Facebook
GoogleJurijs Žigajevs: "Esam gatavi cīnīties par trijnieku!"
@MikelisO
21 gadu vecais "Rīgas" futbolists Jurijs Žigajevs līdz ar savu komandu šosezon ir vieni no patīkamākajiem pārsteigumiem "LMT Virslīgā". Žigajevs laukumā darbojas labās malas pussarga pozīcijā un šosezon guvis jau četrus vārtus. Intervijā eSports.lv Jurijs stāsta par sevi, komandu un sezonu kopumā.
Tikko pabijām pie tavas bijušās skolas futbola laukuma. Vai nebija neliela nostalģija, atceroties skolnieka un jaunatnes futbolista laikus?
[Smaida]. Jā, bija tādas sajūtas sākumā – iegāju sporta kompleksā, un tur sēdēja tā pati dežurante, kas pirms trim gadiem. Tajā brīdī atcerējos tos laikus – divus gadus dzīvoju skolas kopmītnēs un mācījos 49. vidusskolā. Pirmie divi gadi, ko pavadīju Rīgā, saistās ar šo skolu, tāpēc tas bija nozīmīgs laiks.
Protams, gan skolas, gan junioru futbolista laikus atceros ar patīkamām emocijām.
Tāpat patīkamas emocijas noteikti tev ir tagad, jo "Rīga" sezonu uzsākusi un turpina to pārliecinoši – otrā vieta pēc pussezonas!
Šogad ir pavisam cita komanda – pieredzējušāka, daudzi spēlētāji agrāk aizvadījuši mačus Eirokausos. Tas ir galvenais – esam 18 – 20 spēlētāji, kuri ir gatavi spēlēt, ir liela konkurence. Piekto gadu esmu Rīgā, līdz šim vienmēr komandā bija jauni spēlētāji – no 20 līdz 25 gadiem. Kad blakus nav pieredzējuša spēlētāja, ir grūti. Tagad kā reizi daudziem ir 26, 27 gadi, dažiem vairāk – tas ir vecums, kad jārāda, ko māk – brieduma laiks. Ar to arī saistās labie rezultāti līdz šim.
Liekas neticami, ka uz klubu, kas finišēja 7. vietā, varēja piesaistīt tik labus spēlētājus.
Nezinu cēloni, kādēļ tā. Laikam notika nelielas izmaiņas arī kluba vadībā, parādījās krievu biznesmeņi, līdz ar to bija varianti piesaistīt labākus spēlētājus no turienes. Pēc pagājušās sezonas beigām man bija sajūta, ka kaut kas tāds atgadīsies, un nākamsezon būs daudz labāk. Laikam jau nozīmīgākais faktors ir treneris Semjonovs – viņš atnāca uz šejieni pagājušās sezonas beigās un uzreiz lika noprast, ka strādās ar labiem spēlētājiem. Ar viņu atnāca labi, pieredzējuši leģionāri un vietējie spēlētāji –Jakovenko, Agafonovs, Korabļovs. Pirms šīs sezonas ieradās vēl vairāki gados vecāki spēlētāji, tādēļ tagad (tfu, tfu, tfu) labi iet.
Kas vēl mainījās komandas darbā bez spēlētāju piesaistīšanas?
Līdz šim starpsezonā pārsvarā trenējāmies Rīgā, bet šogad divreiz pa divām nedēļām aizbraucām uz Turciju. Protams, ka tur ir labāk – laika apstākļi, kvalitatīvs laukums, labi pretinieki – tas noteikti deva daudz. Pirmajā nometnē bija labi rezultāti, bet otrajā, kad čempionāts jau bija tuvu, spēle nedaudz pajuka, un vairs nespējām parādīt labu sniegumu – piecās spēlēs izcīnījām tikai vienu punktu. Tad bija nedaudz bailes... Izrādījās, ka tas nāca par labu, jo Latvijas čempionāta starts izdevās. Pirmās četras spēles bija ar ļoti labām komandām – ierastā trijnieka komandām un daudzsološo "Daugavu". Sanāca labi – 12 punkti...
