Facebook
GoogleHaralds Silovs: "Turpmākā karjera atkarīga no traumas nopietnības"
@MikelisO
Haralds Silovs ir 20 gadus vecs šorttrekists. Ambiciozajā sportista turpmākos nodomus nopietni kavē muguras trauma. Portālam eSports.lv Haralds stāsta par muguras traumu, situāciju ap Turīnas olimpiādi, kā arī citām lietām.
Pagājušā sezona bija visai saspringta, visu laiku pastāvēja spriedze. Biju nomainījis jaunus zābakus, bet ar tiem man negāja un, kamēr atradu pareizo sajūtu, bija jau par vēlu. Arī treniņos izvērtās negaidīti pavērsieni. Bija daudz faktoru, kas ietekmēja notiekošo. Man bija iestājusies krīze. Vēl arī tas, ka nepaveicās ar skrējieniem – iedalīja ļoti stiprus konkurentus. Teorētiski biju tajā trīsdesmit sportistu grupā, kam vajadzēja tikt uz Turīnu, taču SOK [Starptautiskā olimpiskā komiteja – aut.] uzlika kvotas un paziņoja, ka tiek samazināts vietu skaits, izmetot pēdējos saraksta dalībniekus ārā. Es, protams, biju saraksta lejasdaļā, līdz ar to tiku tikai rezervistos, kur biju ceturtais gaidītāju sarakstā. Neviens no starta olimpiādē neatteicās.
Vai pats uztraucies un “sēdēji uz koferiem”?
Sākumā no neoficiālajiem avotiem dzirdēju, ka noteikti tikšu un jau sapriecājos. Bet nāca jau pieminētais SOK paziņojums, par kuru uzzināju tikai pēdējā kvalifikācijas posmā Holandē. Sākumā domāju, ka tās ir tikai baumas, taču tas apstiprinājās un biju mazliet šokēts. Izkalkulējām pirms tam, ka esam tajā trīsdesmitniekā, taču...
Savā ziņā viss pajuka jau sezonas sākumā – bija plānots gatavoties tai kopā ar Francijas izlasi, taču, kā lai saka... „Politisku” iemeslu dēļ biju spiests gatavoties mājās. Tā arī mētājos pie vieniem, pie otriem. Man tas bija pilnīgs melnais periods. Nekur īsti negāja. Pašam arī līdz ar to pazūd optimisms, sāku meklēt problēmu cēloņus un, ja nav īstais cilvēks – speciālists blakus, kas dod padomus, tad ir bēdīgi.
Vai tas nav negodīgi, ja sportists izpilda noteikto normu, bet SOK tik un tā neļauj piedalīties?
Jā. Man tas likās negodīgi kaut vai tāpēc, ka, piemēram, ātrslidošanā tika iedots daudz vairāk vietu nekā mums. Savas nepilnības bija. Trīsdesmit divi sportisti īstenībā ir minimums, lai spēles būtu interesantas. Ja ir zem šī cipara, tad dažos skrējienos arī sanāk pa trim cilvēkiem. Par to tika diskutēts daudz, kāpēc tā, bet, kā ir, tā ir.
Vai reāli Tu arī būtu bijis no sākotnējiem trīsdesmit sportistiem viens no vājākajiem?
Nē, es domāju, ka mana meistarība būtu ļāvusi cīnīties ne par pēdējām vietām, bet apstākļu sakritības lika turēties uz paša naža asmens... Katrs negaidīts pavērsiens visu var krasi mainīt, un tā arī notika. Arī citu valstu sportisti brīnījās kāpēc neesmu Turīnā, jo pērnie starti liecināja, ka vieta OS būs rezervēta.
Kādas cerības saistībā ar Vankūveras spēlēm 2010. gadā?
Pašlaik man ir problēmas ar veselību. Bija labs jūlija periods, ļoti lietderīgi notrenējos. Taču augustā treniņos sāka sāpēt mugura, sāku meklēt cēloņus. Izrādās, ka, iespējams, problēma ir kaulos – man tas laikam ir iedzimts. Tagad viss būs atkarīgs no daudzu pārbaužu rezultātiem. Pagaidām sezonas sākums man pavisam slikti ir sācies, drīz būs pirmais “Pasaules Kausa” posms, bet man to nāksies izlaist.
