Juris Gorkšs par "Audas" būvēšanu un kritiski par futbola dzīves vadību

Sarunas ievadā Jūs varētu pastāstīt, kas ir futbola klubs „Auda”. Citi klubi nāk un iet, bet „Auda” bija, ir un, visticamāk, būs. Kā tas ir izdevies?
Ja paskatāmies gada skaitļus (klubs dibināts 1969. gadā), tad „Auda” ir viens no senākajiem, ja ne pats senākais, futbola klubiem Latvijā. Nedaudz senāka ir „Rīgas Futbola skola”, bet tā ir skola. No futbola klubiem vecāku es tagad nosaukt nevaru. Arī mums ir mainījušies nosaukumi. Kā jūs zināt, pirmsākumos bija slavenais zvejnieku kolhozs „9. maijs”. Tieši šis zvejnieku kolhozs bija par pamatu kluba veidošanai. Tagad vairākās pilsētās ir Zvejnieku svētki, bet agrāk bija arī Zvejnieku spartakiāde. Par godu šīm spēlēm Vecmīlgrāvī tika izveidots stadions un dibināta komanda. Pēc šiem svētkiem šī komanda turpināja startēt dažāda līmeņa Latvijas sacensībās. Tagad mums, protams, nav sakara ar zvejniekiem un zvejniecību un esam samērā tālu no jūras, tomēr ar „Audas” vārdu cenšamies saglabāt savu vēsturisko veidolu un misiju. Ar šo nosaukumu ir saistīti dažādi notikumi un slaveni futbolisti Latvijas futbolā, tādēļ saglabājām šo nosaukumu, pārceļoties uz Ķekavu.

Par tik ilgu kluba mūžu ir jāpasakās cilvēkiem, kuri ir strādājuši un arī tagad strādā klubā. Vislielāko darbu šajā klubā ir ieguldījis Juris Docenko. Tagad ir Jura Docenko futbola klubs „Alberts”, bet tas ir tikai nosaukums. Tieši „Auda” ir Jura Docenko lolojums, viņa veidots klubs, kurā viņš pats sākumā spēlēja, vēlāk strādāja par treneri un turklāt arī kopa šo stadionu. Principā viņš šajā klubā bija viss vienā – viņš viens izpildīja visas funkcijas. Tagad ar „Audu” bijuši saistīti jau daudzi cilvēki, tieši šiem cilvēkiem par godu mēs esam. Mēs nemainām nosaukumu atkarībā no sponsora, kas iedevis naudu, vai no vietas, kur atrodamies. „Auda” ir nosaukums, ar kuru mēs lepojamies un kuram ir sava vēsture. Mums jau ir tradīcijas. Pareizi teicāt – mēs turpināsim būt, mēs turpinām augt.

1978. gads. Juris Docenko vēl kā spēlētājs (2. rindā 4. no kreisās).

Kādēļ tika pieņemts lēmums pārcelties uz Ķekavu?
Vienmēr esmu uzskatījis, ka klubam ir jābūt pašam savai bāzei. Vecmīlgrāvī stadions bija kāds bija, tur vairs nebija, kur izplesties. Arī stadiona zeme piederēja kādiem četriem īpašniekiem, tādēļ bija grūti ko sakārtot un uzlabot. Nevēlējāmies pārcelties tālu, tādēļ izvēlējāmies Ķekavu. Šeit bija vieta, kur varējām sākt visu no jauna. 2003. gadā pārcēlāmies uz Ķekavu un 2005. gadā jau spēlējām stadionā, kurā spēlējam vēl tagad.

Ķekavā sākāt no nulles, bet cik daudz bērnu un jauniešu tagad trenējas „Audā”?
Mēs pārcēlāmies uz vietu, kur futbols nebija populārs. Varētu teikt, ka futbola šeit vispār nebija. Bija vajadzīgs laiks, lai visu iekustinātu. Jauniešus vajadzēja ieinteresēt, lai viņi nāk trenēties tieši futbolā, nevis florbolā vai basketbolā. Tagad esam viens no retajiem klubiem, kuram ir sava sporta bāze un stadions. Plānos bija ātrāk attīstīt infrastruktūru, bet sākām ar treniņu laukumu, tad izbūvējām tribīnes un tagad notiek ģērbtuvju būvniecība. Mēs ceram to pabeigt nākamajā sezonā, un tad tas būs visnotaļ komfortabls stadions tādam klubam kā mēs. Katru gadu kaut vai mazliet, bet tomēr cenšamies to attīstīt un labiekārtot.

