20 gadi kopš Biedriņa debijas NBA: spilgtākie nogriežņi un atstātais mantojums

Andri Biedriņu 2004. gada 24. jūnijā ar kopējo 11. numuru NBA draftā izraudzījās Goldensteitas ''Warriors''. 134 dienas vēlāk viņš kļuva par otro latvieti, kurš izgājis laukumā NBA mačā – Biedriņš debitēja 2004. gada 5. novembrī ar spēli pret Jūtas ''Jazz'' – komandu, kas vēlāk kļuva par latvieša otro un noslēdzošo pārstāvēto vienību NBA.

Biedriņa debijas spēles epizodes

Savā pirmajā NBA spēlē latviešu centrs septiņās minūtēs atzīmējās ar vienu punktu un vienu atlēkušo bumbu, bet karjerā kopumā aizvadīja 516 regulārās sezonas spēles, caurmērā atzīmējoties ar 6.3 punktiem, 7.0 atlēkušajām bumbām, 0.9 rezultatīvām piespēlēm un 1.1 bloķētu metienu.

Biedriņa desmit gadu ilgajā NBA karjerā par viņa spilgtāko nogriezni statistiski kļuva 2008./2009. gada sezona, kurā latvietis 62 mačos vidēji iekrāja double-double – 11.9 punkti un 11.2 bumbas zem groziem.

Arī 20 gadus pēc savas debijas un piecu citu latviešu debijām basketbola Mekā Biedriņš ir spēlēm bagātākais latvietis NBA, aizvadīdams 530 mačus pasaules spēcīgākajā līgā. Otrais ir Dāvis Bertāns ar 520 cīņām, bet trešais – šobrīd vienīgais latvietis NBA Kristaps Porziņģis, kurš līdz šim piedalījies 476 spēlēs.

''Labas atmiņas. Tad bija daudz nezināmā. Tagad NBA bijuši daudzi latvieši un visu var redzēt. Tolaik tik daudz nerādīja. Tagad ir apmēram skaidrs, kā tur viss notiek. Ļoti pozitīvas un interesantas atmiņas,'' Biedriņa debiju NBA atcerējās viņa pirmais treneris Raivo Otersons. ''Jā, spēli nekur neredzēju, bet sākumā bija tā, ka viņš pats kaut kā sūtīja hailaitus. Kaut kā līdzi sekoju. Katrā ziņā nebija tā, kā tagad,'' turpināja Otersons.

Portāla ''Sportacentrs.com'' galvenais redaktors Jānis Celmiņš kā vienu no savām spilgtākajām atmiņām par Biedriņa paveikto atminējās 2006. gada 27. novembra spēli, kurā Goldensteitas ''Warriors'' ar 111:102 apspēlēja nākamo NBA čempioni Sanantonio ''Spurs''. Biedriņam tovakar ļoti daudzpusīgs sniegums pret Timu Dankanu, vienu no NBA visu laiku varenākajiem – 42 nospēlētajās minūtēs 18 punkti, 15 atlēkušās bumbas, četras rezultatīvas piespēles, pārtverta bumba un seši (!) bloķēti metieni. ''Spilgtākās atmiņas par Andra karjeru saistās ar viņa nonākšanu NBA. Lai kā negribētos teikt, viņš tomēr bija pirmais un īstais latvietis, kurš tur spēlēja. Gundara Vētras sasniegumus nevajag nenovērtēt, bet tā pa īstam vismaz es Andri Biedriņu uzskatu par pirmo latvieti NBA. Atceros, ka savā debijas sezonā Andris bija pats jaunākais spēlētājs visā līgā. Prātā nāk arī viņa piezīmju problēmas pirmajā sezonā. Atceros, cik asi pret viņu reaģēja tā laika Goldensteitas fani, skandējot One Minute Man. Treneru maiņa trešajā sezonā, kad atnāca Dons Nelsons – tas visnotaļ bija Andra karjeras pagrieziena punkts gan sportiskā ziņā, gan arī nākamā līguma kontekstā. Atmiņā nāk mačs pret Sanantonio ''Spurs'' 2006./2007. gada sezonā, kad Andris cīnījās kā līdzīgs ar līdzīgu pret Timu Dankanu. Vēl, protams, 31 punkts pret Denveru. Tas ir spilgtākais no sportiskās puses. Spilgtā atmiņā palikušas arī viņa pirmās starpsezonas, kad viņš atgriezās Latvijā kā NBA spēlētājs. Tolaik diezgan daudz biju dažādos pasākumos ar basketbolistiem. Tā laika basketbolisti daudz laika pavadīja Vecrīgas ''Klondaikā''. Atceros vienu epizodi piektdienas vai sestdienas vakarā, kad Andris ieradās makšķernieka cepurē. Viņš bija vienkāršs džeks un pasākumos neizturējās kā superzvaigzne vai NBA spēlētājs, vai kā tā laika lielākie ballētāji.''

