Liberte: "Mana sirds dejo, bet dvēsele dzied!"

Līga Liberte dejo no 7 gadu vecuma un šoruden nosvinēja 20 gadu jubileju, kopš sāka dejot. Viņa sāka kā sporta deju dejotāja, bet pēc 12 gadiem pievērsās laikmetīgajai dejai. 2006. gadā devās uz Nicu Francijā un iepazina džeza deju, kopš tā laika aktīvi attīstot šo dejas stilu arī Latvijā. Līga ir džeza dejas studijas "Body and Soul" vadītāja un Līgas Libertes dejas teātra dibinātāja un vadītāja. 2011. gadā piedalījās “So You Think You Can Dance UK” dejošanas šova atlasēs. 2012. gada jūnijā devās uz Ņujorku, lai papildinātu savas zināšanas džeza dejā. Pēc Latvijas Kultūras Akadēmijas pabeigšanas ir diplomēta horeogrāfe. Šobrīd Līga strādā pie jaunas dejas izrādes, kuras pirmizrāde ir paredzēta šā gada novembrī. Pedējos gados Līga vairāk ir pievērsusies pedagoga darbam, ko uzskata par savu īsteno aicinājumu.

Viena no foršākajām lietām, ja runājam par deju – bieži vien ir jādejo ar partneri vai pat vairākiem partneriem. Kā tev patīk labāk – dejot ar partneri vai individuāli?
Man ļoti patīk dejot pārī, jo ilgu laiku nodarbojos ar sporta dejām. 12 gadu garumā tā bija visa mana dzīve. Vēlāk, kad man izveidojās savs dejas stils un es sāku dejot tā kā vēlos, sapratu, ka partneris tevi nevis ierobežo, bet gan papildina un liek tev kļūt vēl labākam dejotājam. Es labprāt dejoju pārī, bet arī solo deja liek aizlidot kosmosā un būt brīvam.

Kas vēl tevi spēj aizraut tikpat ļoti kā deja?
Man ļoti patīk dziedāt. Es mēdzu teikt: mana sirds dejo, bet dvēsele dzied! Nedziedu profesionāli, bet gribētu. Pagaidām esmu auto rokstārs, jo, braucot pie stūres, visu laiku dziedu. Esmu arī aizrautīga lasītāja. Grāmatas uztur manu garu un prātu formā. Patīk arī sports, it sevišķi vieglatlētika. Man iziet skudriņas cauri, kad ieeju stadionā un uzkāpju uz sarkanā celiņa. Man vienmēr iekšā ir bijis sacensību gars. Ar nepacietību gaidu 2012. gada Londonas Olimpiskās spēles, lai varētu vērot, kā mūsējiem ies.

Kādā apģērbā tu ikdienā jūties vislabāk?
Ikdienā es staigāju brīvā stila apģērbā un treniņtērpos. Manā skapī 99% drēbju ir dejošanai. Visu laiku gribu iegādāties smukas kleitas, bet beigās atnāku mājās ar jauniem treniņtērpiem.

Un ko tu velc mugurā dejojot?
Esmu garastāvokļa cilvēks, tāpēc katra diena ir savādāka. Vienu dienu tās ir platas vīriešu bikses un maisveida krekls, citā dienā legingos un minisvārkos, bet kopumā man ir svarīgi, lai apģērbs ir krāsains. Es jūtos ideāli, kad esmu kā varavīksne.

Vai tev ir kāds īpašs tērps, kas nes veiksmi?
Man ir dažādi veiksmes rituāli un talismani, bet ar apģērbu tie gan nav saistīti.

Tev noteikti sanāk bieži ceļot. Kura ir tā vieta, kur tu vēlētos atgriezties?
Jā, ceļoju es diezgan bieži, parasti braucu uz meistarklasēm. Man ļoti patīk Londona, tur jūtos kā mājās. Pēdējais brauciens bija uz Ņujorku, tas bija grandiozi. Pilsēta, kas tevi apēd, bet man patika, jo tādi dejotāji un pedagogi nav nekur citur pasaulē.

Vai tu vari iedomāties, ka paliec dzīvot tur, ārpus Latvijas?
Daudzi dejotāji aizceļo no Latvijas labākas dzīves meklējumos, bet es kaut kā to labāko dzīvi gribu atvilkt uz šejieni, tāpēc braucu uz ārzemēm un vedu jaunu informāciju un dejas tehnikas, kā dabūt mūs pasaules līmenī. Bet noteikti, lai attīstītos, kādi brīži jāpavada ārpus LV, tieši tāpēc tikko mēnesi dzīvoju Ņujorkā.

Kas ir bijis vislielākais pārbaudījums, ko tev nācies pārvarēt dejojot?
Noteikti ticības trūkums, ka varu būt izcila dejotāja un horeogrāfe; man ir raksturīga liela paškritika. Katru dienu strādāju ar sevi, lai fiziski un emocionāli būtu formā.

Ko tu uzskati par savu lielāko sasniegumu profesionālajā karjerā?
So you think you can dance Anglijas atlases uzkatu par sasniegumu kā dejotājai, bet noteikti lielākais sasniegums ir mani dejotāji, jo daudzi no viņiem dažus gadus atpakaļ pat nezināja, kas ir demi plie, bet tagad jau dejo profesionāli. Esmu lepna, ka spēju kādu iedvesmot . Cenšos būt tāds pedagogs, kāds man nekad nav bijis. Atdodu sevi visu, lai viņi kļūtu labāki dejotāji nekā es. Apsolīju, kad redzēšu, ka viņi jau dejo vienā līmenī ar mani, iešu pensijā kā dejotāja...2011. gada oktobrī aizgāju pensijā. :)

Būt profesionālam horeogrāfam nozīmē arī to, ka nākas atteikties no dažādiem kārdinājumiem, piemēram, saldumiem. No kā tev līdz šim ir bijis visgrūtāk atteikties?
Jā, man ar to svaru iet kā pa kalniem, tāpēc bieži nākas atteikties no kārumiem.
Man ļoti garšo junkfood, bet ikdienā pārtieku no salātiem un gaļas. Ir brīži, kad sevi palutinu ar picu divos naktī.

Kas ir tava lielākā motivācija mācīties tālāk un paplašināt savas zināšanas horeogrāfijā?
Noteikti motivē rezultāti, redzu, ka izdodas, ka varam. Es ticu, ka spēju izaudzināt pasaules līmeņa dejotāju - tas liek attīstīties un neapstāties. Deja ir kustība, mācīšanās ir šīs kustības turpinājums, visu laiku ir jāmācās, jo pasaule griežas un attīstās ļoti strauji.

Kā tu redzi sevi pēc pieciem gadiem? Kas būs mainījies?
Man būs savs dejas teātris, tagad ir nosaukums un trupa, bet nav telpas, kurās dejot un izrādīt savus darbus, pēc pieciem gadiem būs! Es būšu mamma diviem maziem bērneļiem. Ļoti gribu, lai kādu manu horeogrāfiju dejotu SYTYCD ASV, un uz to jau esmu sākusi iet. Un vēl ir daudz, daudz sapņu, kas pa šiem gadiem piepildīsies, bet ja visu izstāstīšu, tad jau vairs nebūs interesanti.

Ko tu novēlētu tiem, kas vēl nedejo, bet gribētu kādreiz ar to sākt nodarboties?
Vienīgais, kā paveikt neiespējamo, ir ticēt, ka tas ir iespējams. Ja ir vēlme un kaisle, viss pārējais atnāks pats. Mest slinkumu pie malas un aiziet uz to pirmo nodarbību, tas ir visgrūtākais.