TwitterAldis Liekniņš: "Atbalstām sportu visās tā izpausmēs"
@JanisParums
Kopš 2004. gada par Latvijas Sporta pārvaldes vadītāju strādā Aldis Liekniņš. Intervijā portālam eSports.lv Liekniņa kungs stāsta par LSP, tās darbību, valsts atbalstu sportam un sporta sistēmu kopumā.
Šis ir “karsts” laiks sakarā ar to, ka no 1. augusta Sporta pārvaldei ir jauni uzdevumi. Ar Ministru kabineta lēmumu mēs pārņemam daļu no uzdevumiem, kas saistīti ar Latvijas Jaunatnes sporta centra reorganizāciju.
Kādi ir Jūsu darbības galvenie principi un uzdevumi?
Ja skatāmies no valstiskā viedokļa, mēs esam Izglītības un zinātnes ministrijas padotības iestāde, kas atrodas tiešā ministra pakļautībā. Sporta politiku valstī veido Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departaments kopā ar Valsts sekretāra vietnieku sporta jautājumos. Mēs piedalāmies šīs politikas veidošanā un esam vieni no galvenajiem tās īstenotājiem kopā ar sabiedriskajām organizācijām – Latvijas sporta federāciju padomi (LSFP), Latvijas Olimpisko komiteju (LOK), Latvijas Olimpisko vienību (LOV) un citām organizācijām.
Viens no LSP pienākumiem ir dažādu jaunu sporta veidu federāciju atzīšana. Kādi ir kritēriji, lai federāciju atzītu?
Ir vesela dokumentu pakete, kas jāiesniedz Sporta pārvaldē un tad par federācijas atzīšanu lemj speciāla komisija. To nosaka Ministru kabineta noteikumi. Šobrīd valstī oficiāli atzīta ir 81 federācija, bet kopumā valstī darbojas ap 120 federāciju. Kāpēc es to tik droši varu teikt? Februārī bija sporta kongress, kurā pieteicās dalībnieki no 120 federācijām. Mēs apzinājām viņu skaitu. Tās federācijas, kuras ir atzītas, var pretendēt uz valsts budžeta līdzekļiem.
Tas nozīmē, ka, piemēram, spēkavīru federācija nav izpildījusi kādu no kritērijiem?
Viņiem ir divi novirzieni un viņi savā starpā dala ietekmes sfēras. Tā tas ir daudzās vietās pasaulē. Katrai federācijai ir savas ambīcijas un viņas negrib apvienoties. Mēs varam tikai vienai federācijai uzticēt vadīt un koordinēt attiecīgo sporta veidu Latvijā.
Kāds ir valsts finansējuma sportam sadalījuma mehānisms?
Mūsu kopējais uzdevums ir maksimāli efektīvi izmantot sporta rīcībā esošās finanses. Tādēļ, lai sagatavotu priekšlikumus ikgadējā valsts budžeta likumā paredzēto programmas „Sports” finanšu līdzekļu sadalījumam, tiek izveidota Sporta pārvaldes komisija valsts budžeta līdzekļu sadalei 5 apakšprogrammās. Pārējo 13 apakšprogrammu budžeta apmēru nosaka Saeima ar savu balsojumu. Komisiju, kurā iekļauti pārstāvji no Izglītības un zinātnes ministrijas, Sporta pārvaldes, LOK, LOV un LSFP vada Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos. Izvērtējot saņemtos pieprasījumus un ņemot vērā budžeta iespējas Sporta pārvaldes speciālisti sagatavo priekšlikumus finanšu līdzekļu sadalījumam izskatīšanai minētajā komisijā. Komisija izvērtē sagatavot priekšlikumu un veic tajā korekcijas. Komisijas priekšlikums tiek iesniegts Latvijas Nacionālajai sporta padomei izskatīšanai. Pēdējo parakstu finanšu līdzekļu sadalei liek Izglītības un zinātnes ministrs.
Lemjot par budžeta grozījumiem programmā "Sports" 2006.gadam, "O. Spurdziņš skaidro, ka pirms iekļaut budžeta grozījumos nepieciešams izvērtēt pieprasījumus un tos sakārtot prioritārā secībā". Kurš veic sakārtošanu prioritārā secībā un kādas ir vadlīnijas, veicot šo darbu?
