Biedriņš: pretinieki nav svarīgi, jo esam neprognozējama komanda

Biedriņš tajā stāsta gan par Stenlija kausa izcīņas favorītiem un dzīvi Ouklendā, gan Latvijas sieviešu basketbola izlases sniegumu Eiropas čempionātā. Un, protams, par Latvijas izlases izredzēm rudenī gaidāmajā Eiropas basketbola čempionātā vīriešiem.

— Tu dzīvo Ouklendā. Kā tev tur patīk?

— Tur ir jauki. Esmu tur nodzīvojis jau piecus gadus. Laika apstākļi ir lieliski. Blakus ir Sanfrancisko — skaista pilsēta.
— Kā ar miglu no rītiem?
— Nē, nav tik traki, kā cilvēki iedomājas.

— Vai biji pārsteigts, ka Pitsburgas «Penguins» izcīnīja Stenlija kausu?

— Jā, taču biju arī priecīgs. Visi fanoja par Detroitas «Red Wings», kamēr «Penguins» finālsērijā bija otrā plāna lomā. Priecājos, ka uzvarēja jauna komanda, turklāt viņi spēlēja ļoti labi.

— Kā patika Austrumu konferences pusfināls starp Sidnija Krosbija «Penguins» un Aleksandra Ovečkina Vašingtonas «Capitals»?

— Tas bija kaut kas īpašs. Es jutu līdzi Ovečkinam. Šī tiešām bija labākā sērija šajā sezonā. Spēle, kurā abi guva pa trim vārtiem, bija kaut kas neiedomājams.

— Aizvadīto sezonu iesāki pēc tam, kad biji pagarinājis līgumu uz sešiem gadiem par 54 miljoniem ASV dolāru. Vai tas radīja papildu spriedzi?

— Ne īpaši. Zināju, ka man ir labas attiecības ar komandu un es viņiem patīku. Vienkārši gaidīju pēdējo vasaru, un mums izdevās vienoties par labu līgumu.

— Šosezon biji arī viens no «Warriors» komandas kapteiņiem. Kā juties šajā lomā?
— Sajūtas ir labas, taču tas šķita nedaudz dīvaini, jo esmu viens no jaunākajiem spēlētājiem komandā, lai gan esmu šeit jau diezgan ilgu laiku. Diezgan traki apjaust, cik ātri paskrējis laiks. Taču man bija liels gods, kad treneris pateica, ka būšu viens no komandas kapteiņiem. Tas ir liels gods un apliecinājums tam, ka treneris man uzticas. Sajūta ir lieliska.

— Kad tevi draftēja, biji 17 gadu vecs, bet 18 gadu vecumā jau gāji laukumā. Tagad tev ir 23 gadi. Vai esi mainījies kā personība šo gadu laikā?
— Tas bija garš ceļš. Pirmajos divos gados spēlēju diezgan maz. Man bija daudz jātrenējas, lai kļūtu stiprāks. Tas bija garš ceļš, taču beigās nonācu tur, kur vēlējos.

— Redzēju, ka janvārī mačā pret Losandželosas «Lakers» izdarīji astoņas rezultatīvas piespēles. Vai centies piesaistīt Fila Džeksona uzmanību, ka iederētos viņa trijstūra uzbrukuma shēmā?

— Nē, nē. Es vienmēr cenšos dalīties ar komandas biedriem. Ja redzu, ka kāds ir labākā pozīcijā metienam nekā es, atdodu bumbu viņam. Es nerūpējos par savu statistiku, man vienkārši izdevās laba spēle.

— Tu daudz piedalies labdarības akcijās, ieskaitot amerikāņu kareivju apraudzīšanu, kuri savainoti atgriezušies no Irākas kara. Kā vērtē šādu pieredzi?
— Tas bija Vašingtonā pirms diviem gadiem. Mēs vienkārši gribējām redzēt un uzmundrināt kareivjus. Mēs paspiedām viņiem roku, un tā bija lieliska sajūta. Ir patīkami kaut ko atdot sabiedrībai. Pateicības dienā un Ziemassvētkos mēs allaž apdāvinām cilvēkus. Ir tik daudz cilvēku, kuri ir laimīgi vienkārši par to, ka viņiem ir iespēja tevi satikt, bet, kad uzdāvini viņiem kaut ko, viņi ir pārlaimīgi. Tas neprasa daudz enerģijas. Vienkārša aprunāšanās ar viņiem spēj padarīt viņu dienu vai pat mēnesi daudz priecīgāku.

