K.Valters: "Vēlos uzspēlēt NBA vasaras līgā, esmu nobriedis"

Šobrīd Ādolfs ārstē kājas savainojumu, kurā iedzīvojās februāra sākumā. Pāris dienas pabijis Rīgā, basketbolists nu ir atgriezies Spānijā. Portāls Sportacentrs.com šajā laikā aicināja viņu uz plašāku sarunu, lai atskatītos uz pavadīto laiku Spānijā, viņa pēdējo vasaru izlases sastāvā un parunātu arī par nākotnes plāniem.

Jau trešo gadu spēlē Spānijā, vai tur jau jūties kā mājās?
Tā varētu teikt. Divās lielākajās pilsētās esmu uzspēlējis, padzīvojis un zinu gandrīz katru stūri. Badalonā – desmit minūšu brauciens līdz Barselonai, protams, patika labāk – labāki laika apstākļi, dzīvoju pie pašas jūras. Šajā ziņā atmiņas labākas, te savukārt labāk spēlēju.

Sezona „Fuenlabrada” komandā, tad gads „Joventut”, šosezon atkal atpakaļ. Paraksturo šos trīs gadus.
Sākot spēlēt Spānijā, aizvadīju vienu no labākajām, ja ne pašu labāko, sezonu karjerā. Pēc tam sekoja līgums Badalonā, kur nospēlēju ne tik labi. Šobrīd esmu atpakaļ „Fuenlabrada” sastāvā un aizvadu veiksmīgu sezonu. Arī komanda šosezon te ir ļoti laba. Ar Spānijā padarīto līdz šim esmu ļoti apmierināts, esmu guvis zināmu atpazīstamību un sūdzēties būtu grēks.

Zinu, ka tev bija problēmas aizejot no „Joventut”, šobrīd klubs ir norēķinājies līdz pēdējam centam?
Jā, viņi izdarījās diezgan nesmuki. Viņi gribēja lauzt līgumu, taču es panācu, lai viņi man samaksātu starpību starp viņu līgumu un manu nākamās sezonas (šīs sezonas) kontraktu. Viņi man izrakstīja čeku un pagājušā gada 15. decembrī man bija jāsaņem nauda, taču klubs iet uz maksātnespēju un man nācās sūdzēt tiesā kluba prezidentu. Pagaidām neko no solītā neesmu saņēmis un tiesas process varētu ilgt pat divus gadus. Summa ir diezgan smuka, tāpēc ceru, ka tiesas ceļā izdosies naudu no viņiem piedzīt. Uz čeka ir kluba prezidenta paraksts un domāju, ka manas izredzes tiesā ir visai labas.

Par cik lielu naudu ir runa?
Negribu saukt konkrētus ciparus. Starpība starp manu šī gada līgumu un „Joventut” ir, apmēram, 40 procenti. Diezgan smuka summa.

Izklausās, ka savstarpējās spēles pret „Joventut” tev ir īpašas un motivācija laikam lieki nav jāmeklē.
Jā, biju motivēts un spēlēju neslikti. Žēl, ka komandai spēle pēdējās piecās minūtēs pajuka un nācās zaudēt, bet individuāli tieši pret viņiem nospēlēju vienu no labākajām spēlēm sezonā.

Kā mainījusies tava loma „Fuenlabrada” komandā salīdzinājumā ar pirmo gadu?
Treneri ir mainījušies un arī visas komandas spēles koncepcija ir pamainījusies. Šogad es spēlēju nedaudz mazāk, jo trenerim ir uzskats, ka jāspēlē visiem. Ja tu spēlē labi, tad esi laukumā 27 minūtes, spēlē slikti – ap 20 minūtēm. Tāds ir viņa spēles plāns un man jāsamierinās ar nedaudz mazāku spēles laiku. Dažbrīd pat liekas, ka spēlējot vairāk, es arī komandai varētu iedot krietni vairāk. Lielos vilcienos nekas nav mainījies, esmu viens no līderiem, kurš veic saspēles vadītāja funkcijas. Ja salīdzinu savu sniegumu ar pirmo sezonu šeit, tad šobrīd noteikti esmu pielicis aizsardzībā. Tas, iespējams, izskaidrojams ar manu fizisko sagatavotību. Lielākā mana problēma, joprojām, ir daudzās piezīmes un dažās spēlēs tas man atņem kādu minūti no spēles laika. Noteikti esmu pielicis fiziskajā ziņā un šobrīd sliktāk metu no tālās distances. Noteikti vairāk eju caurgājienos un koncentrējos uz tiem.

Komanda salīdzinājumā ar pirmo gadu laikam arī kļuvusi spēcīgāka.
Noteikti! Nevarētu teikt, ka spēlētāji ir labāki, es teiktu – komanda ir labāka.

