ASV reakcija: "Amerikā nevienam nerūp Pasaules kauss. Līdz zaudējumam"

Ķīnā nav pirmā reize, kad amerikāņi piedzīvo zaudējumus ar NBA spēlētājiem sastāvā. Pasaules kausa finālturnīrā 2002. gadā Indianapolē ASV komanda finišēja sestā, bet 2006. gadā Japānā – trešā. Vidū bija trīs neveiksmes pret Puertoriko, Lietuvu, Argentīnu un trešā vieta Atēnu spēlēs.

Indianapolē amerikāņi zaudēja nākamajām finālistēm – Argentīnai (80:87) un Dienvidslāvijai (78:81), kā arī spēlē par piekto vietu Spānijai. Atēnu pusfinālā sekoja krišana pret nākamo čempioni Argentīnu, bet Saitamas pusfinālā – pret Grieķiju. Šoreiz ASV pretinieces nemaz netika finālā.

Associated Press: Kolandželo neaizmirsīs spēlētājus, kuri atteica valstsvienībai

https://www.espn.com/nba/story/_/id...

“No 35 spēlētājiem, kuri tika iekļauti ASV izlases paplašinātajā sarakstā, Ķīnā ieradušies tikai četri. Amerikāņi ceturtdaļfinālā zaudēja Francijai, pārtraucot septiņu globālo turnīru sēriju – četras Olimpiskās spēles (2006, 2008, 2012, 2016) un trīs Pasaules kausus – kuras laikā amerikāņi tika pie medaļām, turklāt pēdējās piecas no tām bija zelta vērtībā.

“Nevar darīt neko citu, kā pamanīt un atcerēties, ar kuriem spēlētājiem gatavojies iet karā un kuri neieradās,” teica “USA Basketball” izpilddirektors Džerijs Kolandželo (Jerry Colangelo). “Pārstāvu uzskatu, ka jāspēlē ar kārtīm, kuras tev iedalītas. Viss, ko varējām darīt – un mēs to izdarījām – bija iegūt līdzdalības solījumus (commitments) no daudziem spēlētājiem.”

“Kad esi to paveicis, jūties samērā pārliecināts, ka varēsi nokomplektēt ļoti labu valstsvienību,” turpināja Kolandželo, kurš 2006.-2008. gadā kopā ar Maiku Kžiževski izveidoja “Redeem team”. “Neviens negaidīja tāda veida atteikumus.”

Treneris Stīvs Kers aizstāvēja puišus, kuri ieradās pārstāvēt valsti. “Tā ir vienkārši lieliska puišu grupa. Viņi parādīja uzticēšanos viens otram un procesam. Tas radīja daudz iemeslu lepnumam. Jūtos sarūgtināts par iznākumu, taču tāda ir dzīve.”

Daudzi spēlētāji kā ieteikuma iemeslu minēja kalendāru. Citi saskārās ar savainojumiem vai centās iejusties jaunās komandās, ņemot vērā, ka līdz oficiālo treniņnometņu sākumam palicis mazāk par trīs nedēļām. Jaunais starptautisko sacensību kalendārs rada izaicinājumus, jo Pasaules kauss un Olimpiskās spēles iepriekšējo reizi ar tik īsu intervālu risinājās 1967. un 1968. gadā.

Amerikāņu sarakstā pavisam atradās vairāk nekā 50 spēlētāji. No tiem uz Ķīnu aizbrauca 12, vēl divi tika atskaitīti treniņnometnē, bet apmēram trīs duči atkrita paši.

“Ļausim putekļiem nosēsties. Lai izskatās nedaudz drūmāk,” teica Kolandželo. “Protams, vienmēr domāju par nākotni. Lēmumi tiks pieņemti ātri un drīz, jo pirms Olimpiskajām spēlēm mums jāsakārto lietas.”

ASV izlase dosies uz Tokiju pēc ceturtās zelta medaļas pēc kārtas. Olimpiskajās spēlēs parasti nav problēmu ar spēlētāju piesaisti. Uz Pasaules kausu superzvaigznes nerāvās. Pērnsezon tikai divi izlases dalībnieki kļuva par NBA zvaigžņu spēles dalībniekiem, kamēr 2016. gadā Rio tādi bija deviņi.

Kolandželo pauda atbalstu trenerim Gregam Popovičam. Viņam neizdevās nokļūt 1972. gada Olimpiskajās spēlēs kā spēlētājam. Popovičs bija asistents 2002. gada Pasaules kausā un 2004. gada Atēnu spēlēs, pārstāvot komandas, kuras neizcīnīja zelta medaļas.

