Hošino par nepalikšanu Liepājā, salīdzina Latviju un Japānu

Pirms ierašanās Latvijā spēlēji Japānas otrajā ("Mito Hollyhock"), un trešajā līgā ("Tochigi UVA"). Vai vari vairāk pastāstīt par šīm līgām?
J2 līga ir profesionāla līga - spēlējot tur, var domāt tikai par futbolu, jo visi apstākļi ir nodrošināti. Domāju, ka apmeklētāju skaits vidēji bija 3-4 tūkstoši spēlē. Japānā spēlē tehnisku un ātru futbolu, to varētu raksturot kā „Barcelona” stila futbolu. Varētu teikt, ka J3 līga ir amatieru līga, kaut gan tagad arī tur ir spēlētāji, kam futbols ir pamatdarbs. J3 līgā skatītāji, salīdzinot ar Latvijas Virslīgu, nāk pietiekami kuplā spēlē, netrūkst spēles, kurās apmeklētāju skaits pārsniedz trīs tūkstošus.

Spēlējot J3 līgā papildus arī mācījies vai strādāji?
Universitāti pabeidzu, kad vēl spēlēju J2 līgā, bet, spēlējot J3 līgā, ilgu posmu izlaidu traumas dēļ - tad piestrādāju par šoferi. Mana izglītība ir saistīta ar biznesu un ekonomiku, bet es neesmu ofisa cilvēks, visu dienu pie galda es nevarētu nosēdēt.

Kāda stila futbola piekritējs esi?
Esmu angļu futbola piekritējs. Latvijā nespēlē gluži angļu futbolu, bet tas noteikti ir tuvāks tam nekā japāņu spēlētajam futbolam, tādēļ arī šeit man vairāk patīk. Es nebaidos no divcīņām un cīnos par jebkuru bumbu. Mans stils ir kaujiniecisks futbols.

Tad jau esi gluži kā japāņu samurajs.
Tā varētu teikt. Man patīk cīnīties, nekad negribu padoties un zaudēt.

Leģionāra gaitas uzsāki „Liepājas” komandā. Viņi atrada tevi vai tu viņus?
Sakrita vairāki apstākļi. Vēlējos spēlēt Eiropā, tas bija mans sapnis, tādēļ arī interesējos par dažādām iespējām. Ar paziņu palīdzību sazinājos ar latviešu futbola aģentu Arti Novicki. Viņš man sarunāja pārbaudes Lietuvas klubā Klaipēdas „Granitas”. Tur trenējos divas nedēļas. Šajā laikā norisinājās pārbaudes spēle ar „Liepāju”. Ja godīgi, tad nezinu kādēļ, bet šajā spēlē pārstāvēju liepājniekus. Pēc spēles pie manis pienāca Māris Verpakovskis un teica, ka viņi gribot mani redzēt savā komandā. Aprunājos ar Arti un viņš teica, ka Liepāja esot labāks piedāvājums, tādēļ arī to izvēlējos. Es to tiešām nenožēloju.

Kādēļ tik vēlu saņēmies doties uz Eiropu?
Vēlme doties uz Eiropu jau bija daudz ātrāk, bet man bija smaga ceļgala trauma - tika veiktas trīs operācijas un divus gadus nācās iztikt bez futbola.

Kādi bija tavi pirmie iespaidi, ierodoties Latvijā?
Latvijā cilvēki ir ļoti laipni, Lietuvā es tik ērti nejutos. Man patīk klusas pilsētas, tādēļ Liepājā un tagad Ķekavā jūtos ļoti labi. Piemēram, Tokijā es negribētu dzīvot - tur visu laiku ir cilvēku pūļi un troksnis. Mani pārsteidza tas, ka cilvēki šeit runā divās, trīs un daži pat četrās valodās. Japānā ko tādu nedzirdēsiet, tur visi runā tikai japāņu valodā un nav nepieciešamības mācīties citu valodu. Skolā māca arī angļu valodu, bet pārsvarā bērni iemācās tikai gramatiku, lai nokārtotu eksāmenus, ikdienā citas valodas nelieto.