Lielā sabiedrības interesi par Biedriņa pirmajām sezonām ar gaužām mazām iespējām mačiem sekot pieklājīgā kvalitātē un ikoniskais We Believe ''Warriors'' 2006./2007. gada sezonas noslēgums labi atmiņā iespiedies Andrejam Siliņam: ''Spilgtākā atmiņa ir sliktas, bet laikmetam atbilstošas, kvalitātes tiešraižu strīmu meklēšana un skatīšanās, regulāri ziedojot veselīgu miega režīmu un acu veselību. [smaida] Ja par pašu Andri, tad, protams, We Believe sezona pilnā komplekta dēļ - komandas vēsturiskais sniegums, kas sakrita ar paša Andra izraušanās sezonu, un arī epizode pret ''Suns'', sākot ar driblu no savas laukuma puses un noslēdzot ar jaudīgu danku pāri Stīvam Nešam un Amarī Stademaira. To redzēju naktī dzīvajā un gandrīz pamodināju mājiniekus no emocijām. Izlasē tas, protams, bija 2007. gada Eiropas čempionāts.''

Siliņa minētais Eiropas čempionāts pirms 17 gadiem bija Biedriņa pirmais no diviem lielajiem finālturnīriem valstsvienības kreklā. Trīs spēlēs centram vidēji 15 punkti un desmit atlēkušās bumbas, bet Latvijas izlasei klupiens pret Portugāli un finālturnīrs noslēgts 13. vietā.

Gan trenera Raivo Otersona, gan Andreja Siliņa minētajam par milzīgo interesi pievienojās arī Jānis Celmiņš: ''Ažiotāža bija neticama. Tas bija milzu notikums līdzās mūsu tā laika NHL zvaigznēm. Tas brīdis, kad viņa sakarā sāka runāt par draftu, jau bija liels notikums. Tā laika iespējas sekot līdzi, skatīties spēles un uzzināt jaunumus nebija ne tuvu tam, kādas tās ir šobrīd. Tagad redzam, ka Ziemeļamerikā ar vienu vai otru sportistu kaut kas notiek, un mēs būtībā to uzzinām minūšu laikā. Skaidrs, ka tajā laikā tas nebija tik plaši. Diezgan spilgti atceros Uģa Joksta viesošanos, kad viņš Andrim veda vafeļu torti ''Vāverīte''. Tas spilgti atspoguļoja to, kā tas tolaik bija. Tika gaidīti iknedēļas NBA apskati Latvijas Televīzijā. Tā bija viena no retajām iespējām uzzināt, kas un kā notiek. Vēlāk, protams, bija hailaiti un ne tik spilgtie soda metieni. Tas bija kaut kas īpašs – par to nav nekādu diskusiju.''