Šobrīd budžeta grozījumiem pieprasījums ir aptuveni 9.7 miljoni latu. Saskaitot šo ciparu ar pamatbudžetu tāda ir aptuvenā summa, lai sports varētu veiksmīgi attīstīties un ar perspektīvu skatīties nākotnē. Mēs apkopojām budžetu, iesniedzām to Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), sadalot to piecās prioritāšu grupās un IZM to akceptēja pilnībā. To akceptēja arī Finanšu ministrija (FM), jo Spurdziņa kungs ir Nacionālās sporta padomes (NSP) priekšsēdētājs. Visus dokumentus, kas sasitās ar budžetu mēs iesniedzām NSP, lai visiem klātesošajiem būtu skaidrs par ko ir runa – nauda tiek sadalīta pa apakšprogrammām un katrai apakšprogrammai ir skaidrojums – kādiem mērķiem nauda ir pieprasīta un kā viņa tiks izlietota. Tas skaitlis ir diezgan liels un pagaidām nav saņemts no Saeimas kāds signāls, ka kaut kas tiks “nogriezts”. Ja saņemsim, tad arī domāsim kā rīkoties tālāk.
Latvijā ir daudz organizāciju, kas kaut kādi piesaistītas sportam. Lielākā daļa sporta līdzjutēju noteikti nav sapratuši šī lielā aparāta uzbūvi - varbūt var mēģināt pastāstīt kādas ir būtiskākās Latvijas sporta organizācijas, kā tās iedalās un kādas ir katras grupas funkcijas.
Ja mēs skatāmies no pašas piramīdas augšas, no valstiskā viedokļa pati galvenā ir Saeimas sporta apakškomisija, kuru vada Ābiķa kungs. Tālāk seko IZM, kurā strādā valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos Edgars Šneps un Sporta departaments. Galvenā padotības iestāde valsts sektorā ir Sporta pārvalde. Ja mēs skatāmies sabiedrisko sektoru, tad šeit ir “trīs vaļi” uz ko balstās sports – pirmā ir Latvijas Sporta federāciju padome, kas apvieno visas federācijas, tad seko Latvijas Olimpiskā komiteja un Latvijas Olimpiskā vienība, kas sagatavo augstas klases sportistus. Ja mēs skatāmies nedaudz zemāk, tur ir federācijas un sporta skolu sistēma. Šobrīd mūsu valstī ir 67 sporta skolas, kas ir pašvaldību dibinātas, bet no valsts tiek piešķirti līdzekļi treneru algām.
Vai uzskatāt, ka šī sistēma darbojas veiksmīgi?
Viņa ir nesusi rezultātus. Kāds no malas varbūt var pateikt, ka viņa ir neefektīva, bet uz doto brīdi mūsu mazā valsts caur sportu ir nesusi savu vārdu pasaulē diezgan veiksmīgi. Uz doto brīdi SP ir izveidojusi jauno sportistu datu bāzi. Šai bāzei ļoti uzmanīgi seko bērnu vecāki, jo viņi, protams, grib lai viņu atvases ir šo talantīgo jauniešu skaitā. Sports viņiem noteikti palīdzēs. Šobrīd ir ap 60 000 šo jauniešu – tie ir tie, kas ir precīzi uzskaitīti un ar kuriem darbojas treneri pēc noteiktas sistēmas.
Vai ar treneriem ir tā pati problēma, kas skolā – proti, viņi drīkst darboties tikai ar to audzēkņu skaitu, kas nepārsniedz konkrētu ciparu?
Principā jā. Šobrīd tiek veidota jauna sistēma, lai neveidotos šīs “tukšās dvēseles” un, lai neveidotos situācijas, ka grupas ir nepiepildītas. No nākamā gada vajadzētu ieviest sistēmu, ka “nauda seko bērnam”. Neatkarīgi no tā cik trenerim būs audzēkņu – divi, seši vai četrpadsmit, viņš saņems par to cik ir bērnu.
Atgriežoties pie tēmas par sporta organizācijām - vai tiešām tik mazā valstī kā Latvija ir nepieciešamas tik daudz organizācijas?