— Cik daudz seko līdzi Eiropas basketbolam?

— Ne pārāk daudz. Mums ir četras, piecas spēles nedēļā un brīvā laika nepaliek daudz. Es palasu par Latvijas basketbolu, jo Latvijas komandās spēlē vairāki mani draugi.

— Esi apmeklējis katru Latvijas sieviešu izlases spēli. Kā vērtē turnīru un to, ka tas risinās Latvijā?
— Tas ir lieliski. Pirmkārt, mūsu komanda ir ļoti laba. Tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs, jo īpaši šā brīža ekonomiskajā situācijā. Tas ir labi, ka mums ir kaut kas pozitīvs, kam sekot līdzi un atbalstīt.

— Latvijas izlases līdere Anete Jēkabsone-Žogota šajā turnīrā «zibeņo». Ko tu domā par viņas sniegumu?

— Viņa ir vienkārši neticama. Viņa ir īsta līdere. Kad komandai neveicas, viņa būs pirmā, kura metīs un trāpīs svarīgu metienu. Pirmajās četrās spēlēs domāju, kāpēc gan viņa nemet vēl biežāk, jo viņas precizitāte ir ļoti augsta. Viņa var aiziet caurgājienā vai iemest tālmetienu, principā viņai ir viss, ko no spēlētājas var vēlēties.

— Salīdzini amerikāņu un Eiropas karsējmeitenes.

— Karsējmeitenes? Vai, es neko nevēlos par to teikt. (Smejas.)

— Labi. Tuvojas Eiropas čempionāts vīriešiem. Latvijai pretiniekos būs Vācija, iespējams, bez Novicka un Kamana, Krievija, iespējams, bez Kiriļenko, un, visticamāk, Francija vai Itālija. Kāds ir tavs viedoklis par apakšgrupu?
— Nekad nav vieglu pretinieku. Domāju, ka šis varētu būt viens no mūsu izlases labākajiem gadiem, jo komandā būs visi labākie. Ja visi būs ierindā, šis varētu būt pēdējo gadu spēcīgākais Latvijas izlases sastāvs. Nav svarīgi, kādi mums ir pretinieki. Mūsu komanda ir neprognozējama. Pirms diviem gadiem uzvarējām Horvātiju, bet zaudējām Portugālei. Nekad nevar zināt, kas notiks, tāpēc nav tik svarīgi, kādi būs pretinieki.

— Kāda ir motivācija pēc pirms diviem gadiem piedzīvotā zaudējuma Portugāles izlasei?

— Tas bija smagi, jo īpaši, kad Horvātija pieveica Spāniju. Ja spāņi būtu uzvarējuši, mēs tiktu nākamajā kārtā. Tā bija vilšanās. Mēs allaž spēlējam labāk pret spēcīgiem pretiniekiem nekā pret vājākām komandām. Domāju, Eiropas čempionātā motivācijas mums netrūks.

— Ko vari teikt par Kasparu Kambalu, kurš divu gadu diskvalifikācijas laikā no basketbola pievērsās boksam? Vai apmeklēji kādu no viņa cīņām?

— Nē. Es visu laiku biju ASV, kad viņš cīnījās. Vienu viņa maču redzēju internetā, un tas bija interesanti. Mēs priecājamies, ka viņš ir atgriezies basketbolā un vēlas spēlēt Latvijas valstsvienībā. Nekad neesmu kopā ar viņu spēlējis, tāpēc ar nepacietību to gaidu.
— Kādas ir tavas domas par Latvijas izlases jauno galveno treneri Ķēstuti Kemzūru?
— Pirms tam treneri nepazinu. Pirms pāris nedēļām satiku viņu, bet tikai uz kādu pusstundu. Vienkārši aprunājāmies un iepazināmies. Centāmies viens otru labāk iepazīt un nolemt, kas būtu labāk izlasei. Bet viņš ir labs vīrs, un domāju, ka kopā mēs gūsim panākumus.