Apaļa jubileja: Basketbola Forests Gamps - Veikforestas universitātes leģenda

Makkinnija līdzgaitnieki viņu atceras kā pozitīvu, dzīvespriecīgu vīreli, kurš parasti valkājis mokasīntipa kurpes, kas bijušas vienu vai divus izmērus par lielu. Viņa personība un daudzie izgājieni, kas piedzīvoti galvenokārt trenera karjeras laikā, ir iemūžināti divās grāmatās. Vienu no tām sarakstījis pats Makkinnijs (‘’Honk your horn if you love basketball’’), bet otru (‘’Basketball’s unforgettable showman’’) 2014. gadā izdevusi Betānija Bredšera – amerikāņu rakstniece, kas radījusi daudzas sporta grāmatas.

Pa īstam organizētu basketbolu Makkinnijs sāka spēlēt 1940. gadā ar Ziemeļkarolīnas štata universitāti (NC State). Pēc diviem gadiem viņš tika iesaukts ASV armijā, kur Otrā pasaules kara laikā dienēja trīs gadus. Karš neizbēgami ietekmēja gan Makkinnija, gan neskaitāmu citu cilvēku dzīvi, kā rezultātā 1945. gadā viņš pārgāja uz Ziemeļkarolīnas universitāti (North Carolina).

Tieši Ziemeļkarolīnas štatā Bounss Makkinnijs arī ir dzimis un uzaudzis, taču dažiem, iespējams, radīsies jautājums – kādēļ šī stāsta varonis nav gājis mācīties Djūka universitātē (Duke), kas bez ierunām ir vispopulārākā basketbola skola šajā štatā? Makkinnijam bija šāds plāns, taču viņam nācās mainīt domas, pateicoties paša sastrādātiem nedarbiem. Viņš esot mēģinājis par brīvu ielauzties kādā no Djūka universitātes spēlēm, tomēr viņu pieķēruši skolas pasniedzēji un kārtīgi sabāruši. Vēlāk, kad vasarā bija jāizvēlas, kurā skolā turpināt mācības, Makkinnijs nolēmis neriskēt…

Labi vien ir, jo 1946. gadā Ziemeļkarolīnas universitātes sastāvā Makkinnijs izcīnīja otro vietu NCAA čempionātā, finālmačā tikai ar 40:43 piekāpjoties Oklahomas A&M universitātei, kas slavenā Henrija Aibas (divkārtējā olimpiskā čempiona pie ASV izlases stūres 1964. gadā Tokijā un 1968. gadā Mehiko) vadībā kļuva par pirmo komandu NCAA vēsturē ar diviem čempiona tituliem pēc kārtas. Komandas līderis bija 1948. un 1952. gada olimpiskais čempions Bobs Kurlends (pirmais basketbola milzis ar augumu 2,13 m). Jāatzīmē, ka šī finālspēle, kas 18 ar pusi tūkstošu skatītāju klātbūtnē norisinājās ‘’Madison Sqare Garden’’ arēnā, bija pirmā vēsturē, kuru translēja arī televīzija.

Tieši šajā gadā izveidojās arī mūsdienās vislielākā basketbola līga NBA. Tiesa, pirmos trīs pastāvēšanas gadus to pazina kā BAA – Amerikas basketbola asociāciju (1949. gadā, tai apvineojoties ar NBL, radās mūsdienās pazīstamais NBA).

Bounss pasaules spēcīgākajā līgā pavadīja sešas sezonas, no kurām piecas pārstāvēja tobrīd spēcīgo Vašingtonas ‘’Capitols’’ vienību, kuru pirmās trīs sezonas vadīja viens no visu laiku izcilākajiem basketbola speciālistiem Reds Auerbahs (izcīnījis deviņus NBA čempiona titulus ar Bostonas ''Celtics''). Tās komandas spēlētāji vēlāk ir teikuši, ka Auerbahs daudz ko ir varējis mācīties no pašiem spēlētājiem, īpaši no Makkinnija, nevis otrādi. Auerbaha vadībā komanda 1949. gadā sasniedza finālu, kur gan nācās atzīt Džordža Maikana un Mineapolisas ‘’Lakers’’ pārākumu. Makkinnijs allaž ir bijis viens no savas komandas līderiem, 318 nospēlētos mačos vidēji spēlē gūstot 9,4 punktus (tobrīd tas bija ļoti pieklājīgs rādītājs). Viņš ir spēlējis plecu pie pleca ar vairākiem tālaika slaveniem spēlētājiem – Bobu Fīriku, Fredu Skolari, Donu Otenu…

Interesanti, ka Vašingtonas ‘’Capitols’’ komanda savas mājas spēles aizvadīja bijušajā ‘’Uline’’ arēnā, kur 1964. gadā savu pirmo koncertu ASV aizvadīja grupa The Beatles. ‘’Capitols’’ komandai ļoti ilgi piederēja arī vislabāk sāktās sezonas rekords. 1948. gadā tā sezonu iesāka ar 15 uzvarām pēc kārtas. Pēc 67 gadiem, 2015. gadā, šo rekordu laboja Stefans Karijs un Goldensteitas ‘’Warriors’’ vienība, kas sezonu iesāka ar 24 uzvarētiem mačiem pēc kārtas.