Liepājā biji pamatsastāva spēlētājs. Kādēļ klubā nospēlēji tikai pusi sezonas?
Neizdevās pagarināt uzturēšanās atļauju, tādēļ arī nācās doties atpakaļ uz Japānu. Žēl, ka tā sanāca, jo komandā un Virslīgā jutos ļoti labi.

Šo gadu uzsāki 1.līgas klubā „Auda”. Latvijā atgriezies ar domu spēlēt tieši šajā klubā?
Mans aģents sazinājās ar Liepājas kluba vadību, bet viņi neatbildēja. Piedāvājumu izteica Jorens Gorkšs, ar kuru spēlēju kopā tajā pašā klubā. Viņš piedāvāja spēlēt „Audā”, kamēr atradīšu labāku variantu. Es piekritu un tā nu esmu šeit.

Tava aģenta Arta Novicka klienti ir bijuši iesaistīti lietā par spēļu rezultātu ietekmēšanu. Vai ar tevi kāds ir runājis par iespēju ietekmēt spēles rezultātu?
Nē, ar mani par tādām lietām neviens nav runājis. Ar aģentu pērn pēc līguma parakstīšanas ar „Liepāju” apspriedām tikai manas vīzas lietas, bet neko vairāk.

Latvijā bieži spēles tiek aizvadītas uz sintētiskā seguma. Vai Japānā arī tiek piekopta tāda prakse?
Nē, Japānā spēles notiek uz dabīgā zāliena. Šeit pārāk daudz tiek spēlēts uz sintētiskā seguma, man tas nepatīk. Sintētiskais segums ir ļoti traumatisks, tas nav labi mugurai, ceļgaliem, potītēm. Man bija smaga trauma un, ja godīgi, tad es mazliet baidos spēlēt uz sintētiskā seguma. Es neteiktu, ka man sāp operētais ceļgals, bet sajūtas noteikti ir citādas, spēlējot uz cieta seguma.

Latvijā esi spēlējis gan Virslīgā, gan 1.līgā. Vai vari salīdzināt spēkus starp šīm un Japānas līgām?
Tas ir ļoti sarežģīti, jo tas ir pilnīgi cits futbols. Japānā spēlē ātru, tehnisku futbolu, ar daudz piespēlēm, bet šeit futbols ir daudz fiziskāks un tiek vairāk sists no distances, bet tehnikas ziņā noteikti iepaliek. Virslīgas vadošie klubi varētu spēlēt J2 līgā, bet par kādu vietu cīnītos, to gan nevaru prognozēt.

Spēlēji Japānā, kaut ne augstākajā līgā, bet tomēr daudz apmeklētākā līgā, pēc tam Virslīgā. Vai nebija grūti atrast motivāciju trenēties un spēlēt Latvijas 1.līgā?
Mans mērķis ir uzspēlēt kādas valsts augstākajā līgā, tādēļ nezaudēju koncentrēšanos un nepadodos. 1.līgā nemaz nav tik viegli, kā daudzi šeit uzskata. Pirms sezonas ieguldījām lielu darbu, un es domāju, ka mēs uzvarēsim, bet beigās bijām tikai piektie. Bija spēles, pēc kurām man bija kauns, jo ielaidām pārāk daudz golus, biju vīlies. Šeit tiešām nav viegli - redzu, ka arī vietējie līdzjutēji Latvijas futbolu nenovērtē.

Kādēļ izcīnījāt tikai piekto vietu?
Galvenais iemesls ir tas, ka daudzi puiši paralēli strādā. Bija spēles, kad nācās iztikt bez kādiem četriem, pieciem ļoti svarīgiem spēlētājiem. Tas ļoti daudz ietekmēja. Mums tiešām bija potenciāls izcīnīt augstāku vietu. Arī spēlēs, kurās zaudējām ar vairāku vārtu starpību, spēles ziņā tik daudz nemaz neatpalikām.