Ķekavas vārds sportā vienmēr ir asociējies ar florbolu, tādēļ mums par bērnu interesi ir jākonkurē ar to un vairākiem citiem sporta veidiem. Futbols ir futbols, tas ir sporta karalis, to nevar salīdzināt ar florbolu. Šobrīd domājam, ka bērnu skaita ziņā esam vienā līmenī ar florbolu. Mēs esam organizācija, kurai ir sakārtota struktūra, sākot no mazo bērnu līdz pieaugušo komandai, mēs viens otru respektējam. Mums ir astoņi treneri un vairāk nekā 200 bērni, kas aptver Ķekavu, Baldoni, Daugmali, Vecumniekus un puišus no tuvās Pierīgas. Mūsu mērķis ir piesaistīt vēl pieredzējušus un strādāt gribošus trenerus, lai turpinātu attīstīties. Tas mums arī izdodas. Par 1. komandas galveno treneri strādā pieredzes bagātais futbolists Jurģis Kalns un jau 3. mēnesi pie mums ir nacionālās izlases bijušais spēlētājs Nikolajs Poļakovs. Pamazām veidojam sistēmu, lai klubs tuvākajā nākotnē atkal varētu konkurēt ar labākajiem jaunatnes futbola klubiem Latvijā, jo kādreiz „Audas” spēlētāji bija pārstāvēti visās izlasēs. Tas ir mūsu mērķis un mēs pēc tā tiecamies.

Vai Ķekavas novada dome atbalsta kluba centienus iesaistīt bērnus sportā?
Ķekavas pagastā ir izstrādāti kritēriji, pēc kuriem par jebkuru bērnu, kas nodarbojas ar kādu sporta veidu, ne tikai futbolu, organizācijām maksā zināmu naudas summu, kas reizi ceturksnī tiek pārskaitīts šīm organizācijām. Plus Ķekavas pašvaldība nodrošina iespēju bērniem bez maksas trenēties savā sporta bāzē. Tas ir Ķekavas pašvaldības atbalsts. Vasarā mums pietiek ar savu sporta bāzi, tādēļ bērni var trenēties sev ērtos laikos. Ziemas apstākļos pie mums ir problemātiski nodrošināt treniņu vietu un laiku, jo hallē par vietu ir jākonkurē ar citiem sporta veidiem. Futbols ir āra sporta veids, tādēļ pat mazie bērni ir pieradināti un vēlas trenēties ārā līdz pirmajam sniegam.

"FK Auda" 2015. gada komanda.

Cik veci ir jaunieši, kuri spēlē vecākajā komandā un cik drīz spēlētāji iesaistīsies 1. līgas komandā?
Mums nav tādas iespējas kā lielākajām futbola skolām un akadēmijām, kur katram gadam ir sava komanda. Mums pārsvarā visās komandās ir divu gadu spēlētāji. Šobrīd vecākā ir 16-17 gadus vecu puišu komanda. Jau šogad pieci no viņiem trenējās un spēlēja pirmajā komandā. Katrā ziņā jaunatnes sistēma jau nes augļus un ar katru gadu pieaugušo komandai nāks klāt aizvien jauni spēlētāji, kas arī veidos komandas kodolu.

Vai izdosies noturēt savus talantīgākos spēlētājus?
Pagaidām izdodas. Šeit viņiem ir iespēja spēlēt 1. līgā. Lai kā runātu, bet uzskatu, ka 1. līgas čempionāts viennozīmīgi ir interesantāks nekā Virslīgas dublieru čempionāts. Tas jaunajiem spēlētājiem noteikti dod iespēju augt un attīstīties. Trenēties Virslīgas klubu dublieru komandā nav tas pats, kas trenēties 1. līgas komandā. Es šeit nerunāju par visām 1. līgas komandām - runāju tieši par mūsu klubu. Mēs neesam komanda, kas trenējas divas reizes nedēļā vai sanāk kopā tikai uz spēlēm. Jurģis Kalns ar Rihardu Gorkšu strādā ļoti nopietni un 1. līgas komandai treniņi notiek katru dienu.

Šiem puišiem ir lieliski apstākļi un viņiem ir iespēja tikt pie spēlēšanas, kāda ne vienmēr ir jauniešiem lielajos klubos. Runājot par spēlētāju noturēšanu, paldies Dievam, ka lielākā daļa jauniešu izlašu treneri un visi pārējie ieinteresētie ir pārāk kūtri un slinki, lai izbrauktu ārpus Rīgas. Viņiem pietiek ar to, kas notiek Rīgā. Pagaidām mūsu labākie spēlētāji ir drošībā [smejas].