1957. gadā, piecus gadus pēc spēlētāja karjeras beigšanas, Makkinnijs kļuva par treneri Veikforestas universitātē, lai gan šī amata pienākumus bija pildījis arī būdams spēlētājs, jo 1950./51. gada sezonā bija ‘’Capitols’’ kluba spēlējošais treneris. Tieši viņš bija tas, kurš 1950. gada NBA draftā ar 100. numuru izvēlējās pirmo tumšādaino spēlētāju līgas vēsturē Ērlu Loidu.

Šeit nu sākās īstie Makkinnija piedzīvojumi. Nereti laukuma malā viņš bija ļoti aktīvs un par atsevišķām epizodēm ļoti uzvilkās – tik ļoti, ka dažās spēlēs viņš esot piesējis sevi pie krēsla ar mašīnās izmantoto drošības jostu tikai tādēļ, lai nedabūtu tehniskās piezīmes no tiesnešiem.

Tā 1961. gadā NCAA čempionāta spēlē Šarlotā viena no Makkinnija kurpēm nolidoja viņam no kājas un uzkrita uz laukuma – tā bija aizlidojusi līdz pat soda metienu līnijai. Spēle netika pārtraukta un norisinājās laukuma otrā pusē. Makkinnijs mierīgi uzgāja uz laukuma, lai savāktu savu kurpi, taču tiklīdz viņš noliecās, lai to paņemtu, no kabatas izkrita vairākas pildspalvas – tagad nācās savākt arī tās. Tomēr pretinieku komandas spēlētāji bija ieguvuši bumbu un ātri uzsāka skrējienu uz otru laukuma pusi. Ko Makkinnijs šajā situācijā darīja? Sāka spēlēt aizsardzībā. Protams, tiesneši spēli uzreiz apstādināja, tomēr Makkinnijam netika piešķirta tehniskā piezīme – viņš bija tāda veida cilvēks, kurš no šādām situācijām varēja izkļūt cauri sveiks un vesels. Ar saviem vārdiem viņš esot spējis pārliecināt jebkuru.

Vēl viens interesants stāsts bija Deitonā, Ohaio štatā. ‘’Wake Forest’’ univesitāte spēlējusi pret vietējo Ohaio štata universitāti. Šīs komandas atbalstītāji esot bijuši ļoti skaļi un no tribīnēm veltījuši daudzus rupjus izteicienus saviem pretiniekiem. Kāda sieviete, kas sēdēja tieši aiz ‘’Wake Forest’’ komandas soliņa, aizvainoja konkrēti Makkinniju, kurš par notikušo īpaši sadusmojies. Viņš nevēlējās pagriezties un pats pateikt dažus vārdus. Tā vietā Makkinnijs esot pajautājis kādam no savas komandas spēlētājiem, kur tieši minētā sieviete sēž. Nepagriezdamies pret skatītājiem, Makkinnijs aizgāja uz noteikto vietu un pāri plecam pārlēja ūdens glāzi, precīzi trāpot rupjajai dāmai.

Lielākais Makkinnija panākums trenera karjerā bija izcīnītā trešā vieta 1962. gada NCAA čempionātā. Pusfinālā ar 68:84 tika zaudēts iepriekš minētajai Ohaio štata universitātei, bet spēlē par trešo vietu tika pārspēta UCLA universitāte ar 82:80. Pie Makkinnija trenējušies arī vairāki NBA spēlētāji – Lens Čapels (1964. gada NBA Zvaigžņu spēles dalībnieks), Deivs Bads un Ronijs Votss. 1965. gadā Makkinniju pie Veikforestas stūres nomainīja Džeks Murdoks, un pats Makkinnijs četrus gadus palika bez darba.

Trenera karjeras norietā Makkinnijs vēl paspēja divas sezonas (1969-1971) strādāt ar jaunizveidotās Amerikas basketbola asociācijas (ABA) komandu Karolīnas ‘’Cougars’’, taču lieli panākumi netika gūti. Makkinnijs tik ļoti mīlēja basketbolu, ka arī pēc trenera karjeras noslēgšanas viņš no šī sporta veida neaizgāja. Viņš kļuva par televīzijas komentētāju, ilgus gadus komentējot lielākoties ACC konferences spēles NCAA čempionātā, bet 1971. gadā bija spēles komentētājs arī ABA Zvaigžņu spēlei. Makkinnija fotogrāija un basketbola forma karājas pie sienas Ziemeļkarolīnas vēstures muzeja sporta sadaļā.

Patiesībā Makkinnija īstais vārds nebija ‘’Bounss’’. Par to viņš savulaik izteicās ļoti savdabīgi: ‘’Es precīzi neatceros, kad mani sāka saukt par Bounsu, bet ar tādu vārdu kā Horess Alberts, manuprāt, jo ātrāk, jo labāk.’’ Visiem cilvēkiem, kuri personīgi pazina Makkinniju, ir tikai pozitīvas atmiņas par viņu. Arī mēs šodien atceramies neaizmirstamo šovmeni un basketbola Forestu Gampu...

No jaunā gada Sportacentrs.com iesāk jaunu rakstu sēriju, kurā atcerēsimies (vai uzzināsim) par izcilākajiem sava laika Latvijas un pasaules sporta varoņiem vai notikumiem, kas svin apaļu jubileju.