Čavars par kluba vājo sezonu, skarbo Minskas laiku un Pasaules kausa cerībām

Komanda, kas nesen spēlēja Čempionu līgā, sezona pabeidza 13. vietā Polijas līgā. Laikam droši var apgalvot, ka tas nebija tas, ar ko rēķinājies, kad pievienojies "Start" komandai.
Pilnīgi noteikti nē. Augstāki mērķi bija gan mums, gan treneriem, gan kluba vadībai, bet sezona tā iegrozījās. Ilgi nevarējām tikt pie pirmās uzvaras izbraukumā - tas izdevās vispār tikai otrā apļa sākumā. Sezonu pabeidzām ar 3-12 izbraukuma bilanci, un divas no šīm uzvarām bija pret līgas pēdējo un priekšpēdējo vietu. Ar spēlēm viesos mums negāja, lai gan ENBL mačos to īsti nevar teikt. Iespējams, Polijas līgas mačos pēc pirmajām neveiksmēm radās kaut kāda psiholoģiska barjera komandai.

Kopumā par sezonu jāsaka, ka neveiksmīgu apstākļu sakritība. Pirms sezonas sākuma mūsu treneris bija kopā ar Polijas izlasi, atbrauca pie komandas tikai dažas dienas pirms pirmās spēles, arī saspēles vadītājs vēl nebija ieradies. Protams, treniņos gatavojāmies, taču galvenā trenera stingrā pirksta tomēr pietrūka, un taktiskajām niansēm palika maz laika. Tad vēl bija jāpielāgojas saspēles vadītājam, kas arī prasīja laiku, bet sezonas gaitā jau sekoja traumas un slimības.

Mērķi pavisam noteikti palika neizpildīti, un tie arī nebija nekādi traki un no zila gaisa izrauti mērķi. Kaut vai paskatoties uz sastāvu "uz papīra" - ar tādu sastāvu noteikti vismaz izslēgšanas spēles bija jāsasniedz. Un Polijas līgā "play-off" jau viss sākas no jauna, katra komanda var uzvarēt katru, nav tādas vienas ļoti dominējošas.

Par sastāvu runājot, jūsu komandā šosezon uzspēlēja kopā astoņi leģionāri, tevi ieskaitot.
Dalība ENBL mums deva iespēju pieteikt papildus leģionāru, samaksājot licences maksu, ko arī izdarījām. Vai tas palīdzēja vai nē... plānots tas īsti nebija, bet izrādījās nepieciešams, jo poļu garais spēlētājs Šimaņskis guva traumu un vajadzēja meklēt aizvietotāju, un, kā sapratu, vietējo spēlētāju bija daudz grūtāk atrast. Bet jāpiemin, ka šosezon Polijas līgā bija jauns noteikums, ka jebkurā spēles brīdī komandai laukumā jābūt vismaz vienam Polijas spēlētājam.
Ar to arī komandas rēķinājās jau sastāva komplektācijas brīdī, ierēķinot sev pozīciju, kurā tad būs Polijas spēlētājs. Bet mēs tā spēlējām arī ENBL mačos - es laikam piefiksēju tikai divus brīžus, kad laukumā bija pieci ārzemnieki reizē.

Tev pašam šī bija otrā sezona Polija. Pirms gada Bidgoščā uzrādīji savas karjeras labāko individuālo statistiku (12.2 punkti un 7.7 atlēkušās bumbas spēlē), šosezon nedaudz zemāk (10.9 un 7.6), bet principā līdzīgā līmenī. Kā skaties uz šo sezonu tieši no savas paša perspektīvas - solis uz priekšu, atpakaļ vai uz vietas?
Pirms gada bija tā, ka komandā bija mazāk ārzemnieku un man bija vieglāk savākt savus punktus. Šosezon "Start" komandā jau bija citi leģionāri, no kuriem prasīja rezultatīvu sniegumu, arī mani pašu jau vairāk ievēroja un ciešāk sedza, līdz ar to esmu apmierināts, ka statistika īpaši nekritās. Tā bija nostabilizēšanās labā līmenī.

