Facebook
GoogleAndrejs Butriks: ""Ventspils" jau sen man ir tuva"
@AndrejsSilins
Neparastums, unikāls risinājums, viltīgs gājiens padara futbolu tieši tādu, kāds tas ir. Mūsu laukumos tas diemžēl ir retums. "Ventspils" uzbrucējs Andrejs Butriks ir apveltīts ar šādu talantu.
Neskatoties uz daudzajiem savainojumiem, Butriks nenolaiž rokas. Viņš tic, ka melnā strīpa jau ir beigusies. Tas, kurš tic, uzvar.
No vienas puses, protams, ka esmu. No otras, es neesmu aizvadījis tik daudz spēļu šajā sezonā. Visam pie vainas ir savainojumi, kas jau četrus gadus mani moka. Tikko izārstē vienu savainojumu, uzreiz rodas jauns… Pat pretiniekam to nenovēlēsi! Man galvenais ir beidzot tikt galā ar traumām, pilnībā izārstēties, un tad nešaubos, ka sākšu gūt vārtus. Tagad svarīgākais ir tas, ka komanda uzvar.
Ar ko var izskaidrot tik daudz savainojumus? Kur Butriks ir sagrēkojies?
Nezinu. Pats daudz par to domāju, cenšos tikt skaidrībā. Acīmredzot manas traumas rodas tāpēc, ka es nepārtraukti piedalos visās sadursmēs, cīņās. Skaidrs, ka tas ir katra futbolista uzdevums, bet laikam ir pienācis laiks aizdomāties, vai vajag mesties tādā sadursmē, kad no tā var arī izvairīties, nekaitējot komandai? Ir futbolisti, kas mierīgi izvairās no sadursmes un spēlē visu sezonu. Bet es lienu, lienu un sasitu galvu, ceļus, rokas – kas tik nav bijis.
Jā, neatceros, lai Butriks salūztu, kā saka, uz līdzenās vietas...
Tā nav gadījies! Pats, kā saka, lienu ugunīs. Ir skaidrs, ka es nerunāju par to, ka vajag izvairīties no cīņas, bet, spriežot pēc visa, pienācis laiks aizdomāties arī par savu veselību.
Vai nemēģināji rast sevī iemeslu? Iespējams, ka kaut kas nav pareizi sagatavošanās ziņā?
Nē, ar sagatavošanos viss ir kartībā. Un, protams, ka es meklēju iemeslu sevī, bet nevaru teikt, ka atrodu kaut ko sliktu, neprofesionālas attieksmes pret darbu man nav. Iespējams viss slēpjas psiholoģijā – tāds traumu daudzums, protams, atstāj savu nospiedumu. Pietrūkst mierīguma spēlēs. Ar to nav problēmu, piemērām, spēlēs dublieru sastāvā. Ar dublieriem bieži gūstu vārtus, neskatoties uz to, ka pretinieki nemaz nav tik vāji: daudzas dublieru komandas ņem palīgā savus līderus no pirmās komandas. Tagad divu puslaiku laikā dublieru sastāvā man bija četri momenti un es guvu četrus vārtus. Tāpēc esmu mierīgs. Virslīgā, protams, futbola līmenis ir augstāks, lielāka atbildība, lielāks psiholoģiskais spiediens. Cenšos komandai gūt maksimālu labumu, nedomāju par personīgiem rādītājiem, tāpēc lielā mērā arī nesanāk gūt vārtus. Uzlabojot savu formu un gūstot papildus pārliecību tieši pēc četrām spēlēm, nešaubos, ka viss noteikti nostāsies savās vietās.
Tava runa ir emocionāla, tu neslēp pārdzīvojumus. Tas nozīmē, ka Butriks tāpat kā agrāk ar lielu prieku velk FK „Ventspils” kreklu?
Protams! Es taču tik daudz gadu esmu komandā un tā man ir ļoti tuva. Spēlēju „Ventspilī” ar to pašu kaisli, kas bija pirmajā spēlē. Pilnīgi iespējams, ka es arī pabeigšu savu karjeru „Ventspilī”. Ja runāt par pāreju citā klubā, tad sākumā man ir svarīgi paveikt ko nopietnu mājās. Turklāt "Ventspils", manuprāt, ir spēcīgs klubs ar lieliskiem futbolistiem, un es viņam atdošu visus spēkus, kas man ir. Varbūt arī visu savu futbola dzīvi.
Ne velti Butriks daudzās spēlēs vadījis „Ventspils” komandu kā kapteinis. Grūti spēlēt ar kapteiņa apsēju?
Man viegli! Es septiņus gadus spēlēju "Ventspilī", visu lielisku zinu. Protams, man bija patīkami, ka man uzticēja kapteiņa lomu.
Vai ir patīkami izturēt lielu konkurenci uzbrucēju vidū?
