Strēlnieks: "Ja 25 tūkstoši fanu rāda vidējo pirkstu, nekas vairs nepārsteigs"

- Kā tu kļuvi par tik labu metienu izpildītāju?
Labs jautājums. Domāju, ka tas aizsākās jau bērnībā. Visi vienmēr saka, ka Latvija ir metēju zeme un mēs nemākam spēlēt basketbolu, bet gan tikai mest pa grozu. Vienalga, vai esi saspēles vadītājs vai garais spēlētājs – visi latvieši met tālmetienus. Droši vien tas ir iemesls, kāpēc es vienmēr centos uzlabot metienu.

- Bet kāpēc visi latvieši ir labi metēji? Pateicoties basketbola skolai jaunībā?
Iespējams. Nez kāpēc tas vienmēr tā ir bijis. Pat, ja paskatās, kāda bija situācija pirms 30 vai 40 gadiem – visi latvieši prata mest. Un tas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Spēlētāji kļūst par treneriem un attiecīgi nodod zināšanas saviem spēlētājiem. Mūsu izlases treneris Ainars Bagatskis arī bija ļoti meistarīgs snaiperis, un tāds viņš ir joprojām – iesildoties mierīgi var iemest 20 metienus pēc kārtas.

- Kā tu gatavojies spēlei? Pēc noteiktas kārtības, lai atrastu ritmu?
Parasti izpildu daudz metienu pēc kārtas, taču tad tiešām esmu koncentrējies. Nemetu pa grozu tāpat vien, lai uzmestu. Ja izmetu piecus vai septiņus metienus pēc kārtas, tad ir jābūt fokusētam. Pretējā gadījumā sāku no sākuma. Mūsu treneris vienmēr saka: "Nekad neesi apmierināts, ja esi labs. Ir jābūt izcilam." Tāpēc es vienmēr vasarā cenšos piestrādāt pie it visa. Aizsardzība, uzbrukums, metiens, piespēles, caurgājiens. Ir daudz, ko es varētu uzlabot.

- Vai tev bērnībā bija elki?
Jā, taču tie visi bija latvieši. Man bērnībā nebija iespēju sekot līdzi labākajiem spēlētājiem ārpus Latvijas. Kad kļuvu vecāks, mans elks bija Raimonds Miglinieks. Viņš ir viens no labākajiem latviešu saspēles vadītājiem vēsturē. Tagad labprāt vēroju, kā spēlē Vasilis Spanulis, lai arī viņš nav izteikts saspēles vadītājs. Man patīk tā neticamā pašpārliecinātība, kādu izstaro viņš un Dimitris Diamantidis.

- Tu minēji Miglinieku un Bagatski, taču, ja runā par basketbolu Baltijā, tad parasti runa vispirms ir par Lietuvu. Daudzi aizmirst, ka Latvija reiz bija viena no labākajām Eiropas komandām un 1935. gadā pat kļuva par Eiropas čempioni. Vai tavu paaudzi joprojām iespaido latviešu "Dream Team"?
Ne visai, taču visi, protams, esam redzējuši filmu, kas iznāca pirms diviem vai trim gadiem. Forša filma un arī laba motivācija, taču laiki ir mainījušies un basketbols – attīstījies. Lietuviešiem basketbols ir tautas sporta veids. Ja uzaudz Lietuvā, tad tēvs pavisam noteikti tevi sūtīs trenēties basketbolā un nekur citur. Latvijā ir izvēle starp basketbolu, hokeju un futbolu. Ja visi spēlētu basketbolu, droši vien mēs būtu tikpat labi kā lietuvieši.

- Tavs tautietis Kristaps Porziņģis ir viens no Eiropas lielākajiem talantiem un nu spēlē NBA. Turklāt Latvija labi nospēlēja Eiropas čempionātā. Vai tavā zemē nu ir basketbola bums?
Teiksim tā – mūsu basketbola jaunā paaudze šobrīd ir patiešām laba. Viss sākās ar U-18 izlasi 2007. gadā, kad izcīnījām bronzu Eiropas čempionātā. Tas mums bija vēsturisks panākums. Pēc tam U-18 vēlreiz bija bronza, sudrabs U-20 un U-16. Mums patlaban ir visai daudz labu, jaunu spēlētāju. Ja viss ritēs gludi, pēc pieciem gadiem mums vajadzētu būt patiešām labai izlasei. Ceru, ka tad arī Porziņģis tajā spēlēs.

- Viņa sākums NBA nebija sevišķi labs. "Knicks" fani nebija diez ko apmierināti, ka klubs Porziņģi izvēlējās draftā, un izsvilpa viņu. Patlaban situācija ir mainījusies. Domā, ka viņam NBA būs nozīmīga loma?
Pavisam noteikti. Viņš ir tik talantīgs, turklāt ar neticamu augumu. Iespējams, ka viņam vēl vajadzēs mazliet laiciņa, lai pielāgotu savu spēli NBA, taču viņam ir viss vajadzīgais. Domāju, ka fani, kas viņu izsvilpa, vienkārši par Porziņģi neko nezināja. Viņš ir latvietis, un lielāka daļa nemaz nezina, kur tāda Latvija ir. Faniem jādod viņam godīga iespēja, un tad arī tas atmaksāsies.