Bieži redzam, ka jauniešu izlases pārsvarā veido no viena vai divu klubu spēlētājiem. Vai brīžiem nejūtaties nenovērtēti?
Kādreiz mēs bijām Rīgas klubs, tagad vairāk esam perifērijas klubs. Tas vairāk ir izredzēto klubu pasākums, bet mēs par to neskumstam. Esam orientēti uz to, ko paši organizējam un paši darām. Mums ir sadarbības partneri gan Vācijā, gan Igaunijā, gan Skandināvijā, uz kurieni arī organizējam braucienus mūsu talantīgākajām komandām.

Ķekavā līdz 2018. gadam tiek plānots uzcelt jaunu stadionu. Vai ar šo stadionu arī saistiet nākotnes plānus?
Jauns stadions top arī Baldonē. Ar Baldones pašvaldību mums ir ļoti labas attiecības, mēs esam arī apliecinājuši, ka ar laiku esam gatavi atsevišķas mājas spēles aizvadīt Baldones jaunajā stadionā.

Par Ķekavas jauno stadionu runājot - jā, tas būs paralēli „Audas” stadionam, bet ar mums par to nav runāts un sadarbība ar mums šajā jautājumā nav bijusi. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka tas mūsu klubu neietekmēs. Mēs spēlējām un arī turpmāk turpināsim spēlēt savā stadionā, daļu spēļu aizvadot jaunajā Baldones stadionā, jo tieši tur ir ļoti liels mūsu jauno futbolistu īpatsvars. Ja Ķekavā mēs esam no 2003. gada, tad Baldonē mēs esam apmēram tikai piecus gadus. Jaunatnes komandās Baldones puišu ir tikpat daudz, cik ķekavnieku. Baldones domes pretimnākšana un ieinteresētība ir tik liela, ka pa šiem gadiem futbols ir kļuvis par sporta veidu numur viens, kaut gan pirms tam futbols tur nebija populārs. Ceļot jauno stadionu, dome uzklausīja arī mūsu domas un vajadzības.

Cik vietas paredzētas Baldones stadionā?
Pirmajā variantā bija ap 1000 skatītāju vietām. Tagadējā mūsu stadionā ir 550 vietas. Mēs būsim laimīgi, ja kaut uz vienu spēli stadions būs pārpildīts. Labāk spēlēt mazā stadionā, bet piepildītā ar aktīviem un skaļiem skatītājiem, nevis lielā un pustukšā stadionā ar klusējošiem vērotājiem.

Pēdējos gados „Audas” sastāvā varam redzēt ne vienu vien leģionāru no tālām zemēm. Viņi atrod jūs vai jūs viņus?
Leģionārus mēs meklējam paši. Pirms trīs gadiem mēs veicām izmēģinājuma braucienu uz Japānu, kur trīs pilsētās sadarbībā ar Japānas partneriem tikai veidotas vienas dienas atlases nometnes. Spēlētāji, kuri vēlējās spēlēt Latvijā un tieši „Audā”, varēja rādīt savas prasmes. Mēs vairāk nerīkojam šīs atlases dienas, tomēr sadarbība turpinās un katru gadu mums ir 3-4 spēlētāji no Japānas, kuri uz kādiem 4 mēnešiem mums pievienojas.

Daļa no šiem spēlētājiem sevi labi pierāda Eiropā - viens no pirmā gada japāņiem tika spēlēt Polijas Ekstraklasē, otrs Maltā. Šeit brauc pietiekami labi spēlētāji. Arī šī gada rezultatīvākie spēlētāji ir leģionāri, viens no tiem ir japānis, kurš transfēru periodā pārcelsies uz Vāciju. Šogad bija arī Brazīlijas leģionāri, tomēr nākamgad koncentrēsimies vairāk uz japāņiem.

Leģionāri pagasta dzīvi dara nedaudz interesantāku. Piemēram, šogad spēlējošie brazīlieši un japāņi sezonas beigās jau var saprast un pateikt daudz ko latviski. Šādā veidā viņi vietējo kultūru dara nedaudz bagātāku un krāsaināku. Tas palīdz piesaistīt arī skatītājus, jo cilvēki iet paskatīties ne tikai uz vietējiem spēlētājiem, bet arī novērtēt leģionārus. Nekad jau nebūs tā, ka klubā spēlēs tikai vietējā pagasta iedzīvotāji.

Reiz paskatījos, kuras pilsētas iedzīvotāji spēlē „Audā”. Šī ģeogrāfija ir ļoti plaša. Tas pierāda, ka 1. līgas līmenī varam sagatavot spēlētājus no jebkura Latvijas nostūra. Dažiem šķiet, ka futbols ir tikai Rīgā, Liepājā, Ventspilī un varbūt vēl kaut kur, bet tā nav – futbols ir visur. Esam lepni, ka esam sapulcinājuši tik daudzu dažādu pilsētu pārstāvjus. Jaunie spēlētāji ir vietējie novada iedzīvotāji, bet skaidrs, ka liela daļa no viņiem tāpat pārcelsies uz Rīgu. Taču prieks, ka viņi asociē sevi kā ķekavniekus un Ķekavas komandas spēlētājus.