Konkurence ir nepieciešams nosacījums spēcīgai komandai, kas vēlas progresēt. Uz laukuma jānāk tikai spēcīgākajiem. Tas ir pilnīgi pareizi, un, ja kāds ir spēcīgāks par Butriku, tad viņam ir jāspēlē, nekādu pārmetumu šajā ziņā man nav un būt nevar. Es visu lieliski saprotu, un pavisam otrādi, tikai priecājos par partneri. Turklāt man ir vēl lielāks stimuls kļūt spēcīgākam, lai uz nākamo spēli pārspētu konkurentu.
Kuru spēli šajā sezonā uzskati par visveiksmīgāko sev?
Latvijas kausa pusfināls pret „Skonto”. Neizdevās gūt vārtus, bet uzskatu, ka nospēlēju labi un lietderīgi. Bija momenti, bet diemžēl pietrūka veiksmes, un Doroševs arī nospēlēja lieliski. Protams, esmu ļoti priecīgs, ka mēs uzvarējām! Starp citu, atzīmēju tādu lietu: līdz traumai man gandrīz nebija momentu, bet tagad tie ir. Tas rada cerības. Pagaidām es nevaru tās realizēt, liels uztraukums, nervozitāte. Bet galvenais ir tas, ka man ir momenti.
Lieliski vārti pret „Dinaburg” nedaudz uzlaboja garastāvokli. Apsveicu!
Paldies. (Smaida). Jā, tas mani iepriecināja. Un, lūk, jauns paradokss: nospēlēju ne īpaši veiksmīgi, bet guvu vārtus, un tad tikai vārtu guvumu atceras. Ja atnesi daudz labuma komandai, spēlēji labi, bet vārtus neguvi, neviens tevi neatcerēsies.
Bet tāds ir uzbrucēja liktenis. No viņa gaida vārtu guvumus. Visu viņa labumu bez vārtu guvuma vērtē šaurs speciālistu loks.
Piekrītu. Atliek tikai gūt vārtus (Smaida). Ticu, ka sezonas beigas man nebūs neveiksmīgas.
Diez vai kāds gaidīja tādu „Rīgas” sniegumu. Vai tas tevi pārsteidza?
Neteikšu, ka ļoti. Komanda ir lieliski nokomplektēta, tai nav problēmu ar finansiālo bāzi, daudz strādā. Kāpēc gan tas nevar dot rezultātus? Turklāt es nešaubos, ka gaidāmajā spēlē viss ir atkarīgs no „Ventspils” komandas. Jā, „Rīga” ir laba komanda, bet ne vairāk. Ja mēs parādīsim labu spēli, tad noteikti uzvarēsim. Pat ne savu labāko, bet vienkārši labu. Ja „Rīga” parādīs savu labāko futbolu, bet mēs spēlēsim normāli, tad ir grūti prognozēt rezultātu.
„Rīgā”, starp citu, ir daudz futbolistu, kuri ir uzrakstījuši diezgan daudz lapu "Ventspils" vēsturē. Vai tu seko līdzi viņu karjerām?
Neteikšu, ka ļoti rūpīgi, bet sekoju, protams. Man pret visiem puišiem ir laba attieksme, vienmēr it patīkami viņus satikt. Vispār tas „Ventspils”, kas šī gadsimta sākumā divas reizes pēc kārtas Latvijas čempionāta finišā nepelnīti zaudēja čempiona titulu, vienmēr paliks manā atmiņā. Pamodiniet mani pa nakti, vienmēr ar prieku atcerēšos šo komandu! (Smaidu). Tagad mums arī ir lieliska komanda: lielisks kolektīvs – tas ir pats galvenais.
Ja jau tu atcerējies tos jaukus laikus, tad mani interesē šāds jautājums. Kopš tiem laikiem Butrika karjera tā arī neuzleca augstu gaisā, lai gan tās sākums par to liecināja. Gadi iet, bet tā lēciena nav. Tu piekrīti secinājumam?
Par visiem simts procentiem. Tā diemžēl gadās, un tāpēc es ļoti pārdzīvoju. Bet ir ļoti svarīga lieta: kādam vienmēr ir jāpalīdz jaunajam futbolistam veikt šo lēcienu. Man toreiz neviens nepalīdzēja. 18 gados savā pirmajā sezonā virslīgā es guvu divus vārtus, nākamajā gadā – 14 vārtus! Spēlēju Latvijas jaunatnes izlasē un ļoti paļāvos uz to, ka man dos iespēju parādīt sevi nacionālajā izlasē. Bet Aleksandrs Starkovs toreiz teica, ka Butriks ir par „zaļu”. Ņemot vērtā to, nekas netraucēja toreiz un tagad aicināt izlasē spēlētājus, kas gūst divus, trīs vārtus sezonā... Tad man sākās traumas, un kam ir vajadzīgs traumēts spēlētājs? No otras puses, man tagad ir tikai 24 gadi! Es ticu, ka vēl spēlēšu izlasē, netaisos zaudēt cerību! Galvenais, lai būtu laba veselība.
Interviju sagatavoja
Mihails Koroļovs
FK „Ventspils” preses atašejs
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]