Bertāns par otro sezonu Eirolīgā, lūzuma punktiem, raušanos uz izlasi

Bertāns Eirolīgā debitēja 2016. gada rudenī, un Stambulas "Darussafaka"sastāvā aizvadīja 32 spēles, vidēji 16 minūtēs gūstot 6,4 punktus, turklāt realizēja 50% trīspunktnieku (33/66), kā arī atdeva 1,3 rezultatīvas piespēles. Pagājušajā vasarā Dairis pievienojās Eirolīgas patstāvīgās licences īpašniecei Milānas "Olimpia" un 28 regulārās sezonas mačos vidēji 18 ar pusi minūtēs guva 7,1 punktu (3p. 40,9%) un atdeva 1,4 piespēles. Tomēr komandas sekmes bija krietni atšķirīgas - ja ar "Dačku" izdevās iekļūt ceturtdaļfinālā, tad Milāna palika priekšpēdējā vietā un izslēgšanas turnīrā neiekļuva. Nu palikušas tikai A sērijas spēles un cīņa par Itālijas titulu. Šobrīd komanda ar 20 uzvarām 25 spēlēs ir pirmajā vietā tabulā un noteikti uzskatāma par galveno favorīti cīņā par čempiontitulu. Tā tas bijis jau gadiem, taču ar mērķa sasniegšanu "Olimpia" klājies grūti. Bertāns ir optimistiski noskaņots, ka titulu izcīnīt izdosies - šosezon klubā filozofija esot citādāka nekā iepriekšējos gados, vairāk tiekot domāts ilgtermiņā. Sarunājāmies dienu pēc pagājušajā nedēļā izcīnītās uzvaras pār "Torino".

Vakar it kā pārliecinoša uzvara pret "Cantu" (90:78), bet vēl trīs minūtes līdz beigām bija tikai plus viens (79:78) pret komandu, kas cīnās par iekļūšanu "play-off". Kāda ir Itālijas līga?
- Jā, spēle bija grūtāka nekā rāda beigu rezultāts un šeit vispār ir sarežģīti spēlēt. Daudzas tā saucamās mazās komandas spēlē tādu diezgan neprognozējamu basketbolu un, pat ja nav tik spēcīgas kā komandas, tad tajās ir individuāli meistarīgi spēlētāji, kuri var, piemēram, aizskriet uzbrukumā un uzreiz izdarīt metienu negaidītā brīdī. Eirolīgā spēlēt tādā ziņā ir vieglāk, prognozējamāk.

Eirolīgā esi pabeidzis savu otro sezonu. Nekļūdīšos, ja teikšu - tā neizdevās tāda, kādu gaidīji? Kas bija lielākā problēma un kāpēc?
- Nekļūdīsies gan. Protams, visi gaidījām ko vairāk, bija jāiekļūst "play-off". Lielākā problēma, domāju, bija tā, ka komanda tika izveidota praktiski no jauna un, lai visi viens ar otru aprastu un saprastu, kā spēlēt kopā, bija vajadzīgs ilgāks laiks, nekā mums pirms sezonas bija.

Kurā brīdī juti, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt? Sākāt ar 0-3 un 1-6...
- Nē, sākums pat nebija tik traks, jo kalendārs tomēr nebija vieglākais - uzreiz bija jāspēlē pret CSKA, "Fenerbahce" un Madridi. Skaidrs, ka tajās spēlēs, ņemot vērā to, ko teicu iepriekš, bija grūti cīnīties par uzvarām. Domāju, ka lūzuma punkts bija sezonas vidus, decembris. Tad zaudējām vairākās galotnēs pēc kārtas - pret Malagu, pret "Zvezda", pirms tam arī Himkiem... Skaidrs, ka teorētiskas iespējas tikt "play-off" joprojām vēl bija, bet jau tad varēja nojaust, ka tas, visdrīzāk, neizdosies.