Pieminējāt, ka „Audas” leģionāri nereti pārceļas uz augstākas raudzes čempionātiem. Vai ar šiem transfēriem papildināt arī kluba budžetu?
Tieši no transfēriem mēs neko neiegūstam. Taču šie leģionāri piesaista papildus uzmanību mūsu klubam. Aizvien vairāk tribīnēs redzam cilvēkus ar Japānai raksturīgiem sejas vaibstiem. Šiem tūristiem, acīmredzot, ir interese apskatīt savu tautiešu spēles, viņi arī ir biežākie atribūtikas pircēji, viņiem tā ir norma. Redzam arī interesi no uzņēmumiem, kas saistīti ar Japānu. Domāju, ka drīzumā tieši sponsoru ziņā šī sadarbība mums varētu nest materiālu labumu.

Japāņi laikam augstāk novērtē 1. līgas līmenī nekā mēs paši.
Tieši tā! Viņiem viss interesē. Viņiem interesē viss, kas saistīts ar klubu, viņiem interesē suvenīri, kas latviešu līdzjutējus aizrauj mazāk.

Šogad sākāt tirgot ieejas biļetes. Kā tas atspoguļojās uz apmeklētāju skaitu?
No sākuma mums teica, ka neviens uz 1. līgas spēlēm neies par maksu. Interesantākais ir tas, ka nekas daudz nemainījās. Tie, kas galīgi nebija gatavi maksāt, pārsvarā bija pretinieku komandas līdzjutēji, kas sēdēja uzkalniņā un skatījās spēles pa gabalu.

Sezonas beigās bijām uztaisījuši loteriju, kurā, nopērkot biļeti, bija iespējams laimēt planšetdatoru. Kluba biedriem un atbalstītājiem bija sezonas kartes un ieeja bez maksas, tomēr sezonas laikā tika pārdotas aptuveni 300-400 biļetes. Pie ieejas tiek tirgota kluba atribūtika, aktīvākie pircēji ir jau pieminētie japāņi, kā arī ik pa laikam uzrodas kāda angļu vai vācu tūristu grupiņa. Šo eksperimentu mēs turpināsim arī nākamgad un pieradināsim līdzjutējus, ka par futbolu, tāpat kā par teātri, ir jāmaksā, kaut vai simboliski. Futbols ir kas vairāk par laika nosišanu.

Es pats bieži braucu uz Igauniju pie sadarbības partneriem Tallinas „Levadia” un apmeklēju tur dažāda ranga spēles. Dārgākā biļete, kuru esmu tur pircis, bija 10 eiro pērn Tallinā „Nome Kalju” sezonas atklāšanas spēlē. Cilvēkiem iesaistoties dažādos sociālajos tīklos, biļetes bija iespējams rezervēt par trīs eiro, bet skatītājam “no ielas” tas izmaksāja 10 eiro. Bet kāpēc gan ne? Ja cilvēki grib lētākas biļetes, viņi vairāk iesaistās kluba akcijās. Piemēram, es varētu tikt uz spēli arī bezmaksas, bet es šādu iespēju nekad neizmantoju, jo kaut vai nedaudz, bet ar ieejas biļeti es un citi skatītāji atbalstam mājas komandu.

Jurģis Kalns pie komandas stūres aizvadīja savu pirmo sezonu. Kā esat apmierināts ar komandas sniegumu un progresu?
Par Jurģi Kalnu man jāsaka paldies Mārim Verpakovskim. Es viņam zvanīju un interesējos par Kristapu Grebi, vai viņš gadījumā nav apsvēris iespēju beigt karjeru un pievērsties trenera darbam. Māris teica, ka Grebim vēl ir jāspēlē un ka viņš paliks Liepājā, bet ieteica man Jurģi Kalnu.

Sezonas sākumā viņš bija spēlējošais treneris, bet sezonas beigās viņš vairāk koncentrējās tieši trenera darbam, un tas nesa augļus. Pret katru pretinieku ir jāizvēlas ne tikai sastāvs, bet arī taktika, kā arī, spēlei ritot, esot laukumā, ir grūtāk kaut ko pamainīt nekā esot uz soliņa.