Čempionātam pieteicāt 12 leģionārus. Vai viņi visi patiešām reāli konkurēja uz vietu sastāvā, ja daļa laukumā nemaz netika un jau ir prom?
[Pauze]. No tiem divpadsmit pieteiktajiem 10 – 11 patiešām bija konkurētspējīgi, un trenerim bija jāizvēlas starp viņiem. Treniņnometnēs visiem deva spēlēt. Godīgi sakot, es noteikti negribētu būt trenera vietā tobrīd – visi cīnījās par savu vietu, visi patiešām nospēlēja labi, un izvēlei vajadzēja būt grūtai. Tā kā uz laukuma var spēlēt tikai pieci, kādam nācās komandu arī pamest. Citos gados? Jā, arī tad bija leģionāri, bet tad tie bija mazāk, kā arī viņi bija jauni, tādēļ rezultāti nebija tik labi.
Vai nav tā, ka ļoti liela daļa panākumu ir dēļ galvenā trenera Semjonova? Pagājušās sezonas beigās, kad viņš stājās pie komandas stūres, jūs arī sākāt spēlēt daudz labāk!
Jā, trenerim Semjonovam ļoti liels pluss ir intensīvie treniņi – daudz spēlējam futbolu, skrienam. Viņš ir stingrāks nekā iepriekšējie treneri, ar viņu, kā jau teicu, kopā atnāca pieredzējuši labi spēlētāji, kas mums trūka. Tas kopumā deva daudz. Kad pagājušajā sezonā bijām 7. vietā, treneru nomaiņu, manuprāt, ļoti vajadzēja. Tad uzreiz komandā ir kaut kas jauns, spēlētāji vairāk alkst sevi pierādīt.
Vai komandā arvien grūtāk nav panesams fakts, ka turaties starp līderiem? Nespiež tāds kā psiholoģiskais slogs?
Kas tad ir palicis no pagājušā gada modeļa, ka mums tā varētu šīs pozitīvās pārmaiņas uztraukt? Es, Mežeckis, Nikoļskis, Mihadjuks, Rafaļskis, varbūt vēl daži. Man personīgi tas ir patīkami, bet psiholoģiski netraucē. 2. vieta rada papildu stimulu, lai pierādītu, ka tā nav nejaušība. Ir grūtāk spēlēt, jo mūs novērtē visi pretinieki. Rezultāti vienalga ir labāki nekā agrāk – agrāk "Ventspils" izgāja laukumā, iesita mums piecus, sešus "golus" un gāja prom. Tagad vairs tā nav. Esam gatavi arī psiholoģiski turpināt cīnīties "pa augšu", viss būs kārtībā!
Jūs tam gatavi esat, bet kā ir ar stadionu? Tā kvalitāte ļaunus jokus izspēlē arī ar jums pašiem.
[Smejas]. Labs jautājums. Esmu komandā jau piecus gadus, katrā no tiem Rīgas dome sola, ka rekonstrukcija būs "šogad". Un tā šis gads pārceļas uz nākamo utt. Gribētos sagaidīt tādus laikus, kad es "Rīgas" sastāvā spēlētu rekonstruētā "LU stadionā". Cerams, ka tad vēl būšu futbolists [smejas].
Mūsu un citus stadionus salīdzināt nevar – Liepājā, piemēram, ir ļoti patīkami spēlēt. Arī, kad ar "Skonto" nospēlējām viņu stadionā 4:4, laukums bija super. Skatāmākā spēle Virslīgā! Tādos stadionos arī cilvēki nāk vairāk – viņiem noteikti ir patīkamāk iet uz "Skonto" stadionu nekā mūsējo. Neesmu bijis mūsu laukuma tribīnēs, bet esmu dzirdējis par tām visādas lietas [smaida].
Tomēr "LU stadionā" šosezon jums ir neticama bilance – sešas uzvaras un neizšķirts.