Redziet, ir tāda lieta kā demokrātija. Visas organizācijas ir demokrātiski radušās – viņas nav mākslīgi radītas. Ja kāda no viņām būtu lieka, tad diez vai viņa izdzīvotu šajā laikā. Kā jau teicu – šis modelis dod rezultātus. Ja mēs paskatāmies uz rezultātiem olimpiādē – tie ir jaunie sportisti, kas ienākuši elitē. Viņi visi nāk no sporta skolu sistēmas.
Kādi būtu plusi un mīnusi pašas radniecīgākās organizācijas apvienojot vienā?
Šobrīd ir jau notikusi Latvijas Jaunatnes sporta centra reorganizācija. Ir sadalītas kompetences – dažas funkcijas ir atdotas IZM, bet pārējās – Sporta pārvaldei. Kā tas strādās, mēs varēsim spriest vēlāk.
Ko jūs domājat par Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) un Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) iespējamo apvienošanos?
Pasaules prakse pierāda, ka tās ir divas patstāvīgas organizācijas. Protams, lielākā no viņām ir LSFP, kas apvieno visas federācijas. LOK apvieno tikai olimpisko sporta veidu federācijas, bet viņas tai pat laikā ir LSFP biedres. Domāju, ka diez vai tas būtu efektīvi, šīs divas organizācijas apvienot. Katrai no tām tomēr ir savi uzdevumi.
Kā jūs vērtējat neformālās sporta organizācijas Latvijas jaunatnes sporta padomes izveidi un tās darbību?
Šo padomi vada Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos, bet arī mūsu pārstāvis ir šajā padomē. Esmu piedalījies vienā no šīm sanāksmēm, prezentējot savu redzējumu, kā es redzu jaunatnes attīstību. Domāju, ka tas ir pozitīvi, ka tāda organizācija, kur visi var sanākt kopā, apspriest aktuālo, kā uzlabot jaunatnes sistēmu. Padome strādā neilgi, taču Dievs dod, lai viņa nestu labus rezultātus nākotnē.
Vai Latvijā līdzīgi kā Padomju Savienībā būtu jānosaka prioritārie sporta viedi?
Es domāju, ka nē. Sporta pārvalde atbalsta sportu pilnīgi visās tā izpausmēs. Ir Skeitborda federācija, kura pulcina bērnus, kas ienīst sportu. Tur ir “ielas bērni”, kurus piesaista ātrums un risks. Uz citiem sporta veidiem šie bērni skatās skeptiski. Tur ir puiši, kas grib patikt meitenēm un tas ir ļoti labi. Skeitborda festivāls, kurā piedalījāmies arī mēs, Rīgā pulcēja 3000 bērnu. Bija atbraukuši pasaules klases sportisti, kas demonstrēja tādu sniegumu, ka visiem elpa aizrāvās. Es varbūt vairāk runāju savā personā, bet esmu par sportu visās tā izpausmēs un valstij tam ir jāatvēl vairāk naudas.
2005. gada nogalē pieccīņniece Rubļevska izteicās, ka prēmijas valstī ir smieklīgas, bet visvairāk viņu sarūgtina valsts attieksme...
Jā, es to atceros. Ir Ministru kabineta noteikumi par izciliem sasniegumiem sportā, kur prēmiju summa norādīta līdz konkrētam ciparam. Šogad nekā iepriecinoša nav, jo budžetā prēmijām ir paredzēti tikai 50 000 latu. Tikai 50 000 latu! Pēc federāciju iesniegumiem par sasniegumiem, kuri atbilst prēmēšanas kritērijiem, šai summai būtu jābūt 480 000 latu. Šī summa ir iekļauta pieprasījumam budžeta grozījumos. Ja mēs atceramies Turīnas Olimpiskās spēles, tad šīs ziemas panākumi bija vēsturiski un valdība nāca pretī zibenīgi un tā summa, kas bija paredzēta, visiem sportistiem tika izmaksāta. Tā ir prioritāte numur viens. Tie taču ir sportisti, kas nes mūsu vārdu pasaulē.
Rubļevska arī izteicās, ka viņai esot bijis piedāvājums pāriet Krievijas pilsonībā. Kā Jūs cerat noturēt sportistus, kam izsaka šādus piedāvājumus?