Vari nosaukt svarīgākās lietas, kas jāmaina, lai nākamgad cīnītos par medaļām?
Domāju, ka sastāvs pat daudz nav jāmaina, bet svarīgākais ir vairāk trenēties. Pirms sezonas mēs daudz strādājām, bet sezonas laikā noteikti varētu vairāk un smagāk trenēties. Ja komandas sastāvs saglabāsies tāds pats vai pat papildināsies, un uz spēlēm ieradīsies praktiski visi labākie spēlētāji, tad būsim trijniekā.

1.līgas čempionāts ir noslēdzies. Ar ko šobrīd nodarbojies?
Pats cenšos uzturēt sevi formā, eju uz sporta zāli. Papildus tam palīdzu arī trenēt “Audas” jaunos audzēkņus.

Vari salīdzināt, kādus pamatus šeit cenšamies ielikt jaunajiem censoņiem un kā tas tiek darīts Japānā?
Gan jauniešu treniņos, gan jau pieaugušajos futbolistos redzu, ka jūs mācat primitīvu futbolu. Japānā treniņi ir sarežģītāki, tiek vairāk strādāts, lai attīstītu tehniku, piemēram, spēle ar abām kājām, kā arī vairāk ir jādomā ar galvu.

Vai esi par šīm lietām runājis ar “Audas” treneriem?
Jā, esam runājuši. Redzu, ka viss attīstās, bet pats svarīgākais ir veidot bērniem interesantus treniņus, lai tie būtu dažādi un jautri. Jo ilgāk noturēsim viņu interesi, jo vairāk varēsim iemācīt.

Kādi ir tavi plāni ziemas transfēru periodam un nākamajai sezonai?
Es paļaujos uz Juri Gorkšu [“Audas” prezidents], viņš centīsies man palīdzēt iekļūt kādā stiprākā čempionātā, bet, ja tas neizdosies, es vismaz līdz vasarai spēlēšu šeit.

Šis jau ir otrais gads Latvijā. Vai esi iepazinis kultūru un valsts vēsturi?
Kā jau pieminēju, biju pārsteigts, ka tik daudz cilvēku šeit prot vairākas valodas. Tas mani iedvesmoja un es sāku atsvaidzināt un padziļināt savas angļu valodas zināšanas, kā arī pamazām mācos latviešu valodu. Šo to jau saprotu un varu pateikt; uz veikalu droši varu iet viens. Man patīk Latvijas arhitektūra, reizēm aizbraucu pastaigāties pa Vecrīgu. Tur ir jūtama vēstures elpa, bet Japānas pilsētās pārsvarā viss ir jauns un tas sāk kļūt apnicīgi. Nav vēl sanācis, bet ļoti gribētos aizbraukt uz Siguldu.

Arī par Latvijas vēsturi zinu šo to un cenšos uzzināt vairāk. [Keisuke pēc intervijas beigām vēl ilgi uzdeva sev interesējošus jautājums par Latvijas vēsturi, futbolu, politiku un kultūru - aut.] Zinu, ka Latviju ļoti ietekmēja Padomju Savienības okupācija, tādēļ saprotu, ka valstī ir arī liela krievvalodīgo kopiena. Daugavpilī esmu bijis tikai uz vienu spēli, bet tur jutos ne pārāk ērti, jo tur visi runā tikai krieviski - tas man liekas ļoti dīvaini. Dzirdēju, ka ļoti daudz latviešu krīzes dēļ pēdējos gados izceļojuši uz citām valstīm - ceru, ka viņi atgriezīsies, jo šeit patiešām ir lieliska zeme, lai dzīvotu.

Latvijā dzīvojot esi mainījis savu ēdienkarti?
Ļoti minimāli. Man garšo liellopu un cūkgaļa, to šeit varu brīvi iegādāties un gatavot. Reizēm gan pietrūkst japāņu virtuvei tradicionālās nūdeļu zupas.

Vai Latvijas suši ir tuvs radinieks japāņu suši?
Nē, šejienes suši ir maz kas kopīgs ar japāņu [smejoties krata galvu - aut.]. Japānā to neuzskatītu par suši.

Interviju sagatavoja Edgars Bērziņš (H-Side)