Tas, protams, ir labi. Bet būtu jau patīkami, ja tāda bilance būtu kvalitatīvā laukumā. Nedomāju, ka šai mājas bilancei ir saistība ar laukuma kvalitāti – drīzāk sakritība.
Jūsu komandai ir arī uzticīga un aktīva fanu grupiņa. Kādas ir spēlētāju attiecības ar viņiem?
Nekādu tikšanos gan nav, internetā šad tad var palasīt viņu komentārus. Liels paldies viņiem! Vienmēr ir kādi 15 – 20 cilvēki, tas ir ļoti patīkami. Viņus laukumā var dzirdēt ļoti labi, it īpaši es, kad skrienu pa savu labo pusi [smaida]. Paldies viņiem vēlreiz!
Tev ir tikai 21 gads, bet jau piecas sezonas esi pabijis "Rīgā". Nejūties jau kā kluba veterāns?
Komandā joko, ka no visiem spēlētājiem esmu vispieredzējušākais tieši šajā klubā. Ilgāk ir tikai Mežeckis, kas te bija pusgadu ātrāk par mani. Kā veterāns nejūtos, jo arī tagad treniņos dabūju pienest bumbas. Pēc pases esmu jaunāks par lielāko daļu, tādēļ visi tam mīl pievērst uzmanību, kad kaut kas darāms [smejas]. Tā ir cieņa pret vecākiem spēlētājiem, tas ir tikai normāli. Šādi notiek jebkurā klubā.
Sezonas sākumā bieži vien bija novērojama parādība, ka komandas pieredzējušākie spēlētāji tev pēc kļūdām pārmet, bet tagad tā vairs gluži nav. Tas tava labā snieguma dēļ?
Mums vienkārši ir tāda komanda, ka laukumā gandrīz visiem ir ap 30 gadiem, vienīgi man un vēl dažiem ir nedaudz pāri 20. Tā ka tas ir tikai normāli, ka tieši man norāda uz kļūdām laukumā. Paldies viņiem, tas man tikai palīdz! Psiholoģiski man tas tikai palīdz, pat, ja kāds asāk kaut ko aizrāda.
Kuru komandas spēlētāju tu atzītu par komandas līderi laukumā un ārpus tā?
Grūti pateikt. Gribētos sacīt, ka visi tādā ziņā ir līderi. Korabļovs kā kapteinis ar vārdiem visus var uzmundrināt, Agofonovs, Landirevs – tie ir pieredzējušākie spēlētāji, kas ne tikai Latvijā paspēlējuši. Zakreševskis ir klusāks, bet arī pieredzējis ļoti daudz. Tomēr nav tā, ka komanda klausa tikai kādam konkrētam – pat, ja es kaut ko kādam aizrādīšu, tas būs tikai normāli. Strīdu mums nav daudz – protams, tādi ir, bet, ja nebūtu, tad mēs būtu slikta komanda. Ja neinteresētu nevienam rezultāts, tad būtu slikti. Bet visi strādā un vēlas uzvarēt, tāpēc, ja kādam kaut kas nepatīk, tas ir tikai normāli.
Tu esi dzimis Sanktpēterburgā. Kā un kad tavs ceļš atnāca līdz Latvijai?
Tētis man ir no Kazahstānas, mamma ir latviete – no Daugavpils rajona Eglaines. PSRS laikos viņi abi aizbrauca uz Sanktpēterburgu mācīties. Tur viņi sapazinās, apprecējās un arī piedzimu es – laikā, kad vecāki vēl mācījās. Astoņdesmito gadu beigās viņi nolēma pārcelties uz dzīvi mammas dzimtenē Latvijā. Tā es nonācu Latvijā – laikam man tad bija četri gadi, varbūt pat mazāk. No Sanktpēterburgas gan vairs neko neatceros. Nez kāpēc, bet dažreiz gan kaut kas ienāk prātā – turienes ainas un vietas.
