Facebook
GoogleBlogs: Profesionālisms. Attieksme pret sakāvi
Sports ir kā liela spēle. Un pārsvarā mēs sportisti esam tikai sīkas skrūvītes lielā mehānismā. Taču arī sīka skrūvīte reizēm var atstāt spilgtu ierakstu vēsturē, atstāt “nospiedumus” izplatījumā, paveikt kaut ko satriecošu un nozīmīgu.
Profesionāli no amatiera atšķir attieksme pret sakāvi
Pēc manām domām, ja tev ir spēcīga uzvarētāja identitāte, tev ir daudz komfortablāk justies sporta vidē. Un uzvarētājs jeb profesionālis ne vienmēr ir tas, kurš visus uzvar, bet gan tas, kurš ir adekvāts, kurš nebaidās zaudēt un kurš vienkārši rīkojas pareizi.
Negaidīts zaudējums patiesībā ir nepieciešams, lai tu kļūtu stiprāks un mentāli noturīgāks. Priecājies par sakāvi, jo tā veido tavu personību un padara tevi par spēcīgāku sportistu. Tieši tas ir asa sižeta filmās – vispirms labais dabū pa muti, viņu kauj, gandrīz iznīcina, bet tad… tad viņš trenējas / savāc komandu / sakopo spēkus – izdara visu, kas ir viņa spēkos, lai uzvarētu sliktos zēnus. Viņam ir liela morāla priekšrocība, un viņš beigās uzvar! Kā “Rokijā 4”.
Ok, tas ir filmās. Sportā ne vienmēr tas nostrādā. Bet ja tu, zobus sakodis, netrenēsies, nekļūsi spēcīgāks – tu noteikti neuzvarēsi! Dzīvē dažādās sfērās nepārtraukti ir tā, ka kāds par tevi būs labāks, vai gudrāks. Kad uzstājos semināros, es priecājos, ja manis teiktajam kāds nepiekrīt – tātad tam ir iemesls. Man ir ko uzlabot. Es apzinos, ka neesmu arī tas labākais spīkers, jo kā treneris es noteikti esmu labāks… Taču es eju un vienkārši daru, jo tas dod man asumu, vienmēr būt gatavībā kā uz kraujas malas. Un, ja es kļūdos vai esmu neprecīzs, tad es no tā mācos.
Amatieri zaudējumu sportā bieži vien uztver kā traģēdiju. Īpaši gadījumos, kad ir tik ļoti sacerējušies par panākumu, kad ir tikai viena doma – viss, tagad gan man noteikti ir jāuzvar! Bet pretinieks izrādās stiprāks un meistarīgāks.
Sakāve sportistam ar ļoti augstu vai tieši otrādi ar pazeminātu pašvērtējumu var radīt izmisumu, nomāktību, vai depresiju un nespēju savākties turpmākajiem treniņiem, vai sacensībām. Amatieris bieži vien “pārdeg” jau pirms starta.
Profesionālis, lai arī pārdzīvo zaudējumu, spēj daudz loģiskāk analizēt situāciju un uztver to veselīgi. Viņam zaudējums ir kā vērtīga informācija - skola. Būtībā jau zaudējums ir dalības sportā noteikums. Viens uzvar, cits zaudē. Ja tu smagā cīņā esi iekļuvis kārotajā finālā, un tur dramatiski zaudē – tātad pretinieks bija labāks. Varbūt viņš vienkārši bija vairāk pelnījis veiksmi.
Profesionālis apzinās, ka viņam vēl nepienākas lielas uzvaras, kamēr viņš nav daudzas reizes sāpīgi kritis, kamēr nav norūdījies un izaudzis raksturā. Lai kā arī negribētos iet pa vieglāko ceļu…
Tāpēc profesionālisms izpaužas tavā drosmē cīnīties līdz galam, spējā ar pozitīvu attieksmi zaudēt un mācīties no tā. Profesionālisms slēpjas tavā iekšējā spēkā dienu no dienas uzturēt sevī uzvarētāja identitāti spītējot kļūdām vai sakāvei.