Kad būs zināmi medicīnisko pārbaužu rezultāti?
Daudz ir atkarīgs arī no manis paša. Tagad ļoti daudz vingroju un pievēršu uzmanību tām veselības problēmām, kas man traucē. Daru visu, lai to visu novērstu. Ja mugura ļaus, tad noteikti turpināšu slidot, bet, ja būs jāizvēlas – bendēt veselību vai mācīties, tad nosliekšos uz mācībām. Pagaidām „plinte nav krūmos” un gaidīšu, kādas būs ziņas no ārstiem.
Kādi vispār ir jaunās sezonas mērķi, ja veselības stāvoklis būs normāls?
Grūti pateikt, kā ies. Plāns ir aizbraukt uz Ameriku, kur notiks “Pasaules Kausa” posms decembra sākumā, taču akcents tiks likts uz sezonas izskaņu, proti, Eiropas un pasaules čempionātiem.
Ar ko nodarbojies pēc olimpiādes?
Nopietni gatavojos pasaules čempionātam, kas bija mana pēdējā iespēja iekļauties LOV [Latvijas olimpiskā vienība – aut.] sastāvā. Tas arī izdevās – čempionātā biju 12. vietā, kas deva vietu LOV C grupā, bet, lai tiktu B grupā, vajadzēja tikt desmitniekā. Atkal biju nomainījis slidzābakus un tie, paldies Dievam, gāja labi. Pirms pasaules čempionāta biju arī nometnē Beļģijā, kur ļoti pieslīpēju tehniku. Tātad ar pozitīvām emocijām tomēr pabeidzu pagājušo sezonu.
Cik vispār bieži jāmaina slidzābaki un cik tie maksā?
Tas atkarīgs no katra paša individuāli. Ir sportisti, kas maina katru otro gadu vai arī kaut kas var saplīst pēc gada. Savukārt beļģu kolēģim ir zābaki, kas ir pat desmit gadus veci, ar kuriem viņš vēl slido. Tikai ik pa laikam kaut ko nedaudz pielabojot.
Finansiāli slidzābaki maksā no 800 līdz 1400 dolāriem. Ir trīs līderu kompānijas, kas ražo slidas un visām cena ir gandrīz vienāda. Protams, firmu ražojumi atšķiras viens no otra, taču katrs sportists pats piemeklē sev piemērotākos zābakus.
Vai Tevi atbalsta valsts?
LOV C grupas finansējumu man piešķir ņemot vērā manus rezultātus. Vēl tiek piešķirti 5000 latu katru gadu līdz Vankūveras spēlēm man un Evitai Krievānei abiem kopā. Tos varam izmantot inventāram, ceļojumiem, nometnēm utt. Un man palīdz Ventspils Olimpiskais centrs. Ir dota iespēja dzīvot trenēties un mācīties par velti – tas ir ideāli. Mācos ekonomikas pārvaldības fakultātē uzņēmējdarbību un ekonomiku. Tāpēc arī Latvijas olimpiādē pārstāvēju Ventspili.
Vai ir kādi trūkumi, kas liedz savus rezultātus uzlabot vēl straujāk?
Pagaidām visu bremzē mugura... Bet, ja vispārīgi, tad it kā nē. Treniņu partneri, ar kuriem stabili varu trenēties, ir atrasti. Holandiešu treneris, kurš trenē Beļģijas izlasi, ir saaicinājis komandu, kurā ietilpst holandieši, beļģi, latvieši u.c. Viņš mēģina izveidot spēcīgu slidotāju grupu, kas varētu trenēties kopā un konkurēt ar ASV un Āzijas valstu sportistiem.
Lai gan tagad Latvijā ledus haļļu ir daudz, laikam tikai Ventspilī ir pienācīgi apstākļi hallē?