Tāpēc arī latviešu valodu māki ļoti labi?
Jā, ne ar latviešu, ne krievu valodu problēmu nav, arī lietuviešu valodu zinu [smaida]. Tēta vecmāmiņa ir saistīta ar Lietuvu, pie viņas bērnībā dzīvoju un skatījos multfilmas lietuviski. Iemācījos valodu, tagad komandā ar lietuviešiem saprasties nav problēmu.
Tavs tēvs arī bija futbolists. Vai viņa dēļ sāki trenēties šajā sporta veidā?
Jā, kad viņš vēl bija jauns, spēlēja jauniešu komandās, bet ne pārāk nopietni – Kazahstānas 2. līgā laikam. Tajā laikā tēvam futbols bija nopietna nodarbe, bet aptuveni 18 gados viņš aizbrauca mācīties uz Sanktpēterburgu. Tur viņš arī nedaudz spēlēja amatieru līgās. Kad ģimene atbrauca uz Latviju, tēvs piedalījās Daugavpils rajona čempionātā. Es braukāju vienmēr līdzi. Arī aiz mājas bija laukums, vienmēr ar Rolandu Krjaukli [tagad "FK Ventspils" futbolistu – aut.], ar kuru esam no viena ciema un mājas, spēlējām kopā – katru dienu no rīta līdz vakaram.
Kad sāku iet skolā, treneris nolēma mani uz Ilūkstes sporta skolu aizvest – nopirka arī futbolzābakus. Tā arī sākās. Bija interesanti, ka 1. septembrī, kad sākās skola, treneris savāca visus pirmklasniekus zēnus uz treniņiem. Kādi 40 cilvēki pirmajā treniņā bija. Pienāca oktobris, no 1985. gadā dzimušajiem pirmklasniekiem biju palicis viens pats [smaida]. Tad trenējos ar vecākiem puišiem. Tā ka spēlēt kopā ar pieredzējušākiem un vecākiem futbolistiem man nav nekas jauns [smejas].
Kādēļ no Ilūkstes atnāci uz Rīgu?
Kad spēlēju Ilūkstes sporta skolā, treneris Vinokurovs piedāvāja spēlēt Rīgā pie trenera Beļajeva [tagad 1. līgā "Daugava-90" galv. treneris – aut.], par ko viņam liels paldies. Beļajevs toreiz strādāja "Skonto" un no 1985. gadā dzimušajiem veidoja bāzes komandu jauniešu izlasei. Bija "Sadraudzības kauss", vēl visādi turnīri. Visi bija Beļajeva puiši, vēl es no Ilūkstes, Surņins ["Liepājas metalurga" spēlētājs – aut.] no Liepājas un Šumilovs no "Dinaburg".
Bet uz Rīgu pilnībā pārvācos, kad treneris Ņesterenko mani bija kaut kur ieraudzījis. Piedāvāja, lai atbraucu uz "Rīgas" dublieru spēli pret "Skonto". Nospēlēju to maču un pārgāju uz Rīgu. Tas bija smags lēmums. Kā visām mammām, arī manai bija bail, bet tētis pārliecināja, satikās ar Kārli Villerušu ["Rīgas" prezidentu – aut.], kurš apsolīja, ka ar mācībām problēmu nebūs. Kā reizi tajā gadā 49. vidusskolā uzcēla sporta kompleksu un kopmītnes, kur arī dzīvoju mācību laikā. Villerušs palīdzēja tikt mācīties skolā un dzīvot kopmītnēs.
Vai mācījies labi?
Līdz 10. klasei nebija nekādu problēmu. Kad pārvācos uz Rīgu, futbols jau ņēma virsroku, bet skolotāji bija pretimnākoši, un 12. klasi pabeidzu normāli – laikam eksāmenos visi bija B līmeņi un viens C.
Droši vien vari novērtēt, vai Latgales reģionam pievērš pietiekamu uzmanību, lai tur nepaliktu nepamanīts kāds talants?