Lielā ažiotāža un sabiedrības interese par Biedriņu rezultējās arī pieplūdumā sporta skolās, atceras Raivo Otersons: ''Jā, noteikti, skaitļi bija lielāki. Tāpat arī Porziņģa sākumlaikā. Tagad jau pie tā ir pierasts. Kad Andris tur parādījās, mazo skaits kļuva vēl lielāks – uz treniņiem nāca ar NBA krekliem. Bija piemērs, redzot, uz ko jātiecas, varēja just lielāku degsmi. Tāpat arī Pasaules kausā – viss nospīdēja tā, ka bērni atkal nāca [spēlētāju] kreklos. Tas iedvesmo un veicina kopējo vēlmi. Tāpat kā futbolistiem pēc Portugāles čempionāta [''Euro 2004''] – arī bijis sava veida rāviens mazajiem.''

2007. gada Goldensteitas play-off skrējiens Dona Nelsona vadībā gan nav tik spilgti atmiņā tieši Biedriņa sakarā iesēdies Reinim Lācim: ''Man šķiet, ka es te pat neizdomāju jaunu Ameriku un nepārspīlēju – pirmā intuīcija nav saukt We Believe pavasari, kas gan jau lielai daļai varbūt nāktu pirmais prātā. Labi atceros savas sajūtas, ka Andrim play-off mazliet kritās loma, jo Dons Nelsons pārgāja uz savu slaveno small-ball – Als Heringtons daudz spēlēja pa pieci. Man tas pavasaris vairāk asociējas ar to, ka viņi kā kolektīvs spēlēja patiešām izcili. Beironam Deivisam bija pāris super mači pret Dalasu, Stīvenam Džeksonam bija pāris super mači. Bija liels prieks par viņiem kā komandu. Domāju, ka par viņiem tolaik nebija grūti fanot, pat ja tur nespēlētu Andris Biedriņš. Ņemot vērā, ka viņam tā loma nebija tik centrāla, tā man noteikti nav spilgtākā lieta par Andra karjeru.''

Lācis, līdzīgi kā Celmiņš, pie savām spilgtākajām atmiņām par Beans minēja jauno vecumu, kurā Biedriņš debitēja, un atsevišķas spēles: ''Pirmajā sezonā viņam bija 18 gadi. Viņš bija jaunākais līgā un vispār viens no jaunākajiem NBA vēsturē savā debijas dienā. Skaidrs, ka tad bija prieks par jebkuru iznācienu laukumā – tas jau bija liels notikums. Otrajā gadā progress un tad trešā sezona, kas arī kļuva par We Believe pavasari. Trešā sezona bija tāda, ka lēnām sāka piezagties jaunā realitāte – ka viņš diezgan regulāri var sasniegt divciparu skaitļus divās svarīgās ailītēs. Man šķiet, ka tas šobrīd pat nav izskaidrojams, ņemot vērā visu kontekstu, cik tas bija tālu, cik ļoti tagad esam pieraduši redzēt latviešus dažādos klubos un arī iespēju fiziski tūlīt pat redzēt spēles. Nav izskaidrojams, cik tobrīd, manuprāt, lielu sajūsmu radīja viņa pirmie izcilie mači. Pāris ļoti konkrēti un specifiski nāk prātā. Tās arī ir manas spilgtākās atmiņas, kad lēnām apradām ar to, ka viņš tiešām var aizvadīt tādas spēles, kur viņš apstrīdami ir, iespējams, viens no labākajiem basketbolistiem laukumā. Tas bija fenomenāli. Piemēram, karjeras rezultatīvākā spēle – 31 punkts pret Denveru. Labi atceros, ka man nākamajā rītā bija spēle jaunatnes līgā, bet mēs tāpat ar brālēnu naktī skatījāmies tiešraidē. Tas bija kaut kas vienreizējs. Nesen bija tā laime atkal tikt pie tā ieraksta un uztaisīt mazu montāžiņu. Tagad gan ar pieaugušā acīm var redzēt, ka Denvera patiešām katastrofāli spēlēja aizsardzībā, bet skaidrs, ka tas mums tovakar nekā prieku nebojāja. Vēl nāk prātā spēle pret Sanantonio – Andrim bija seši bloķēti metieni, no kuriem liela daļa izskaņā. Viņš vairākas reizes postā apturēja Timu Dankanu. Bija ik pa laikam vairāki tādi momenti bijuši – vienā no pirmajiem gadiem viņš skaisti nobloķēja arī Karmelo [Entoniju]. Tas brīdis, kad viens pret vienu konkrētā duelī ar vienu no līgas visu laiku leģendārākajiem spēlētājiem viņu apturi un vēl uzvari spēli… tā spēle pret ''Spurs'' man ļoti spilgti iesēdusies atmiņā.''