Tādas manipulācijas, protams, notiek. Kā noturēt? Ir teiciens – ar varu mīļš nekļūsi. Kas attiecas no valsts puses – lai sagatavotu šos sportistus, tiek izmantoti valsts budžeta līdzekļi. Mēs ieguldām šo sportistu sagatavošanā. Tiek izdarīts maksimālais – treniņnometnes, apstākļi, ēdināšana, ekipējums. Cik ir mūsu spēkos, tik mēs maksimāli izdarām. Cita lieta, cik tiek atvēlēts... mēs katru gadu dzīvojam no budžeta grozījumos atvēlētajiem līdzekļiem un uz viņiem ceram. Kā būs šogad, to mēs vēl redzēsim.
Kādā veidā valsts var veicināt investīcijas sporta būvju celtniecībā ne tikai Rīgā, bet arī citās pašvaldībās?
O, ļoti labs jautājums. 2005.gadā Sporta pārvalde sagatavoja un iesniedza Ministru kabinetā ziņojumu par valsts sporta būvēm un to turpmāko attīstību. Kā arī sadarbībā ar pilsētu un rajonu pašvaldībām sagatavoja informatīvu materiālu par valsts un pašvaldību vispārizglītojošo dienas skolu nodrošinājumu ar sporta zālēm un nonācām pie secinājuma, ka pieci rajoni mūsu valstī ir kritiskā stāvoklī. Tur sporta zāles ir tikai pie 37% skolām, kur viņām vajadzētu būt. Lauku reģionos bērns nevar aizbraukt uz 20 km attālo sporta zāli. Turklāt, ja tā ir ziema, var būt problēmas ar transportu. Bērni trenējas ēdamzālēs, koridoros, zālēs, kurās ir viens grozs. Pēc šī ziņojuma MK reaģēja zibenīgi. Pagājušogad tika uzceltas sporta zāles pie 40 skolām, šogad plānotas pie vēl divdesmit skolām. Šobrīd normāliem kritērijiem atbilstoša sporta zāle maksā ap 300 000 latu, bet cena ceļas ļoti strauji.
Nosauciet, lūdzu, tos kritiskos rajonus, kurus pieminējāt.
Tā ir Kurzeme – Talsi ir zem katras kritikas, vēl arī Saldus un Tukums. Talsos kopš 1980. gada nav uzcelta neviena zāle. Jau 26 gadus! Ir pašvaldības, kas riskē, piemēram, ieķīlā mežus un uzceļ sporta zāli, kur pēc tam bērni dejo, dzied un sporto, nevis sēž un ielas un dzer alu. Protams, valsts ies palīgā pašvaldībām, bet tikai tām, kas kaut ko dara, kas iet un meklē iespējas un līdzekļus. Valsts nav laimes lācis, kas atbrauks un "iztīrīs sniegu". Līdzekļi ir jāmeklē arī pašiem. Šajā ziņā cienu Kuldīgas rajonu – es ieraugu zāli un man aizsitas elpa. Prieks redzēt vecākus laimīgus un bērnus ar mirdzošām acīm.
Liekniņa kungs, sakiet, lūdzu, cik naudas ik gadu no valsts budžeta procentuāli tiek atvēlēts sportam?
Šis cipars ir mainīgs. Tā summa aug, taču es baidos samelot – neteikšu to, ko es nezinu. Tas drīzāk būtu jautājums ministrijas finansistiem. Es tiešām nevēlos paust to, par ko nav skaidrības (smejas).
Latvijas sportā pēdējo gadu laikā beidzot aktīvāk līdzdarbojas lielie uzņēmumi - Hansabanka, LMT un citi. Kādēļ tikai tagad ir izdevies piesaistīt šo uzņēmumu finansējumu tik lielā apmērā?
Domāju, ka tas lielā mērā ir saistīts ar valsts ekonomisko attīstību. Ir celmlauži – Hansabanka, Parex, LMT, kas palīdz jau ilgus gadus. Šobrīd pozitīvais moments ir tas, ka lielie biznesmeņi interesējas, kur vēl vajadzētu palīdzēt. Par to jāsaka liels paldies tiem, kas nesavtīgi palīdz sportam. Kopumā dzīve iet uz augšu. Daļu naudas firmas iegulda reklāmās, bet atlikušo... kur gan citur, ja ne sportā. Domāju, ka uzņēmēju atbalsts sportam tikai pieaugs. Gribētos, lai vairāk tiktu novirzīts tieši jaunatnes sportam.