Milānai vienmēr ir lielas ambīcijas, lielas finansiālās iespējas, bet uz šo iespēju fona tomēr salīdzinoši reti izdodas sasniegt noteiktos mērķus. Tu esi iekšā komandā - kāpēc tā ir?
- Jā, klubam ir lielas iespējas, bet varbūt ne vienmēr ieguldītā nauda iztērēta pareizi. Bieži sezonas laikā notika dažādas izmaiņās, tika mainīti spēlētāji, treneri, visiem maksātas lielas kompensācijas - tas neatstāj labu iespaidu uz sportisko rezultātu. Tagad klubs cenšas nostabilizēties tieši sportiskajā ziņā, izveidot komandu, ar ko varētu spēlēt ilgākā laika posmā, kas varētu kopā izaugt un tādā veidā kļūt par reāli konkurētspējīgu ar pārējiem superklubiem. Domāju, ka šobrīd tiek iets pareizais ceļš.

Varbūt lūzuma punkts bija izgāšanās kausa izcīņā (februārī Florencē Itālijas kausa "Final 8" Milāna jau ceturtdaļfinālā zaudēja "Cantu")?
- Tieši tā. Uz turieni braucām ar mērķi izcīnīt kausu, bet tā vietā izstājāmies jau pirmajā kārtā. Neviens nebija apmierināts ar notikušo. Pēc tam divas nedēļas neviens no kluba vadības, neviens treneris pat nesmaidīja. Bet no otras puses, kā tu teici, tas bija lūzuma punkts uz labo pusi - pēc kausa izcīņas sapratām, ka tā turpināt nevar, ka kaut kas ir jāmaina sevī un sniegums pamazām, bet jūtami sāka uzlaboties.

Sezonas laikā izskanēja baumas par mikroklimata problēmām, ka bez maz divas atsevišķas ģērbtuves tiek izmantotas.
- Ir tā, ka Forumā (Milānas kluba mājas arēna, 1990. gadā atvērtā "Mediolanum Forum" - A.S.), kur trenējamies, nav vienas tik lielas ģērbtuves, lai komfortabli tur atrastos visa komanda. Tāpēc arī treniņos ir reizes, kad komanda tiek sadalīta pa divām ģērbtuvēm. Droši vien kāds to ieraudzīja un no tā arī izauga kājas šādām baumām. Nav tā, ka komandā būtu kādi spēlētāji, kuri tik ļoti viens otram riebtos, ka nevarētu atrasties vienā ģērbtuvē (smejas).

Pikenrols ir populārs visā pasaulē, bet izskatās, ka Milānā jūs to spēlējat vēl vairāk nekā visi citi... Tas ir basketbols, ko treneris Simone Pjanidžāni grib redzēt?
- Es laikam esmu vienīgais komandā, uz kuru kādu reizi tiek izspēlēta arī cita veida sadarbība - kad izskrienu no aizsegiem uz metienu vai ieraujos aiz bloka. Bet jā, pārsvarā spēlējam tikai pikenrolu - no vienas malas, no vidus, no otras malas. Ja paskatās mūsu sastāvu, tas arī sniedz atbildi, kāpēc - komanda ir uzbūvēta tā, lai būtu jāspēlē pikenrols. Mums nav neviena tāda spēlētāja, uz kuru izteikti varētu spēlēt groza apakšā, lielie pārsvarā savus punktus arī gūst pēc pikenroliem vai atlēkušajām bumbām.

Ja abstahējamies no komandas snieguma, tev pašam otrā sezona Eirolīgā pēc statistikas nedaudz labāka nekā pirmā, izņemot trīspunktniekus, kur tev iepriekšējā sezonā bija izcila precizitāte (50%). Tā arī jūties, ka būtu aizvadījis individuāli labāku sezonu un ka būtu sevi vēl vairāk nostiprinājis šajā līmenī?
- Par tiem trīspunktniekiem... pagājušogad izmetu mazāk metienus (2017.gada sezonā - 33/66, 2018. gada sezonā - 45/110), tāpēc arī bija tik augsta precizitāte (smejas). Jā, ja skatās tikai uz cipariem statistikā, tad šī sanāk labāka sezona, bet man tomēr grūti nodalīt individuālo sniegumu no komandas snieguma. Pagājušogad ar komandu ["Darussafaka"] tomēr spēlējām "play-off", šogad palikām tālu no tā, tāpēc negribas gluži šo sezonu nosaukt par labāku arī sev pašam personīgi.