1992./1993. gada sezonā Gundars Vētra kļuva par pirmo latvieti, kurš spēlējis NBA, 13 mačos pārstāvot Minesotas ''Timberwolves''. Nepilnus 12 gadus vēlāk Biedriņš kļuva par pirmo draftēto latviešu basketbolistu. Lai arī pie tituliem desmit NBA sezonas garajā karjerā nedz tur, nedz izlases kreklā tikt neizdevās, Biedriņš atstājis lielu netaustāmu mantojumu, ko izceļ portāla ''Sportacentrs.com'' uzrunātie eksperti.

''Pirmais jau ir tas, ka arī pārējiem, kas pēc tam tur nokļuva vai varbūt nenokļuva – arī pāris citi latvieši bijuši skautu blociņos un bijuši tuvu NBA – deva piemēru, ka tā no Latvijas var nokļūt. Viņš līdz NBA tika tīri no Latvijas, nevis caur ārzemju klubiem. Tas deva pārliecību, ka var, ka nav nekas briesmīgs jāizdomā un ka tas nav nekas neaizsniedzams – var no Latvijas aizbraukt un iekļūt. Tas ir devums arī pārējiem, kas tur nokļuvuši vai bijuši tuvumā, vai kas vēl nokļūs. Labi, nākamajiem tā jau ir normāla saruna to mūsējo dēļ, kas tur jau spēlējuši – Porziņģis, Bertāni, Pasečņiks, Kurucs. Tas ir normāli un tas ir iespējams,'' pārdomās par Biedriņa atstāto mantojumu sporta sabiedrībai dalījās Raivo Otersons.

Trenera teiktajam pievienojās Andrejs Siliņš: ''Domāju, ka Andris iedvesmoja nākamo paaudzi, parādot, ka NBA ir ne tikai kaut kas tāls, tikai TV vai datora ekrānos, bet pavisam reāli sasniedzams. Protams, tas sakrita arī ar tehnoloģiju attīstīšanos, kas sekmēja talantu atklāšanu globālā mērogā, bet tādā netveramā iedvesmas ziņā tas, cerams, atstāja iespaidu uz, piemēram, Dāvi Bertānu. Jāprasa viņam pašam.''