Vislabākā situācija neapšaubāmi ir Ventspilī, kur treneris Māris Birzulis nopietni strādā ar jauno šortrekistu paaudzi. Ja runa iet par citām pilsētām, tad nelaime tomēr ir tāda, ka esam pirmā paaudze šorttrekā Latvijā, līdz ar to mums nav priekšteču un speciālistu. Mēs būsim tie pirmie. Nevar neviens mums iemācīt pareizi slidot, ja pats to īsti nav darījis. Ir iespēja apmācīt trenerus, bet tas prasa laiku, kā arī pašus entuziastus. Tā ir lieta, kas jāattīsta no nulles un, lai kaut ko uzsāktu no sākumpunkta, vajag ļoti daudz darba un laika.
Halle? Amerikā NHL laukumi ir mazāki, bet eiropiešu ledus laukumi ir lielāki. Kaut gan nemāku teikt, vai Latvijā tikai Ventspilī ir iespējams trenēties. Taču Ventspilī standarti noteikti atbilst.
Rīgā taču ir daudz citu sporta veidu. Kāpēc izvēlējies tieši šorttreku?
Vecāki agrāk nodarbojās ar sportu. Mēs ar brāli jau arī trenējāmies BMX, tad peldēšanā, akrobātikā un vēl visādos sporta veidos. Un tad vienu brīvdienu “Daugavas stadionā” varēja iet uz masu slidotavām. Redzējām, ka tur bija bijušās ātrslidotājas Lāsma Kauniste, Jana Migliniece un Karīna Palasius. Viņas bija treneres un tā arī sākās visa tā šorttreka padarīšana. Sāka brālis, tad es. Nebija domāts nopietni, bet ar laiku iesaistījās arī vecāki. Tā arī kāpām augšā, kamēr uzkāpām diezgan straujā tempā, sasniedzot augstu līmeni, es uzskatu.
Kādas paralēles var vilkt starp šorttreku un ātrslidošanu? Vai esi kādreiz mēģinājis ātrslidošanu?
Līdzīgās nianses ir šādas: kustība notiek pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, slīdēšana un tās kustības arī ir radniecīgas. Taču ieskatoties sīkumos, tehnika ir savādāka, tikai nezinātājam var likties, ka tās ir tikpat kā vienādas. Atšķiras arī laukuma izmēri, līdz ar to mainās tehnika.
Pamēģinājis slidot pa lielo laukumu esmu, bet doma trenēties ātrslidošanā nav bijusi.
Kāda bija vecāku ietekme izvēlētājā sporta veidā? Kāda bija tēva ietekme un kādas ir viņa funkcijas kā Latvijas Slidošanas asociācijas ģenerālsekretāram?
Tēvs ir nopietni iesaistīts šorttreka pasaulē. Viņš ir Latvijas Slidošanas asociācijas ģenerālsekretārs un bez viņa mēs arī nekur nebūtu tikuši. Mēs ar brāli iemīlējām šo sporta veidu. Bija gan situācija, kad šorttreks bija uz izjukšanas robežas, taču mans tēvs uzņēmās galveno lomu un ļoti veiksmīgi turpināja iesākto. Šo gadu laikā viņš ir panācis augstu līmeni. Kā nekā 2008. gadā Eiropas čempionāts šorttrekā būs Ventspilī. Mūs kā latviešus jau respektē un pazīst šorttreka sabiedrībā.
Tēvs brauc uz ISU [Starptautiskā Slidošanas apvienība – aut.] kongresiem, kur paziņo par jaunumiem, izmaiņām noteikumos, ja tādas ir. Viņš darbojas arī kā menedžeris – nokārto un sarunā ar treniņiem saistītās lietas. Patiesībā viņš visu izdara no savas puses un mums atliek padarīt savu darbu.
Vai labs ātrslidotājs būs labs šorttrekists un otrādi?
No šorttreka uz ātrslidošanu, es uzskatu, būtu lielāka iespēja kļūt par labu slidotāju nekā otrādi. Cik zinu, tie, kas no šorttreka ir pārgājuši uz ātrslidošanu, ir bijuši veiksmīgāki.
Skatos, ka piedalies arī skrituļslidošanas rallijā. Kā radās šāda doma? Cik tas līdzīgs šorttrekam? Cik garas distances sanāk veikt?