Spēlē, ko es klātienē redzēju (91:89 pret "Dabrowa Gornica", Čavaram pieci punkti 18 minūtēs), tev pašam savu metienu pa grozu nemaz nebija, tikai tie, kas bija uzreiz pēc atlēkušās bumbas uzbrukumā. Kā tev iespēlēja bumbu, tā bija klāt otrais sedzējs, un vajadzēja spēlēt prom. Tā šosezon bija normāla parādība arī citos mačos?
Tas sākās jau iepriekšējā sezonā Polijā. Daudzām komandām patīk šādi spēlēt aizsardzībā. Pret "Dabrowa Gornica" bija vēl izteiktāk, jo parasti otrais nāk, kad griežos pa gala līniju, bet šeit otrais sedzējs nāca jau no piespēlētāja puses. Bet apmēram jau zinājām, ka tā būs.

Savukārt atlēkušo bumbu sakarā varu apsveikt - oktobrī aizvadīji maču ar 19 atlēkušajām bumbām, 12 no tām uzbrukumā, kas ir Polijas līgas vicerekords, labākais rādītājs iepriekšējo 15 gadu laikā. Ko atminies par šo spēli?
Tā bija spēle, kur bumba pati nāca pie manis. Ir reizes, kad pietiek vienkārši pacelt rokas, un bumba pati tur iekrīt. Tajā mačā gan arī bija labas pozīcijas, redzēju metiena izpildīšana un zināju, kur ieņemt pozīciju. Matemātiku neapmānīsi, bumba noteiktu procentu skaitu atlec tur, kur tā atlec.

Kurā brīdī saprati, ka šoreiz ir daudz? Spēles laikā gan jau neviens neskaita, bet kurā brīdī tevi pašu sasniedz informācija, ka ir rekords sanācis?
Pēc mača protokolā apskatījos. Zināju, ka būs daudz, jo jau vienā ceturtdaļā bija 5-6 bumbas zem groza. Turklāt bija tā, ka tikai dažas reizes sanāca nofiksēt bumbu, pārējās reizēs bija uzreiz jāizspēlē. Sanāca pat tā, ka bija metiens, savācu bumbu un izspēlēju ārā, vēl viens metiens garām un vēlreiz savācu bumbu. Tas vēl bija sezonas sākums, kad vairākas komandas vēl ieskrējās, bet man likās, ka jau esmu ļoti labā formā pēc izlases spēlēm.

Kā tu raksturotu Polijas līgu kopumā? Kāda ir tipiska spēle šajā līgā?
Daudz individuāli spēcīgu spēlētāju, daudz spēles viens pret vienu. To var teikt par gandrīz visām komandām, izņemot pāris klubus, kuru vidū ir arī Ojāra (Siliņa) un Aigara (Šķēles) "Stal Ostrow". Līgā ir vairāki individuāli spēcīgi spēlētāji, uz kuriem jākoncentrē aizsardzība, un Polijas basketbolisti pārsvarā ir ar labiem metieniem, un arī viņus nevar atstāt brīvus.

Pieminēji Šķēli - viņam arī izdevās laba sezona, viņš bija rezultatīvākais savā komandā. Vai, gatavojoties spēlēm pret "Ostrow", viņš tika īpaši izcelts?
Jā, video skautingā Aigaram tika pievērsta krietna uzmanība, tika izcelts, ka viņš principā ir vienīgais spēles veidotājs tobrīd. Viņiem bija vēl viens, taču viņš sezonas gaitā aizbrauca, un Aigaru pēc tam mainīja spēlētājs, kurš principā jau ir 2.-3. pozīcijā. Aigaram ir laba piespēle un laba izjūta, kad mainīt ātrumu, un komandā viņam arī bija laba sadarbība ar Ojāru.

Līgums ar "Start" tev beidzies. Vai pastāv iespēja turpināt sadarbību?
Pagaidām vēl nekas nav runāts. Ja būs labs piedāvājums, kādēļ ne. Bet domāju, ka komanda pagaidām pati vēl nav tikusi skaidrībā par to, kas būs nākamgad.

Bet nu saprotu, ka Ļubļinas komandai pārmaiņas būtu gluži vienkārši loģiskas - ne varbūt obligāti leģionāru kvalitātes dēļ, bet tīri tādēļ, ka kaut kas jāmaina.
Jā, es tam noteikti piekrītu. Komandas potenciāls bija daudz augstāks par to vietu, ko mēs beigās ieņēmām, un kaut kas nesanāca, tāpēc pārmaiņas ir vajadzīgas.