Kā sadzīvo ar jauno treneri?
Viss kārtībā. Šur un tur mums domas atšķiras, taču viņš dara savu darbu, es savu. Problēmu nav un domāju, ka tieši tāpēc es šosezon spēlēju krietni labāk. Liels mīnuss ir tas, ka uz „Unicaja” komandu aizgāja šejienes pirmā gada otrais treneris. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es te atgriezos, bet beigās izrādījās, ka viņš te vairs nebūs. Žēl, pirmajā gadā es ar viņu kontaktējos un izteicu savas domas tieši viņam. Mums bija izveidojušās ļoti labas attiecības.

Vasarā bija dzirdamas runa, ka tu šosezon varētu spēlēt „VEFā”. Tās bija tikai baumas?
Jā, nedaudz patrenējos kopā ar komandu, taču finansiālā ziņā viņiem nebūtu vienkārši pavilkt manu kontraktu. Tas arī bija izšķirošais. Nedomāju, ka man šobrīd būtu jādomā par atgriešanos Latvijā, vēl gribu uzspēlēt Spānijā, jo te jūtos tiešām labi.

Komandai pavisam maz pietrūka līdz iekļūšanai Karaļa kausā…
Jā, tas bija absurds! Pirmkārt zaudējām mājās „Valadolid”, pēdējās sekundēs pie mīnus divi man iedeva ļoti apšaubāmu uzbrukuma sodu, beigās zaudējām ar četriem punktiem. Otrkārt pret „Real Madrid” galotnē tiesneši neiedeva sodu pret vienu no mūsējiem, arī zaudējām... Pēdējā kārtā „Unicaja” zaudēja „Gran Kanaria”, pilns komplekts. Jā, un vēl sezonas sākumā, mačā pret to pašu „Gran Kanaria” no groza neticamā veidā izgriezās metiens galotnē. Laikam labāk, ka tā, jo sēdēt malā ar savainojumu būtu bijis ļoti smagi.

No tevis teiktā saprotu, ka Spānijā top komandas, no tiesnešu puses, tiek vilktas.
Jā, pat ļoti. Ja es savā laikā biju neapmierināts ar Latvijas tiesnešu darbu, tad šobrīd varu teikt, ka te ir vēl trakāk. Līgas vadībai kaut kas krasi būtu jāmaina. Līgas līmenis un spēlētāji te ir ļoti labi, bet tiesnešu līmenis ļoti zems. Man pat grūti izskaidrot, kāpēc tā. Bieži vien arī viņu attieksme spēles laikā ir augstprātīga. Pieļauj kļūdas, bet izskaidrot konkrēto epizodi nevēlas.

Kāds ir šīs sezonas komandas mērķis?
Pamatmērķis ir sasniegts jau šobrīd, esam saglabājuši vietu ACB arī nākamajā sezonā. Nākamais mērķis ir iekļūšana „play-off”, ja tas izdosies, tad te būs ļoti lieli svētki. Komandai te iet ļoti smagi, trūkst resursu, algas kavējas. Ja salīdzinu ar pagājušo sezonu Badalonā, tad tas ir tas pats, kas salīdzināt „Porsche” ar „Volgu” (smejas). Algas kavējas pat trīs mēnešus, taču spēlētāji trenējas un spēlē pēc labākās sirdsapziņas. Dažreiz pat brīnos, cepuri nost.

Izlases tēma - mana mīļākā

Parunāsim arī nedaudz par izlasi…
Ooo… Mana mīļākā tēma!

Kā pats šobrīd atceries „Baigo vasaru”?
Beigās sanāca, ka vainīgi ir tikai spēlētāji, taču jāatbild bija arī citiem. Līdzīgi kā citi, arī es uzskatu, ka ja mēs Vāciju būtu apspēlējuši ar nepieciešamo punktu skaitu, nekāda „Baigā vasara” nevienam nebūtu. Tas taču nav normāli, ka preses konferencē, kurā medijiem priekšā tiek stādīts treneris Kemzura, pirmais jautājums ir par mūsu izklaidēm un kā ar mums tikt galā. Laikam labi, ka tas burbulis tovasar plīsa un šobrīd iespēja tiek dota jaunajiem.

Vai piekrīti apgalvojumam, ka spēlēšana valsts izlasē ir goda lieta?
Jā, noteikti. Gadiem ejot prioritātes gan var mainīties un šobrīd man vasarā ir jāstrādā daudz vairāk nekā iepriekš, kad biju jaunāks. Protams, ir nepatīkami, ja pēc darba, kuru tu esi ieguldījis tu tiec nolikts līdz ar zemi. Jaunajiem arī motivācijas ir krietni vairāk, lai iet un sitās tagad.

