Lauris Ābols: "Man tā lieta kaut kā aizgāja"

Pateicoties kam tu sāki spēlēt florbolu un cik tev tad bija gadu?
Florbolu sāku spēlēt 13 gadu vecumā. Patika sportot, vasarā spēlēju visu ko varēju, ziemā - hokeju uz dīķa. Tolaik Ilvars Balodis ar domubiedru grupu ielika pirmos pamatus florbolam Stalbē. Vispirms pie mums radās "veču" komanda, bet pēc gada jau tika izveidotas jauniešu treniņgrupas. Sākumā mūsu pagastā florbols bija īsta modes lieta, ar ko nodarbojās visi jaunieši, tāpēc arī es nolēmu pamēģināt. Man tā lieta kaut kā aizgāja un spēlēt turpinu vēl joprojām.

Vai esi savus spēkus pamēģinājis arī citos sporta veidos, kādi ir labākie sasniegumi?
Nopietni nē, jo pagastos iespējas sportot ir krietni ierobežotas. Citus sporta veidus izmēģinu sporta svētkos - katru gadu ar draugiem piedalāmies tādos pasākumos, kas notiek visās apkārtējās pašvaldībās, lai atpūstos un labi pavadītu laiku.

Kāds ir tavs labākais rezultāts, skrienot apkārt Vaidavas ezeram? Kāpēc šis skrējiens ir tik populārs tieši florbolistu vidū?
Esmu piedalījies četros skrējienos, ja pareizi atceros, tad labākais rezultāts ir ap 51 minūti. Populārs starp florbolistiem tas, iespējams, ir tāpēc, ka notiek tieši tajā laikā, kad sākam pirmos jaunās sezonas treniņus. Un kāpēc gan nepiedalīties labi noorganizētā pasākuma, kur iespējams izkustēties un pārbaudīt sevi?

Vai ir kāds noslēpums, pateicoties kuram tev izdodas gūt tik daudz vārtu?
Manuprāt, nekāda lielā noslēpuma nav - treniņš plus veiksme. Lai gan gadās aizmest garām pilnīgi tukšiem vārtiem, bet gadās arī iemest "zilus" vārtus. Bet vispār jāatzīstas, ka cenšos pēc iespējas vairāk mest, jo tad ir lielāka iespēja gūt vārtus. Liela nozīme, protams, ir maiņas biedriem, kuri apgādā ar labām piespēlēm.

Vai tu jau kādreiz esi nonācis Latvijas izlases treneru redzeslokā?
Trenera Aināra Zelča vadībā esmu spēlējis junioru izlasē. Tas man bija liels gods - pārstāvēt savu valsti, kaut kas nebijis un ļoti interesants. Esmu bijis uzaicināts uz dažām Latvijas vīriešu izlases treniņnometnēm, bet nevienā pasaules čempionātā neesmu piedalījies.

Vai tu esi saņēmis piedāvājumus uzspēlēt ārzemēs? Ko darītu, ja saņemtu?
Nevienu piedāvājumu gan neesmu saņēmis, bet, ja rastos tāda iespēja, tad arī domātu...

Ko tu vēl dari, ja neskaita florbola spēlēšanu? Kādi ir tavi vaļasprieki?
Patīk makšķerēšana gan ziemā, gan vasarā. Vasarā patīk spēlēt pludmales volejbolu un futbolu. Šogad izmēģinu spēkus "Pārgaujas" jaunās florbolistu paaudzes trenēšanā.

Kurš no virslīgas vārtsargiem tev ir pats neērtākais?
Tāda viena konkrēta nav, katram ir savas nianses, iemest var katram, bet daudz atkarīgs, no kādām situācijām pretinieku komanda ļauj apdraudēt savu vārtsargu. Personīgi uzskatu, ka labākie vārtsargi Latvijā ir Blinds un Bramanis.

Vai tev ir iesauka, ja ir, kāpēc tieši tāda?
Pārsvarā visi man pazīstamie mani sauc uzvārdā. Kā tas iegājies, esmu palaidis garām, visticamāk, ka tas nācis no draugiem pagalmā un aizgājis jau nedaudz "lielākās tautās".

Vai tev ir gadījies iemest tik svarīgu golu, par kuru atceroties vienmēr uzlabojas garastāvoklis? Bet varbūt palika neizmantota kāda vārtu gūšanas iespēja, kas pēc tam rādījusies murgos?
Tāda izteikta favorītgola man nav, bet toties ir piespēle. Pārspēlēs par tikšanu Virslīgā sērija bija līdz divām uzvarām. Pirmajā mačā bijām uzvarējuši. Otrajā spēlē rezultāts bija neizšķirts un atlikušas pēdējā trešdaļā atlikušas desmit sekundes. Tajā brīdī pretinieku vārtsargs izdarīja tālu piespēli, kuru centrā izdevās pārtvert. Mums radās iespēja divatā iziet pret vienu aizsargu, es izdarīju piespēli komandas biedram, kurš pēc Kerča cienīgas pauzes bumbiņu ieraidīja vārtos četras sekundes pirms spēles beigām. Tas mums ļāva pirmo reizi kluba vēsturē iekļūt Virslīgā. Man šis ir viens no emocionālākajiem brīžiem, kas saistīti ar florbola spēlēšanu.

Izmantotie resursi:
floorball.lv