Pārāk maza uzmanība turienei tiek pievērsta. Tiku jauniešu izlasēs no Ilūkstes tikai tāpēc, ka manī kaut ko pamanīja un uzreiz piedāvāja braukt uz Rīgu. Paldies Beļajevam, ka viņš neatteicās!
Vai, nonākot Rīgā, strauji progresēji?
Nē, viss notika pakāpeniski. Bet bija grūti no bērnu futbola iesaistīties pieaugušo – atceros pirmo spēli pret "Policijas" futbola klubu – ja godīgi, ceļi trīcēja. Nekas jau vienā mirklī nenotiek.
Šī sezona ir ļoti veiksmīga arī tev pašam. Pats pēc pirmā apļa teici, ka nejūti īpašu progresu?
Tā arī ir – labi iet, jo treneris uzticas, un spēlēju daudz. Nekad neesmu tik daudz spēlējis kā šosezon – tāpēc arī radusies pārliecība, arī partneri ir meistarīgi. Tādēļ arī ir piespēles, vārti – līdzīgi spēlējam ar visiem pretiniekiem, nevienam īpaši nezaudējam snieguma ziņā.
Tavi partneri ir pieredzējuši. Vai nav bažas, ka viņi varētu neizturēt fiziski? Pēc pirmā apļa man teici, ka spēka vairs nav daudz.
Jā, tā bija pirms pauzes čempionātā. Tomēr nedomāju, ka "nolūzīsim" – esam daudzi spēlētāji, visi ir gatavi spēlēt. Ja vajadzēs, kāds tiks nomainīts ar citu. Visi ir profesionāļi, strādā ar pilnu atdevi. Komandas pieredzējušākie spēlētāji futbolā bija jau pirms manas dzimšanas un spēlē to vēl tagad. Viņi zina, kad un ko vajag darīt – savu organismu pazīst.
Pirms sezonas tev esot bijusi dilemma, vai palikt "Rīgā". Kādēļ tad paliki?
Jā, parunāju ar kluba direktoru, arī treneris vēlējās, lai palieku. Tādēļ arī nolēmu te palikt un noslēdzu līgumu vēl uz diviem gadiem, ko nemaz nenožēloju. Bija nenopietni varianti gan Latvijā, gan ārzemēs.
Vai izvirzītais mērķis – 4. vieta šosezon – nedaudz nebiedēja, zinot, ka pagājušās sezonas tika aizvadītas nevienmērīgi un kopumā neveiksmīgi?
Nu Latvijā jau līdz šim bija tāda situācija, ka uz 4. vietu tēmēja vairāki klubi, jo klubi trijniekā bija skaidri pirms čempionāta – "Ventspils", "Skonto" un "Metalurgs". Pārējiem atlika 4. vieta. Varēja redzēt jau februārī, ka būs pavisam cita komanda un spēle, tā ka izvirzītais uzdevums nereāls nelikās. Tagad jau liekas, ka 4. vieta būtu neveiksme. Kā treneris Semjonovs jau pirms sezonas teica – uzdevums ir 4. vieta, bet kādēļ gan nevaram paši sev izvirzīt vēl augstāku mērķi – teiksim, pirmā, otrā vieta! Ja nebūtu augstu mērķu, jēgas no komandas arī nebūtu.
Redzot jūsu spēles, rodas iespaids, ka esi ātrākais savā komandā. Vai tā ir?
Nezinu, diezin vai. Uz laiku neskrienam, nekādu testu mums nav. Nemāku pateikt, kāda ir situācija. Ļoti ātrs ir arī Skobļakovs, vēl ātrāks par mani noteikti ir jaunais Oļegs Žatkins.
Šosezon dažas reizes esi kritis soda laukumā, bet "pendeli" tiesneši nedod. Pamatoti?