“Teicu Popam, ka jūtu viņam līdzi. Gribēju, lai viņš izcīna zelta medaļu pēc iepriekšējās pieredzes ar “USA Basketball”. Šajā turnīrā tam nebija lemts notikt. Skatoties nākotnē, par kandidātiem varu teikt tā: iespējams, ka puiši, kurus negribēsim redzēt, būs tikpat daudz kā tie, kurus gribēsim.””

The Ringer: ASV zaudējums bija paredzams, nevis šokējošs

https://www.theringer.com/nba/2019/...

“Sešos Pasaules kausos ar NBA spēlētāju līdzdalību, ASV izlase uzvarējusi un zaudējusi vienādā skaitā turnīru. Zelta medaļas 1994., 2010. un 2014. gadā mijušās ar neveiksmīgiem finišiem 2002., 2006. un 2019. gadā.

Varētu padomāt, ka debesis gāžas. Sekojot šai loģikai, tā jau noticis agrāk – 2002., 2004. un 2006. gadā. ASV izlase trīs ciklus pēc kārtas atradās krīzē, bet pēc tam atguvās, uzvarot katrā spēlē vairāk nekā desmit gadu garumā. Ņemot vērā valsts rīcībā esošos basketbola resursus, debesis var atkal tikt paceltas, bet uzvaru cikls – sākties no jauna. Problēmas šajā finālturnīrā bija paredzamas.

Zaudējums Francijai bija tikai pēdējā zīme. Brīdinājumi pienāca vairāk nekā mēneša garumā – daudzi spēlētāji paziņoja par atteikumiem, beigās atstājot vismazāk talantīgo ASV komandu modernajā vēsturē – un, beigās, vienu no vismazāk sasniegušajām. Pat 1998. gada sastāvs, kurš NBA lokauta dēļ sastāvēja no citiem spēlētājiem, vismaz sasniedza pusfinālu un nopelnīja bronzu.

Amerikāņi izglābās no pelnīta zaudējuma grupas turnīra spēlē pret Turciju un nevarēja uzkāpt augstumos, kuros paviesojās viņu priekšteči. Lai gan amerikāņi spēja dominēt pret vājākiem pretiniekiem, piemēram, ar 53 punktu pārsvaru sagrāva Japānu, Savienotās Valstis nevienā spēlē nesameta 100 punktus. Divpadsmit citas valstis to spēja, taču ne ASV.

Tik un tā, amerikāņi starptautiskajā arēnā jau iepriekš tika pazemoti līdzīgu iemeslu dēļ. Nepietiekami labs sastāvs ar mazāk talantīgiem metējiem nekā ierasts, bez saliedētības un liela treniņlaika, iemests cīņā pret vairāk pieredzējušiem pretiniekiem. ASV 2002. gadā mājās zaudēja trīs spēles – pret augošajām lielvarām Argentīnu un Spāniju, kā arī čempioni Dienvidslāviju. Tas pats atkārtojās 2006. gada slavenajā zaudējumā pret pastarīti Grieķiju.

Kas notika tālāk? Tā sauktā “Redeem Team” 2008. gadā atjaunoja amerikāņu hegemoniju, ar ļoti dziļu sastāvu uzvarot katru spēli ar divciparu pārsvaru. Tas nenozīmē, ka ASV garantēts triumfs nākamajā vasarā. Pazemojums 2002. gada finālturnīrā nepalīdzēja 2004. gadā, kad vismazāk talantīgā olimpiskā komanda modernajā vēsturē ieguva vienīgi bronzu. Jēgpilnas pārmaiņas programmā sākās tikai pēc zaudējumiem trīs globālajos turnīros.

Svarīgāks par šiem apsvērumiem ir otrais lielais secinājums: pasaules basketbolā nekad nav valdījusi lielāka konkurence. Piemēram, 1992. gada Sapņu komanda, kurā atradās 11 nākamie Slavas zāles dalībnieki, pirmajā spēlē uzvarēja ar 68 punktu pārsvaru, bet pārējās cīņās sakāva pretiniekus ar vismaz 32 punktiem.

Atlantas spēlēs 1996. gadā ASV atkal pārbrauca pāri konkurentiem – neviena komanda netika tuvāk par 22 punktiem. Tas radīja priekšstatu par ASV statusu starptautiskajā sportā – jebkura uzvara ar mazu pārsvaru līdzinātos miniatūrai nelaimei.

Sporta veids ir attīstījies gan NBA, gan starptautiskajā apritē. Piemēram, 1992. gada sezonā tikai 26 NBA spēlētāji bija dzimuši ārpus ASV, bet 1996. gada sezonā – 29. Salīdzinājumam, pērnajā sezonā tādi bija 118 jeb vairāk nekā ceturtā daļa.