Latvijā pieaugot jauniešu alkoholisma un narkomānijas sērgai, arvien vairāk tiek runāts par centieniem piesaistīt jauniešus sportam. Ko SP dara un kas vēl būtu jādara, lai šo uzdevumu pildītu veiksmīgāk?
Jaunatnes sports tagad ir nonācis Sporta pārvaldes paspārnē. Ir vairākas prioritātes – bērnu un jaunatnes sporta attīstības veicināšana, sporta bāzu sistēmas pilnveidošana, aktīvas atpūtas atbalstīšana un veicināšana, jauno sportistu datu bāzes veidošana un jaunatnes sporta jautājumu risināšana starptautiskā kontekstā. Uz doto brīdi SP notiek iekšējā pārstrukturizācija sakarā ar jauniem uzdevumiem un mēs lielu, ļoti lielu uzmanību veltīsim komunikācijai, kurā mēs visos iespējamajos veidos popularizēsim sportu. Meklēsim arī sadarbību ar masu medijiem. Nesen biju Kanādā un redzēju, kā tas tiek darīts tur. Tur rāda skolu, kurā Sidnijs Krosbijs uzsācis savas sporta gaitas, tagad tur pūš vējš (smejas). Rāda kā jaunieši ver vaļā augstskolu durvis un sasniedz aizvien jaunus apvāršņus un tai pat laikā rāda to, ko jūs jau atzīmējāt – narkomāniju. Šie izvēles ceļi tiek uzskatāmi parādīti un tas ir vizuāli iespaidīgs paraugs pa kādu ceļu dzīvē aiziet. Arī mums par šāda veida komunikāciju ir jādomā un mēs to darīsim.
Citāts no 3.maijā notikušās Latvijas Nacionālās Sporta padomes sēdes protokola: "Latvijas Handbola junioru izlase (U-20) ir izcīnījusi tiesības piedalīties Eiropas čempionāta finālsacensībās. Latvijas Handbola federācija lūdz finansiāli atbalstīt valsts junioru izlases piedalīšanos Eiropas čempionāta finālsacensībās, kur kopējie izdevumi ir 37775,- Ls. O. Spurdziņs informē, ka neredz līdzekļus, lai varētu atbalstīt, jo resursi jau ir izsmelti. E. Šneps norāda, ka Latvijas Handbola federācijai ir piešķirts ievērojams finansējums un plānojot bija nepieciešams rezervēt finansējumu arī dalībai finālsacensībās". Kā jūs komentētu šādas situācijas? Handbola izlase Eiropas čempionātā tomēr piedalījās, vai tas nozīmē, ka papildus finansējums nebija nepieciešams?
Es runāju ar Brencāna kungu [Latvijas Handbola federācijas prezidents Arnijs Brencāns - aut.] , kad U-20 izlase iekļuva Eiropas čempionātā. Jāteic, ka pati Handbola Federācija nebija plānojusi šo naudu. Tas, ka izlase iekļuva bija liels pārsteigums gan mums, gan federācijai. SP plānojot budžetu divtik nebija iespējams to paredzēt, ka U-20 handbolisti iekļūs EČ. Situācija ir tāda kāda viņa ir – sporta pasākumiem nebija praktiski nekādas rezerves naudas. Nauda tomēr atradās – mēs to piešķīrām no citas sadaļas, lai gan ne visu pieprasīto summu. Palīgā nāca arī citas organizācijas.
Saistībā ar aktuālo “Daugavas” stadiona jautājumu 2005.gada nogalē tika pieņemts sekojošs lēmums:
*slēgt stadiona „Daugava” nomas vai apsaimniekošanas līgumu ar Latvijas Futbola federāciju, paredzot tajā stadiona „Daugava” turpmāko attīstību saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupā panākto vienošanos.
Ir pagājis gandrīz gads, kāda ir bijusi šo notikumu attīstība un kādi soļi ir sperti?
