Liāna Aldiņa: "Sports bija mans klupšanas akmens"

Cik sen tu jau nodarbojies ar florbolu, kāpēc izvēlējies tieši šo sporta veidu?
Ar florbolu nodarbojos jau kādus septiņus gadus. Pirms tam gan daudz laika pavadīju vērojot, kā to dara citi, arī mans brālis ir florbola vārtsargs. Pamēģināt uzspēlēt mani uzaicināja treneris Dainis Ābols. Kā iemeslu viņš minēja to, ka skolas krosos es vienmēr finišēju pēdējā, bet toties ar smaidu sejā...

Savas gaitas florbolā tu esot uzsākusi kā laukuma spēlētāja, kas bija par iemeslu tavai kļūšanai par vārtsardzi?
Kā laukuma spēlētāja biju tāds diezgan "krimināls" gadījums, nejutos īsti savā vietā. Vairs pat neatceros, kāds iemesls bija tam, ka pamēģināju stāvēt vārtos. Bet tur uzreiz jutos labi, tas man padevās krietni labāk, tāpēc vārtos arī paliku.

Kā izrādās, tu esi tieši tāda meitene, kā Ņina no krievu filmas "Kaukāza gūstekne" – studente, teicamniece, sportiste, aktīviste, visbeidzot – gluži vienkārši skaistule... Ja nav noslēpums, kā tu visu to paspēj?
Jo vairāk dara, jo vairāk var paspēt. Par sportisti kļuvu tikai tāpēc, ka esmu florbolā. Savulaik sports bija mans klupšanas akmens. Bet tagad ir mainījusies mana attieksme pret to, es daru to, kas man sagādā prieku - skrienu, uzspēlēju volejbolu un, protams, stāvu vārtos florbolā. Skolā bieži gadījās dzirdēt, ka esmu "zubrītāja" un tamlīdzīgi, bet es uz to skatos mazliet savādāk – man vienkārši ir dotas labas smadzenes.

Lai arī tev labi padodas kā humanitārās, tā eksaktās zinības, īpašās attiecībās tu esot ar mākslu. Vai Latvijai būs tāda māksliniece vārdā Liāna? Ja būs, kādā žanrā viņa izpaudīsies?
Gleznošana, precīzāk ainavas. Savas emocijas izlieku zīmējumos. Idejas gan ne vienmēr ir manējās, bet mani saista pats process, kā arī gandarījums, ko sagādā tas, ka esi panācis gribēto. Gribētos, lai gleznošana nebūtu tikai vaļasprieks, lai tai būtu pamatā arī zināšanas, bet tas viss man vēl ir priekšā.

Decembrī Latvijas izlases sastāvā tu piedalījies savā pirmajā pasaules čempionātā, tiesa, mūsu valstsvienības vārtu drošību tev šoreiz tā arī neuzticēja. Vai pati biji gatava doties laukumā?
Patiesībā dalība šajā pasaules čempionātā vēl nebija mans mērķis. Taču uz katru spēli es devos ar domu, ka, ja vajadzēs, būšu gatava doties laukumā. Tiesa, ne līdz katras spēles beigām šī sajūta man saglabājās... Taču šis čempionāts man bija laba skola, domāju, ka morāli tagad esmu stiprāka.

Tas, kā tu aizbrauci uz šo pasaules čempionātu, ir atsevišķa stāsta vērts fakts – vēl diennakti pirms došanās uz Zviedriju tu nemaz nezināji, ka tev būs jābrauc, bet piekriti nešauboties. Vai tas neliecina par to, ka savā būtībā kaut nedaudz, bet tomēr esi avantūriste?
Protams, bija šoks. Nezinu, vai es to izdarīju avantūrisma dēļ, vairāk mani vadīja apsvērumi, ka man kā studentei tā spontāni aizbraukt ir vieglāk. Bet, ja man piedāvā iespēju, es parasti neatsakos.

Dzimšanas diena tev ir 20. aprīlī – tieši šajā datumā horoskops mainās no auna uz vērsi. Kura ir tava horoskopa zīme un kādas īpašības to vislabāk raksturo?
Laikam jau iezīmes ir no abiem. Reizēm vienkārši skrienu ar pieri sienā. No vērša manī varbūt vairāk ir tā, ka esmu darītājs - eju uz savu mērķi un parasti skaidri zinu, kāpēc to daru.

Mācību dēļ tu tagad vairāk uzturies Rīgā, nekā Valmierā. Vai nav bijusi doma vai pat piedāvājumi mainīt komandu uz kādu no galvaspilsētas klubiem?
Piedāvājumi nav bijuši. Un mainīt klubu es nemaz negrasos, kamēr vien būs iespēja spēlēt savā "Valmiera/Vinda", jo tā ir mana komanda. Un tieši tajā, ka mēs esam īsta komanda, ir mūsu spēks. Mums komandā ir ļoti labas attiecības, viena otru pazīstam, respektējam katras īpatnības. Man citā komandā, manuprāt, būtu ļoti grūti iejusties, jo esmu savā ziņa īpatnējs cilvēks, pie manis jāpierod. Un man jāpierod pie citiem. Domāju, ka tikai tad, kad ir izveidojis šis pieradums un izpratne vienam pret otru, ir iespējami labākie rezultāti.

Vai vari pastāstīt kādu ar florbolu saistītu kuriozu?
Kādreiz mani uzjautrināja tas, ka florbola spēlēs puiši sākumā vienmēr smējās par to, ka pretiniekiem skuķis vārtos, bet pēc spēles aprāvās.
Joprojām viens no mīļākajiem momentiem ir no jaunatnes olimpiādes Ventspilī, kad komandas biedrene iemeta savos vārtos, tiesa spēle nebija īpaši sīva.
Kad mēs vēl nespēlējām Latvijas čempionātā, bet bumbojāmies pa savu Vaidavas sporta zāli, komandas biedrene arī vadījās, vadījās, kamēr aizmirsa, uz kuru pusi spēlē, un meta bumbiņu savos vārtos.

Kad "Valmiera/Vinda" pirmo reizi uzvarēs "Rubeni"?
"Valmiera/Vinda" jau ir uzvarējusi "Rubeni", tiesa tas nebija Latvijas čempionātā. Mums tagad galvenais ir noturēties kā komandai. Jā, atzīšos, ka mēs "Rubeni" par daudz respektējam. Viņām Latvijas čempionāta zelta medaļas bija jau tad, kad tādas Valmieras komandas vēl nemaz nebija. Ja tiksim pāri tam, ka pārāk respektējam viņas, sīvu cīņu nevarētu būt ilgi jāgaida.

Izmantotie resursi:
floorball.lv