Normunds Krūmiņš: "Mana nokļūšana Liepājā bija nejaušība"

Normunds ir florbola vārtsargs, kuram bijis tas gods Latviju pārstāvēt vienā pasaules čempionāta finālturnīrā. Vārtsarga forma viņam joprojām visu laiku ir pa ķērienam, tomēr tagad viņš lielākoties aizņemts, vadot florbola kluba "Kurši" sporta skolu.

Normund, vai neesi aizmirsis to, ka esi Lielvārdes florbola audzēknis?

- Kā gan citādāk? To nevar aizmirst…

Bet vai kādam Lielvārdes florbola audzēknim ir četri Latvijas čempiona tituli?

- Ja Lielvārdes komandai ir trīs, tad no lielvārdiešiem četri varētu būt tikai man…

Turklāt tu par čempionu kļuvi četrus pavasarus pēc kārtas – vienu reizi kopā ar lielvārdiešiem, bet pēc tam trīs reizes pēc kārtas Cēsu komandas "Lekrings" sastāvā?

- Var teikt, ka man toreiz paveicās no Lielvārdes kluba pāriet uz Cēsīm, kur izveidojās ļoti spēcīga komanda. Kaut kur lasīju, ka ir tikai četri florbolisti, kas par Latvijas čempioniem kļuvuši četras sezonas pēc kārtas. Tāda, kurš to būtu spējis piecas reizes pēc kārtas, vismaz pagaidām nav.

Pirmā čempionu titula izcīnīšanu droši vien vēl joprojām ļoti labi atceries, vai ne? Turklāt izšķirošajā finālspēlē tev bija īpaša loma…

- Protams, ka atceros. Es tajā sezonā noteikti nebiju starp Lielvārdes komandas līderiem. Mūsu pamatvārtsargs bija Igors Ivanovs, kurš pat kandidēja uz vietu Latvijas izlasē. Es izslēgšanas spēles lielākoties vēroju no rezervistu soliņa. 2012. gadā Latvijas čempioni tika noskaidroti finālsērijā līdz vienas komandas četrām uzvarām. Mūsu pretinieki finālā bija "Ķekavas" florbolisti, kas demonstrēja izcilu cīņassparu. Sērijas pēdējās spēles notika Valmieras Olimpiskajā centrā, bet tām vēl bija mistikas jeb pesteļošanas aura, jo kāds no līdzjutējiem vicināja cūkas kāju, ģērbtuvē atradām asiņainas salvetes, bet savos sporta kreklos - kniepadatas. Ar sešām spēlēs čempionu noskaidrošanai nepietika, turklāt sestajā mačā ķekavieši uzvarēja ļoti pārliecinoši. Kad no Lielvārdes braucām uz septīto spēli, Siguldā apstājāmies. Tieši tur man treneris Jānis Jansons pateica, ka izšķirošo maču vārtos sākšu es, viņš gribēja tā pārsteigt pretiniekus. Bija noruna, ka pēc 3-4 minūtēm mani nomainīs Igors.

Noruna bija, bet nenomainīja?

- Man atmiņā palikušas līdzjutēju pārpildītās tribīnes un nokaitētā gaisotne. Sajūta bija neparasta, tomēr spēles sākums man padevās labs. Ik pa laikam pametu skatu uz trenera pusi, gaidīdams norādi par maiņu. Bija kāda 7. vai 8. minūte, kad Jansons man signalizēja, ka viss ir kārtībā, lai turpinu spēlēt.

Ne jau visu laiku viss bija kārtībā?

- Visu pamatlaiku atradāmies vadībā, bet pēdējā minūtē pretinieki panāca izlīdzinājumu, tāpēc bija jāaizvada pagarinājums. Tajā brīdī ne tikai man, bet, kā izskatījās, arī komandas biedriem vairs nebija pārliecības par uzvaru. Tomēr pagarinājumā veiksme bija mūsu pusē – Toms Akmeņlauks guva vārtus un Lielvārdes komanda pirmo reizi vēsturē kļuva par čempioni.

Studiju dēļ jau nākamajā sezonā tu nokļuvi citā komandā?