Līdzīgās domās par Biedriņa mantojumu bija arī Jānis Celmiņš, reizē aicinot Biedriņu arī uz aktīvāku sabiedrisko darbību. ''Tas, manuprāt, ir stiepts jēdziens. Daudz var mērīt un domāt, kāds ir tas mantojums. Esmu diezgan pārliecināts, ka daudzi vēl mūsdienu basketbolisti, kas šobrīd ir aktīvi spēlētāji, noteikti ir iedvesmojušies no Andra. Viņš bija izteikts mūsējais NBA. Ja tagad daudzi saka, ka Kristaps ir bijis un ir iedvesmotājs daudziem, kas neapšaubāmi arī tā ir. Jaunā paaudze šobrīd krietni vien vairāk pavelkās uz lielajām zvaigznēm, brendiem, un to, kas notiek sociālajos tīklos. Domāju, ka, ja Andra laikos sociālie tīkli būtu bijuši tik izplatīti kā tagad, tad viņa zvaigzne būtu spīdējusi krietni vien spilgtāk. Gribētos, protams, lai viņš vairāk un aktīvāk iesaistās basketbola dzīvē. Jā, viņš šobrīd ir ''Rīgas Zeļļu'' vēstnesis, bet redzam, ka tā loma vismaz ārēji ir pasīva, un viņš varbūt nav tik redzams kā man gribētos. Izmantojot iespēju – uzskatu, ka lielās zvaigznes, kas bijušas un arvien ir iedvesmojošas – bijušie sportisti kā Māris Verpakovskis, Sandis Ozoliņš, Artūrs Irbe un citi – ir krietni vien publiskāki. Noteikti respektēju Andra izvēli un vēlmi palikt ne tik publiskai personai, un es to pilnībā saprotu, ja karjeras laikā uzmanība pilnībā pietika, un viņš to visdrīzāk ir atēdies. Šobrīd viņa vēlme ir pavadīt laiku vairāk ar ģimeni un kārtot savas lietas, bet liekas, ka arī pēc savas karjeras viņš varētu būt nedaudz aktīvāks publiskajā telpā. Šeit varu arī publiski uzaicināt viņu uz raidījumu ''eXi''. Esmu viņu trīs reizes pastarpināti uzrunājis un visas reizes esmu saņēmis atteikumu. Tā kā joprojām gaidām Andri arī sporta sarunu šovā ''eXi'','' publiskā uzaicinājumā dalījās Celmiņš.

''Sportacentrs.com'' redaktors turpināja, atzīmējot bijušo sporta izcilnieku iespējamo pienesumu sabiedrībai pēc karjeras beigām: ''Bijušie sportisti ar saviem piemēriem un stāstiem no karjeras var daudz pavēstīt arī šī brīža jaunajiem spēlētājiem, sportistiem, bērniem un jauniešiem, un būt noderīgi sabiedrībai. Tā Latvijā kopumā ir nenovērtēta lieta, ko pasaulē uztver krietni vien nopietnāk. Jo tu esi publiski pieejamāks sabiedrībai, jo augstāk vērtē tavu mantojumu. Sporta sabiedrība, piemēram, Artūru Irbi, visticamāk, vērtē augstāk nekā Andri Biedriņu. Negribu teikt, ka tas ir pareizi vai nepareizi, bet Artūrs ir publiski pieejamāks un līdz ar to arī sabiedrība vērtē viņa sasniegumus augstāk. Ja tu ej un stāsti par to, kas esi un ko esi izdarījis, tad sabiedrība to padara par etalonu. Pat par spīti tam, ka viņš šobrīd nav tik publisks, viņa atstātais nospiedums tāpat ir pietiekami spilgts.''

''Nav ar uguni jāmeklē basketbolisti no nākamās paaudzes vai treneri, vai jebkādi basketbola darboņi, kuri par to izteikuši viedokli,'' sacīja Reinis Lācis. ''Tas ir iedvesmojošs stāsts, pavisam noteikti. Turklāt ņemsim vērā, ka Andris līdz 18 gadiem bija konkrēti Latvijā izaudzis – Valtera Basketbola skola, kurai no augšas kā piramīdas augstākais punkts pieāķēts ''Skonto'', protams, ar milzīgiem trenera Raivo Otersona ieguldījumiem. Tas ir ļoti nozīmīgs stāsts un ļoti nozīmīgs fakts, tāpēc vairāki basketbolisti ir uz to atsaukušies. To noteikti nevar uztvert kā kaut ko vienkāršu vai ko nenozīmīgu. Viņš patiešām, cik runāts un dzirdēts, atstāja milzu iespaidu uz nākamo paaudzi, ka vispār tāds latvietis NBA var nokļūt un ka tas ir izpildāms mērķis. Tā varbūt ir tikai viena monētas pusi. Otra, kas varbūt ir vēl nozīmīgāka, ir tā, ka viņš radīja papildu popularitāti basketbolam un kaut kā iedvesmoja bērnus nodarboties ar basketbolu. Te pat nav runa par augstāko NBA mērķu sasniegšanu – vienkārši par bērniem kā tādiem, kuri uzreiz saskatīja šajā sporta veidā kaut kādu pievilcību. Sevi izmantojot kā piemēru, es jau biju sācis trenēties pirms Biedriņa un NBA, bet tas nenoliedzami man tāpat bija notikums ar milzu nozīmi. Viņš man savā veidā bija kaut kāda varoņa statusā un dzina uz priekšu. Joprojām esmu basketbolā. Tā kā arī viņš noteikti ir pirmais no vīriešu izlases basketbolistiem, kuriem ir tik milzīgs nospiedums tieši uz mani konkrēti. Domāju, ka tā bija ļoti daudziem, kas tajā brīdī trenējās basketbolā,'' basketbola analītiķis turpināja, skaidrojot Biedriņa daudzšķautņaino netaustāmo pienesumu Latvijas basketbolam.