Esat neliela Baltijas kopiena komandā - viens latvietis un trīs lietuvieši. Vairāk pavadāt laiku savā starpā?
- Tā sanāk, jā. Mums tomēr ir līdzīgāka mentalitāte, ir savi joki. Varbūt biežāk sanāk aiziet visiem kopā vakariņās.

Arī Baltijas kopienā jums ne bez sarežģījumiem - Mants Kalnietis vairs netiek aktivizēts uz spēlēm. Viņš joprojām ir ar komandu?
- Jā, viņš ir ar komandu un trenējas karu dienu, katru treniņu, saņem algu, bet spēlēs viņam nav jāpiedalās. Jau sezonas sākumā tika pateikts, ka viņš Itālijas līgā nespēlēs, bet ar laiku tika izņemts no sastāva arī Eirolīgā.

Tev ir skaidrs, kāpēc tā? Nebija jau viņš lielākais ziepju vārītājs laukumā...
- Mums vienkārši ir pārāk daudz spēlētāju un trenerim bija vieglāk sadalīt spēles laiku, ja ir mazāka rotācija. Sezonas laikā vēl komandai pievienojās [Kērtiss] Džerelss. Skaidrs, ka trenerim ir grūti visiem iedot tik minūtes, cik katrs vēlas. Tad labāk skaidri pateikt spēlētājam, ka viņš nespēlēs, lai ar to rēķinās.

Kad atnāca Džerelss, pie sevis nodomāju - vai tikai tas neietekmēs arī tavu spēles laiku, bet, šķiet, tavas pozīcijas komandā tas nav iespaidojis.
- Vienubrīd bija situācija, kad pāris spēlēs visiem bija ap 10-15 minūšu spēles laika, bet tas nedeva nekādu labumu un kļuva skaidrs, ka kaut kas jāmaina. Tad, kā jau minēju, treneris nolēma, ka arī Eirolīgas mačos jāsamazina rotācija, un Kalnietis vairs netika pieteikts spēlēm.

Ar Kārli Muižnieku nupat runājām, ka viena lieta, kas nedaudz satrauc - varbūt mazāk Strēlnieks, taču jūs ar Timmu savās komandās neesat tie, kuri veido situācijas, bet gan tie, kuri izmanto citu izveidotās iespējas. Jautājums, vai izlases kontekstā tas ir labi? Nebūsi pazaudējis to garšu, kad iniciatīva uzbrukuma veidošanā jāuzņemas arī pašam?
- Nezinu, kā būs, to jau parādīs tikai nākamās spēles izlasē. Bet man bija līdzīga loma klubā jau pagājušogad, un vasarā nebija problēmu atkal kļūt par to, kurš vairāk spēlē ar bumbu. Visas iepriekšējās karjeras laikā tomēr esmu tā spēlējis un vairāk bijis tieši šis situāciju veidotājs. Nedomāju, ka to var tā viegli pazaudēt.

Bet vai nav kādreiz gribējies to lauzt - paņemt bumbu, pārtraukt sadarbību un pašam nospēlēt pikenrolu?
- Zini, esmu mācīts cienīt un klausīt treneri un, ja viņš man ir paredzējis konkrētu lomu komandā, tad arī cenšos savu darbu paveikt pēc vislabākās sirdsapziņas. Tā, kā to treneris ir izdomājis.

