Facebook
GoogleDagnis Vinogradovs: “Pēc Pekinas domāju beigt karjeru”
@MikelisO
Dagnis Vinogradovs ir 25 gadus vecs kanoe airētājs. Pēc Atēnu olimpiskajās spēlēs izcīnītās 6. vietas par viņu nav daudz dzirdēts, un intervijā portālam eSports.lv viņš arī stāsta par to, kāpēc bijis tik kluss.
Pirmkārt, man bija smaga trauma. Pēc olimpiādes novembrī bīstami savainoju kāju un mēnesi nogulēju slimnīcā. Tā nu gadu pavadīju, gandrīz neko nedarot. Drusciņ sāku trenēties pagājušajā gadā, tiesa gan, bez nekāda mērķa – vienkārši, lai atjaunotos. Šogad trenējos intensīvāk, bet arī ne pēc kā netiecos. Sākumā vēlējos kaut kur sevi parādīt, taču jutu, ka ātri tās lietas neiet. Tāpēc tagad uzsvars tiks likts uz nākamā gada olimpisko atlasi.
Kamēr ārstēju traumu, lielākoties gulēju [smejas]. Pirmos mēnešus jau arī nevarēju normāli pastaigāt. Pēc tam sāku savā nodabā papeldēt, iet uz svaru zāli. Līdz ar traumu radās arī finansiālas problēmas, jo neesmu vairs olimpiskajā vienībā. Man bija jāpierāda, ka esmu pilnīgi vesels, bija jāiesniedz visādi papīri no ārstiem. Tik un tā mani LOV [Latvijas olimpiskā vienība – aut.] neatjaunoja tajā sarakstā. Taču mani atbalsta “Limbažu olimpiskais centrs”. Problēma ir, ka pats saņemu mazāk. Taču Limbaži man cenšas nodrošināt nepieciešamo, lai viss būtu labi. Jaunajā gadā LOV būs lemšana, taču nezinu, ko viņi izlems. Visi veselības dokumenti jau sen bija iesniegti. Esmu dzirdējis, ka ministrijā lems, vai iegādāties starta sistēmas. Ja tas notiktu, tad Limbažos varētu rīkot starptautiskās sacensības.
Olimpiskajā centrā “Limbaži” esi pierakstīts Tu un Kristaps Zaļupe. Vai tas nozīmē, ka centrā esat tikai divi nopietni sportisti? Tad jau par treniņapstākļiem nav ko sūdzēties – varat visu izplānot tā, lai būtu pašiem ērtāk?
It kā jā – mēs ar Kristapu skaitāmies divi profesionāļi. Taču jaunie, kas pabeiguši vidusskolu, arī trenējas ļoti nopietni. Limbažos ir vislabākie treniņapstākļi, viss ir pakārtots mums. Varam izmantot visas kompleksa iespējas. Centra direktore Diāna Zaļupe ļoti rūpējas par sportistiem. Esmu dzirdējis no daudziem atlētiem, ka olimpiskais centrs ir domāts sportistiem nevis sportisti - olimpiskajam centram. Mums šāda problēma nepastāv, Limbažos olimpiskajam centram patiešām domāti sportisti, un viss ir ļoti labi. Kaut man nav LOV finansējuma, taču Limbažos man nodrošina visu vajadzīgo.
Cik nozīmīgs Tev pašam bija olimpiskais sešinieks?
Tas palīdzētu, ja nebūtu kājas traumas. Tagad sanāca, ka neko. Ja es būtu trijniekā ticis, tad būtu savādāk, bet 6. vieta man nebija pārsteigums. To aptuveni prognozēju jau pirms starta. Gribēju tikt vēl augstāk, taču nesanāca. Visi domāja, ka nu man vārti būs pavērti, varēšu par trijnieku “sisties”, taču... Varbūt tas nāks par labu, būšu vismaz atpūties.
Pēc šī panākuma kādā intervijā teici, ka no nākamās olimpiādes atvedīsi medaļu...
Nu tā es gluži neteicu. Sacīju, ka trenēšos tikai tāpēc, lai būtu medaļa. Četrus gadus trenēties bezmērķīgi nav vērts. Mūsu sporta veids tomēr nav vieglatlētika, kur var tāpat piedalīties mačos un pelnīt. Mums viss ir pakārtots olimpiādei. Vispār tā sistēma atlasei ir tāda – ja tu izcīni vietu uz Pekinu, tad vari sevi skaitīt par reālu kandidātu uz medaļu. It īpaši tagad, kad spēki ir izlīdzinājušies vēl vairāk.