Savlaik Latvijas izlasē un Goldensteitas ''Warriors'' ar 15. numuru spēlējušais basketbolists atstājis paliekošu nospiedumu arī Ouklendā, kur kareivji bāzējās līdz pat 2018. gadam – Biedriņš bijis komandas biedrs visām trīs ''Warriors'' dinastijas sejām Stefenam Karijam, Klejam Tompsonam un Dreimondam Grīnam. Visu laiku izcilākais trīspunktu metējs tieši no Biedriņa rezultatīvās piespēles realizēja savu pirmo trejaci.

Ilgstošo atrašanos Ouklendā un paliekošo nospiedumu iezīmēja arī Reinis Lācis: ''Andrim pat diezgan ir paveicies, jo viņam ir patiess ieguldījums, un tādējādi arī palicis mantojums, tieši šajā Kalifornijas pusē. Lielākajai daļai viņa līmeņa spēlētāju ar viņa karjeras ilgumu NBA vieta barības ķēdē paredz, ka, gribot negribot, sanāk mainīt komandas – tiec aizmainīts pāris reizes vai esi spiests biežāk vasarās parakstīt līgumus un lēkāt pa klubiem. Grūti spriest, cik viņam pašam tas radījis patiku vai devis kaut ko dzīvē, bet viņš noteikti šī viena iemesla dēļ, ka viņam gandrīz visa karjera bija Goldensteitā, atskaitot mazo astīti Jūtā, vairāk ir kļuvis par kulta spēlētāju vienā komandā. Tā ir tāda priekšrocība, ko iegūst basketbolisti, kas pavadījuši tik daudzas sezonas vienā klubā. Domāju, pat neskaitot to, ka varbūt pēdējās sezonas nesagādāja tik lielu prieku visām iesaistītajām pusēm, Andris uz diezgan ilgu vēstures laika posmu un pārredzamām desmitgadēm ļoti daudziem tur asociēsies ar siltu posmu un siltām sajūtām par Goldensteitas vēsturi. Tas 2007. gada pavasaris un pirmie panākumi, pirmie cerību stariņi pēc diezgan depresīviem vairākiem gadiem kopš Kriss Vebers pameta komandu, ir kaut kā vērts. Tas gan jau ir patīkamāk un vienkāršāk definējams nekā tādas karjeras, kur nospēlē astoņas, deviņas sezonas un atzīmējies piecos klubos.''

Andris Biedriņš savu pēdējo NBA spēli aizvadīja 2013. gada decembrī, būdams vien 27 gadus vecs. Lai arī vēlāk viņu atgriezties basketbolā aicinājis Latvijas izlases bijušais treneris Ainars Bagatskis un citi, Biedriņš palicis nelokāms un uz parketa nav atgriezies. Neizteiksmīgo noslēdzošo sezonu un sava lēmuma agrā vecumā noslēgt profesionālo karjeru dēļ basketbolists daudz kritizēts un pelts publiskajā telpā, un, iespējams, tieši tāpēc nereti tiek aizmirsts, runājot par Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem, kāds Biedriņš neapšaubāmi ir.