Saraksts iekļauj 35 ārzemniekus, kuri vidēji guva vairāk nekā 10 punktus spēlē, plus pāris Zvaigžņu spēles dalībniekus, trīs spēlētājus, kuri saņēma balsis MVP balsojumā (ieskaitot Gobēru), un virkni spēlētāju titula pretendentu komandās. Sākot no Jaņņa Adetokunbo līdz Nikolam Jokičam un Benam Simonsam. Pat, ja daļa no viņiem nestartē, pasaules talantu loks ir plašāks nekā pagātnē.

Pat Olimpiskajās spēlēs, kur ASV atved nopietnāku sastāvu, konkurenti tuvojas. Piemēram, 2012. gadā ASV sagrāva Nigēriju ar 83 punktu pārsvaru, taču tām bija tikai plus pieci pret Linu Kleizu un Lietuvu. Finālā pret Spāniju pēc trīs ceturtdaļām pārsvars bija tikai viens punkts, bet beigās izdevās uzvarēt ar septiņiem. Salīdzinot 2008., 2012. un 2016. gadu, uzvaru skaits ar 20 punktiem saruka no septiņām līdz sešām līdz četrām.

Agrāk amerikāņiem radās problēmas, satiekot talantīgu paaudzi, piemēram, Argentīnas un Spānijas gadījumos, vai piedzīvojot vienu neveiksmīgu vakaru kā 2006. gadā pret Grieķiju. Tagad ASV jārēķinās ar NBA kalibra talantu klātbūtni katrā spēlē un vairākām nopietnām ceturtajām ceturtdaļām turnīra gaitā.

Tādu attīstību grūti nosaukt citādi kā par pozitīvu vairāku iemeslu dēļ: sporta veida izaugsme, izklaides efekts līdzvērtīgu pretinieku cīņā, novērojums, ka nedaudzie ASV zaudējumi var iedvesmot labākos spēlētājus iet un pārstāvēt savu valsti.

Šajā gaismā perfekta ASV bilance 2019. gada Pasaules kausā sagādātu lielāku triecienu starptautiskajai spēlei nekā iespaids, kuru Savienoto Valstu zaudējums rada “Team USA” programmai. Tas, ka zaudējums netika piedzīvots pret stiprāko pretinieku, šādu nostāju tikai pastiprina.

Agrāk sporta veids izpletās, pateicoties ASV dominancei. Skatoties no šodienas perspektīvas, starptautiskais basketbols vēl nekad nav izskatījies spēcīgāks. Ironiski, ka tagad amerikāņiem jātiek līdzi pārējai pasaulei.”

NBC Sports: Trīs lieli secinājumi pēc ASV agrās izstāšanās no cīņas par zeltu

https://nba.nbcsports.com/2019/09/1...

“Kad “USA Basketball” neizcīna zeltu, tas aizskar amerikāņu ego. Uzskatām to par mūsu sporta veidu. Basketbols tika izgudrots ASV un kā nācija esam tajā dominējuši tik ilgi, tik pārliecinoši, ka katra pārmaiņa sistēmai rada šoku.

Laiki mainās.

ASV trešdien tika izmesta no cīņas par zeltu – Francija todien bija vienkārši labāka. Francijas aizsargu izmēri un agresivitāte perimetrā izsita amerikāņus no sliedēm. Amerikāņiem nebija neviena, kurš vidū varētu stāties pretī Rūdijam Gobēram. Tā nebija nelaime, tas nebija pazemojums. Tas nebija piepūles trūkums, tikai zīme, ka basketbola visums mainās.

Pirmais secinājums: talants uzvar.

Redzam to katrā NBA sezonā, īpaši izslēgšanas spēlēs. Un redzējām to ASV šīgada komandā. Plaisa starp 10 vadošajiem spēlētājiem un visiem pārējiem ir liela. Bez šiem puišiem ir grūti uzvarēt pārliecinoši.

ASV izlases spēlētājiem nav jājūtas apkaunotiem par zaudējumu Francijai. Amerikāņi nebija slinki, viņi parādīja labāko sniegumu, taču Francija trešdien bija labāka. Talants guva virsroku.

Talants vēl nav viss. Grieķijai bija Jannis Adetokunbo, taču gandrīz nekā apkārt viņam. Plus, viņš tika vāji izmantots, viņi mocījās. Beigu beigās, amerikāņi atsūtīja savu B komandu, varbūt C komandu, taču ar to vairs nepietiek.

Otrais secinājums: plaisa starp ASV un pārējo pasauli nav tik liela.

Aiz loga nav 1992. gads, kad pretinieku spēlētāji pēc spēles lūdza autogrāfus Sapņu komandai. Nav arī 2008. gads, kad “Redeem Team” atjaunoja amerikāņu hegemoniju.