Cik ķīnieši būs stipri savās mājās kanoe?
Ķīnieši būs ļoti stipri. Visos sporta veidos. Pēc Atēnu spēlēm viņi pārvilināja pie sevis Vācijas izlases treneri, kurš bija dabūjis nez cik medaļu. Un es iedomājos, kādu naudu ķīnieši viņam ir piedāvājuši... Domāju, ka medaļu ziņā ķīnieši olimpiādē uzvarēs noteikti.
Runājot vispārīgi, tagad notiek paaudžu maiņa. Sāk dominēt mana vecuma sportisti. Pēdējā pasaules čempionātā arī uzvarēja airētāji, no kuriem neviens negaidīja pat iekļūšanu finālā, nemaz nerunājot par uzvaru. Tas gan vairāk skaidrojams ar to, ka vējš pūta no vienas puses, līdz ar to dažiem bija izdevīgāka vieta.
Kas būs Tavi turpmākie galvenie starti?
Tagad galvenā būs olimpiskā atlase pasaules čempionātā nākamgad. Tur jātiek sešiniekā, lai iegūtu ceļazīmi uz Pekinu. Nezinu, vai tas uzreiz sanāks. Taču līdz tam startēšu arī mazākās sacensībās. Ir iespēja startēt arī olimpiskajā gadā pasaules čempionātā, kur arī var iegūt ceļazīmi, tad pat ir lielākas izredzes to vietu izcīnīt. Esmu fiziski tikpat stiprs vai vēl stiprāks nekā Atēnās, taču ir daudzi citi faktori, kas man jau tagad liedz sasniegt augstus rezultātus.
Braucienu Tu parasti uzsāc lēni, daži līdzjutēji jau zaudē cerības, bet tad strauji kāpini tempu un bieži vien iegūsti augstu vietu. Kāpēc šāda stratēģija?
Tāpēc, ka 1000 metru distance ir ļoti smaga. Es jau pats par sevi esmu vairāk sprinteris. Ja sākšu distanci ātri, tad vēlāk noguršu. Tā kā esmu sev uztrenējis vidējo tempu, tad savas ātruma īpašības varu izmantot distances beigās. Lielākā daļa vadošo sportistu tā airē. Taču ne visiem labi sanāk. Protams, pusdistanci es varētu nobraukt visiem pa priekšu, bet tad nevarētu normāli finišēt.
Vai uz Pekinu var tikt arī Tavs brālis?
Vieniniekā, es domāju, viņam cerību nav. Varbūt ar mani kopā divniekā aiznākamā gada atlasē. Mēs airējam katrs pa savu pusi. Katrā ziņā tas variants tiks izmēģināts. Viņa izaugsme šogad nebija tik liela, taču tik un tā viņš bija normālā vietā junioru čempionātā pie vecākiem – ja nemaldos, tad sestajā vai septītajā vietā.
Vai ar laiku būsiet konkurenti?
Es domāju, ka ne. Reāli spriežot – viņš olimpiādē vēl nebūs tādā gatavībā, lai brauktu pats. Savukārt es vairāk sliecos uz domu, ka pēc olimpiādes pats vairs neturpināšu, tā kā šaubos, vai mums sanāks būt konkurentiem.
Tātad pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm beigsi karjeru!?
Tagad es tā domāju. Protams, ja pēkšņi izdotos novinnēt olimpiādi, tad varētu mēģināt turpināt. Taču nedomāju strauji aiziet, bet gan pakāpeniski. Drusciņ palīdzēt brālim arī vajag. 27 gadi airētājam gan nebūtu vecums, kad aiziet [Dagnim mēnesi pirms olimpiādes paliks 27 – aut.]. Elitē jau parasti airē no 28 līdz 32 gadiem. Tagad man tā atgriešanās iet ļoti grūti, līdz ar to liekas, ka nevarēšu tik ilgi izvilkt. Varbūt, kad atkal ieiešu tajā apritē, viss liksies savādāk.
Vai beidzot esi specializējies 1000 m distancei?