Tiek gatavots ziņojums, kurā tiks uzskaitīti iespējamie modeļi, kā “Daugavas” stadionam attīstīties un Ministru kabinets pieņems lēmumu. Kādu lēmumu pieņēmusi ministrija ir jāvaicā darba grupas vadītājam. Tur informācija mainās, nevis pa dienām, bet gan pa stundām. Mans viedoklis – tas, kurš realizēs šo projektu ir pilnīgi vienalga, galvenais, lai tiktu izpildīts valsts uzstādījums. Tur ir futbolistu, vieglatlētu, hokejistu u.c. intereses. Šis vairāk ir ministrijas jautājums, Sporta pārvalde no tā ir mazliet nostāk. Mēs vairāk skatāmies uz apsaimniekošanu.
Latvijas Futbola federācija (LFF) nesen izteica neapmierinātību ar "Daugavas" stadiona neapmierinošo stāvokli. Kā Jūs raksturotu šo situāciju?
Protams, attīstība varētu būt straujāka. Var redzēt, ka LFF piedāvātais projekts ir nopietni izstrādāts. Ministru kabinetam ir jāizlemj, ko darīt tālāk, jo tā tomēr ir nacionālā sporta bāze. To teritoriju ir iespējams apbūvēt un uzcelt modernas sporta bāzes, bet par to ir jālemj profesionāļiem.
Arī vieglatlētu izlases treneris Edvīns Krūms un šķēpmetēju trenere Valentīna Eiduka norādīja uz slikto “Daugavas” stadiona stāvokli, atzīstot, ka braukt trenēties uz Ventspili ir problemātiski, bet galvaspilsētā – nav kur.
Tā ir. To, ka vieglatlētiem ir nepieciešama sporta bāze, kur trenēties ir neapstrīdams fakts. Tas, ka sporta sabiedrības intereses jārespektē ir absolūti skaidrs, lai pēc trijiem gadiem tur neslietos daudzstāvu mājas. Tas ir juridiski jāparedz līgumā.
Kad vieglatlēti varētu sagaidīt savu manēžu?
Kad par šīm lietām tika runāts, tad LFF pārstāvji teica, ka triju gadu laikā. Tas varbūt skan pārāk optimistiski (smejas). Viennozīmīgi - skatoties pēc vieglatlētu panākumiem, viņi noteikti būtu to pelnījuši. Par to nav divu domu. Zinu, ka pie Kuldīgas tiks celta starptautiska līmeņa vieglatlētikas manēža. Tāda ideja virmo gaisā.
Neskatoties uz panākumiem, pašiem vieglatlētiem tomēr ir maz sponsoru...
Tas ir federācijas jautājums. Paskatieties, cik sponsori ir deju federācijai (Liekniņa kungs norāda uz sienas kalendāru savā kabinetā) – viņi strādā un meklē atbalstītājus. Tie ir cilvēki, kas dara. Savienībā ir jābūt cilvēkam, kas ar to nodarbojas. Tiem jābūt jauniem cilvēkiem, kas grib, dara un saprot. Mans uzstādījums ir tāds, ka jāpalīdz tiem, kas dara.
Jūs pats spēlējat futbolu. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par savu aizraušanos.
(Smejas) Šobrīd es vairāk esmu tāds kā “svētdienas spēlētājs”. Spēlēju Rīgas čempionātā minifutbolu. Spēlēju pludmales futbolu, tā ir patīkama atpūta – jūra, saule, cīņasspars. Fiziski varbūt grūts, bet ne neizturams, arī manā vecumā (smejas). Es tur satieku savas paaudzes cilvēkus. Desmit gadus esmu spēlējis arī virslīgā, “VEF” komandas sastāvā, bet tas bija vēl Padomju Savienības laikos.
Noslēdzot sarunu gribētos vaicāt – kādi ir SP mērķi, ko pārvalde cer paveikt vēl līdz šī gada nogalei?
Tās ir lietas, kuras es jau minēju – pilnībā sakārtot jaunatnes sistēmu, ielikt kārtīgus pamatus, lai jaunatnes sports iegūtu stipru, drošu, atsaucīgu, saprotošu partneri SP personā, jo jaunatnes sports ir prioritāte numur viens.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Līdzekļi pēc sasniegumiem!?
Nu piem BMX - jauniešiem un pieaugušiem nav jautajums par to vai piedalīsies vai nepaiedalīsies Eiropas sachos... mūsējie brauc un vinnē, bet nauda tam, pārsvarā jāmeklē pašiem.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]