Igauņu kolēģi mums atsūtīja ielūgumu uz sacensībām, kas notika Tallinā. Tētis sagādāja nepieciešamo inventāru. Faktiski pie tiem pašiem šorttreka zābakiem tika piestiprināti skrituļi un doma bija vasaras treniņu nolūkiem iegādāties skrituļus. Aizbraucām uz turieni un turpinām nodarboties ar šo sporta veidu vēl tagad. It kā tā lietiņa attīstās arī Latvijā. Brālis ir aktīvi iesaistījies, viņam ir savs klubs, kurā viņš trenē jauniešus. Helmuts pat vairāk „saslimis” ar skrituļslidošanu nekā ar šorttreku. Es tomēr pieturos pie šorttreka.
Mums Latvijā treka nav, un mēs skrituļslidošanas rallijā pārsvarā slidojam garās distances – tie ir pusmaratoni, maratoni un īsākas distances. Bet pasaulē vispār slido maratonus, sprintus utt. Līmenis ir augstāks nekā mums, bet tas atkal ir cits lauciņš.
Starp citu, no skrituļslidotājiem daudzi ir pārgājuši uz ātrslidošanu un šorttreku un sastāda visai pienācīgu konkurenci. Abiem sporta veidiem ir kopīgas lietas un arī atšķirīgas nianses – skrituļslidošana tomēr notiek vasarā un uz asfalta. Tas nav ledus un tās ir citas sajūtas. Jāmāk savādākas kustības – tādas kā plūstošākas, ko var iemācīties tikai un vienīgi trenējoties.
Kā Tev liekas, kurš no jums – Tu vai Evita Krievāne esat pašlaik tālāk tikuši savā karjerā?
Mums izaugsme abiem ir bijusi strauja katru gadu. Ik sezonu laboju sev piederošos rekordus, tāpat arī Evita. Domāju, ka mēs abi progresējam un arī turpināsim kāpt pa karjeras kāpnēm. Mēs abi trenējamies kopā, taču nekādas neklātienes vai klātienes sacensības mums nav. Svarīgs nav laiks, bet gan sacensību pieredze un izvēlētā taktika. Viss atkarīgs, cik bieži esi sacensībās. Pirmsolimpiādes sezonā es “sētas mačos” vispār nepiedalījos, bet līdz ar to zaudēju ticību sev. Arī zemāka ranga sacensības dod pārliecību pār sevi un papildina pieredzi.
Evita tika uz Turīnu un tas nāca par labu viņas pieredzei.
Kā prognozē karjeras attīstību Krievānei?
Tam skuķim ir iekšā, es uzskatu. Viņa progresē, pagājušajā sezonā ļoti labi Evita nostartēja pasaules junioru čempionātā. Taču viņai nav tādas īstas stabilitātes. Mēs abi esam tādi, ka nostartējam tā, kā jūtamies. Ja sajūta laba, tad tāds būs arī rezultāts un otrādi. Bet progress ir – viņa ļoti pielika tieši tehnikā un domāju, ka savā izaugsmē Evita noteikti neapstāsies.
Vai 1000 m ir tava iecienītākā disciplīna? Tajā tu esi izcīnījis līdz šim labākos panākumus.
Drīzāk 1500 m nekā kilometrs. Es neesmu diez ko ātrs sprintā, bet 1000 m būtu tam pieskaitāms. Man ir labas izturības īpašības.
Kāds skaitās šorttrekistu labākais vecums?
Ir jāuzkrāj zināma pieredze. Atkarīgs, cik gados tu sāc nodarboties ar šorttreku. Ir daži, kuri sāka piecu gadu vecumā un labi panākumi tika sasniegti jau divdesmit gados vai pat agrāk. Bet mēs sākām nodarboties ar sportu samērā vēlu, tā kā kļūdiņas vēl ir.
Cik tālu Tev ir līdz pasaules elitei?
Turpat jau vien kuļos – pa kājām visiem.
Kāpēc šajā sporta veidā tik labi startē korejieši, japāņi un ķīnieši? Kāpēc ātrslidošanā viņu dominante nav tik liela?