Pretējās domās daudzu kritikai par agro karjeras noslēgšanu ir Celmiņš: ''Viennozīmīgi augstu vērtēju to, ka sportists māk aiziet īstajā brīdī. Daudzi arī pēc lielajiem līgumiem nemāk aiziet un turpina spēlēt, kas arī ir saprotams, jo sportists dzīvē droši vien to māk vislabāk. Skaidrs, ka ir grūti aiziet, bet Andra piemērs ir pavisam pretējs. Daudzi viņam pārmeta – jā, nopelnīja lielos miljonus un aizgāja. Es absolūti neesmu pie tiem. Uzskatu, ka profesionālais sports ir veids, kā nopelnīt naudu. Ja to pēc tam vari transformēt savā tālākajā dzīvē, tad tas pat ir labāk nekā gadījumos, kad turpini mocīt sevi un kļūt par apsmieklu.''

Vai Andris Biedriņš viņa pirmā treneraprāt nav līdz galam novērtēts Latvijas sportā? ''Tā varētu teikt,'' sacīja Otersons. ''Viens piemērs – viņš jauniešu izlasēs vairākas vasaras startēja divos čempionātos. Tas arī ir daudz. Bija cīņas par divīzijām un priekšsacīkstes. Tur viņš ļoti daudz piedalījās, patērēja resursus, spēkus un enerģiju. Absolūtie statistikas cipari Andrim nav nemaz tik mazi. Arī lielajā izlasē viņš tomēr tāpat spēlēja – kaut kur tika, kaut kur netika. Tāpat kā tagad – kaut kur tiek, kaut kur netiek, ir veselība vai nav pēc garām sezonām. Andris ir diezgan daudz pārstāvējis Latviju gan jaunatnes vecumā, gan pieaugušo līmenī. Tagad ir jaunas zvaigznes, kas labi spēlē. No tāda fanu viedokļa, jā, profesionālā statistika varbūt ir nedaudz piemirsta. Ir arī pagājis laiks.''

''Andris, manuprāt, tiek vērtēts pietiekami adekvāti tam, cik viņš ir bijis un ir publisks pēc savas sportista karjeras,'' vēlreiz piesaucot sabiedrisko aktīvismu, teica Jānis Celmiņš. ''Domāju, ka viņš būtu krietni vien novērtētāks publiski un sabiedrībā gadījumā, ja viņš būtu publiskāka persona. Viņa novērtējums varētu būt vēl augstāks, ja viņš būtu vairāk uzspēlējis un uzspīdējis izlasē. Zinām, ka viņa izlases uznācieni arī bija atsevišķi un varbūt ne tie paši spilgtākie. Latvijas sabiedrībai patīk daudzus vērtēt pēc snieguma izlasē, ne tikai pēc parādītā klubos. Daudzi to uztver un uzsver kā galveno atskaites punktu – tas, vai sportists ir kaut ko sasniedzis vai nav sasniedzis, ja viņš ir pārstāvējis Latviju. Tam daļēji varu piekrist, bet tikai daļēji. Tas, ko viņā augstu vērtēju, ir tas, ka viņš ir no tiem labajiem piemēriem, kurš karjeras laikā labi nopelnīja. Domāju, ka viņš var būt par piemēru daudziem jaunajiem sportistiem – nopelni un beidz savu karjeru pietiekami laicīgi. Par to es viņu cienu. Viņš prata pielikt punktu laicīgi, nesagandējot veselību un nemokoties pēdējās sezonas. Profesionāļa karjera ir grūta un sarežģīta. Viņš ir viens no labajiem piemēriem, kurš beigu beigās, pateicoties padarītajam karjeras laikā, no tā var pietiekami adekvāti dzīvot un būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis pretēji daudziem viņa laika un cīņu biedriem, kuriem ar to ir klājies krietni vien grūtāk. Par augstu vai par zemu? To grūti pateikt. Domāju, ka pietiekami adekvāti.''