Komanda sezonas beigās rādīja ļoti labu futbolu, ko pierāda tas, ka tieši mēs ietekmējām medaļu sadaļu [neizšķirts 0:0 ar „Rīgas Futbola skolu”, divu zaudēto punktu dēļ rīdzinieki pēdējā kārtā atkrita uz 3. vietu un netika uz pārspēlēm par iekļūšanu Virslīgā]. Viņš komandai iedeva jau pavisam citu spēli, raksturu un attieksmi. Esmu gandarīts, ka viņš ir ar mums. Tieši pirms intervijas ar viņu tikāmies un apspriedām jau nākamās sezonas treniņu plānu, sastāvu un spēlētājus, kurus vēlētos piesaistīt.

Vai neatkārtosies situācija, kādu piedzīvojāt ar Andreju Kaļiņinu, kurš veiksmīgi sevi pierādīja kā „Audas” treneris, bet tad viņu uzaicināja Virslīgas klubs (kļuva par Tamaza Pertijas asistentu „Skonto”) un viņš jūs pameta sezonas laikā?
Es vēl joprojām augstu vērtēju Andreju. „Auda” finansēja viņa apmācības un visu pārējo. Viņš to neteica, bet, sezonai norisinoties, es sapratu, ka šis viņam bija tikai starpposms, lai sezonu pavadītu normālos apstākļos un tad ietu tālāk. Es savlaicīgi sapratu, ka viņš nebūs palicējs klubā un laicīgi meklējām viņam aizvietotāju. Ar Jurģi ir citādi, es vismaz tā ceru. Kā mēs smejamies - viņš no visas komandas dzīvo vistuvāk stadionam, tādēļ uz citiem klubiem viņam būs pārāk tālu jābrauc. Jurģis šeit ir labi iedzīvojies, kļuvis par īstu ķekavnieku.

Kā vērtējat 1. līgas attīstību? Ko ietekmēja Virslīgas dublieru komandu atdalīšana?
Iespējams, ka pirmajā gadā pēc Virslīgas dublieru komandu atdalīšanas līga zaudēja nevis interesantuma, bet tīri sportiskā ziņā. Šosezon spēles līmenis jau ir cēlies. Kāds tas būtu, ja būtu dublieri, tas jau ir cits jautājums. Turnīrs bez dublieriem ir interesantāks. Ja ir dublieru komanda, tad lai tā startē kā atsevišķa komanda un spēlētāji var mainīties transfēru perioda laikā. Nav pieņemami, ka pret mums nospēlē teju Virslīgas sastāvs, bet nākamajā spēlē viņi spēlē ar jauniešu sastāvu. Katrai komandai ir savi mērķi un katrs grib būt turnīra tabulā pēc iespējas augstāk. Lai to izdarītu, visiem ir jābūt vienādiem apstākļiem. Šāds formāts noteikti ir labāks.

Gribētu lielāku ieinteresētību no organizatoriskās puses, piemēram, lai tā pati Latvijas Futbola federācija (LFF) censtos piesaistīt sponsorus un skatītājus, darītu vismaz nedaudz, lai līgu parādītu pozitīvākā gaismā. Tagad izskatās, ka viss ir pašu komandu rokās un no LFF puses tas vairāk ir kā biznesa projekts, no kura ievākt dalības maksu un soda naudu. Nav pareizi, ja kaut kāds slepenais inspektors, kas nav nevienam stādījies priekšā, pēc spēles uzraksta ziņojumu un tiek piespriesti sodi, bet, iespējams, ka šis cilvēks vienkārši visu nav pamanījis. Šogad tam pievērsām īpašu uzmanību un nolēmām, ka labāk naudu atstāt komandas iekšienē, nevis atdot to sodos. Tas gandrīz izdevās. Ja nemaldos, tikai reizi samaksājām 100 eiro par to, ka turnīra tabula nebija tāda, kādu inspektors vēlējās.

Varbūt laiks dibināt līdzīgu biedrību Virslīgai?
- Neliela kustība šajā virzienā jau ir bijusi. Esam runājuši ar Virslīgas pārstāvi Emīlu Latkovski. Viņš ir piedāvājis palīdzēt dokumentālā ziņā ar statūtiem un reglamentiem, tā kā viss ir klubu rokās. Ja būsim aktīvi, tad viss tikai attīstīsies.

"FK Auda" 1990. gadā. Juris Docenko nu jau trenera lomā. Pirmajā rindā 1. no kreisās - Latvijas futbola leģenda - Vladimirs Babičevs.

Šogad 1. līgai bija arī ģenerālsponsors. Ko tas deva?
Bija skaisti, ka pirms sezonas Adidas atļāvās katram klubam iedot 10 bumbas, bet ar to praktiski viss beidzās. Varēja tikt piesaistīti daudzi citi atbalstītāji, vairāk reklamēt līgu, kvalitatīvākas spēļu pārraides nodrošināt un pārraidīt spēles, kuras tiešām ir interesantas.