Saprotu, ka šis jautājums maija mēnesī vēl ir pāragrs, bet tomēr - uz ko skaties nākamsezon? Vai trešā sezona Polijā ir variants, ko izvērtē?
Būs jāskatās, ko aģents piedāvās. Protams, ja būs interesants piedāvājums no kāda Polijas kluba, labprāt to izskatīšu. Tā ir laba līga, kādēļ ne? Droši vien atgriešanās Latvijā šobrīd nav variants, bet visādi citādi - esmu atvērts piedāvājumiem.

Iepriekš esi spēlējis ārzemēs Turcijā, Baltkrievijā, tagad Polijā. Tā tomēr nav spēcīgākā līga, kurā esi spēlējis.
Nav gan, šeit VTB Vienotā līga bija līmeni augstāk. Par savu gaitu ģeogrāfiju - tuvojos Rietumiem, laikam jāsaka tā. Lēnām, bet bīdos tajā virzienā (smaida). No Latvijas uz Baltkrieviju, tad Poliju, redzēsim, kas sekos.

Sezona "Tsmoki-Minsk" sastāvā droši vien neiesākās tā, kā gribētos. Kā nekā, pievienojies komandai 2020. gada vasarā, kad notika Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas, un tam sekoja pret diktatoru Lukašenko vērsti plaši apspriesti un to apspiešana. Pastāsti, lūdzu, par šo laiku un kā tu to redzēji?
Bija sajūta, ka klubā jau zināja, ka augustā, kad bija vēlēšanas, jārēķinās ar kaut ko tamlīdzīgu. Datumus precīzi neatceros, bet komanda bija savākusies Minskā jau pirms vēlēšanām, dzīvojām viesnīcā, no kurienes mūs veda uz zāli un atpakaļ.

Cik daudz es pats redzēju? Logus viesnīcā ar dēļiem neviens ciet nesita. Logu pavēru vaļā un redzēju - cilvēku pūļi protestē, armija mēģina viņus apspiest. Redzēju vairākas epizodes, kuras bija patiešām nepatīkamas. Bet varēju tikai skatīties - apzinājos, ka esmu tur blakus, bet neko nevaru izdarīt un man kā ārzemniekam vispār labāk tur pa vidu netrāpīties. Ja būtu patrāpījies... nu, zinām jau, kā Britnijai Grainerai Krievijā izgāja, un bijuši arī citi piemēri. Graineres gadījums, protams, bija daudz vēlāk, bet nu princips līdzīgs, un bija nepatīkami.

Proti, bija sajūta, ka, ja kādam tas liktos noderīgi, tad varētu izčakarēt - atrast kādu pantu, pēc kura tevi kā ārzemnieku savākt?
Nu jā, tur jau vienkārši no ielām vāca cilvēkus. Braukāja tādas militārās mašīnas, kurām aizmugurē ir būda, ko atvēra vaļā un vienkārši stūma cilvēkus iekšā. Tad nu, kad redzēju tādas mašīnas, tad centos tām vienkārši iet pa gabalu. Protams, ka negribēju tādā trāpīties. Ej nu sazini, kāds cilvēks tev pēc tam pretim trāpīsies un ko viņš izdomās, varbūt pateiks, ka tev nav dokumentu un viss. Jo dokumentiem Baltkrievijā visu laiku bija jābūt līdzi.

Līgums ar Minskas klubu tev bija nesen noslēgts uz visu sezonu. Nemēģināji kaut kā atbrīvoties no saistībām? Aģentam nezvanīji, lai viņš kaut ko izdomā?
Zin, tobrīd pat... Jā, tā pirmā nedēļa bija drausmīga, pēc tam bija demonstrācijas, un man laikam likās, ka drīz valdība varētu mainīties. Bet nu principā man pašam komandā jau viss bija labi, tur atmosfēra nebija slikta, mēs spēlējām savus mačus, un man kā spēlētājam profesionālajā ziņā pat nebija, par ko sūdzēties. Protams, mani skāra un iespaidoja tas, kas Minskā ielās notikās, bet publiski es to nevarēju paust, jo tad, jā, tad būtu bijušas konkrētas problēmas.