''Andris pats savas izvēles - aktīvi un publiski neiesaistīties sabiedriskajā darbā - iespējams, netiek novērtēts pienācīgi. Mūsdienu laikmetā sportā tu esi tik labs, cik labs biji pēdējā startā. Tas pats arī dzīvē - absolūtais vairākums veido savu viedokli par tevi, galvenokārt ņemot vērā tavu pēdējo darbību. Paskatoties plašāk, desmit gadu ilga karjera NBA ir personības individuāls un iedvesmojošs sasniegums pats par sevi neatkarīgi no tā, vai esi latvietis vai amerikānis,'' par Biedriņa vietu Latvijas sportistu hierarhijā izteicās Andrejs Siliņš.

''Varbūt daļēji selektīva atmiņa, bet man šķiet, ka neko tā īsti nepiemirstu. Lieki teikt, ka parasti, kad mēs, vienalga – žurnālisti, līdzjutēji vai jebkurš sekotājs, cenšamies salikt labāko sasniegumu vai izcilāko sportistu sarakstu, tad tas augšgals vienmēr ir diezgan paredzams. Tur ir [Aļonas] Ostapenko ''French Open'', Kristaps Porziņģis tagad jau ne tikai kā vārds un uzvārds un viņa sasniegtais līmenis, bet arī kā NBA čempions, Uļjana Semjonova, Artūrs Irbe uzpeld. Varam piekrist, ka populārākie piemēri parasti ir diezgan līdzīgi. Man arī vienlaikus šķiet, ka Andris tur parasti nav. Laikam jau var pat zināmā mērā saprast, jo viņa karjeras trajektorija noteikti ir viena no savdabīgākajām, ja runājam par tiem sportistiem, kuri mums sasnieguši visaugstāko līmeni. Viens ir tas, ka viņa laiks izlasē pārklājās ar ne tik panākumiem bagātiem laikiem, lai gan viņš individuāli aizvadīja vairākus patiešām ļoti labus mačus. Atcerēsimies, ka tas bija laiks, kad kvalifikācijas turnīri bija vasarās – tev katru gadu bija vairāku nedēļu ilgs posms. Kaut kādi lieli panākumi tagad vairāk ir ieslīdējuši vēstures dzīlēs un netiek bieži pieminēti. Protams, arī visiem pašsaprotamais konteksts ar 2009. gadu. Izlases sadaļa ir viens no iemesliem, kāpēc nav īsti tāda milzīga panākuma, ko Andrim piekabināt klāt un izcelt uz šādiem sarakstiem un nominācijām. Otra lieta ir tā, ka visizcilāk sasniegtais ir Goldensteitā, vienā NBA klubā. Tas nav nekas tāds skanīgs, atskaitot to vienu pavasari, kam pielikt Andra vārdu klāt. Laikam jau diezgan loģiski ir sanācis, ka viņš tajā pašā, pašā augšā top3, top5 pēc sportistu sasniegtā hierarhijas neiekļūst. Vienlaikus viņam ir diezgan milzīgs netaustāmais ieguldījums, kas viņu varētu pabīdīt augstāk – iepriekš minētais un runātais par to, kāds piemērs viņš bija, ka sasniedza tolaik tālo un neaizskaramo NBA. Un vispār fakts pats par sevi, protams, ka tā ir milzīga konkurence, kurai viņš cauri izsitās. Varbūt viņš patiešām tiek vērtēts adekvāti – ne par augstu, ne par zemu, kaut gan brīžiem man patiešām pašam krīt uz nerviem, ka viņa karjerai pārāk vieglprātīgi kabina klāt soda metienus vai neveiksmīgo NBA karjeras izskaņu, nenovērtējot, ko viņš sasniedza savos labākajos brīžos,'' noslēdza Reinis Lācis.