Atceros, ka īsi pēc visiem tās vasaras notikumiem, tu solīji sūdzēt tiesā Basketbola savienību. Vai tas palika tikai izteikumu līmenī?
Jā, tā bija. Toreiz tā teicu, taču domāju, ka katrs saņem pēc nopelniem. Paskaties, kas šobrīd notiek Latvijas basketbolā. Arī cilvēki ir apvainojušies un uz basketbolu vairs nenāk. Protams, liela daļa vainas jāuzņemas arī mums, taču noteikti ne par visiem simts. Tajā pat laikā nekas traks nav noticis. Ja basketbolam būs labi rezultāti, līdzjutēji atgriezīsies tribīnēs.

No izlases esi atvadījies pavisam vai tomēr pieļauj domu tajā vēl uzspēlēt?
Kamēr pie Basketbola Savienības stūres būs tie cilvēki, kuri pieņēma tos nu jau vēsturiskos lēmumus, noteikti nespēlēšu. Viss atkarīgs no veselības, ja savas karjeras pēdējos gados jutīšu, ka varu palīdzēt izlasei, uzspēlēšu. Mums ir labi jaunie saspēles vadītāji – Jānis Strēlnieks, arī tas pats Blūms. Iespējams, pat nebūs vajadzība atgriezties.

Pastāv uzskats, ka tu izlasē spēlēji tikai līdz brīdim, kad spēji tikt pie laba līguma un šobrīd tas tev vairs nav vajadzīgs…
Izlase man neko daudz nav devusi. Pats esmu visu sasniedzis – sities caur klubiem. Divus gadus sēdēju Vācijā, pēc tam nospēlēju ļoti labu sezonu Itālijā, guvu savainojumu, uzspēlēju Krievijā, kur man neklājās viegli. Visu esmu sasniedzis pakāpeniski un ne pateicoties izlasei. Protams, arī izlase deva savus plusus, taču komandai tomēr nebija nekādu lielo sasniegumu, lai tāpēc kāds mani pamanītu. Sāku ar Vāciju un nu esmu Spānijā, valstī, kur varēju būt jau krietni ātrāk. Neuzskatu, ka man Spānijā palīdzēja nokļūt spēles izlasē.

Vai ir kas tāds ko tu pats nožēlo „Baigās vasaras” sakarā?
Esmu tāds cilvēks, kurš nekad neko nenožēlo. Ir žēl, ka nevienu gadu čempionāta finālturnīros, kamēr es spēlēju vienu no vadošajām lomām komandā, netikām ārā no grupas. Jā, Turcijā iekļuvām ceturtdaļfinālā, bet toreiz es vēl biju jaunais. Katru gadu komandā valdīja ļoti labs noskaņojums, cītīgi strādājām, bet tā īsti neizšāvām. Par to ir nedaudz žēl, bet nožēlot noteikti neko nenožēloju. Es uzskatu, ka Latvijai ir jāpriecājas arī par iekļūšanu finālturnīros. Reāli jau to labo spēlētāju mums nav nemaz tik daudz.

Serbija, Francija, Vācija, Izraēla, Itālija – vai Latvijai pret šīm komandām vasarā ir kādas izredzes?
Viss ir atkarīgs no tā kāda būs komanda un kādas būs pretinieku komandas. Ja mūsu izlase būs tāda pati kā rudenī, tad vairāk par vienu uzvaru nebūs. Vācija vienmēr sitās, ja vēl sastāvā būs Novickis, tad būs vēl smagāk. Pret pārējām komandām būs smagi.

To pašu daudzi teica arī pirms kvalifikācijas cikla…
Jā, bet kvalifikācija parādīja, ka varam spēlēt, malači! Kaut gan no otras puses no normālajām komandām mēs apspēlējām tikai Itāliju. Ja sastāvā nebūs pāris spēlētāji no iepriekšējā finālturnīra sastāva, tad mums uz neko daudz nav ko cerēt. Arī jaunajiem nav izaugsmes iespēju. Paskaties, kur spēlē visi mūsu izlases džeki – lielākā daļa Latvijā. Šajā līmenī nevar progresēt.

Kādi pašam plāni šai vasarai?
Viss atkarīgs no veselības un tā, kad beigsies sezona šeit. Ir doma aizbraukt uz Ameriku. Vēlos uzspēlēt kādā vasaras līgā un paskatīties, ko spēju tagad, kad esmu nobriedis. Nerunāju par iekļūšanu kādā NBA komandā, vēlos vienkārši patrenēties un pārbaudīt spēkus. Lēnām viss notiek un aģents jau šo to mēģina darīt lietas labā. No otras puses – es nevaru pateikt, kad būšu brīvs. Aizies spēle un ceturtdaļfinālā mēs te kādu vēl uzmauksim. Tas viss ir neprognozējami.

Ko tu pats vēl gribētu sasniegt basketbolista karjerā?
Uzvarēt! Kaut ko lielu (smejas). Nē, nu ne jau baigi lielu… Kaut ko paturēt rokās. Piemēram, ULEB kausu, Spānijas kausu, izcīnīt Spānijas čempionu titulu. Tas nav neiespējami!