No joprojām neatrisinātās Baltkrievijas tēmas varbūt aicināšu pārlekt uz kaut ko patīkamāku un lieku reizi apsveikšu ar Latvijas izlases kvalificēšanos Pasaules kausam, kur tu biji viens no šī panākuma veicinātājiem. Saprotu, ka atlases cikls jau laiciņu beidzies un emocijas varbūt nedaudz nosēdušās, bet tomēr - kas palicis atmiņā?
Izcils laiks. Sākām pašā apakšā, no priekškvalifikācijas, un no tā laika labi atceros spēli pret Rumāniju, ko sākām ar acīti - 21:0. Tad likās, ka jā, te mums ir kaut kāds spēks apakšā un ka mums ir potenciāls. Tas arī pierādījās. Bija viens zaudējums pret Serbiju - visus nekad nevarēs uzvarēt, taču arī šis zaudējums deva pozitīvas sekas. Sākām ar zaudējumu izbraukumā, un tas lika palikt ar kājām pie zemes arī turpinājumā, lika turpināt strādāt un neļāva krist eiforijā, ka tagad visiem pārbrauksim pāri.

Katra izlases sabraukuma sākumā mums bija sapulce, kur tika parādīts, kur mēs esam šobrīd, kas mums jāizdara un kādām spēlēm mēs gatavojamies. Tas viss bija koncentrēts tikai uz konkrēto situāciju, mēs neaiztikām nākotnes scenārijus un iespējas, kā arī neaiztikām iepriekš notikušo. Domāju, ka šāda pieeja arī bija viena no panākumu atslēgām.

Tikko arī bija Pasaules kausa grupu izloze - kādas tev sajūtas par to?
Es laikam citēšu Daira (Bertāna) tvītu par to, ka visas komandas Pasaules kausā ir spēcīgas un ka mums nevajag runāt par kaut kādu paveikšanos vai nepaveikšanos. Noteikti, ka varianti mums ir.

Labi, Pasaules kausā visas 32 komandas ir spēcīgas - bet kur šajā kompānijā tu redzi Latvijas izlasi?
Mērķis būs gatavoties katrai spēlei un uzvarēt katrā spēlē. Tā kopumā... nu, lielais mērķis ir fināls, jā, jāmērķē uz maksimumu. Ja mēs brauktu uz turnīru ar citām domām, nevis par to, ka vēlamies sasniegt maksimumu, tad tas nav pareizi. Uzskatu, ka tā ir tāda sportistam nepieciešamā domāšana. Braukt uz turnīru ar domu, ka mums, piemēram, jāizkļūst no grupas un viss? Jāgrib vairāk.

Saprotu, ka tagad noskaņojies darbam vasarā, lai gatavotos PK un nākamajai sezonai. Tu piedalījies visās PK kvalifikācijas spēlēs, tev bija viens no lielākajiem spēles laikiem komandā, taču par vietu PK sastāvā laikam vēl neesi drošs. Kā pats skaties uz situāciju?
Mums garajā galā konkurence ir sīva, jā, tas labi zināms. Izskatās, ka traumu dēļ mums aizsargu vidū būs nedaudz jāpielāgojas. Bet nu redzēsim, kā vasara iegrozīsies un ko treneri lems, noteikti arī tiks ņemti vērā pretinieki un spēlēt pret viņiem, jo šobrīd jau zināma ne tikai mūsu PK apakšgrupa, bet arī pretinieki, kas var stāties pretim pēc tam, proti, no G grupas (Spānija, Brazīlija, Irāna un Kotdivuāra). Treneri skatīsies, kāds ir mūsu pretinieku garais gals, un tad izvēlēsies, kā veidot mūsējo.

Droši vien nebūs korekti no manas puses tagad plašāk spekulēt par tavu vietu sastāvā, taču pēc tā, kā izsakies par Banki, noprotu, ka tev būs ticība, ka viņš jebkurā gadījumā Pasaules kausam izvēlēsies 12 labākos un piemērotākos spēlētājus.
Jā, domāju, ka tā būs. Uz PK braucam pirmo reizi, protams, ceru, ka ne pēdējo, taču komandu vada treneris, un viņam ir jāizvēlas spēlētāji.