Viņi šajā sportā jau ir lielas nācijas, viņiem ir paaudžu paaudzes bijušas, turklāt valstiskā līmenī starp ziemas sporta veidiem šis ir faktiski numur viens. Tomēr attīstība ir liela. Ķīnā ir izveidota sporta skola, darbojās daudz treneru un slidošanas skola atšķiras no Eiropas. Eiropā katrs trenējas par sevi un valstī līdz ar to ir divi, trīs laba līmeņa sportisti. Āzijā ir sistēma, ka no desmit jaunajiem izlec pāris labākie, kuri trenējas ar pieaugušajiem un no tiem visiem atkal izlec tie labākie. Tur ir liela iekšējā konkurence. To arī grib panākt holandiešu treneris Jeroens Otters – apvienot vairākus spēcīgus talantus vienā komandā. Un konkurence jau arī veicina izaugsmi.
Kāds ir Tavs viedoklis par Soltleiksitijas kuriozo olimpisko spēļu čempionu austrālieti Stīvenu Bredberiju [uzvarēja olimpisko spēļu finālā pateicoties tam, ka pirms finiša līderu grupa apgāzās, bet Stīvens, būdams pārliecinoši pēdējais, mierīgi pārslidoja pāri finiša līnijai pirmais – aut.]?
Esmu runājis ar viņu un izlasījis viņa grāmatu. Ne jau tas viens mirklis bija tieši tā zelta medaļa, bet viņš jau no bērna kājas bija ļoti talantīgs. Stīvens uzvarējis vairākos “Pasaules Kausa” posmos, tāpat bijis pirmais austrālietis, kurš ziemas sporta veidā izcīna zelta medaļu. Viņam bijis ļoti daudz nelaimju uz dzīvības un nāves robežas. Bredberijs visu laiku domāja, vai viņš ir pelnījis to zelta medaļu vai nē. Protams, ka tajā brīdī viņam ļoti paveicās, bet viens viņa komandas biedrs teica, ka tu esi pelnījis zeltu par to, ka vienmēr esi cīnījies un kam tik neesi gājis cauri. Stīvens nekad nepadevās un vienmēr gāja līdz pēdējam, sasniegdams, ko gribēja.
Tavs pārsvars pār citiem Latvijā nereti pārsniedz astoņas sekundes vai pat vairāk... Vai tiešām bez tevis situācija ir tik bēdīga Latvijā?
Es neuzskatu, ka tā ir bēdīga situācija. Ir sanācis, ka mēs ar Evitu skaitāmies pirmā paaudze, bet tie jaunie, kas tagad trenējas Ventspilī, tā jau ir otrā paaudze. Vienkārši mēs esam divi aizsācēji, bet nākamie ir stipri jaunāki. Domāju, ka jaunie arī progresēs drīz un atpalicība saruks.
Tavs novēlējums potenciālajiem jaunajiem šorttrekistiem!
Pats jau viņus pa brīvo laiku trenēju. Jāsporto ar patiku, novēlu iemīlēt šo sporta veidu. Man liekas, ka šorttrekā var iegūt ļoti daudz pozitīvu emociju. Grūti ar mazajiem strādāt, jo viņiem zūd uzmanība, visu laiku gribas “dauzīties apkārt”. Bet tehnikas apguve nav saldais ēdiens. Lai cenšas, gribu redzēt centību no jaunajiem! Redzu jau talantus, kas ļoti cenšoties varētu sasniegt daudz.
[+] [-]
[+] [-]
Tam skuķim ir iekšā
Bet bredberija uzvara tiešām toreiz bija fenomenāla. Jau pusfinālā konkurenti "apkrita", bet finālā notikušais vispār bija kaut kas.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Citāts:
Publicējis Cilv3ks
Davaj, nākošreiz intervija ar vēl nezināmāku sportistu
Shaadas intervijas ir interesantaakas, kaada jeega interveet piem. Artuuru Irbi ja neskaitaami daudz aviizees u.c. ir bijushas intervijas ar vinju..Turklaat vajag paplashinaat savu redzes loku un palasiit arii par kaadu jaunu Latvijas sportistu
[+] [-]
Citāts:
Publicējis deemy
ko tajaa sorttrekaa vispaar dara? taa ir sava veida ritenjbraukshana?
[cenzēts], varbuut izlasi interviju!?!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Ar šito čali pat iedzert ir sanaacis
[+] [-]
[+] [-]