazinājām algas, tomēr tos spēlētājus, kurus vēlējāmies paturēt, sastāvā saglabājām. Futbolisti ir reāli domājoši un saprot situāciju, kā arī to, ka darbavieta jāsaglabā, lai turpinātu spēlēt un būtu formā. Paldies puišiem, ka viņi saprata, kādi šobrīd ir apstākļi, un nerīkoja nekādus skandālus.

Kaut kādas izmaiņas bija arī sagatavošanās periodā?
Izmaiņas bija, jo citus gadus rīkojām divas trīs treniņnometnes citās valstīs, pārbaudījām lielu skaitu spēlētāju. Tagad sākām ar treniņnometni Lietuvā, ko gan par izbraukuma nometni īsti nenosauksi. Tāda bija Turcijā, turklāt komanda tur pavadīja trīs nedēļas no vietas. Spēlētājiem tas bija gan fiziski, gan psiholoģiski smagi.

Romāns Grigorčuks saka, ka izdevies paveikt visu. Vai tas nozīmē, ka iespējams gatavoties arī tā?
Nu, protams, jo futbolu spēlēja pat kara laikā. Dzīvot varēja deviņdesmitajos gados, astoņdesmitajos, pērkot veļas pulveri uz taloniem. Stipri cilvēki var izdzīvot vienmēr. Tā tas ir arī futbolā. Es nesūdzos par to, kas notiek, bet reāli skatos uz dzīvi.

"Tranzīta" spēlēšana virslīgā saistīta ar to, ka šogad nav dublieru turnīra?
Pēdējos gados ļoti daudz strādājām pie jaunu spēlētāju atlases. Pie mums atbrauca bērni no Rīgas, Daugavpils, Jūrmalas, citām vietām; mēs par viņiem rūpējāmies, trenējām. Daļa no tiem spēlēja "Tranzītā", kas ieņēma otro vietu 1. līgā, citi – FK "Ventspils" dublieros. Spēlētājos bija ieguldīta nauda, bet, galvenais, – laiks un darbs. Nevēlos viņus pamest, bet gribu tieši palīdzēt viņiem izaugt. Protams, ieinteresētas ir abas puses. Spēlētājam ir iespēja sevi labi parādīt un tikt kādā spēcīgā Eiropas komandā, bet klubam – nedaudz atvieglot finansiālo slodzi. Par "Tranzīta" spēlēšanu virslīgā domājām ilgi, bet galu galā nolēmām – lai jaunieši spēlē, krāj pieredzi, spēlējot pret vīriem. Lai mācās spēlēt pret Laizānu, Astafjevu, Koļiņko, Miholapu, Rimku. Kurš tādos apstākļos izdzīvos un parādīs gan raksturu, gan meistarību, tas var cerēt uz atrādīšanos kādā Eiropas klubā vai iekļūt FK "Ventspils". Tas ļaus organizēt spēlētāju rotāciju.

Vai "Tranzīta" uzdevums ir rādīt maksimāli labu spēli, bez prasībām izcīnīt konkrētu vietu?
Nekādu konkrētu vietu no viņiem neprasu. Lai gan viņi ir sportisti, tāpēc mērķim jābūt. Piemēram, iekļūt sešniekā. Lai treneri un spēlētāji tiecas uz šo mērķi un cenšas to sasniegt.

Kā noprotu, ideja par FK Ventspils iekļūšanu Čempionu līgas grupu turnīrā arī vēl ir dzīva?
Šosezon izmainīta Eiropas kausu kārtība, tāpēc mums ir tiešām reālas izredzes cīnīties tajos – Čempionu līgā vai UEFA kausā – pietiekoši ilgi. Protams, būs nepieciešama arī veiksme. Šogad izdevies saglabāt spēcīgu un interesantu sastāvu, lai gan pirmajos trīs mēnešos komandā būs tikai 20 spēlētāju. Tātad iespēja spēlēt būs visiem futbolistiem. Mums ir daudz pieredzējušu, meistarīgu spēlētāju, kas startējuši gan izlasēs, gan citu valstu augstākajās līgās. Tālāk seko vesela plejāde jaunāku spēlētāju, kas jau arī ir sevi pierādījuši, tā ka komanda ir pietiekoši nopietni nokomplektēta. Protams, treneris vienmēr gribēs, lai ir vēl labāk un vairāk, taču šā brīža situācija to neļauj. Komanda ir laba. Tā visos mačos cīnīsies par uzvaru, tomēr reizē arī domājot par to, ka priekšā ir arī Čempionu līga. Jābūt gataviem, ka veiksmes gadījumā tajā jāspēlē ilgāk. Iekļūt grupu turnīrā būtu milzīga laime, bet tikt grupā UEFA kausā nav nemaz tik nereāli. Cilvēkam jātiecas pēc savas zvaigznes, jāmēģina to sasniegt. Cik augstu viņš uzlēks, cik augstu uzlēks klubs, spēlētāji, treneris – tas jau ir cits jautājums, bet stiepties pēc tās vajag. Ja tā nebūs, tad galu galā notrieksi un samīsi pašu zemāko latiņu. Tāpēc šis mērķis paliek aktuāls un centīsimies to sasniegt. Kā tas izdosies, rādīs dzīve.