- Parunāsim par Bambergu. Nikosa Ziša personā jūs esat ieguvuši veterānu, kurš ir izcīnījis ne mazumu titulu. Vai viņš sezonas laikā izšķirs spēļu iznākumus?
Jā, mums tādu spēlētāju vajadzēja. Viņš kā saspēles vadītājs ir ļoti gudrs. Zisis ar savu pieredzi mums palīdz jebkurā situācijā un saglabā vēsu prātu arī kritiskās situācijās. Viņš ir komandas svarīgākais spēlētājs.

- Uzkrītoši, ka visi Bambergas aizsargi ir augumā patiešām lieli. Kā tas ietekmē spēli?
Tas mums dod daudz iespēju. Varam spēlēt Low Post vai uzbrukt no ārienes. Ir taču labāk būt lielam, nevis mazam (smejas). Breds [Vanameikers] labprāt spēlē Inside Out, Zisis neticami labi pārredz laukumu. Reizēm viņš izpilda tādas piespēles, ka pie sevis domāju: "Kā viņš to paveic?" Mēs, aizsargi, bieži esam laukumā vienlaicīgi. Trenerim patīk, ja laukumā ir vismaz divi labi driblētāji, kuri var piespēlēt vai izmantot Pick-and-Roll. Pretiniekam tad ir grūtāk aizsargāties. Mums ir laba komandas ķīmija, un tas mūs padara par labu komandu.

- Šogad ir liela sastāva rotācija. Vai visiem pietiek spēles laika?
Mēs jau zinājām, ka tā būs. Vienmēr būs spēles, kurās spēlēsi mazāk, un spēles, kurās dabūsi vairāk minūšu. Tas ir atkarīgs no spēles situācijas, taču mūsu treneris saka, ka viss sākas ar aizsardzību. Ja labi spēlē aizsardzībā, tad arī esi laukumā. Viņam labāk patīk, ja kāds ir jāmaina, jo viņš ir noguris no aizsardzības, nevis tāpēc, ka ir kļūdījies. Tāpēc mums labāk ir pašiem palūgt nomaiņu, pāris minūtes atpūsties un tad iet atpakaļ laukumā. Sezona ir gara, visi tiks pie savām minūtēm. Tā nav problēma.

- Bamberga grūtajā Eirolīgas D grupā ieņem itin labu pozīciju. Vai pēc pagājušā gada, kad Berlīnes "Alba" pavisam maz pietrūka līdz play-off, jums tagad bija papildus motivācija to paveikt kā pirmajai vācu komandai?
Es neteiktu, ka tā bija papildus motivācija. Arī, ja "Alba" to pagājušogad būtu paveikusi, mums tikt play-off būtu lieliski. Tas nozīmētu, ka esam Top 16 un mūs gaidītu vēl 14 spēles augstā līmenī. To grib ikviens no mums. Tāds taču ir mērķis – ja reiz spēlē Eiropā, tad vēlies spēlēt Eirolīgā, cik ilgi vien iespējams.

- Jūs spēlējat daudzās dažādās pilsētās un hallēs Eiropā. Vai, izņemot "brose ARENA", tev ir kāda mīļākā arēna Eiropā?
Eirolīgā vēl neesmu spēlējis pret Kauņas "Žalgiri", taču, kad spēlēju Kijevas "Budivelnyk" un Austrumukrainā sākās karš, mājas spēles Eirokausos aizvadījām Kauņas arēnā, un šī halle ir mana favorīte. Tur jutos ļoti labi, un katru reizi bija super sajūta, ienākot hallē. Ceru, ka reiz spēlēsim pret Kauņu.

- Parasti Dienvideiropā arēnās atmosfēra ir nokaitēta. Vai tas kaut kā ietekmē spēli?
Divreiz esmu spēlējis Belgradā. Ja 25 000 fanu tev rāda vidējo pirkstu, tad nekas vairs nevar pārsteigt. Esmu arī spēlējis pret "Fenerbahce", tā ka esmu norūdīts. Tā vispār ir papildus motivācija – trokšņojošo ļaužu masu apklusināt ar precīzu metienu.

- Arī Bambergas treneris ir ļoti emocionāls. Vai spēles laikā viņa mutuļošana pie sānu līnijas ir jūtama?
Pie tā ir pierasts. Kad spēlēju Krievijā, man bija slovēņu treneris [Jure Zdovcs], kurš arī bija ļoti emocionāls. Es pieradu pie tā, un manu spēli tas neietekmēja. Bet, protams, ir tā, ka viņš izbļauj tavu vārdu, ja izdari kaut ko nepareizi. Tu paklausies un tad mēģini uzreiz aizmirst kļūdu un atkal koncentrēties spēlei.

- Kā tu raksturotu Bambergas treneri Andrea Trinkjēri?
Viņš vienmēr palīdzēs, ja tas būs vajadzīgs. Gan laukumā, gan ārpus tā. Jā, viņš reizēm var būt eksplozīvs, taču treneris tikai vēlas, lai viņā ieklausītos. Viņš jau negrib neko sliktu, bet gan iemācīt kaut ko jaunu. Varbūt reizēm treneris ir pārāk emocionāls, taču tas Eiropā ir normāli. Te ir daudz treneru, kuri trenē, paužot daudz emociju. Pie Trinkjēri var iemācīties vērtīgas lietas ne tikai basketbolam, bet arī dzīvei. Lielisks treneris, un es mīlu spēlēt pie viņa.

Izmantotie resursi:
Janis Strelnieks im Interview: "Wissen nicht...