Kovaļevskis: "Darīsim visu, lai pusfināla sēriju noslēgtu jau šonedēļ"

Roland, kā un kur sākās Tavs ceļš florbola pasaulē?
Florbolu sāku spēlēt 2. klasē, kad man bija deviņi gadi. Sākumā nodarbojos ar futbolu, bet pēc tam, aizejot uz sporta zāli, kura atradās blakus skolai, ieraudzīju, kas ir florbols. Mans pirmais treneris Agris Grandovskis teica, ka man esot jāpamēģina. Vairāki vienaudži no klases jau bija sākuši spēlēt florbolu neilgu laiku pirms manis, tāpēc ar lielāko prieku viņiem pievienojos. Aizvadīju dažus treniņus un sapratu, ka šis sporta veids mani aizrauj, turklāt sanāca pietiekami labi. Tā tika likts punkts manām futbola gaitām un sāku nodarboties ar florbolu. Pirmie soļi florbolā tika sperti Bauskā, sporta namā "Mēmele".

Ja neko nejaucu, Bauskā esi nospēlējis veselas septiņas sezonas. Kāpēc izlēmi pāriet uz Ulbrokas komandu?
Bauskā nospēlēju visās jauniešu grupās, šķiet sākot ar U12 līdz U18. Virslīgā Bauskā aizvadīju trīs ar pusi sezonas, bet ceturtās sezonas vidū pārcēlos uz Liepājas "Kuršiem", kur tika izteikts labs piedāvājums saistībā ar studijām. Liepājā aizvadīju pusotru sezonu un tad pārcēlos uz Ulbroku, kur šobrīd aizvadu otro sezonu tās sastāvā. Lēmums par pārcelšanos uz Ulbroku bija samērā spontāns. Andris Pīlups mani uzaicināja pievienoties sastāvam un attīstīt sevi vairāk. Arī personīgajā dzīvē viss iegriezās par labu pāriešanai uz Rīgu.

Un, ja būtu jāsalīdzina Bauska, "Kurši" un Ulbroka, kurā komandā juties vislabāk?
Ulbrokā es jūtos vislabāk. Ar katru sezonu pieredze un skatījums uz florbolu vispārīgi kļūst arvien plašāks, tāpēc katrs gads liek justies labāk, bet, protams, arī Ulbrokas komandas čaļi krīt un ceļās viens par otru ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā, tāpēc arī Ulbroka ir īpaša.

Vai nav grūti apvienot studijas augstskolā ar spēlēšanu virslīgā un treniņiem?
Grūti nav, bet nav arī viegli, jo ir jāatrod laiks mācībām. Treniņi mums ir vakaros, retu reizi tie ir arī brīvdienu rīti, tāpēc lielākoties mācībām atliek laiks pa dienu, un var mācīties ārpus lekcijām. Vienīgais laiks, kad grūti domāt par studijām, ir tieši play-off laiks, kad domas ir tikai un vienīgi par florbolu, tāpēc tas sagādā nelielas grūtības piespiest sevi domāt par studijām.

Tātad brīvā laika Tev ir maz, bet kad ir, kā Tev patīk to pavadīt?
Galvenokārt brīvo laiku pavadu kopā ar draudzeni, bet neko konkrētu nedarām.

Esi arī viens no Latvijas izlases spēlētājiem. Kādas bija Tavas emocijas, kad Tevi pirmo reizi uzaicināja spēlēt izlasē?
Pirmo reizi spēlēt izlasē mani uzaicināja, kad man bija 19 gadi. Emocijas bija patīkamas. Braucu uz pārbaudes spēlēm bez jebkādām cerībām tikt izlasē, braucu vienkārši spēlēt un iemest vārtus. Toreiz tas izcili izdevās un pēc pirmajām pārbaudes spēlēm vairs nedomāju, ka man nav cerību tikt izlasē. Turpināju cīnīties par savu vietu sastāvā un 2016. gadā bija iespēja spēlēt savu skatītāju priekšā Rīgā.

Lai sasniegtu šādus augstus mērķus, ir nepieciešams arī ģimenes atbalsts. Cik svarīga Tev ir ģimenes klātbūtne spēlēs un līdzi jušana?
Ģimenes līdzi jušana ir svarīga jebkura sportista karjerā. Tas atbalsts, kuru mēs saņemam, ir iemesls tam, kāpēc mēs vispār spēlējam. Mēs varam sagādāt prieku ne tikai paši sev, bet arī skatītājiem un tiem pašiem tuvākajiem, kuri pārdzīvo visvairāk vai tieši pretēji – pasaka kādu skarbāku vārdu, kad tas ir nepieciešams.

Nākamnedēļ jau klāt fināli, bet sērijas rezultāts vēl ir 2:2. Ko esi gatavs darīt, lai tiktu tālāk, un kas varbūt līdz galam neizdevās iepriekšējās spēlēs, kurās uzvaras guva Talsu komanda?
Šonedēļ aizvadām ļoti labus treniņus un atmosfēra ir izteikti laba. Darīsim visu, lai mēs šo sēriju noslēgtu šonedēļ un iztiktu bez sērijas septītās spēles. Grūti teikt, kas neizdevās. Varbūt pietrūka gribasspēka, cīņas un, iespējams, atsevišķās epizodēs arī veiksmes. Pirmajā sērijas spēlē bija ļoti grūti savākt komandu, jo daudz spēku un emociju bija atstātas septītajā spēlē pret Valmieru, kura notika divas dienas iepriekš. Aizvadītajā nedēļā sniegums bija krietni labāks. Turpināsim strādāt pie mūsu mājasdarbiem un domāju, ka visam ir jābūt labi.

Kāda kopumā Tev ir bijusi 2018./2019. gada sezona?
Kopumā sezona ir ļoti smaga tieši fiziskajā ziņā, jo ir bijis daudz nometņu ar Latvijas izlasi, pasaules čempionāts decembrī un vēl tagad play-off - uz doto brīdi maksimāls spēļu daudzums. Bet sezona ir emocijām bagāta – dažādi kritumi un kāpumi. Vienā brīdī šķita, ka visas sezonas garumā nespējam atrast īsto risinājumu taktiskajām spēlēm. Bija grūti, bet galu galā uzvarējām regulāro turnīru. Visas sezonas garumā mūsu komandu piemeklēja arī dažādas traumas. Arī play-off nespējām spēlēt ar spēcīgāko sastāvu. Bet mēs turpinām mūsu ceļu uz čempionu titulu.

Vai ir bijusi doma kādreiz spēlēt florbolu profesionāli ārpus Latvijas?
Doma ir bijusi, protams, kuram gan nav vēlme darīt to, kas patīk un, pie tam profesionāli. Uzskatu, ka svarīgāk ir iegūt izglītību, nevis aizbraukt uz ārzemēm tādēļ, lai spēlētu florbolu augstā līmenī. Līdz profesionālajam sportam, manuprāt, florbols ir diezgan tālu. Protams, ir daži spēlētāji, kuri to dara profesionāli un paralēli florbolam neko citu nedara, bet tādi ir tikai daži. Ir piemēri arī Latvijas florbolā, kuri spēj apvienot studijas ārzemēs un turpat arī spēlēt florbolu, bet tik un tā - par spēlēšanu neviens pietiekami daudz nesaņem un ir jāmeklē papildus ienākumi.

Rakstu sagatavoja Sportacentrs.com jauno žurnālistu akadēmijas dalībniece.