Kā man teica viens treneris – "pendeli" pret mani nedos pat, ja ar cirvi sitīs pa kājām [smejas]. Dažreiz esmu tēlojis, atzīstu. Arī tas ir jāmāk. Pagājušajā gadā nopelnīju četras "pendeles" laikam, šogad divas reizes "dzelžaini" bija sods – varu godīgi pateikt, ka neko netēloju. Pēdējo reizi pret "Olimpu", kad 100% bija pārkāpums. Tienesim jābūt taisnīgam – ja nokrītu, un nav "pendeles", tad būtu jādod dzeltenā kartīte par simulēšanu. Var jau gan uzskatīt, ka tā ir normāla spēles epizode un cīņa, bet es nezinu... Gan jau sanāks nopelnīt arī šosezon.
Nesen izteici sašutumu par to, ka jūsu komanda bija iesaistīta "Sporta Avīzes" rakstā par sarunātajām spēlēm.
Teicu jau tev nesen, varu pateikt vēlreiz – tas viss ir absurds. Vispār nevaru iedomāties, ka spēle, kas beidzās ar rezultātu 4:4, bija sarunāta. Mēs bijām zaudētājos, tad atspēlējāmies. Manuprāt, tās ir pilnīgas muļķības. Lasīju, ka galvenais bija, lai "Skonto" neuzvar. Nu var jau būt, ka sarunāts bija ar viņiem, lai gan esmu 100% pārliecināts, ka tā nebija – var taču just, kā pretinieks spēlē pret tevi. Viņi ne par kādu naudu nepadosies "Rīgai" – tas ir kā galvaspilsētas derbijs. Visi ir kā "uz nažiem". Nekas nebūs sarunāts. Patiešām...
Vai tici, ka kaut kas tāds notiek citu komandu spēlēs?
Par citiem grūti teikt, neesmu redzējis tik daudz spēles, lai par to spriestu. Var jau būt. Bet šeit ir grūti kaut ko sarunāt ar citiem – ir tikai astoņas komandas, spēlētāji viens otru ļoti labi pazīst. Ja ir "uzlikts" uz savu zaudējumu, tad varbūt, bet sarunāt ar citiem – tas ir gandrīz neiespējami, lai par to neuzzinātu citi. Negribētos gan ticēt, ka Latvijā kaut kas tāds notiek.
Piektdien jūs gaida spēle Daugavpilī. Cik grūta tā solās būt?
Manuprāt, būs ļoti grūti. Jau no paša sākuma man patika viņu komandas sastāvs – viņi var spēlēt labi. Bija ļoti labs treneris, tagad arī ir pieredzējis speciālists – lai gan amizants, bet labs. Būs ļoti grūti uzvarēt, jo viņi ir 7. vietā, un tad jau nav, kur atkāpties. "Olimps" arī nav pārāk tālu aiz viņiem, personīgi es domāju, ka tagad "Olimps" uzvarēs "Jūrmalu". Mums būs ļoti grūti, dažu spēlētāju trūkums viņus īpaši nenovājinās. Viņi nevienam nezaudē smagi, bet spēlē līdzīgi. Pēdējā mūsu savstarpējā spēlē no 3:0 pielaidām viņus līdz 3:2, turklāt "Daugava" bija mazākumā. Atslābām, bet viņi pēc pirmajiem vārtiem noticēja saviem spēkiem arī mazākumā, kas viņiem palīdzēja, bet mums sākās neliela panika. Rīt [intervija notika vakar - aut.] būs smagi.
Foto:
Romāns Kokšarovs (''Sporta Avīze''),
Romualds Vambuts,
Ingus Ozoliņš.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Un komentārs par LU stadio vienkārši lielisks
[+] [-]
[+] [-]
Jur4iks turaas......
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
un labi, ka mūs var dzirdēt laukumā! tas tāpēc, jo jūs var ļoti labi redzēt
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Un arī kā cilvēks - kolosāls.
FKRīgai - viennozīmīgi neatsverams futbolists. Bet katrā gadījumā, lai džekam izdodas veidot karjeru tālāk un mēs tikai priecāsimies par viņa panākumiem!