Banki LBS strīmā jau pats piesauca, ka viņam šī būs smaga problēma, proti, ka bija vairāki izlasei svarīgi spēlētāji kvalifikācijas ciklā, bet tagad varēs izvēlēties arī no NBA un Eirolīgas spēlētājiem, kas var radīt situāciju, ka tie, kas kaldināja Latvijas vietu finālturnīrā, paši uz to nemaz neaizbrauc.
Jā, bet nu es uz to skatos šādi: man vasarā bija izlasē tāds darbs, ka nāku uz maiņu un nomainu Porziņģi, es pats sevi tobrīd uzskatīju par izteiktu rezerves spēlētāju. Un tas viss bija kārtībā - izlase nav klubs, kur man jātaisa statistika, galvenais, ka beigās mums ir par vienu punktu vairāk nekā pretiniekiem.

Par FIBA izlašu kalendāra sistēmu ir daudz neapmierināto. Kad mēs netikām uz Eiropas čempionātu, tad mēs nebijām apmierināti. Kad Turcija zaudēja Latvijai, tad turki bija neapmierināti. Kāds tev uz skatījums?
Man laikam pat nesanāca spēlēt izlasē vēl pie iepriekšējās sistēmas, tāpēc neesmu drošs, cik lielas slodzes tad sanāca vasarās. Principā tas laikam būtu tā, ka mēs tāpat 2022. gada vasarā būtu visi savākušies un divu spēļu vietā aizvadījuši sešas. Manuprāt, tas būtu ļoti labi, nav tur ko raustīt visus sezonas laikā turp un šurp. Man arī tā sanāca, ka pēc izlases spēlēm klubā atgriezos ar traumu. Mačā pret Lielbritāniju pagriezu potīti, atbraucu uz Poliju un tur drīz savainoju to pašu vietu. Netīšām uzlecu komandas biedram uz kājas. Protams, klubā bija neapmierināti cilvēki, es pats biju sarūgtināts, jo jutu, ka ar mani laukumā varbūt to divu nākamo zaudējumu vietā būtu sanācis labāk. Taču tāds ir sports, traumas ir daļa no tā. Speciāli jau neviens viens otram uz kājām nelec.

Izņemot "Real" un "Partizan".
Jā, tas gan. Bet nu tajā Eirolīgas mačā jau vairs nebija sports, bet gan kaut kas cits.

Atgriežoties pie LBS izlozes strīma - Dāvis Bertāns tajā runāja par izlases pārbaudes spēlēm un piesauca arī tavu vārdu, proti, ka viņam būtu interesanti redzēt, kā Dominikānas izlases spēlētājs, NBA zvaigzne Kārls Entonijs Taunss tiktu galā ar Čavaru tieši fiziskās spēles ziņā. Vai dzirdēji to un ko tobrīd padomāji?
Dzirdēju gan. Nu, tāds ir mans spēles stils, jā, un tādu fizisku spēli es viņam liktu pretim, un tad jau redzētu, ko viņš pret to izdara. Mans uzdevums ir parūpēties, ka Taunss neiemet manā grozā, bet viņam uzdevums jau tieši tāds pats.

Labi, Taunss ir viena NBA zvaigzne, bet šobrīd NBA novērojami vairāki centra spēlētāji, kuri ir patiešām superzvaigznes un kuri būs arī Pasaules kausā. Pret kuru no viņiem tev pašam būtu interesanti uzspēlēt gan no sportiskās puses, gan arī ņemot vērā viņu statusu kā zvaigznēm?
Man būs divi varianti. Viens būtu Domants Sabonis, kurš ir mans vienaudzis un pret kuru savulaik spēlēju jauniešu izlasēs. Būtu interesanti salīdzināt, kā bija toreiz un kā ir tagad. Un otrs būtu Nikola Jokičs, pret kuru šajā ciklā nesanāca, jo viņš nebija izlasē, taču nesūdzos - pretim bija Bobans Marjanovičs, kurš arī ir pietiekami liels cilvēks (smaida).