Vēl neesmu. Visu gadu airēju sprintu, biju 8. vietā Eiropas čempionātā, taču tā nav olimpiskā disciplīna. Tās sacīkstes bija vienkārši, lai atgūtu sacensību garšu. Olimpiādē, visticamāk, arī uzsvaru likšu uz 1000 metriem. Jādomā, ka muskuļiem atmiņā vairāk palikusi šī distance.
Jefimijs Klementjevs savā laikā uzskatīja, ka mūsu jaunie airētāji nekas nav un nebūs. Ko vari teikt par šiem viņa vārdiem?
Viņš jau vēl tagad tā uzskata – nesen intervijā Jefimijs teica, ka viņš vienīgais kaut kur vēl braukājot. Es domāju, ka viņam nav šāda uzskata, taču viņš to izrāda sponsoriem – jo tāpat neviens naudu nedos. Kaut gan Latvijā par trijnieku viņš var sisties. Par garajiem gabaliem es piekrītu – tur viņš vēl joprojām ir labākais.
Man ar Jefimiju ir neitrālas attiecības. Kad vēl bijām konkurenti, tad varbūt bija nedaudz saspīlētākas, bet tagad šad tad aprunājamies, tiesa gan, ne par sportu. Mēs esam pilnīgi atšķirīgi airētāji.
Kāds pašlaik ir Tavs ikdienas režīms?
Brīvs režīms. Nekur nestrādāju, uzsvaru lieku uz treniņiem. Tie ir desmitos no rīta un četros pēcpusdienā. Kombinēju futbolu, basketbolu, svaru zāli. Tagad ir arī iespēja airēt, taču to pašlaik neizmantoju, lai neiztērētu visu patiku pret šo sporta veidu. Rudenī daudzi iztērē emocijas un gribasspēku, bet pavasarī nav mundruma.
Vai pēc Atēnu olimpiskajām spēlēm izslimoji zvaigžņu slimību?
Nezinu. Iemesls jau varēja būt agrāk, kad uzvarēju pasaules kausa sacensības un citur. Daudzās situācijās es nevis lūdzu, bet pieprasīju – varbūt tā bija atšķirība. Ja man kaut ko vajadzēja tajā pašā olimpiskajā centrā, tad es prasīju – man to vajag, kā jūs varat nedot [smejas]?
Cik sportistu Latvijā ar kanoe nodarbojas nopietnā līmenī un gatavojas izaugt par profesionāļiem?
Tādi, kas ar kanoe nodarbojas profesionāli kā ar vienīgo sporta veidu un disciplīnu, Latvijā ir septiņi vai astoņi cilvēki. Tie ir profesionāļi, kas par to saņem naudu. Divus no viņiem šogad nevinnēju ne reizi. Īpaši necentos to darīt – braucienos startēju, cik labi vien varēju, taču treniņprocesā ne. Sezonas sākumā viņi startēja, taču sezonas beigās vairs ne. Nezinu, kā būtu beigušās sacensības vēlāk.
Taču kopumā esam ļoti daudzi – sacensībās piedalās ap divsimt, trīssimt cilvēkiem.
Vai šie pašmāju sportisti arī mēģinās tikt uz Pekinu?
Centīsies. Protams, tikai nezinu, cik katram no viņiem tas reāli izdarāms. Vispirms jau būs nacionālā atlase par tiesībām startēt pasaules čempionātā. Tas būs Latvijas čempionāts nākošgad.
Vai es nebaidos no tā, ka viņi mani varētu izkonkurēt jau vietējās sacīkstēs? Kā lai pasaka – ja es nevarētu uzvarēt Latvijā, man nebūtu ne mazāko izredžu tikt uz Pekinu. Ja arī es knapi uzvarētu, būtu mazas izredzes tikt uz olimpiādi. Es nezinu, uz ko viņi liks uzsvaru, bet man jāuzvar kā agrāk – bez īpašas piepūles. Protams, ja tagad man liktu iet uz starta, es to neizdarītu. Man viss darbs vērsts uz nākamo gadu. Šogad bija tāda kā ieskriešanās, nākošgad, ceru, rezultāts būs. Īstenībā to varēšu pateikt jau pavasarī – sanāks man kaut kas vai nē.
Cik tālu ir ideja par airēšanas kanālu Lucavsalā?