Cilvēkiem ātri patīk uzlikt zīmogus un varbūt Eirolīgas kontekstā tevi tagad klubi redzēs tieši kā metēju, kā snaiperi, nevis tā saucamo "ball-handler". Vai esi gatavs šo lomu pieņemt arī turpmākajā Eirolīgas karjerā?
- Domāju, ka klubi labi zina - iepriekš esmu bijis arī tas, kurš spēlē ar bumbu un vajadzības gadījumā arī tagad to varu darīt vairāk, nekā šajās divās sezonās. Eirolīgā tomēr ir augstākā līmeņa spēlētāji, un treneri vēlas izmantot katra spēlētāja spēcīgākās īpašības. Mums komandā ir citi, kuriem stiprākā puse ir tieši spēlēšana ar bumbu, situāciju veidošana. Dažreiz pat sanāk tā, ka nosacīti spēlēju kā trešais numurs - piemēram, vienlaikus laukumā esmu kopā gan ar saspēles vadītāju, gan [Endrjū] Gaudloku. Ja komandā ir paņemts tāds spēlētājs kā Gaudloks, protams, ka viņam jāļauj spēlēt tā, lai viņš palīdzētu komandai ar saviem labākajiem ieročiem, un viņš ir viens no meistarīgākajiem viens pret vienu spēlētājiem, tāpēc skaidrs, ka viņam tas ir jāizmanto.

Esi viens no tiem, kas skaļi kritizējis FIBA par jauno izlašu kvalificēšanās sistēmu. Cik zinu, februārī vērsies pie kluba vadības, lūdzot sevi atbrīvot uz izlases mačiem. Pastāsti par situāciju...
- Latvijas Basketbola savienība bija vērsusies pie kluba, bet klubs nebija devis nekādu atbildi. Cik esmu dzirdējis, laikam visi Eirolīgas klubi vienojušies, ka aicinājumus no federācijām palaist spēlētājus uz izlases spēlēm šobrīd vienkārši ignorēs. Tā kā LBS nesaņēma nekādu atbildi, pats aizgāju pie vadības un pajautāju, bet uzreiz saņēmu noraidošu atbildi. Mums pat nebija nekādas diskusijas - es paprasīju, viņi atbildēja un viss. Man jau nav nekādu tiesību kaut ko pieprasīt vai iebilst - jau parakstot līgumu, zināju, ka klubs spēlēs Eirolīgā. Es klubu kā darba devēju pilnībā saprotu. Viņi maksā algu par darba veikšanu, es esmu tikai darbinieks un man jāveic tie pienākumi, kas līgumā paredzēti. Domāju, ja pajautāsi jebkuram Eirolīgas spēlētājam, visi kā viens pateiks, ka vecā sistēma [ar izlašu kvalifikāciju] bija labāka, tā nevienam netraucēja.

Šovasar būsi izlases rindās?
- Jā, noteikti! Ja viss būs kārtībā ar veselību, noteikti spēlēšu izlasē!

Kopš esi valstsvienībā bieži nav bijis tā, ka spēles jāskatās no malas. Televizors necieta?
- No malas skatīties tiešām ir nenormāli grūti. Emocijas iet pa gaisu, nevar mierīgi nosēdēt, īpaši tajās spēlēs, kad zaudējām. Tad arī emocijas ir tik sakāpinātas, ka sanāk kaut ko ierakstīt tviterī (smejas).

Ieminējies, ka kluba vadība vēlas būvēt komandu ilgtermiņam. Vai tas attiecas arī uz tevi? Varbūt jau iesāktas sarunas par tālāko sadarbību?
- Neko oficiāli vēl neesam runājuši, bet esmu dzirdējis, ka mani labprāt redzētu komandā arī nākamajā sezonā. Līgumā ir iestrādāta +1 opcija - vasarā gan man, gan klubam būs iespēja turpināt vai pārtraukt līgumu. Ja tu jautā manas domas, man šeit patīk. Pēc trakās Stambulas Milāna šķiet mierīgāka, piemērotāka dzīvei ar ģimeni.

A sērijas kopvērtējums, 15. aprīlī