Piemēram, pēdējā tūrē, lai nevienam nebūtu jautājumu „Cik jums Valmiera samaksāja?”, vajadzēja parādīt „Audas” un RFS spēli. Pavisam interesanti, ka pēc šīs spēles parādījās raksti, ka Valmiera tika pārspēlēs, jo RFS nevarēja iesist, kaut arī patiesībā bija otrādi - „Auda” nevarēja iesist, tieši mums bija bīstamāki momenti. Skaidrs, ka raksta cilvēki, kas spēli nebija pat redzējuši.

Ja grib celt līgas prestižu, ir jārāda spēles, kur patiešām ir intriga. Pēdējā spēlē mēs sitāmies par sevi, mēs gribējām uzvarēt pēdējā sezonas spēlē. Ar muļķīgām aptaujām par to, kurš ir mēneša labākais spēlētājs vai treneris, līgas tēlu nepacelsim. Skaidrs, ka aptaujās uzvar tie, kas ir aktīvāki tieši pie datoriem, nevis labāki laukumā. Tam nav jēgas.

Kāds ir mērķis nākamajai sezonai?
Šogad mums neizdevās sezonas sākums. Mums nebija stabila vārtsarga, tādēļ nebija iespējas cīnīties par medaļām. Kad piesaistījām Oskaru Darģi [spēlējis „Skonto” un „Mettā”/LU], mūsu rezultāti gāja uz augšu. Puiši bija nikni, ka neizdevās izcīnīt medaļas, tādēļ ceru, ka nākamgad būsim trijniekā.

Pieminējāt Darģa lielo lomu. Vai viņš paliks arī nākamajā sezonā?
Ar viņu es vēl runāšu. Viņš ir lielisks vārtsargs, kuru iepriekšējie klubi mazliet pievīla. Es ļoti ceru, ka viņš paliks.

Kāds ir „Audas” gada budžets un kādam tam būtu jābūt, lai iekļūtu Virslīgā?
Lai arī mēs trenējamies katru dienu, mēs esam amatieru komanda. Mums ir tikai pāris profesionāļi – leģionāri. Viņi saņem nelielas algas dzīvošanai. Pārējie izdevumi ir saistīti ar ceļa izmaksām, stadiona uzturēšanu un citām lietām. Kopējais budžets ir ap 40 000 eiro.

Par iekļūšanu Virslīgā - pēdējos gados ir parādījusies tendence, ka uz augšu tiek komandas, kurām ir pienesums no kādas blakus esošas valsts. Smieklīgi, vai ne? Pat spēlētāji ir tie paši. Pērn viņi uz augšu pacēla „Gulbeni” un zinām, kas ar viņiem notika vēlāk. Tagad viņi uz augšu pacēla tā saucamo „Caramba/Dinamo”. Nākamgad klubam šie spēlētāji Virslīgā jau vairs nebūs vajadzīgi un, tautā runā, ka nākamais klubs, kam viņi palīdzēs, ir „Babīte”. Latvijā ar salīdzinoši maziem līdzekļiem var viegli tikt Virslīgā, tomēr jautājums ir - kas notiks pēc iekļūšanas, lai sastādītu cienījamu konkurenci? Dažiem Virslīgas klubiem budžeti noteikti nav daudz augstāki par 100 000 eiro.

Jāzina arī, kāds mērķis ir spēlēšanai Virslīgai. Vienīgā iespēja, kā legālā veidā atgūt līdzekļus, ir Eirokausi - pārējais ir tikai naudas tērēšana. Ieejas biļetes netiek pārdotas, atribūtika tāpat. Tādēļ mums šobrīd nav pašmērķa iekļūt Virslīgā. Nebūtu problēmas paņemt tos pašus puišus, kas tagad nebūs vajadzīgi „Caramba/Dinamo”, un arī mēs nākamgad uzvarētu. Bet tā nav mūsu filozofija, un tie nav mūsu mērķi.

Es ticu un esmu pārliecināts, ka mēs tiksim Virslīgā, bet pagaidām mēs cenšamies izveidot kluba struktūru tādu, lai mums būtu daudz sponsoru, lai katrs Ķekavas uzņēmums būtu priecīgs mūs atbalstīt, lai mūsu 550 skatītāju ietilpīgās tribīnes būtu piepildītas un būtu nepieciešamība būvēt jaunas. Tad būtu jēga iet uz augšu, bet pagaidām mēs veidojam savu bāzi, veidojam kluba struktūru, stiprinām treneru kolektīvu, lai nākotnē izaudzinātu aizvien vairāk labus spēlētājus un iekļūšana Virslīgā nekļūtu par smagu nastu un mocībām, bet, lai tā nestu gandarījumu - ja ne gluži finansiālu, tad vismaz patīkamu laika pavadīšanu un futbola vērošanu.