Man liekas, ka tā ir samērā utopiska ideja. Es gan neesmu daudz par šo projektu interesējies, bet nezinu, vai Daugava vispār atbilst kanāla izbūvei. Man liekas, ka tur ir pārāk liela straume. Faktiski neesmu trenējies Daugavā, tikai startējis. Nezinu arī, vai mums mazajā Latvijā vajag divus airēšanas centrus. Drīzāk to naudu varētu ieguldīt Limbažu bāzes uzlabošanai, jo pietiek ar vienu centru – parasti ir tikai viena nacionālā sporta bāze. Bet citādi finansējums dalīsies uz pusēm un nepietiks nevienai no tām.
Kas noticis ar Vladimiru Sičevski, talantīgo airētāju?
Viņš jau labu laiku ir beidzis karjeru. Viņam ir cita nodarbošanās, un pats ir laimīgs par to, ko dara. Un Vladimiram nav nekādas domas atgriezties. Toreiz, kad trenējāmies kopā, viņš bija ļoti stiprs, bet es sāku viņu vinnēt. Viņš man ļoti palīdzēja. Taču mums ir tā nežēlīgā sistēma, ka tikai viens cilvēks var kaut kur tikt. Tā nu viņš saskatīja, ka citas intereses nomāc airēšanu. Protams, daudzi mēģināja viņu atturēt no šāda lēmuma, taču es uzskatu, ka Vladimirs izdarīja pareizi. Man varbūt ir sliktāk tas, ka zūd spēcīgs treniņpartneris. Tomēr tādā kondīcijā, kādā esmu pašlaik, man sparingpartneru pietiek.
Vai Limbažos pret Tevi izturas ar cieņu un pazīst?
Limbaži ir airētāju pilsēta – gandrīz vai visi airējuši. Tur ir 10 000 iedzīvotāju, un lielākā daļa ir izgājusi cauri airēšanai. Kaut vai pusgadu. Bērniem tas ir vilinājums – tikt pie laivas. Arī tagad ir diezgan liela popularitāte. Pilsēta daudz ko dara airēšanas labā. Gandrīz pēc katrām sacensībām tiekam aicināti uz pilsētas domi. Citi airētāji saka – viņiem ir prieks atbraukt uz Limbažiem. Vietējie iedzīvotāji nāk skatīties sacensības un pazīst ne tikai limbažnieku airētājus. Kaut kas līdzīgs Ungārijai – tur airēšana ir ļoti populārs un atbalstīts sporta veids. Mums Limbaži ir tāda kā maza saliņa [smejas].
Vai Tev kādreiz karjerā ir bijuši piedāvājumi braukt dzīvot uz ārzemēm, tur trenēties un pieņemt arī pilsonību?
Jā, ir. Nu konkrēti piedāvājumi nē, jo nemaz neielaižos nopietnās sarunās. Protams, ir iespējas. Tā pati Austrālija, ASV. Viņiem airēšana ir populārs sporta veids, bet tieši kanoe viņi ir pavāji. ASV, man liekas, visi ir naturalizēti. Ļoti daudz šādu gadījumu, kad notiek klejošana. Man tas nav vajadzīgs. Ir tāds piemērs no dzīves – bijušais dienvidslāvs, tagad serbs, pārgāja startēt pie Ungārijas, kur uzvarēja sacensībās un dziedāja Ungārijas himnu. Nu nezinu – dziedāja vai muti plātīja, neiešu klausīties un salīdzināt svešas himnas. Man airēšana tomēr ir vairāk emocionāla un tas, ka tu neklausies savu himnu, visu prieku var noņemt.
Vai airēšana ir dārgs sporta veids?
Īstenībā jā – samērā dārgs. It īpaši tagad, kad citas valstis iegulda daudz naudas un kaut kā jātiek līdzi. Mana laiva, kas ir vislabākā, piemēram, maksā 4000 eiro. Nu varbūt man ir nedaudz vecāks modelis. Iespējams, mazliet kļūdos, jo īpaši tajās lietās neiedziļinos. Var laivas nopirkt arī par 900 eiro, protams, tās gatavotas no sliktāka materiāla. Taču mēs, salīdzinot ar citām valstīm, esam pilnīgi konkurētspējīgi. Varbūt mums nav tik daudz treneru, tie nevar veltīt pietiekamu uzmanību katram airētājam atsevišķi, vēl tehnikai un svaru zālei. Mums ir viens treneris, kurš, protams, arī ne vienmēr visu var ieraudzīt, līdz ar to daudz atkarīgs no pašiem sportistiem. Bet ekipējuma ziņā mums nav nekādas atpalicības no lielajām valstīm. Varbūt citiem ir lielākas iespējas to visu izmēģināt vairāk. Taču mums ir labākā tehnika pasaulē, un viss ir atkarīgs tikai no sportista. Protams, ir svarīgi arī treniņpartneri utt. Ir visādas sīkas niansītes.