Ir 2019. gads. Plaisa starp ASV un pārējo pasauli ir daudz mazāka nekā vēl pirms desmit gadiem. Tāda ir jaunā realitāte. Amerikāņiem ir daudz mazāka iespēja kļūdīties, īpaši, ja nesūtām cīņā pašus labākos.

NBCsports.com nesenajās aplēsēs “50 labākie spēlētāji pēc pieciem gadiem”, trīs no pieciem labākajiem spēlētājiem nav amerikāņi (Adetokunbo, Jokičs, Dončičs). ASV joprojām ir lielāks dziļums nekā jebkurai citai nācijai un tas bija spēkā attiecībā uz šīgada izlasi, taču plaisa kļuvusi daudz mazāka. Īpaši starp puišiem, kuri laukumā pavada daudzas minūtes.

Piemēram, spēlē pret Franciju divi no trīs labākajiem spēlētājiem laukumā bija NBA spēlētāji no Francijas – Gobērs un Evans Furnjē. Tas – un bijušā “Spurs” spēlētāja Nando de Kolo solīdais sniegums – pietika ASV sakaušanai.

Trešais secinājums: Pasaules kauss nav Olimpiskās spēles (un FIBA “uzlabojumi” novājināja ASV).

FIBA ir apmāta ar sapni pārvērst Pasaules kausu naudas govī – “pasaule apstājas, lai skatītos” notikumā, kāds ir FIFA Pasaules kauss futbolā. FIBA izmisīgi cenšas pārvērst sapni realitātē.

Rezultāti ir šausmīgi. Gan no ASV izlases, gan turnīra perspektīvas.

Olimpiskās spēles amerikāņiem paliek galvenais atskaites punkts. ASV šajā Pasaules kausā nostartēja pietiekami labi, lai kvalificētos Tokijas spēlēm – un sagaidiet, ka nākamajā vasarā daudzi ASV labākie spēlētāji būs ar mieru piedalīties. Olimpiskās spēles ASV saistās ar lielāku skatuvi, lielāku tirgvedības platformu, prestižāku turnīru. Tā ir zelta medaļa, kuru iekāro amerikāņu spēlētāji.

FIBA nav Olimpisko spēļu fane (jo naudu taisa Starptautiskā Olimpiskā komiteja, nevis FIBA) un izskatās, ka tā strādā, lai 5x5 basketbols tiktu izslēgts no spēļu programmas.

Nevienam Amerikā nerūp Pasaules kauss. Līdz brīdim, kad zaudējam.

FIBA veica vairākas izmaiņas nolūkā palielināt Pasaules kausa prestižu. Tas atspēlējās. Pirmkārt, Pasaules kauss no 2018. gada tika pārcelts uz 2019. gadu. Iemesls – FIBA nevēlējās palikt FIFA Pasaules kausa ēnā. Otrkārt, Pasaules kausā notiek tiešā kvalificēšanās Olimpiskajām spēlēm.

Minētās pārmaiņas samazināja spēlētāju pieejamību. Spēlēšana ASV izlasē nozīmē 5-6 nedēļu ziedošanos starpsezonā – laikā, kad spēlētāji cenšas atpūsties, savest kārtībā ķermeņus un pavadīt laiku ar ģimenēm. Vairākums spēlētāju ir gatavi ziedoties katrā otrajā gadā, nevis divus gadus pēc kārtas. Pasaules kauss šajā cīņā vienmēr zaudēs Olimpiskajām spēlēm.

Vēl viena nianse. Pasaules kausa norise tika ieplānota septembra sākumā – turnīrs pārklājas ar klubu treniņnometnēm, atstājot maz laika atelpai.

Nākamā lielā izmaiņa – Pasaules kausa kvalifikācijas spēles notika klubu sezonas laikā. FIFA tā dara futbolā, tikai neviena lielā basketbola līga nebija ar mieru ņemt “starptautisko pauzi”, lai labākie spēlētāji varētu piedalīties kvalifikācijas spēlēs. Tā ir daļa no futbola kultūras, taču basketbols nebija gatavs piekāpties. NBA un vadošās Eiropas līgas nelaida spēlētājus.

Tāda kvalifikācijas sistēma nozīmēja, ka ne visas labākās komandas tika cauri atlasei. Eiropas čempione Slovēnija nekvalificējās Pasaules kausam. Komanda, kuras priekšgalā atradās Gorans Dragičs un Luka Dončičs, netika uz Ķīnu, jo labākie spēlētāji nevarēja tai palīdzēt kvalifikācijā.

FIBA kāre pēc naudas un varas nodarīja kaitējumu Pasaules kausam. Tas kaitēja ASV iespējām atsūtīt labāku sastāvu.

Tā gan bija tikai viena no amerikāņu problēmām.”