[+] [-]
+2 [+] [-]
+5 [+] [-]
+5 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
https://www.youtube.com/watch?v=GCV...
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
Smagi un kārtīgi ir jāstrādā visiem, kuri kaut ko cer sasniegt. Zaudējumi ir tikai tie atskaites punkti, kas liek uz lietām paskatīties savādāk, jo trenējoties un uzvarot vājos punktus vai nepareizās pieejas vienkārši nevar redzēt.
Taču, kā rakstā minēts - zaudējumi padara mentāli stiprāku? Sportistam, kurš vēlas sasniegt augstākās virsotnes, mentālajai noskaņai visu laiku ir jābūt 100%.
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Par tiem procentiem - piemēram, es ļoti labi zinu, ka es tagad neuzvarēšu ringā konkrētu pretinieku. Ne arī pacelšu konkrētu svaru vai noskriešu kilometru konkrētā laikā. Bet es zinu, ko es varu, zinu, ka es trenējos tā, lai progresētu un zinu, ka pēc laika X, es visu iepriekš minēto varēšu izdarīt, tāpat es zinu, ka savā līmenī es varēšu izdarīt visu, iespējams, nedaudz labāk. Tie arī ir tie 100%, nevis kas cits.
Ja kāds iziet uz startu bez šādas pārliecības, tad viņam sportā nav ko darīt. Sportistam visu laiku ir jābūt 100% pārliecībai par to ko viņš var. Jā, forma var mainīties un tas ir objektīvi, taču ja tu ej un startē, tad kaut kāds līmenis ir sasniegts un noturēts jebkurā gadījumā un par to arī esi pārliecināts.
Kādam būs labāka forma? Protams, ka tādi var būt, bet lai viņi to no sākuma pierāda.
+1 [+] [-]
Ticēt, ka mentālo noturību nevar izmainīt, ir amatierisms. Profesionālis vispirms precīzi uzzinās, ko "mentālā noturība" nozīmē, un tad no dienas dienā strādās, lai to sasniegtu.
Internetā ir atrodama grāmatiņa Steve Siebold, 177 mental toughness secrets of the world class, kas Amerikā laikam skaitās zināšanu minimums. Katrs tavs pretinieks šo zina un pielieto.
+1 [+] [-]
Amatierisms ir domāt, ka tu visu vari, tikai jādara vairāk, vairāk, vairāk. Rezultātā - itkā darbs jau ir paveikts, pat liels darbs, taču rezultāts ir galīgi ne tāds kā gaidi.
Ja mēs par pamatu ņemam ideju, ka daļam no kaut kādām psiholoģiskajām īpašībām ir iedzimta, daļa tiek uzkrāta līdz pirmsskolas vecumam (īstenībā - pāris pirmajos gados), tad kā jau pieaudzis sportists var kaut ko mainīt?
Piemēru Latvijas sportā ir daudz, kad cilvēkiem VAJAG mainīt savu "mindset", lai tiktu jaunā līmenī (pēc prasmēm viss jau ir ok), bet viņi to nevar un paliek kaut kur... nu kaut kur viņi paliek, jā.
Un ir tādi atlēti, kas iet, dara, izdara un vinnē. Bez variantiem.
Atgriežoties pie sākumā rakstītā - kas veido to pārliecību? Tas, ka tu dari, tev izdodas un tu progresē. Kas tam ir pamatā PAREIZS un SMAGS darbs.
Izejot no tā - domas TIKAI par savu rezultātu, nevis stresošana par citiem, kas kopā dod daudz mierīgāku dzīvi.
Visas problēmas ir no tā, ka kāds nav pietiekoši sagatavojies startam un sāk domāt "a ko mani pretinieki dara". Pofig, ko viņi dara, ja tu zini, ka spēsi uzrādīt TOP rezultātu.
[+] [-]
Kā man patīk teikt: "Nekad nekas nav zaudēts, ja ir pamēģināts. Ja nemēģini, tad esi zaudējis..." "Ja baidies zaudēt, tad jau esi zaudējis".
PS
ne jau rupjš spēks uzvar, uzvar neatlaidība, cīņasspars un paša cilvēka esības nepazaudēšana
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]