Pats no savas kabatas neizdodu gandrīz neko, jo viss nepieciešamais tiek nodrošināts. Labi, ceļš pie ārstiem vai sīki nieki, ko man kauns prasīt. Bet visu galveno sedz olimpiskais centrs “Limbaži”.
Dzirdēju, ka vecie airētāji agrāko treniņu dēļ tagad staigā, sasvērušies uz vienu pusi – tā ir tiesa?
Jā. Man gan tāda problēma nepiemīt. Tas patiešām ir vecajiem airētājiem. Bet mūsdienās Sporta akadēmijā mācamies zināšanas par biomehāniku, līdz ar to mākam trenēt otru ķermeņa pusi, uz kuru treniņos uzsvars netiek likts. Cik man nācies saskarties ar masieriem, visi saka, ka neesmu līdzīgs kanoistiem. Kaut gan tā problēma piemīt arī šķēpa metējiem, tenisistiem. Tas ir atkarīgs no paša sportista – ja viņš nerūpēsies pats par sevi ārpus laivas, tad ar laiku var kļūt šķībs.
Kādus proteīnus lieto uzturā?
Agrāk mums visiem tos izsniedza olimpiskā vienība. Proteīni – tas ir kaut kas ļoti vienkāršs. Nezinu, vai tos maz kāds vēl tagad lieto. Visu to var uzņemt ar biezpienu un liesu gaļu.
Aminoskābes? Tā kā vairs neesmu olimpiskajā vienībā, tās man pērk Limbažu olimpiskais centrs. Nav man tagad vairs ārsta rīkojuma, pats vienkārši atceros, ko kādreiz lietoju un prasu, lai man nopērk. Bet proteīni – tas ir kaut kāds mīts. Tos lieto tie, kas nevar vai nepaspēj normāli paēst. Visi lieto aminoskābes un vitamīnus. Proteīni – tie tikai piedod svaru, un man tas nebūt nav vajadzīgs. Tā gan ir ļoti liela problēma – noturēt svaru.
Tavu ķermeni rotā daudz tetovējumu. Ko tie nozīmē un kam domāti?
Man nav daudz – tikai trīs! Es pat nezinu, vai tiem ir kāda nozīme. Patīk pūķis, tas ķīniešu mitoloģijā laikam ir spēka simbols. Tīģeris – [ar iedvesmu] varētu teikt, ka man ir tīģera sirds [smejas]. Bet vispār par nozīmi nedomāju.
Ko vari apsolīt līdzjutējiem attiecībā uz Tavu nākotni?
Varu apsolīt, ka darīšu visu, lai iegūtu augstāku vietu nekā pagājušajā olimpiādē. Iepriekšējā gadā būtu apsolījis vairāk, bet tad tagad saskāros ar realitāti. Nebiju domājis, ka pēc gada, kas pavadīts ārpus sporta, būs tik grūti atgriezties. Tā kā apsolīt neko konkrētu nevaru.
Novēlējums jaunajiem kanoistiem un vispār airētājiem!
Drusciņ nolaisties uz zemes. Mums ir tāda tendence, ka jaunie nostartē, un viņiem liekas, ka nākamgad viss būs vienkārši. Ne jau tas, ka sakāpj galvā, bet tas, ka viss liekas viegli izdarāms. Tad nākas aizbraukt uz lielākiem mačiem un “apsvilināties”. Vispār pašlaik jaunieši ir ļoti labi – neatceros, kad vēl mums būtu bijuši tik stipri jaunie – smaiļotāji un it īpaši kanoisti. Jo stiprāki būs pārējie, jo stiprāks būšu es [smejas]. Citādi jau ir grūti – pats arī ļoti daudz trenējos ar citu valstu sportistiem. Tāds arī novēlējums – būt stipriem!
Foto: Romāns Kokšarovs (“Sporta Avīze”)
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]