- Iestājos Vidzemes Augstskolā un meklēju iespējas spēlēt kādā no tuvākās apkārtnes klubiem. Jāatzīst, ka Cēsu "Lekrings" bija mana pēdējā izvēle. Vispirms veicu pārrunas ar Kocēnu "Rubeni" un FBK "Valmiera", bet abi šie klubi atbildēja, ka tiem vārtsargu līnija ir nokomplektēta, es varot pretendēt tikai uz rezervista vietu vai spēlēt 1. līgā. Par to, ka nokļuvu Cēsīs, man paldies jāsaka florbola speciālistam Normundam Eglītim, kurš bija redzējis manu spēli un saskatījis labu potenciālu.

Kopā ar cēsniekiem tu par čempionu kļuvi trīs sezonas pēc kārtas, bet vai nav tā, ka tieši pirmās zelta medaļas izcīnīšana atmiņā palikusi vislabāk?

- Protams, pirmā ir pirmā. Tomēr tajā pašā laikā Lielvārdes komandā mana loma bija salīdzinoši nenozīmīga. Kad sāku spēlēt Cēsīs, tur pamatvārtsargs bija Guntis Bundzenieks, kurš sargājis arī Latvijas izlases vārtus. Sezonas vidū Guntis ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Kanādā, bet es savos 19 gados kļuvu par "Lekringa" pirmo vārtsargu. Mūsu komanda bija ļoti spēcīga, bet man bija jākļūst par vienu no tās līderiem. Ar šo uzdevumu, manuprāt, diezgan veiksmīgi tiku galā. Tāpēc čempionu kausa izcīnīšanu pirmajā sezonā kopā ar cēsniekiem es emocionāli varu pielīdzināt Lielvārdes komandas uzvarai.

Nepateikšu, cik gadus, bet nu jau tu esi liepājnieks. Kādi vēji tevi uz turieni aizpūta?

- Šis ir ceturtais gads, kopš dzīvoju Liepājā. Laikam jau tā bija nejaušība. Biju nolēmis, ka gribu savā dzīvē kaut ko pamainīt. Liepājā nokļuvu tāpēc, ka FK "Kurši" mani iekļāva savā sastāvā pirmssezonas pārbaudes turnīrā Valmierā. Es tobrīd jau biju bez komandas, bet man vajadzēja spēļu praksi, jo atkal biju iekļauts Latvijas izlases kandidātu lokā. Es tajā turnīrā sevi labi parādīju, drīz vien vienojāmies par pāreju, jo liepājniekiem vajadzēja gan vārtsargu, gan kādu, kas darbotos ar jaunajiem florbolistiem. Pēc pāris nedēļām jau biju pārcēlies, šobrīd Liepājā esmu nobāzējies un domāju, ka uz palikšanu.

Šobrīd tu vēl spēlē florbolu?

- Labs jautājums! Pirms šīs sezonas pieņēmām lēmumu pagaidām atkāpties uz 1. līgu, bet tur iespēju spēlēt dodam jaunajiem vārtsargiem. Es vārtos stāšos sestdien, kad tiksimies ar mūsu principiālo pretinieci – komandu "Leģions/Grobiņas SC".

Tu maz spēlē, toties daudz strādā?

- Mans darbs ir tieši saistīts ar FK "Kurši". Mūsu klubam ir sava sporta skola, bet es šobrīd esmu šīs skolas vadītājs, vienlaikus arī jauno florbolistu treneris.

Tātad esi skolas direktors, bet pie tava amata nosaukuma jau ilgāku laiku redzami divi burti - "p.i.", esi pienākumu izpildītājs. Kad no tiem burtiem tiksi vaļā?

- Skolas direktoram jābūt pedagoģiskajai izglītībai. Man ir divas augstākās izglītības, bet ar tām nepietiek. Par maz ir arī ar trenera kursiem, kurus apguvu. Esmu ieplānojis jau nākamruden atkal kļūt par studentu. Sevišķi, ja Liepājas Universitātē būs pieejama viena studiju programma, kuru ļoti gaidu. Iegūšu zināšanas, kas man savus darba pienākumus ļaus pildīt vēl labāk.

Izmantotie resursi:
Ogres Vēstis Visiem -