Neuzskatāt, ka līgu sistēma un klubu apvienošanās iespējas nav līdz galam sakārtotas?
Tas ir LFF ziņā, bet tas nav normāli, ja tagad Viesītē vai Kūkās kāds izdomās, ka grib spēlēt 1. līgā, viņi ar „Caramba” varēs to atkal sarunāt un iekļūt 1. līgā. Tādā veidā šī sacensība zaudē savu jēgu un degradē līgu. Tādas apvienošanās un vietas dāvināšanas vai pirkšanas nav normālas. Ja atceramies, tad „Caramba” pat nebija federācijas biedrs, bet viņi varēja savu vietu pārdot „Dinamo”. Runā, ka „Dinamo” budžets nākamgad būšot ap 700 000 eiro, bet, no kurienes nāk nauda un ar kādu mērķi tā tiek ieguldīta, to neviens nezina.

Sezonai beidzoties, skaidri ir jāzina, kuras komandas kāpj augšā, kuras krīt zemē, tāpat laicīgi ir jāzina sezona kalendārs un pārspēļu grafiki. Ja es tagad plānoju pirms sezonas treniņu grafiku, tad man ir jāzina, kad sāksies sezona un kāds būs grafiks. Skaidrs, ka katru gadu būs pārspēles, tādēļ arī pavasarī jānosaka pārspēļu laiki, nevis jāsagaida, kas iekļūs pārspēlēs un tad zīlēt datumus. Arī šogad čempionāta laikā notika nepamatotas spēļu pārcelšanas. Kādēļ LFF būtu jādomā par „Salaspili” un jāpārceļ spēles? Vai tad mēs esam vainīgi, ka viņiem nav kur spēlēt? Tādēļ jau ir pirmssezonas klubu licencēšanas process.

Jūs esat LFF stadionu un infrastruktūras attīstības komisijas loceklis. Vai Barona ielas stadions ir piemērots izlases vajadzībām gan skatītāju sēdvietu, gan mākslīgā laukuma ziņā?
Šobrīd domāju, ka tas ir daudz maz atbilstošs. Pašreizējos apstākļos tas ir piezemēts projekts, kas atbilst mūsu vajadzībām. Ārzemēs pieņemts, ka stadioni ir ārpus pilsētas centra un vieta atļauj izpausties, bet, ja mēs Latvijā uzceltu stadionu, piemēram, pie Salaspils, tad diez vai savāktu spēlēs tos 10 000 skatītājus.

Par mākslīgo segumu runājot, šajā stadionā paredzēts aizvadīt daudzas spēles - ne tikai nacionālās izlases, bet arī klubu un jauniešu izlašu, kā arī stadionā varētu norisināties dažādi ar kultūru saistīti notikumi, tādēļ mākslīgais segums ir praktiski vienīgais veids, kā to visu varētu īstenot dzīvē. Nav izslēgts, ka laiki mainās un tiek nomainīts segums uz dabīgo zālienu, kā to izdarīja jaunajā Zalcburgas stadionā, kur sākotnēji bija sintētiskais zāliens, tad uz čempionātu uzklāja pa virsu dabīgo, pēc tam izdomāja un noņēma visu nost un jau pamatā uzlika dabīgo. Tas nav akmenī cirsts un ir ar laiku maināms.

„FS Metta” ģenerālsekretārs Ģirts Mihelsons pirms pāris gadiem jūs personīgi vainoja tajā, ka par UEFA „Mini pitch” projekta naudu esat uzbūvējis laukumu tikai savam klubam, bet tālāk darbs apstājies. Kā varētu komentēt šīs personas izteikumus?
Ģirts ir kā neadekvāta sieviete, kas nespēj pārdzīvot šķiršanos no sava vīrieša, un mēģina ietekmēt cilvēku pašapziņu ar muļķīgiem apgalvojumiem. Man ar pašapziņu viss ir kārtībā, es dzīvoju skaistu dzīvi, tāpēc šo apgalvojumu pat nekomentēšu. Ģirts ir cilvēks, no kura visi baidās, bet neviens viņu neciena kā cilvēku. Neviens.

Tuvojas LFF kongress un prezidenta vēlēšanas. Vai paredzat prezidenta maiņu?
Diez vai to pieļaus.

Bet vai vajadzētu?
Protams. Tas , kas tagad notiek, nav normāli.