Droši vien sekojat arī līdzi kustībai citos klubos. Kā jums šķiet, kāds šosezon būs spēku samērs virslīgā?
Ja godīgi, ļoti nopietni tam nesekoju. Vienīgi lasu, ko raksta presē. Karlsons atgriezies, "Olimpā" spēlēs zvaigznes... Būs interesanti, lai gan čempionāta līmenis laikam jau ir krities. Pazudusi spēcīgā, spilgtā Daugavpils "Daugava", lai gan tur vismaz apvienojās komandas, un, jādomā, "Dinaburg" būs tradicionāli stipra. "Olimpam" interesants sastāvs, bet tālāk daudz kas būs atkarīgs no tā, kā iekārtosies dzīve pieredzējušajiem spēlētājiem.

Pagājušajā gadā virslīgas komandu skaitu palielināja līdz desmit, bet vai šāds eksperiments ir attaisnojies?
Biju vienīgais, kas balsoja pret komandu skaita palielināšanu. Sākumā vajadzētu panākt, lai mums būtu astoņas spēcīgas komandas, tad pastiprināt 1. līgu un tikai tad domāt par komandu skaitu palielināšanu virslīgā. Šobrīd ir milzīga atšķirība starp spēcīgāko un 1. līgu. Vispār jau grūti pateikt, vai tas kaut kā ir attaisnojies – kā ir, tā jāspēlē. Agrāk pārdzīvoju par to, kas notiek federācijā, centos palīdzēt ar padomu, bet nu jau visu uztveru mierīgāk. Tik un tā brīžos, kad jābalso, pret esmu tikai es. Mūsu uzdevums ir spēlēt, un to tad arī darīsim.

Šogad čempionāts startējis ļoti agri. Ventspilniekiem tas laikam nav slikts variants, jo komanda jau tā sāka agri, lai piedalītos Sadraudzības kausā?
Nekā traka tur nav. Labi varbūt nav tas, ka sezona jāsāk uz mākslīgā laukuma (Turcijā strādājām zālājā, bet Latvijā spēlējam uz mākslīgā). Ja runājam par iespējām gūt traumas, tad tāds ritms nav labs, jo futbols tomēr ir ļoti traumatisks sporta veids. Protams, visi ir vienādos apstākļos un, kādi tie ir, tādos jāspēlē. Arī federāciju var saprast, jo nav viegli sastādīt čempionāta kalendāru tā, lai visiem būtu labi. Latvijas futbola lielā cerība ir izlase, nu un arī tas, ka kāds klubs varētu labi nospēlēt Eiropas kausos. Par to arī domājot, čempionātu sāka tik agri. Jāļauj komandām atvilkt elpu, nevis jāliek spēlēt katru trešo dienu. Neesam tādi meistari, nav tik daudz veselības. Spēlētāji, kas to var, saņem 10–20 miljonu gadā. Mēs tā nevaram, tāpēc, lai puslīdz veiksmīgi spēlētu izlase un klubi Eirokausos, jābūt kādam brīdim, kurā var gatavoties arī šiem mačiem. Turklāt, kad turnīrā četros apļos spēlē deviņas komandas un jāaizvada 32 mači, rodas iespēja pārbaudīt daudz jauno spēlētāju. Nepieciešama lielāka rotācija, tāpēc lielāks skaits jauno spēlētāju izmēģinās spēkus virslīgā. Tas viņiem būs kā eksāmens.

FK "Ventspils" pēdējos gados rāda labāko futbolu Latvijā – izcīnīts valsts kauss, trīs reizes pēc kārtas – čempionu tituls, bet regulāri dabūt pilnas tribīnes tik un tā neizdodas. Tas ir saistīts ar mentalitāti?
Ventspilī vienmēr bijis futbols, vienmēr bijuši līdzjutēji, kam paticis futbols un kas to labi saprot, bet viņi nav tik emocionāli. Toties tādas līdzjušanas kultūras Latvijā nav vispār. No otras puses, atceros 1997. gadu, kad koka tribīnes pirmajās spēlēs bija piebāztas, cilvēki kliedza, pārdzīvoja. Arī pagājušajā gadā pirmajā spēlē ar "Vindavu" tautas bija daudz, jo visiem bija interesanti, kas te būs. Laikam jau cilvēkiem nepieciešamas sensācijas, lai nāktu uz futbolu. Varbūt pie vainas ir arī tas, kas mums tā patīk Ventspilī, – attīstītā infrastruktūra, kas ļauj izvēlēties dažādus veidus, kā atpūsties. Mums ir arī basketbola komanda, mači notiek arī citos sporta veidos, un sportot var arī katrs pats. Mājās ir datori, televizors ar daudz programmām. Ir, ko darīt. Toties futbola mīlestības pie mums laikam jau nav. Atnāk cilvēks uz vienu spēli, viņš ir gaidījis kaut ko vairāk, kaut ko skaistāku, bet sportā katru dienu kaut kas skaists nenotiek. Es ceru uz līdzjutējiem, aicinu viņus nākt uz spēlēm un ceru, ka viņi palīdzēs uzvarēt. Jau iepriekš atvainojos, ja kāds futbolists neizmanto labu iespēju – tas netiek darīts, lai līdzjutēji viņu lamātu. Vienkārši nepaveicās.

Bez labas spēles klubs tomēr piedāvā līdzjutējiem arī suvenīrus, katram mačam ir programmiņa...
Protams, esam centušies dažādos veidos piesaistīt līdzjutējus, bet tam nepieciešami gadi. Bērni sāk pie mums trenēties, tad iet skatīties meistaru spēles, un ar viņiem kopā nāk arī vecāki – lūk, tas ir pareizais ceļš uz futbolu. Taču tas ir garš ceļš, bet cerēt, ka klubs no līdzjutējiem sāks pelnīt, laikam jau vispār ir nereāli. Uz futbolu jānāk, lai atpūstot no visām tām problēmām, kas ir mums apkārt, un izvēdinātu galvu.