Vai Māris Verpakovskis būtu piemērota kandidatūra?
Viņš varētu ap sevi pulcēt klubus un cilvēkus, bet vai viņš pats to vēlas? Līdz 31. decembrim ir iespēja iesniegt savas kandidatūras - tad arī uzzināsim, vai kāds metīs izaicinājumu un kādas būs vēlēšanas.

Krišjānis Kļaviņš?
Domāju, ka to LFF nepieļaus.

Noteikti ir vēl LFF biedri, kas gaida pārmaiņas. Kādēļ lai šoreiz tiešām tas nenotiktu?
Ja paskatāmies biedru un klubu sarakstu, ir grūti pateikt, kas slēpjas zem kura nosaukuma. Tā kā iespējamas visādas manipulācijas. Cerības ir mazas. Nāks laiks, redzēsim.

Daudz esam runājuši par kluba dzīvi, bet kādi ir tieši jūsu pienākumi prezidenta amatā? Vai šis amats dod zināmu prestižu?
Tas ir dārgs hobijs. Citam hobijs ir dārgas mašīnas, ceļošana, man - futbols. Tas man nepalīdz iekļūt kaut kādā sabiedrībā, tas neparāda mani labākā gaismā, tas nepalīdz man atslēgt kaut kādas durvis. Kad Juris Docenko viens pats cīnījās, es viņam nācu talkā un viņš mani futbolā ievilka. Ir brīži, kad es saku, ka pietiek, tomēr kolektīvs un cieņa pret iepriekš padarīto darbu liek turpināt. Tā nasta, ko vajag nest, ir samērā smaga, sezona ir gara un budžetu nekad neizdodas savākt visai sezonai uzreiz,. Jāstrādā visas sezonas garumā. Tikai aizbraucot uz ārzemēm, es varu izbaudīt to, ka Latvijā esmu iesaistīts futbolā. Tur to novērtē daudz augstāk, tas ir prestiži un tur tas man vairākas reizes ir devis kādu labumu. Man tas aizņem diezgan daudz laika, tās ir vairākas stundas katru dienu. Uz mani gulstas budžeta meklēšana - neesmu no tiem prezidentiem, kas iejaucas trenera darbā.

Kādēļ zaļa un melna krāsa?
Kādreiz klubi vilka tādas formas, kādas varēja dabūt – pārsvarā tās bija sarkanā krāsā. Iespējas izvēlēties bija maz. Kad atnācu uz „Audu” talkā Jurim Docenko, tad bija humānā palīdzība no Dānijas un formas bija dzeltenas ar zaļu, vēlāk bija atsūtītas sarkanas formas no Zviedrijas. Kad es sāku, man bija doma, ka nepieciešamas vienotas krāsas un nu jau kādus 25 gadus mēs pieturamies pie zaļi melnajām krāsām.

Par zaļo varu pateikt – mana mīļākā komanda bija Glāzgovas „Celtic”, no turienes arī zaļā krāsa, kā arī man patika tas, ka svītras ir horizontāli, nevis vertikāli kā lielākajai daļai. Melnā droši vien tādēļ tika izvēlēta, lai pilnībā nekopētu „Celtic”.

Ja kāds noziedotu klubam vienu miljonu eiro, ko jūs ar to iesāktu?
Uzbūvētu piepūšamo halli ziemas periodam. Tādas ir populāras Skandināvijā. Un stadionu ar 800 vietām, ne vairāk.

Vai jūsu dēls Kaspars Gorkšs varētu atgriezties „Audas” sastāvā?
Es ceru, ka viņš ņems piemēru no Māra Verpakovska un centīsies šeit ienest jaunas vēsmas un pacelt kluba līmeni. Mēs nezinām, kāds būtu Liepājas futbols, ja Māris nebūtu tur pielicis savu roku. Tādēļ ceru, ka Kaspars arī Audā ko paveiks.

Sarunas beigās mazliet pasapņosim. Kā iztēlojaties „Audu” pēc 20 gadiem?
Es nerunāšu par līgām un vietām, jo tas nav svarīgākais. Gribu, lai visa pilsēta un tuvējās teritorijas iedzīvotāji dzīvo kopā ar klubu, lai stadions ir vieta, kur var labi pavadīt laiku. Lai došanās uz futbolu būtu prestiži un cilvēki to izvēlētos arī biznesa lietu kārtošanai. Vēlētos, lai attīstītos serviss, lai spēļu laikā cilvēki varētu iedzert un apēst ko siltu. Lai viss būtu pārdomāts un brīvu vietu stadionā nebūtu.

Rakstā izmantotas bildes no "FK Auda" un Jura Gorkša privātā arhīva.
Intervijas autors: Edgars Bērziņš (speciāli "Latvijas futbols" un LFFA).